Poproks rodas roka apvienojumā ar popmūzikas melodiskumu un producēšanas tehniku. Poproka skaņdarbiem raksturīga izteikta melodiskā līnija un izsmalcinātāks, meinstrīma apritei atbilstošāks skanējums, arī mērenāka muzikālā ekspresija un mazāk uzsvērta sociālā pozīcija nekā daudzām citām roka stilistikām. Masveidīga poproka izplatība sākās 20. gs. 70. gados un arī mūsdienās tas ir populārs rokmūzikas novirziens. Ievērojami poproka mākslinieki: Pols Makartnijs (Paul McCartney); The Eagles; Fleetwood Mac; Stings (Sting); Coldplay u. c.

Poproka pirmsākumi reizēm tiek saistīti ar rokenrola uzplaukumu 50. gados un tādiem izpildītājiem kā Badijs Hollijs (Byddy Holly), Dels Šenons (Del Shannon) un The Everly Brothers, kuru repertuārā bija daudz melodisku dziesmu ar niansētāku producējumu nekā agrīnā rokenrola vairumam. Tomēr biežāk šajā sakarā minēta The Beatles, The Beach Boys u. c. 60. gadu grupu jaunrade, kurā agrīnā rokmūzika apvienota ar britu mūzikhola un tautas mūzikas, kā arī amerikāņu dūvapa, kantrī un folka ietekmēm.

Kā noteiktiem mākslinieciskiem kritērijiem atbilstoša stilistika poproks sāka veidoties 70. gadu sākumā, galvenokārt pateicoties P. Makartnija; Badfinger; Keta Stīvensa (Cat Stevens); Eltona Džona (Elton John); Gilberta O’Salivena (Gilbert O’Sullivan); 10cc u. c. britu roka un popmūziķu darbībai. Nedaudz atšķirīgā estētiskā gultnē tas šajā laikā attīstījās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur tādi mūziķi kā Džonija Mičela (Joni Mitchell), Džeimss Teilors (James Taylor) un Nīls Jangs (Neil Young) veicināja agrīnā poproka saistību ar folkroka dziesminieku tradīciju. Plašāko popularitāti un izplatību stilistika guva 70. gadu 2. pusē, kad par tās māksliniecisko epicentru kļuva ASV Rietumkrasta reģions, kur darbojās Eagles; Fleetwood Mac; The Doobie Brothers u. c. populāri izpildītāji.

Atbilstoši muzikālai specifikai poproku iedala divos galvenajos novirzienos – pauerpops un softroks.

Terminu “pauerpops” (power pop, arī powerpop, angļu ‘jaudas pops’, ‘jaudīgais pops’) jau 60. gadu 2. pusē sāka lietot grupas The Who līderis Pīts Taunzends (Pete Townshend). Apzīmējums “roks” tobrīd vēl bija maz izplatīts, tādēļ ģitārgrupu mūziku parasti dēvēja par “popu” (pop). Lai šajā situācijā uzsvērtu nošķīrumu no tradicionālās popmūzikas, kas vairāk saistīta ar Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas tradīcijām, P. Taunzends tādu grupu kā The Who; The Small Faces un The Beach Boys mūziku (pārsvarā optimistiski enerģiskas un melodiskas dziesmas ar lipīgiem piedziedājumiem) sauca par pauerpopu.

Kā pastāvīgu un plaši izplatītu stilistiku pauerpopu 70. gadu sākumā iedzīvināja mūziķi, kuri joprojām aizrāvās ar iepriekšējās desmitgades mūziku. Pirmā ievērojamā pauerpopa grupa bija velsiešu Badfinger, kas Beatles ietekmē radītas melodijas apvienoja ar enerģiskiem ģitāru rifiem un daudzbalsīgu dziedājumu. Badfinger sadarbojās ar Beatles izveidoto ierakstu kompāniju Apple Records un par vienu no tās pirmajiem hitiem kļuva Beatles dalībnieka P. Makartnija sacerētā un producētā dziesma Come and Get It (1969). Taču arī paši Badfinger mūziķi bija talantīgi dziesmu autori un laida klajā vairākus singlus un albumus, kas definējuši pauerpopa mākslinieciskos pamatus.

ASV nozīmīgākā agrīnā pauerpopa grupa bija Raspberries, kas britu invāzijas ietekmes adaptēja laikmetīgā skanējumā ar lakoniskiem, bet efektīgiem aranžējumiem, melodramatisku dziedājumu un izteiksmīgām balsu harmonijām.

Pauerpopa ierakstus 70. gadu sākumā laida klajā arī Big Star; Tods Randgrēns (Todd Rundgren), The Stories u. c. mūziķi, taču īpašs stilistikas uzplaukums sākās desmitgades 2. pusē, kad tai pievērsās daudzi jaunā viļņa un postpanka paaudzes mākslinieki (Niks Lavs, Nick Lowe; Elviss Kostello, Elvis Costello; XTC; The Knack; Cars; Blondie). 60. gadu roka inspirācijas šie mūziķi pārstrādāja melodiskās trīsminūšu dziesmās, ko izpildīja ar pankrokam raksturīgo spontāno enerģiju. Lielus panākumus baudīja arī amerikāņu smagā roka grupa Cheap Trick, bet pats pazīstamākais šā perioda pauerpopa skaņdarbs bija The Knack hits My Sharona – 1979. gada populārākais singls ASV.

Pēc nosacīta apsīkuma 80. gados, 90. gados šo mūziķu aizsāktās tradīcijas turpināja Weezer; The Posies; Teenage Fanclub; Fountains of Wayne; The Beat; Blink-182; Green Day u. c. grupas, kas tās integrēja alternatīvā roka un poppanka estētikā – ar šīm kombinācijām saistīts arī vairums mūsdienu pauerpopa izpausmju (Posies; Velvet Crush; Metjū Svīts, Matthew Sweet; Tinted Widows u. c. mūziķu jaunrade).

Par spīti dažu izpildītāju un hitu visai augstiem popularitātes rādītājiem, pauerpops ir poproka nosacīti nekomerciālais novirziens, kas (īpaši mūsdienās) drīzāk pieskaitāms alternatīvajai nevis meinstrīma mūzikai. Ievērojami lielāku popularitāti 20. gs. 70. gados baudīja virkne softroka (soft rock, angļu ‘maigais’, burtiski arī ‘mīkstais’ roks) mūziķu. Apzīmējumu “softroks” mūzikas industrija sāka lietot 70. gadu 1. pusē, lai uzsvērtu šīs liegi melodiskās mūzikas pretstatu smagajam rokam (hard rock, burtiski tulkojams kā ‘cietais roks’); runājot par attiecīgiem stilistiskiem kritērijiem atbilstošu radio formātu kā softroka sinonīms tiek lietots arī apzīmējums “pieaugušo roks” (adult oriented rock).

Softroka pirmsākumi saistīti ar ziemeļamerikāņu folkroka mūziķu The Byrds; Simon & Garfunkel; Crosby, Stills & Nash; Dž. Teilora un Dž. Mičelas atslābināti minimālistisko un pusakustisko skanējumu, ko 70. gadu 1. pusē virkne citu mūziķu un producentu papildināja ar bagātīgāk izstrādātiem aranžējumiem un intensīvāku studijas tehnoloģiju pielietojumu. Zīmīgi, ka vairums stilistikas priekšteču, tāpat kā daudzas no tās vēlākām slavenībām mitinājās Losandželosā vai tās tuvumā – viņu mūzikas izlīdzinātais, melodiski plūdenais skanējums bieži skaidrots kā netieša reakcija uz reģiona maigo klimatu un idilliskajām dabas ainavām, tādēļ softroks reizēm dēvēts arī par ASV Rietumkrasta skanējumu (West Coast sound).

Viena no pirmajām veiksmīgajām softroka grupām bija Losandželosas kvartets Bread, kura liriski romantiskais hits Make It with You 1970. gadā sasniedza Billboard singlu tabulas līderpozīciju. Nākamajā gadā milzīgus panākumus (t. sk. Grammy balva kategorijā Gada albums, Album of the Year) guva Kerolas Kingas (Carole King) albums Tapestry, kas nostiprināja softroka un dziesminieku tradīcijas saistību. 1972. gadā par nr. 1 singlu kļuva Kalifornijā mītošā kanādieša N. Janga Heart of Gold, ko Billboard topa virsotnē nomainīja Anglijā dzīvojošu amerikāņu grupas America hits A Horse with No Name, kas turklāt radīts stiprā N. Janga ietekmē. N. Janga tālākā darbība pārsvarā saistīta ar citām stilistikām, toties America kļuva par vienu no pazīstamākām softroka grupām. Populāri amerikāņu softroka pārstāvji bija arī Chicago; Kārlija Saimona (Carly Simon); Air Supply; Journey; Kenijs Loginss (Kenny Loggins); Kristofers Kross (Christopher Cross); Hall & Oates u. c.

Softroka maksimālās popularitātes laikā 70. gadu 2. pusē lielu ievērību guva Steely Dan; The Doobie Brothers; Eagles un Fleetwood Mac. Steely Dan no trim pārējām grupām atšķīrās ar stipru džeza ietekmi un bija vienīgā, kas bāzējās nevis Kalifornijā, bet Ņujorkā. Pastāvēšanas sākumā tā bija cieši saistīta ar dziedātāju un dziesmu autoru Maiklu Makdonaldu (Michael McDonald), kurš 70. gadu vidū pievienojās Doobie Brothers – viņa vadībā arī šīs grupas stilistika nomainījās no roka uz softroku. Eagles kļuva pazīstami kā kantrīroka izpildītāji, bet, pārorientējoties uz softroku, izvirzījās par vienu no slavenākām grupām amerikāņu roka vēsturē. Savukārt Fleetwood Mac sākotnēji bija angļu blūzroka grupa, bet pēc ieilgušiem optimālā sastāva un stilistikas meklējumiem pārcēlās uz Losandželosu, kur par tās dalībniekiem kļuva vietējie mūziķi Linzijs Bakingems (Lindsey Buckingham) un Stīvija Niksa (Stevie Nicks). Līdz ar viņu atnākšanu sākās Fleetwood Mac darbības panākumiem bagātākais periods, kas kulminēja ar Rumours (1977) – desmitgades komerciāli veiksmīgāko albumu un spilgtu softroka klasikas paraugu.

Daži mūzikas pētnieki izdala arī softroka atzaru, ko mūsdienās dēvē par jahtroku (yacht rock), tā uzsverot šīs mūzikas sapņaini komfortablā skanējuma atbilstību populārās kultūras proponētam un materiālas labklājības nodrošinātam “ideālajam dzīvesstilam” un greznām jahtām kā tā simbolam. Viena no pazīstamākām jahtroka grupām bija Toto, ko 1977. gadā Losandželosā izveidoja pieredzes bagāti sesijmūziķi – tieši augsti profesionālu studijas mūziķu sniegums bija viens no jahtroka estētikas stūrakmeņiem (tās kritiķi gan uzsvēruši, ka izpildītāju profesionālā rutinētība bieži izpaudusies mūzikas bezpersoniskumā). Stilistikas eksperts Stīvs Hjūijs (Steve Huey) grāmatā “Jahtroka grāmata” (The Yacht Rock Book, autors Gregs Prato, Greg Prato, 2018) min tās trīs galvenos raksturlielumus: “[..] softroka apvienojums ar R&B un džezu, ļoti noslīpēts producējums un cieša saistība ar 70. gadu beigu un 80. sākuma Dienvidkalifornijas studijmūziķu kultūru.”

Kaut poproka lielākā mākslinieciskā uzplaukuma laiks bija 20. gs. 70. gados, stilistikai arī turpmāk pievērsušies daudzi mūziķi, kas to nereti sintezējuši ar džeza, blūza, smagā roka, R&B, soula u. c. žanru ietekmēm. 80. un 90. gados ievērojamus panākumus baudīja tādi mūziķi kā Foreigner; The Bangles; Ēriks Kleptons (Eric Clapton); Braiens Ferijs (Bryan Ferry); Fils Kolinss (Phil Collins); Stings; Braiens Adamss (Bryan Adams); Hootie & the Blowfish; Crowded House un Bon Jovi. Arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs poproks ir populārs rokmūzikas novirziens, kurā darbojas Travis; Coldplay; Phoenix; The Killers; Maroon 5; Haim; 5 Seconds of Summer; Mumford & Sons; Džeimss Bejs (James Bay); Harijs Stailzs (Harry Styles) u. c. izpildītāji. Ievērojamus panākumus šajā laikā guvuši arī stilistikas klasiķi P. Makartnijs, Eagles un Fleetwood Mac.