Roka un popmūzikas kontekstā bagātīgi integrējot džeza elementus, 20. gs. 70. gados Steely Dan kļuva par vienu no savdabīgākajām un kritikas iecienītākajām poproka, popdžeza un džezroka grupām. 1981. gadā tā beidza pastāvēt, bet nākamajā desmitgadē darbību atjaunoja.

Steely Dan māksliniecisko pamatievirzi noteica tās dibinātāji un vienīgie pastāvīgie dalībnieki – vokālists un taustiņinstrumentālists Donalds Feigens (Donald Fagen, pilnā vārdā Donalds Džejs Feigens, Donald Jay Fagen) un ģitārists un basģitārists Volters Bekers (Walter Becker, pilnā vārdā Volters Karls Bekers, Walter Carl Becker).

Abi bija Ņujorkas (Ņujorkas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV) priekšpilsētās uzauguši ebreju izcelsmes jaunieši, kas iepazinās 1967. gadā Bārda koledžā (Bard College, Redhukā, Ņujorkas pavalsts), kur D. Feigens studēja angļu literatūru, bet V. Bekers – svešvalodas. Abi interesējās par džezu un t. s. bīta literatūru, kā arī muzicēja vietējas nozīmes džeza un roka grupās, vienlaikus cenšoties uzsākt profesionālu dziesmu autoru karjeru Ņujorkā.

1971. gadā D. Feigens un V. Bekers kļuva par Losandželosas (Kalifornijas pavalsts, ASV) ierakstu kompānijas ABC Records štata autoriem un ar ABC producenta Gerija Kaca (Gary Katz) atbalstu nodibināja Steely Dan (angļu ‘tēraudcietais Dens’). G. Kacs 70. gados bija grupas pastāvīgais producents, savukārt tās nosaukums ir atsauce uz bīta rakstnieka Viljama S. Berouza (William S. Burroughs) romānā “Kailais lenčs” (Naked Lunch, 1959) pieminētu mākslīgu dzimumlocekli, kas darbināms ar tvaiku.

1972.–1974. gadā Steely Dan izdeva trīs albumus (Can’t Buy a Thrill, 1972; Countdown to Ecstasy, 1973; Pretzel Logic, 1974), kuru melodiskā un ritmiskā elegance, kompetentās starpžanru variācijas, izpildījuma virtuozitāte (lielu ievērību izpelnījās ģitāristu Džefa Bakstera, Jeff Baxter, un Denija Daiasa, Denny Dias, spēle) un sardoniskas ironijas bagātie teksti grupai sagādāja rokmūzikas pamattendences ignorējošu intelektuāļu slavu. Neraugoties uz mūzikas izsmalcinātību, tai izdevās izvairīties no elitārisma, saglabājot viegli uztveramu skanējumu, kas nodrošināja labus popularitātes rādītājus un regulāru klātbūtni daudzu radiostaciju programmās.

Īpaši veiksmīgi izrādījās Can’t Buy a Thrill singli Do It Again un Reelin’ in the Years, kā arī Pretzel Logic dziesma Rikki Don’t Lose That Number – grupas lielākais hits (Nr. 4 ASV), kas balstīts Horasa Silvera (Horace Silver) džeza kompozīcijas Song For My Father (1964) pamatmotīvā; Steely Dan klasiskajam repertuāram pieskaitāma arī Any Major Dude Will Tell You, kas tika izdota Rikki Don’t Lose That Number singla B pusē.

Pretzel Logic ievērojams kā viens no grupas darbiem, kas visdziļāk sakņots džeza vēsturē. Tajā dzirdama arī bībopa pionierim Čārlijam Pārkeram (Charlie Parker) veltīta dziesma Parker’s Band un Djūka Elingtona (Duke Ellington) 20. gs. 20. gadu kompozīcija East St. Louis Toodle-Oo, kuras izpildījumā visnotaļ precīzi sekots oriģinālajam aranžējumam, taču trombona partija tiek spēlēta ar pedalizēto stīlģitāru, bet trompetes – ar elektrisko ģitāru, izmantojot 70. gados populāro runas kastes (talk box) efektu.

Gandrīz visu Steely Dan izpildīto skaņdarbu autori jau šajā laikā bija D. Feigens un V. Bekers, tomēr trīs pirmie albumi iezīmē grupas darbības kolektīvāko periodu, kurā tai bija pastāvīgu dalībnieku kodols ar vienlīdz pārliecinošu sniegumu ierakstos un koncertos (kaut pēc debijas albuma to atstāja Deivids Palmers, David Palmer, kurš sākotnēji bija grupas otrais vokālists līdzās D. Feigenam).

Pēc Pretzel Logic koncertturnejas Steely Dan līderi atteicās gan no koncertdarbības, gan formāla rokgrupas modeļa, turpmāk dodot priekšroku darbam ierakstu studijā, kur viņu ieceres palīdzēja īstenot Losandželosas prominentākie sesijmūziķi. Steely Dan agrīno darbu cienītāji mēdz uzsvērt, ka šajā laikā grupa zaudēja daļu sākotnējās vitalitātes, savukārt citu vērtējumā mūzika kļuvusi izsmalcinātāka un ieskaņojumi – labskanīgāki, ļaujot autoriem iemantot studijas perfekcionistu reputāciju.

Studijas perioda mākslinieciskā kulminācija ir albums Aja (1977) ar viendabīgā veselumā apvienotām džeza, soula, roka un popa ietekmēm, smalki izstrādātiem aranžējumiem un niansēti virtuozu izpildījumu. Aja ierakstu sesijās piedalījās gandrīz 40 mūziķi – lielākoties Losandželosas un Ņujorkas studiju profesionāļi; savukārt saksofona solo astoņas minūtes ilgajā tituldziesmā spēlē džeza izcilība Veins Šorters (Wayne Shorter). Izpelnoties slavinošas kritikas atsauksmes, tas kļuva par grupas komerciāli veiksmīgāko darbu (Nr. 3 ASV un Nr. 5 Lielbritānijā), bija nominēts Grammy balvai kategorijā “Gada albums” (Album of the Year) un bieži ticis ierindots starp 20. gs. populārās mūzikas spilgtākajiem paraugiem. Albums sniedzis ierosmi daudziem sekotājiem, t. sk. 80. un 90. gados populārajai skotu poproka grupai Deacon Blue, kuras nosaukums aizgūts no tajā dzirdamas dziesmas.

Aja stilistiskā ievirze turpināta arī nākamajā albumā Gaucho (1980), kura tapšana izvērtās neplānoti ilga un komplicēta. Darbu apgrūtināja V. Bekera narkomānija, viņa draudzenes nāve, pārdozējot narkotikas, un viņas ģimenes ierosināts tiesas process, kurā no mūziķa tika pieprasīta ievērojama materiāla kompensācija par bojāgājušās heroīna atkarības veicināšanu. Turklāt V. Bekeru uz ielas Ņujorkā (šajā laikā D. Feigens un V. Bekers par dzīvesvietu atkal izraudzījās Ņujorku, kur viņu profesionālās gaitas savulaik sākās) notrieca taksometrs un ģitārists guva smagas traumas, kas prasīja ilgstošu ārstēšanu, ierobežojot viņa līdzdalību albuma ieskaņošanas noslēguma stadijā.

Pēc gandrīz divus gadus ilgām sesijām, Gaucho visbeidzot nākot klajā, džeza pianists Kīts Džerets (Keith Jarrett) D. Feigenu un V. Bekeru apsūdzēja plaģiātismā, norādot, ka tā tituldziesmas pamatstruktūra aizgūta no viņa kompozīcijas Long As You Know You’re Living Yours (Steely Dan mūziķi K. Džereta ietekmi nenoliedza, un turpmāk viņš oficiāli atzīts par skaņdarba līdzautoru). Par spīti sarežģījumiem, arī Gaucho izpelnījās Grammy “Gada albuma” balvas nomināciju, taču dažus mēnešus pēc tā iznākšanas D. Feigens un V. Bekers kopdarbību pārtrauca. D. Feigens turpmāk uzsāka solokarjeru, bet V. Bekers, par prioritāti izvirzot atbrīvošanos no alkohola un narkotiku atkarības, pārcēlās uz Maui salu (Havaju pavalsts, ASV) un uz laiku no mūzikas distancējās.

1993. gadā abi Steely Dan līderi partnerību atsāka, šoreiz īpaši fokusējoties uz koncertdarbību ar jaunu un bieži mainīgu mūziķu sastāvu. 1995. gadā atjaunotā grupa izdeva koncertierakstu Alive in America, bet 2000. gadā – studijas albumu Two Against Nature, pirmo ar jaunām D. Feigena un V. Bekera dziesmām pēc 20 gadu pārtraukuma. Šis darbs, kurā autori, saglabājot ierasti augsto izpildījuma un producējuma līmeni, palikuši uzticīgi džezu un poproku apvienojošai jaunrades formulai, tika novērtēts ar Grammy balvu “Gada albuma” kategorijā. Uz godalgu pretendēja arī ievērojami jaunāku mūziķu Beka (Beck), Eminema (Eminem) un Radiohead albumi, un augstais veterānu novērtējums izprovocēja Grammy žūrijai veltītus preses pārmetumus konservatīvismā, daudziem jaunās paaudzes melomāniem arī pašu grupu liekot vērtēt kā vecmodīgu un pat anahronisku.

Šis pavērsiens veicināja salīdzinoši rezervēto kritikas attieksmi pret Steely Dan nākamo darbu Everything Must Go (2003), kas gan tam netraucēja sasniegt atzīstamus popularitātes rādītājus (ASV Top 10). Everything Must Go bija grupas pēdējais albums, taču nākamajās desmitgadēs, pieaugot vispārējai interesei par poproka klasiku, atkal auga arī Steely Dan mākslinieciskais statuss, kas ļāva turpināt veiksmīgu koncertdarbību – pēc V. Bekera nāves (2017) jau vienpersoniskā D. Feigena vadībā.

Steely Dan agrīnie darbi 20. gs. 70. gadu pirmajā pusē apliecināja jaunu rokmūzikas mākslinieciskā brieduma stadiju, kurā līdz ar mūziķu sociālās izcelsmes dažādošanos un plašāka jaunrades pirmavotu loka apguvi aktualizējās mūzikas preses un klausītāju diskusija par roka autentiskumu. Tā izpratne vairs neaprobežojās ar jaunās paaudzes pašidentifikāciju un sociālo dumpīgumu, bet arvien biežāk tika saistīta arī ar estētiskām un intelektuālām nostādnēm, kā arī minēto aspektu savstarpējām attiecībām un prioritātēm. Šī diskusija turpinājusies arī nākamo paaudžu rokmūzikas procesā, bet sākās tieši līdz ar Steely Dan u. c. 60. gadu jaunatnes kontrkultūras norišu neskartu mūziķu popularitātes pieaugumu (D. Feigens un V. Bekers sevi uzskatīja par piederīgiem 20. gs. 50. gadu džeza un literatūras kontekstam, nevis 60. gadu hipiju kustībai).

Vēlāk, īpaši Aja un Gaucho periodā, Steely Dan bija nozīmīga loma t. s. jahtroka (yacht rock, visbiežāk ar Kalifornijas sesijmūziķiem asociēts poproka novirziens) māksliniecisko pamatu izveidē. Turklāt virkne mūziķu, kas 70. gados bija saistīti ar Steely Dan, veiksmīgas karjeras turpinājuši, arī šīm attiecībām beidzoties: taustiņinstrumentālists un vokālists Maikls Makdonalds (Michael McDonald) ilgstoši bija viens no grupas The Doobie Brothers līderiem (tajā muzicējis arī Dž. Baksters), bundzinieks Džefs Porkero (Jeff Porcaro) un taustiņinstrumentālists Deivids Paičs (David Paich) 70. gadu otrajā pusē izveidoja vienu no pazīstamākām jahtroka grupām Toto, bet ģitāristi Lerijs Karltons (Larry Carlton), Eliots Rendals (Elliott Randall) u. c. kļuva par pieprasītiem sesijmūziķiem.

D. Feigens ieskaņojis četrus soloabumus Steely Dan jaunradei radniecīgā popdžeza un poproka stilistikā. Atzinīgu vērtējumu guvuši visi viņa darbi, taču visplašāk pazīstams ir pirmais, daļēji autobiogrāfiskais The Nightfly (1982), kurš, tāpat kā mūziķa nākamais ieraksts, kopā ar V. Bekeru producētais Kamakiriad (1993), saņēma Grammy “Gada albuma” balvas nomināciju.

V. Bekers 80. gados pārsvarā darbojās kā citu mākslinieku (Maikla Frenksa, Michael Franks; Rikija Lī Džonsa, Rickey Lee Jones, u. c.) ierakstu producents; desmitgades vidū viņš īslaicīgi iesaistījās angļu jaunā viļņa grupā China Crisis, kā arī producēja divus tās albumus, t. sk. grupas panākumiem bagātāko darbu Flaunt the Imperfection (1985). Savukārt paša V. Bekera pirmā soloalbuma 11 Tracks of Whack (1994) līdzproducents bija D. Feigens, kurš tajā arī spēlēja taustiņinstrumentus. Otrais un pēdējais V. Bekera soloalbums Circus Money (2008) radīts Jamaikas mūzikas ietekmē un ciešā sadarbībā ar producentu un līdzautoru Leriju Klainu (Larry Klein), kurš plašāk zināms kā ilggadējs Džonijas Mičelas (Joni Mitchell) profesionālais partneris.

Steely Dan uzņemti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2001) un saņēmuši trīs Grammy balvas. Sešas Grammy godalgas par grupas ieskaņojumiem piešķirtas skaņu inženierim Rodžeram Nikolsam (Roger Nichols), kura ieguldījums būtiski veicinājis Steely Dan diskogrāfijas augsto statusu audiofilu starpā.

Aja un Can’t Buy a Thrill 2020. gadā iekļauti amerikāņu žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time); Rolling Stone reitinga iepriekšējās versijās 2003. un 2012. gadā minēts arī Pretzel Logic. Savukārt britu žurnāls Uncut sešus grupas darbus ierindojis starp 500 izcilākajiem 70. gadu albumiem (500 Greatest Albums of the 1970s, 2023).

Aja; Any Major Dude Will Tell You; Babylon Sisters; Bad Sneakers; Black Friday; Deacon Blue; Dirty Work; Do It Again; Gaucho; Glamour Profession; Haitian Divorce; Hey Nineteen; Josie; Kid Charlemagne; Peg; Reelin’ in the Years; Rikki Don’t Loose That Number; Show Biz Kids; West of Hollywood

Can’t Buy a Thrill (ABC, 1972); Countdown to Ecstasy (ABC, 1973); Pretzel Logic (ABC, 1974); Katy Lied (ABC, 1975); The Royal Scam (ABC, 1976); Aja (ABC, 1977); Gaucho (MCA, 1980); Alive in America* (Giant, 1995); Two Against the Nature (Giant, 2000); Everything Must Go (Reprise, 2003); Northeast Corridor: Steely Dan Live!* (Universal Music, 2021)

* koncertieraksti