Grupa Smokie muzicēja poproka, folkroka un kantrīroka stilistikās. Darbību (ar mainīgu sastāvu) turpināja arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs, taču lielākos panākumus guva 20. gs. 70. gados, kad, par spīti pieticīgai rezonansei Lielbritānijā, bija ļoti iecienīta daudzās Rietumeiropas un Austrumeiropas valstīs, tostarp arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) un okupētajā Latvijā.

Trīs vēlākie Smokie dalībnieki – dziedātājs un ritma ģitārists Kriss Normens (Chris Norman, pilnā vārdā Kristofers Vords Normens, Christopher Ward Norman), ģitārists Alans Silsons (Alan Silson) un basģitārists Terijs Atlijs (Terry Uttley, pilnā vārdā Terijs Deivids Atlijs, Terry David Uttley) – 20. gs. 60. gados bija skolasbiedri Bredfordā, Vestjorkšīras grāfistē (Anglija). Pēc īslaicīgas darbības citās grupās 1966. gadā visi trīs sāka muzicēt grupā The Elizabethans, kas vēlāk tika pārdēvēta par Kindness, un izdeva vairākus bez ievērības palikušus singlus.

1973. gadā Kindness bundzinieku Ronu Kelliju (Ron Kelly) nomainīja Pīts Spensers (Pete Spencer, pilnā vārdā Pīters Deivids Spensers, Peter David Spencer), izveidojoties grupas pazīstamākajam sastāvam. Nedaudz vēlāk tā atkal mainīja nosaukumu – šoreiz uz Smokey (no angļu ‘dūmojošs’, ‘dūmakains’). 1975. gadā, jau pēc Smokey otrā albuma iznākšanas, pret šo nosaukumu pretenzijas izteica amerikāņu souldziedātājs Smoukijs Robinsons (Smokey Robinson), kurš tajā saskatīja nepamatotu atsauci uz savu vārdu un reputāciju, tādēļ tā rakstība tika mainīta uz Smokie.

1974. gadā grupa sāka sadarboties ar ierakstu sabiedrību RAK Records un producentiem un dziesmu autoriem Nikiju Činnu (Nicky Chinn) un Maiku Čepmenu (Mike Chapman), kuri šajā laikā radīja veiksmīgus hitus tādiem mūziķiem kā The Sweet, Sūzija Kvatro (Suzi Quatro) un Mud un turpmāk sacerēja arī vairumu Smokie pazīstamāko dziesmu.

Plašāku ievērību izpelnījās otrais albums Changing All the Time (1975) – atskaitot hitu izlasi Greatest Hits (1977), tas ir grupas vienīgais darbs, kas sasniedzis Lielbritānijas albumu tabulas Top 20. Savukārt tā singli If You Think You Know How to Love Me un Don’t Play Your Rock’n’Roll to Me iekļuva Top 10.

Turpmāk Smokie laida klajā vēl dažus veiksmīgus singlus (t. sk. Living Next Door to Alice; It’s Your Life; Needles and Pins), taču albumi Midnight Café (1976) un Bright Lights & Back Alleys (1977) izpelnījās nesaudzīgi dzēlīgu kritikas un rokmūzikas cienītāju reakciju un nespēja iekļūt popularitātes tabulā.

Daudz labākas pozīcijas grupai bija kontinentālās Eiropas valstīs – Austrijā, Vācijā un Nīderlandē, arī Skandināvijas reģionā, kur vēsturiski iecienīta uzsvērti melodiska, Smokie repertuāram radniecīga šlāgermūzika. Grupa īpaši koncentrējās uz Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) tirgu, kur 70. gadu otrajā pusē koncertēja ievērojami lielākās koncertzālēs nekā dzimtenē, kā arī regulāri guva panākumus ierakstu tabulās (70. gados grupai VFR bija 12 Top 10 singli, t. sk. trīs Nr. 1). Angļu mūzikas nedēļraksts Melody Maker 16.12.1978., aprakstot Smokie panākumus Vācijā, to atzina par “iespējams, šobrīd pašu populārāko grupu Eiropā (neskaitot Britāniju)”.

Tiecoties pēc radošas neatkarības, šajā laikā grupa arī izbeidza sadarbību ar N. Činnu un M. Čepmenu. Pēdējais viņu producētais albums bija The Montreux Album (1978), kura singls Mexican Girl kļuva par pirmo Smokie mūziķu oriģinālsacerējumu, kas guvis panākumus hitu tabulās (abu pārējo albuma hitu Oh Carol un For a Few Dollars More autori joprojām bija N. Činns un M. Čepmens). Tomēr tas bija grupas pēdējais ievērojamais sasniegums – popularitātes kritums sākās jau ar pirmo pašu producēto albumu The Other Side of the Road (1979), bet trīs nākamie neizpelnījās ievērību pat tai tradicionāli labvēlīgajā VFR tirgū. 1983. gadā Smokie beidza pastāvēt.

1986. gadā grupa darbību atsāka, taču jau pēc dažiem koncertiem to atstāja populārākais dalībnieks K. Normens, nedaudz vēlāk arī P. Spensers, bet abu vietā nāca bijušais popdueta Black Lace vokālists Alans Bārtons (Alan Barton) un bundzinieks Stīvs Pinels (Steve Pinell), kā arī taustiņinstrumentālists Mārtins Bulards (Martin Bullard). Šis Smokie modelis daudz koncertēja Vācijā un Skandināvijas valstīs, un līdz ar starptautiskās politiskās situācijas pārmaiņām 90. gadu sākumā – arī Austrumeiropā, īpaši bijušās PSRS teritorijā. Grupa arī laida klajā vairākus jaunu dziesmu albumus un jaunus veco hitu ieskaņojumus, taču to rezonanse aktuālās mūzikas apritē bija niecīga.

90. gadu vidū pārsteidzošus panākumus atkārtoti iemantoja viens no Smokie lielākajiem 70. gadu hitiem – N. Činna un M. Čepmena sacerētā dziesma Living Next Door to Alice, kuras liriskais varonis skumst pēc bijušās kaimiņienes un bērnības draudzenes Alises. 1995. gadā tās parodiju Alice (Who the X Is Alice?), kurā pēc sentimentāli izjusta piedziedājuma atskan neiederīgi skaļš izsauciens Who the fuck is Alice? (“Kas, ellē, ir Alise?”), izdeva nīderlandiešu projekts Gompie. Parodijai kļūstot arvien populārākai, līdzīgu dziesmas interpretāciju Living Next Door to Alice (Who the F**k Is Alice) ieskaņoja arī paši Smokie ar britu komiķi Roju “Čabiju” Braunu (Roy “Chubby” Brown). Šis singls pēc ilga pārtraukuma atkal iekļuva daudzu valstu tabulās, pat sasniedzot 3. vietu Lielbritānijā (1976. gadā Smokie pirmā versija ierindojās 5. vietā), kur grupas iepriekšējais Top 20 hits bija Mexican Girl 1978. gadā. Negaidītajam panākumam bija arī traģisks konteksts, jo tas izrādījās viens no pēdējiem ieskaņojumiem ar A. Bārtonu, kurš 1995. gada pavasarī gāja bojā Smokie miniautobusa avārijā Vācijā; singla peļņu grupa novēlēja dziedātāja ģimenei.

Pēc A. Bārtona par Smokie dziedātāju kļuva vēl viens Bredfordas mūziķis Maiks Krafts (Mike Craft), bet, 1996. gadā grupu atstājot A. Silsonam, tajā palika vairs tikai viens oriģinālsastāva dalībnieks – T. Atlijs. Arī vēlāk Smokie sastāvs vairākkārt mainījies, savukārt repertuārā, sākot ar Našvilā (ASV) ieskaņoto albumu Wild Horses – The Nashville Album (1998), dominēja kantrī ietekmes. Divās pirmajās 21. gs. desmitgadēs dažās valstīs tika izdoti vairāki Smokie oriģināldziesmu un kaverversiju albumi, taču galvenokārt tā nodevās koncertdarbībai, ko turpinājusi arī pēc T. Atlija nāves 2021. gada beigās. 

1976. gadā, pirmo reizi uzstājoties kādā no Austrumeiropas sociālistiskajām valstīm, Smokie sniedza koncertu Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) mazpilsētā Zondershauzenē. VDR televīzija (TV) tajā uzņēma koncertfilmu, kuras fragmentus (arī dažus VDR TV vēlāk filmētus Smokie videoierakstus), sagādājot grupai milzīgu popularitāti, vairākkārt demonstrēja PSRS TV. 70. gadu otrajā pusē un vēl ilgi pēc tam Smokie PSRS, tostarp arī Latvijā, bija viena no plašas publikas iecienītākajām rietumvalstu mūzikas grupām līdzās ABBA un Boney M. Tās slavu vairoja arī 1980. gadā klajā laistais izlases albums Ансамбль Смоуки (oriģinālā Greatest Hits, 1977).

1991. gada pavasarī Smokie pirmo reizi koncertēja vairākās PSRS pilsētās, kā arī Rīgā. Grupas popularitāte Latvijā bija ļoti noturīga, un trīs nākamajās desmitgadēs tā (arī K. Normens) šeit muzicēja vēl vairākas reizes. Smokie ieskaņojumi (pārsvarā 70. gadu hiti) Latvijas radiostaciju pārraidēs regulāri dzirdami arī mūsdienās.

1978. gadā klajā nāca K. Normena duets ar S. Kvatro dziesmā Stumblin’ In. Lai arī šis daudzviet lielus panākumus guvušais (t. sk. ASV, kur bija vienīgais hits abu izpildītāju karjerā) N. Činna un M. Čepmena skaņdarbs tika ieskaņots bez pārējo Smokie dalībnieku līdzdalības, tas ieturēts grupai raksturīgajā melodiskā poproka stilistikā un tiek iekļauts tās izlasēs.

1979. gadā K. Normens un P. Spensers sacerēja un producēja britu futbola zvaigznes Kevina Kīgena (Kevin Keegan) debijas singlu Head Over Heels in Love, bet 1982. gadā britu singlu topa 2. vietu sasniedza viņu sacerētā dziesma This Time (We’ll Get It Right), ko pirms Pasaules kausa izcīņas turnīra ieskaņojuši Anglijas nacionālās futbola izlases dalībnieki (England’s World Cup Squad).

K. Normens pēc aiziešanas no Smokie turpina ilggadēju solokarjeru, lielākos panākumus gūstot Vācijā; 1997. gadā Latvijas ierakstu kompānija “Mikrofona ieraksti” izdeva K. Normena un Rīgas Doma zēnu kora ieskaņotu Ziemassvētku albumu Christmas Together.

Soloierakstus klajā laidis arī A. Silsons. 

Amerikāņu kantrīroka un folkroka (The Eagles; Dr. Hook & the Medicine Show; America u. c.) ietekmes piemērojot Eiropas poproka un šlāgerroka tradīcijām, Smokie 70. gados izstrādāja melodisku ģitārmūzikas skanējumu ar K. Normena viegli čerkstošā vokāla dominanti (tembrāli līdzīgs dziedājums piemita arī A. Bārtonam) un raksturīgi daudzbalsīgu salikumu piedziedājumos. Savukārt dziesmu tematika, atbilstoši orientācijai uz vecākiem pusaudžiem, aprobežojās ar mīlestību un tās sarežģījumiem.

Kaut grupai netrūka cienītāju, tās statuss roka vēsturē, tāpat kā 70. gadu mūzikas vidē, saglabājies margināls. Visvairāk to noteikusi britu mūzikas kritikas nelabvēlība, kā arī vienveidīgā, mākslinieciski nepretenciozā repertuāra un vienkāršā romantisko puišu tēla nespēja pilnvērtīgi konkurēt ne ar 70. gadu vidusperioda smagā un progresīvā roka slavenībām, ne desmitgades otrajā pusē aktuālajām pankroka grupām. Būtisks faktors bija arī Smokie atkarība no N. Činna un M. Čepmena “hitu mašīnas” – lai arī albumos pārsvarā bija dzirdami grupas dalībnieku sacerējumi, to komercpotenciāls ievērojami atpalika no producentu dziesmām, kas parasti tika izdotas singlos, un nodrošināja lielākos panākumus, taču arī vairoja grupai piedēvēto marionešu reputāciju, no kuras atbrīvoties Smokie tā arī neizdevās.

T. Atlijs (basģitāra, fona vokāls, 1966–2021; miris 2021)

A. Silsons (ģitāra, fona vokāls, 1966–1996)

K. Normens (vokāls, ritma ģitāra, 1966–1986)

R. Kellijs (bungas, 1966–1973)

P. Spensers (bungas, 1973–1986)

A. Bārtons (vokāls, ritma ģitāra, 1986–1995; miris 1995)

S. Pinels (bungas, kopš 1986)

M. Krafts (vokāls, ritma ģitāra, kopš 1995–2021)

M. Bulards (taustiņinstrumenti, basģitāra, vokāls, kopš 1996)

Miks Makonels (Mike McConnell, ģitāra, fona vokāls, kopš 1996)

Pīts Linkolns (Pete Lincoln, vokāls, ritma ģitāra, kopš 2021)

Don’t Play Your Rock’n’Roll to Me; For a Few Dollars More; I’ll Meet You at Midnight; If You Think You Know How to Love Me; It’s Your Life; Living Next Door to Alice; Mexican Girl; Needles and Pins; Oh Carol; Something’s Been Making Me Blue; What Can I Do; Wild Wild Angels

Pass It Around (RAK, 1975); Changing All the Time (RAK, 1975); Midnight Café (RAK, 1976); Bright Lights & Back Alleys (RAK, 1977); The Montreux Album (RAK, 1978); The Other Side of the Road (RAK, 1979); Solid Ground (RAK, 1981); Strangers in Paradise (RAK, 1982); Midnight Delight (Repertoire, 1982); All Fired Up (Maze Music, 1988); Boulevard of Broken Dreams (WAG, 1989); Whose Are These Boots? (PolyGram, 1990); Chasing Shadows (EMI, 1992); Burnin’ Ambition (Akropolis, 1993); The World and Elsewhere (CMC, 1995); Light a Candle – The Christmas Album (Koch International, 1996); Wild Horses – The Nashville Album (CMC, 1998); Uncovered (CMC, 2000); Uncovered Too (CMC, 2001); On the Wire (ZYX, 2004); Take a Minute (Black Pelican, 2010)