S. Kvatro piedzima muzikālā ģimenē, bērnībā spēlēja perkusijas un uzstājās ar tēva džeza grupu, kā arī apguva klavierspēli. Par mūža izšķirošo muzikālo iespaidu dziedātāja atzinusi sešu gadu vecumā televīzijā (TV) redzēto Elvisa Preslija (Elvis Presley) priekšnesumu, savukārt vēlāk nozīmīga bijusi aizraušanās ar dzimtās Detroitas soulmūzikas ierakstu kompānijas Motown ieskaņojumiem.

1964. gadā S. Kvatro vecākā māsa Petija Kvatro (Patti Quatro; 70. gados bija pirmās plašu ievērību guvušās sieviešu rokgrupas Fanny dalībniece) nodibināja meiteņu popgrupu The Pleasure Seekers, kurā iesaistījās arī S. Kvatro (grupā muzicējušas arī abas pārējās māsas Kvatro – Arlēne, Arlene, un Nensija, Nancy; profesionāls mūziķis ir arī viņu brālis Maikls Kvatro, Michael Quatro). 1965. gadā 15 gadus vecā S. Kvatro iedziedāja The Pleasure Seekers debijas singlu, bet 1969. gadā grupa tika pārdēvēta par The Cradle. 1971. gadā S. Kvatro sadarbību piedāvāja angļu producents un ierakstu kompānijas Rak Records īpašnieks Mikijs Mosts (Mickie Most), un tālāko profesionālo darbību viņa turpināja Londonā (Anglija).

M. Mosta vadībā S. Kvatro izveidoja savu rokgrupu un izstrādāja skatuves tēlu – maza, trausla auguma meitene apspīlētā spīdīgas ādas kombinezonā (tērpa ideja aizgūta no E. Preslija) ar masīvu basģitāru; šo veidolu viņa ar nebūtiskām izmaiņām saglabājusi visas turpmākās karjeras laikā. Pēc M. Mosta iniciatīvas dziedātāja arī uzsāka sadarbību ar Nikiju Činnu (Nicky Chinn) un Maiku Čepmenu (Mike Chapman), kuri sacerējuši un producējuši vairumu viņas populārāko hitu.

1973. gadā S. Kvatro otrais singls – enerģiska glamroka dziesma Can the Can vispirms sasniedza Lielbritānijas topa virsotni, bet pēc tam šādu sasniegumu atkārtoja arī vairākās citās valstīs. Šis un nākamie M. Činna un M. Čepmena sacerētie singli 48 Crash; Daytona Demon (abi 1973. gadā); Devil Gate Drive (vēl viens Nr. 1 Lielbritānijā un citur); Too Big un The Wild One (visi 1974. gadā), kuros rokenrola enerģija apvienota ar efektīgiem piedziedājumiem, bieži minēti starp 70. gadu glamroka spilgtākajiem paraugiem un ļāva S. Kvatro kļūt par vienu no pusaudžu iecienītākām rokzvaigznēm ne tikai Lielbritānijā, bet arī Vācijā, Austrālijā un daudzās Austrumeiropas valstīs.

70. gadu 2. pusē, glamroka popularitātei mazinoties, S. Kvatro pievērsās melodiskākai poproka stilistikai, kas vispārliecinošāk izpaudās albumā If You Knew Suzi... un tā singlā If You Can’t Give Me Love (abi 1978. gadā). If You Knew Suzi... ir viņas vienīgais albums, kas ierindojies ASV Top 40, turklāt tā singls Stumblin’ In sasniedza ASV Top 10, kļūstot par S. Kvatro lielāko panākumu dzimtenē, kur viņas mūzika ir relatīvi mazpazīstama. Duetā ar Smokie (vēl viena grupa, kas izpildīja daudzus N. Činna un M. Čepmena sacerējumus) vokālistu Krisu Normenu (Chris Norman) iedziedāta Stumblin’ In arī 21. gs. daudzviet ir viena no viņas pazīstamākām dziesmām; paradoksāli, bet Lielbritānijā tai neizdevās iekļūt pat Top 40.

Albumi Suzi... and Other Four Letter Words (1979) un Rock Hard (1980) pieteica atgriešanos pie ekspresīvāka roka skanējuma, savukārt Main Attraction (1982), kurā dzirdama tuvināšanās aktuālajai jaunā viļņa estētikai, bija pirmais, kas radīts bez N. Činna un M. Čepmena līdzdalības. Šiem meklējumiem paliekot bez ievērības, divās nākamajās desmitgadēs S. Kvatro vairāk nodevās darbam muzikālajā teātrī un televīzijas seriālos, ierakstu mākslinieces karjeru turpinot ar nedaudziem albumiem, t. sk. What Goes Around - Greatest & Latest (1995), kurā no jauna ieskaņotas viņas repertuāra populārākās dziesmas, un kopā ar mūziķi un skaņu dziednieci Šērliju Rodinu (Shirley Roden) radītais dubultalbums Free the Butterfly (1999).

Pilnvērtīga atgriešanās rokmūzikā notika 21. gs. sākumā, kad dažādu paaudžu mūziķes starp saviem iedvesmas avotiem arvien biežāk sāka minēt S. Kvatro 70. gadu ierakstus un skatuves tēlu. 2006. gadā klajā laistais albums Back to the Drive cienītāju uzmanību visvairāk piesaistīja ar M. Čepmena sarakstīto tituldziesmu, kas ieturēta dziedātājas kādreizējā glamroka stilistikā. Atjaunotā sadarbība turpinājās arī albumā In the Spotlight (2011), kurā M. Čepmens ir vairāku skaņdarbu autors un līdzproducents; cita starpā tajā iekļauta arī S. Kvatro sacerēta liriska dziesma Singing with Angels, kas veltīta E. Preslijam un ieskaņota ar E. Preslija ģitāristu Džeimsu Bērtonu (James Burton). Savukārt 2019. gada albumā No Control dziedātāja vairumu dziesmu sacerējusi ar savu dēlu Ričardu Takiju (Richard Tuckey). Starppaudžu muzikālās sinerģijas rezultāta radies arī albums Face to Face (2023) – kopdarbs ar alternatīvā roka dziesminieci KT Tanstollu (KT Tunstall), kura dzimusi 70. gadu vidū, kad S. Kvatro jau bija ieskaņojusi vairumu savu slavenāko dziesmu.

Kaut S. Kvatro vēlīnajiem darbiem raksturīga stilistiska eklektika, muzikālo pamatpiederību dziedātāja joprojām saista ar enerģisku roka muzicēšanu. Uzticību roka tradīcijām viņa apliecinājusi arī kopā ar citiem 70. gadu glamroka veterāniem – grupas Sweet ģitāristu Endiju Skotu (Andy Scott) un Slade bundzinieku Donu Pauelu (Don Powell) – izveidotā supergrupā Quatro, Scott & Powell, kuras albumā QSP (2017) līdzās žanra klasikas paraugiem, iekļautas vairākas S. Kvatro un E. Skota oriģinālkompozīcijas.

Mūziķe vairākkārt koncertējusi Latvijā, bijusi arī ilggadēja rokmūzikas pārraides vadītāja BBC radiokanālā Radio 2.

S. Kvatro debija aktrises ampluā notika 1977. gadā ar lomu ļoti populārā ASV jauniešu TV seriālā “Laimīgās dieniņas” (Happy Days), kurā viņa atveidoja savam skatuves tēlam līdzīgu rokmūziķi. Dalība seriālā izrādījās veiksmīga un turpinājās divas sezonas – tieši šī loma joprojām vairāku paaudžu amerikāņiem ir pazīstamākais S. Kvatro veikums. Nākamajās desmitgadēs dziedātāja filmējusies (pārsvarā nelielās lomās) vairākos britu televīzijas seriālos: “Miesassargs” (Minder), “Dempsijs un Meikpīsa” (Dempsey and Makepeace), “Absolūti lieliski” (Absolutely Fabulous), “Midsomeras slepkavības” (Midsomer Murders) un citos.

1986. gadā ar titullomu Ērvinga Berlina (Irving Berlin) mūzikla “Ennij, ieroci!” (Annie Get Your Gun, 1946) iestudējumā Londonas Oldviča teātrī (Aldwych Theatre) S. Kvatro debitēja Vestendas muzikālajā teātrī; viņa arī iedziedājusi vairākas dziesmas iestudējuma mūzikas albumā Annie Get Your Gun - 1986 London Cast (1986).

1991. gadā Hornčērčas (Anglija) Karalienes teātrī (Queen’s Theatre) tika uzvests S. Kvatro un Š. Rodinas mūzikls “Kāda Talula?” (Tallulah Who?) par 20. un 30. gadu amerikāņu aktrisi Talulu Benkhedu (Tallulah Bankhead) – dziedātāja tajā atveidoja galveno lomu.

S. Kvatro lielākie nopelni populārās mūzikas vēsturē saistīti ar darbības agrīno periodu 70. gadu 1. pusē, kad veiksmīgā glamroka hitsinglu sērija un spilgtais skatuviskais tēls viņai palīdzēja pārkāpt robežu starp iepriekš akceptētām sieviešu un vīriešu lomām rokmūzikā. Tādas vokālistes kā Dženisa Džoplina (Janis Joplin) un Greisa Slika (Grace Slick, grupas Jefferson Airplane dalībniece) sabiedrības un mūzikas industrijas aizspriedumus par sieviešu neiederību šāda veida mūzikā izaicināja jau 60. gados. Taču S. Kvatro, būdama dziedātāja, instrumentāliste un rokgrupas (tās pārējie dalībnieki bija vīrieši) skatuviskā līdere, iemiesoja iepriekš nepieredzētu rokmūziķes identitāti, ko populārās mūzikas vēsturnieks Saimons Reinoldss (Simon Reynolds) grāmatā “Šoks un bijība: glamroks un tā mantojums” (Shock and Awe: Glam Rock and It’s Legacy, 2016) raksturo šādi: “Sūzija bija viena no zēniem, bandas vadone, skaistule starp briesmoņiem.”

Tomēr 70. gadu 2. pusē, S. Kvatro popularitātei mazinoties, viņa nereti tika uzlūkota kā mākslīgi radīta zvaigzne un marionete sava menedžera un producentu rokās. Kritiķi īpaši akcentēja faktu, ka lai arī dziedātāja pati sarakstījusi lielu daļu repertuāra (visbiežāk kopā ar ilggadējo dzīvesbiedru un grupas ģitāristu Lenu Takiju, Len Tuckey), viņas sacerējumi gandrīz nekad nav spējuši konkurēt ar N. Činna un M. Čepmena hitu komerciālo potenciālu un māksliniecisko kvalitāti. Pati S. Kvatro autobiogrāfijā “Atvelkot rāvējslēdzi” (Unzipped, 2008) uzsvērusi, ka viņas muzikālās un skatuviskās personības pamatā vienmēr bijušas pašas ieceres, savukārt producenti tās labi izpratuši un palīdzējuši realizēt.

S. Kvatro veltītā dokumentālā filmā “Sūzija K” (Suzi Q, režisors Liams Firmedžers, Liam Firmager, 2019) viņas ietekmi gan uz savu radošo biogrāfiju, gan sieviešu lomu mūsdienu rokmūzikā komentē Blondie vokāliste Debija Herija (Debbie Harry), grupas The Runaways dalībnieces Džoana Džeta (Joan Jett) un Lita Forda (Lita Ford), grupas Go-Go’s basģitāriste Ketija Valenteina (Kathy Valentine), Talking Heads basģitāriste Tīna Veimusa (Tina Weymouth), KT Tanstolla u. c. mūziķes.

48 Crash; Back to the Drive; Can the Can; Daytona Demon; Devil Gate Drive; I May Be Too Young; I’ve Never Been In Love; If You Can’t Give Me Love; Rock Hard; She’s In Love With You; Singing with Angels; Stumblin’ In*; The Wild One; Too Big

* ar Krisu Normenu

Suzi Quatro (Rak, 1973); Quatro (Rak, 1974); Your Mama Won’t Like Me (Rak, 1975); Aggro-Phobia (Rak, 1976); If You Knew Suzi... (Rak, 1978); Suzi... and Other Four Letter Words (Rak, 1979); Rock Hard (Dreamland, 1980); Main Attraction (Polydor, 1982); Oh, Suzi Q. (Generation/Bellaphon, 1990); What Goes Around - Greatest & Latest (CMC International, 1995); Unreleased Emotion• (7T’s, 1998); Free the Butterfly (QED Productions, 1999)*; Back to the Drive (EMI/Liberty, 2006); In the Spotlight (Cherry Red, 2011); No Control (Steamhammer, 2019); The Devil in Me (Steamhammer, 2021); Face to Face** (Sun Records, 2023)

* ar Šērliju Rodinu

** ar KT Tanstollu 

• ieskaņots 1982., izdots 1998. gadā