Par spīti daudzām sastāva un vairākkārtējām stilistikas maiņām Fleetwood Mac ir viena no visu laiku veiksmīgākām mūzikas grupām. Tās nozīmīgāko sasniegumu laiks bija 20. gs. 60. gadu nogalē un 70. un 80. gados, taču koncertturnejas guva lielus panākumus arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.

Fleetwood Mac 1967. gadā Londonā (Anglijā) nodibināja ģitārists un vokālists Pīters Grīns (Peter Green, īstajā vārdā Pīters Alens Grīnbaums, Peter Allen Greenbaum), bundzinieks Miks Flītvuds (Mick Fleetwood, pilnā vārdā Maikls Džons Kelss Flītvuds, Michael John Kells Fleetwood) un basģitārists Džons Makvī (John McVie, pilnā vārdā Džons Greiems Makvī, John Graham McVie), kuri iepriekš bija muzicējuši grupā John Mayall & The Bluesbreakers, kā arī ģitārists Džeremijs Spensers (Jeremy Spencer). Nosaukums Fleetwood Mac atvasināts no grupas ritma sekcijas mūziķu – un vienīgo pastāvīgo dalībnieku – M. Flītvuda un Dž. Makvī uzvārdiem.

Lielu ievērību guvušais debijas albums Fleetwood Mac (1968, zināms arī kā Peter Green’s Fleetwood Mac) to pieteica kā vienu no pārliecinošākajām angļu blūza grupām. Šo reputāciju apliecināja arī Čikāgā (Amerikas Savienotās Valstis, ASV) veikti ieraksti ar vietējiem blūzmeņiem (Otiss Spens, Otis Spann; Badijs Gajs, Buddy Guy; Villijs Diksons, Willie Dixon, u. c.), kas dzirdami albumā Fleetwood Mac in Chicago (1969).

1968. gadā par grupas trešo ģitāristu kļuva 18 gadus vecais Denijs Kērvens (Danny Kirwan) – kaut arī neapstrīdams Fleetwood Mac līderis joprojām bija P. Grīns, D. Kērvena ietekmē mūzika kļuva melodiskāka un stilistiski daudzveidīgāka. Spilgts P. Grīna un D. Kērvena radošās sinerģijas paraugs bija grupas pirmais Nr. 1 singls Albatross (1968) – instrumentāla P. Grīna kompozīcija, kas balstīta abu ģitāristu saspēlē.

P. Grīna ģitārista un autora talants viņam ļāva kļūt par vienu no ievērojamākiem britu rokmūziķiem, taču strauji augošā slava un narkotiku patēriņš veicināja šizofrēnijas rašanos, vilšanos mūzikas industrijā un rietumu sabiedrības vērtību sistēmā. Fleetwood Mac trešais albums – Then Play On (1969), kas nereti atzīts par grupas agrīnā perioda radošo virsotni kļuva par tās pēdējo darbu ar sākotnējo līderi, kurš turpmāk nodevās neregulārai solokarjerai.

1971. gadā ASV turnejas laikā Fleetwood Mac bez brīdinājuma pameta Dž. Spensers – ģitārists, kuru tāpat kā P. Grīnu, nomāca slavas, stresa, alkohola un narkotiku izraisīta psihiska nestabilitāte, pievienojās reliģiskai sektai un turpmāk muzicēja vien sporādiski. Kaut šajā situācijā Fleetwood Mac tika prognozēts drīzs gals, grupai izdevās veikt sastāva un stilistikas transformāciju, kas nodrošināja tālāku dzīvotspēju un radošu progresu. Jau pirms Dž. Spensera aiziešanas par tās pilntiesīgu dalībnieci kļuva agrākā grupas Chicken Shack taustiņinstrumentāliste un vokāliste Kristīne Perfekta (Christine Perfect, pilnā vārdā Kristīne Ena Perfekta, kopš 1970. gada un laulības ar Dž. Makvī – Kristīne Ena Makvī, Christine Anne McVie), kura jau agrāk bija piedalījusies Fleetwood Mac ierakstos. 1971. gadā grupai pievienojās arī Eiropā mītošais amerikāņu ģitārists Bobs Velčs (Bob Welch). Abi jaunpienācēji bija talantīgi dziesmu autori, kuru ietekmē Fleetwood Mac mūzika kļuva vēl izlīdzinātāka un melodiskāka, kā arī papildinājās ar folka un popa ietekmēm, arvien mazāk atgādinot kādreizējo Čikāgas blūza stilistiku. Kaut arī grupa intensīvi koncertēja un izdeva vairākus albumus, tās statuss bija nenoteikts un nākotne neskaidra. Darbību apgrūtināja dalībnieku nesaskaņas un arvien jaunas sastāva izmaiņas, kā arī tiesvedība par nosaukuma Fleetwood Mac īpašumtiesībām (grupas bijušā menedžera vadībā īslaicīgi darbojās vēl viens mūziķu kolektīvs ar šādu nosaukumu).

1974. gadā, ar nolūku koncentrēties uz ASV tirgu, Fleetwood Mac pārcēlās uz Losandželosu (Kalifornijas pavalstī, ASV) – šim manevram bija tālejošas sekas, kas pilnībā izmainīja grupas statusu rokmūzikas hierarhijā. Neilgi pēc kontinentu maiņas, grupu atstāja B. Velčs, bet M. Flītvuds, Dž. un K. Makvī apvienojās ar vietējā folkroka dueta Buckingham Nicks mūziķiem – ģitāristu un vokālistu Linziju Bakingemu (Lindsey Buckingham, pilnā vārdā Linzijs Edamss Bakingems, Lindsey Adams Buckingham) un vokālisti Stīviju Niksu (Stevie Nicks, pilnā vārdā Stefānija Linna Niksa, Stephanie Lynn Nicks), izveidojoties grupas ilglaicīgākajam un panākumiem bagātākajam modelim. Arī jaunie dalībnieki sacerēja dziesmas, turklāt L. Bakingems bija prasmīgs aranžētājs un producents, kurš Fleetwood Mac ierakstiem piešķīra agrāk nepiemitušu izsmalcinātību un studijas pulējumu. Jaunā sastāva pirmais (desmitais grupas diskogrāfijā) albums Fleetwood Mac (1975) guva nebijušus panākumus, sasniedzot ASV topa 1. pozīciju, savukārt tā dziesmas Over My Head; Rhiannon un Say You Love Me kļuva par grupas pirmajiem Top 20 singliem ASV.

Šos sasniegumus daudzkārt pārspēja Rumors (1977) – viens no 70. gadu mūzikas populārākajiem ierakstiem, kas radīts grupā valdošas savstarpējas spriedzes (K. un Dž. Makvī laulības gals, L. Bakingema un S. Niksas kopdzīves izjukšana, M. Flītvuda laulības šķiršana un attiecības ar S. Niksu, kā arī to izjukšana) un tās veicinātu bohēmisku pārmērību apstākļos. Šajā situācijā mūziķi spēja tālāk izkopt iepriekšējā albumā aizsākto poproka stilistiku un nākt klajā ar dinamiskām, lieliski producētām dziesmām, kurās atklātas viņu attiecības un kolektīvā psihoemocionālā krīze. Rumours vairāk nekā pusgadu noturējās Billboard topa virsotnē, sasniedza 1. vietu arī Anglijā un citās valstīs, savukārt singlu tabulās ilgstoši dominēja tā hiti Dreams; Don’t Stop; Go Your Own Way un You Make Loving Fun. Arī 21. gs. otrajā desmitgadē Rumours joprojām ir viens no visvairāk pārdotajiem albumiem mūzikas industrijas vēsturē.

Zīmīgi, ka Fleetwood Mac dalībnieku savstarpējās attiecības arī turpmāk saglabājās sarežģītas, taču bieži vien tieši saspīlētā situācijā tie spējuši radīt augstvērtīgu mūziku, kurā izkopts skanējums un eleganta forma sadzīvo ar emocionālu atkailinātību un daudziem klausītājiem saprotamu dzīves pieredzi.

Nevēloties atražot panākumus nodrošinājušo stilistiku, pēc Rumours grupa L. Bakingema vadībā eksperimentēja ar ievērojami spontānāku skanējumu un postpanka ietekmēm. Rezultātā tapušais dubultalbums Tusk (1979) samulsināja daļu publikas un arī kritikas, taču turpmākajās desmitgadēs tā reputācija ir ievērojami augusi, un Tusk bieži ierindots starp sava laika intriģējošākās rokmūzikas paraugiem. Savukārt pēc albuma Mirage (1982), kurā dominē tradicionālāks un mazāk riskants poproka skanējums, grupas darbībā iestājās pārtraukums, ko tās dalībnieki izmantoja individuālu muzikālu projektu īstenošanai. Pēc piecu gadu pauzes Fleetwood Mac atgriezās ar Tango in the Night (1987). Albumā ietilpst dažas no grupas pazīstamākām dziesmām (Little Lies; Everywhere; Seven Wonders; Big Love), un tas kļuva par grupas lielāko komercpanākumu kopš Rumours, ar mūzikas televīzijas MTV starpniecību atklājot Fleetwood Mac jaunai klausītāju paaudzei.

Par spīti milzīgiem panākumiem pēc Tango in the Night grupu atstāja L. Bakingems. Savukārt pēc mērenu atsaucību guvušā albuma Behind the Mask (1990) to pameta S. Niksa, bet pēc iznīcinošas kritikas atsauksmes saņēmušā Time (1995) – arī K. Makvī. Kaut šajā brīdī mūzikas prese bija pārliecināta, ka Fleetwood Mac beidzot pienācis gals, 1997. gadā tās “klasiskais” sastāvs (M. Flītvuds; Dž. Makvī; K. Makvī; L. Bakingems; S. Niksa) devās plašas intereses pavadītā turnejā, kurā ieskaņotais koncertalbums The Dance kļuva par grupas pirmo Nr. 1 ierakstu ASV pēc 10 gadu pārtraukuma. 

21. gs. Darbības beigas

No 1997. līdz pat 2014. gadam grupa darbojās bez K. Makvī, tādēļ atzinīgi novērtētajā albumā Say You Will (2003, pirmais studijas ieraksts ar L. Bakingemu kopš 1987. gada) dzirdamas tikai L. Bakingema un S. Niksas balsis. 2014. gadā, līdz ar K. Makvī atgriešanos, tika izziņota pasaules turneja un ierakstu sesiju uzsākšana. Tomēr iecerētais albums rezultējās nevis kā grupas veikums, bet gan kā L. Bakingema un K. Makvī kopdarbs Lindsey Buckingham/Christine McVie (2017). Savukārt 2018. gadā Fleetwood Mac pārsteidza cienītājus, dodoties pasaules koncertturnejā bez L. Bakingema – seno domstarpību dēļ ilggadējais radošais līderis tika atlaists, vietā pieņemot agrāko jaunzēlandiešu grupas Crowded House mūziķi Nīlu Finnu (Neil Finn) un Toma Petija (Thomas Earl Petty) grupas The Heartbreakers ģitāristu Maiku Kembelu (Mike Campbell).

Grupa beidza pastāvēt līdz ar K. Makvī nāvi 2022. gadā. 

Gandrīz visi mūziķi, kas spēlējuši Fleetwood Mac, īstenojuši arī vairāk vai mazāk produktīvas solokarjeras. Komerciāli veiksmīgākā individuālā darbība izdevusies S. Niksai – vienai no lielākajām amerikāņu rokzvaigznēm 20. gs. 80. gados. Kritikas augsti vērtētus albumus radījuši arī P. Grīns un L. Bakingems.

20. gs. 60. gadu beigās P. Grīna vadībā kļuvusi par ievērojamu blūza grupu, 70. gadu sākumā Fleetwood Mac daudzo dalībnieku maiņu dēļ nespēja realizēties pilnībā, tomēr joprojām radīja novatorisku mūziku, angļu blūzroku apvienojot ar t. s. Kalifornijas skanējumu (California sound, poproka stilistika, kurai raksturīgs folka, kantri, popa un roka sajaukums, izsmalcināts un radio piemērots producējums).

70. gadu vidū, līdz ar L. Bakingema un S. Niksas iesaistīšanos, Fleetwood Mac pieteica neierastu rokgrupas modeli ar trim izteiksmīgiem vokālistiem; visi trīs bija talantīgi dziesmu autori, kuru sacerējumiem piemītošais vīrišķais un sievišķais dzīves redzējums ļāva uzrunāt plašu abu dzimumu auditoriju. Prasme radīt spilgtas dziesmas ar individuālu skanējumu, kurā netrūkst ne komerciāla potenciāla, ne muzikāla svaiguma un niansētības, 70. gadu 2. pusē Fleetwood Mac padarīja par vienu no pašām populārākajām rokgrupām, kuru augstu vērtēja gan publika, gan kritika. Savukārt dalībnieku nebeidzamās savstarpējo attiecību peripetijas un tiešāks vai mazāk tiešs to atspoguļojums dziesmās tai nodrošināja presē bieži lietotu apzīmējumu “roka ziepju opera”, radot papildu intrigu un identifikācijas iespēju daudziem faniem un fanēm.

Dažādos darbības periodos Fleetwood Mac snieguši radošu ierosmi tik atšķirīgiem mūziķiem kā The Beatles; The Eagles; 10 000 Maniacs; Hootie & The Blowfish; The Cranberries; The Corrs; Matchbox Twenty; Līza Loba (Lisa Loeb); Šerila Krova (Sheryl Crow); Džūela (Jewel); Rilo Kiley; Haim; T. Petijs un citi.

Fleetwood Mac mūzika dzīvo ne tikai oriģinālizpildījumā. Viens no grupas pirmajiem singliem – P. Grīna dziesma Black Magic Woman – arī 21. gs. ir starp 70. gadu roka pazīstamākajiem skaņdarbiem grupas Santana kaverversijā (1970), bet cita P. Grīna kompozīcija – The Green Manalishi (With the Two Prong Crown) – kļuvusi par smagā roka klasiku grupas Judas Priest sniegumā (1978). Fleetwood Mac dziesmas izpildījuši arī Deep Purple; Dixie Chicks; Cranberries; Smog; Smashing Pumpkins; Hole; Whiskeytown; The Pointer Sisters; Liars; The Lumineers; Florence + The Machine un citi; grupa Camper Van Beethoven 2002. gadā laidusi klajā skaņuplati Tusk, kurā interpretēts tāda paša nosaukuma Fleetwood Mac albums.

Fleetwood Mac uzņemti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1998), turklāt S. Niksa ir pirmā sieviete, kura slavas zālē uzņemta divreiz – gan kā grupas dalībniece, gan solomāksliniece (2019).

Albums Rumours novērtēts ar Grammy balvu kategorijā Gada albums (Album of the Year, 1978), grupa saņēmusi arī Brit balvu par izcilu ieguldījumu britu mūzikas industrijā (Outstanding Contribution to the British Music Industry, 1998).

Rumours ierindots žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksta (500 Greatest Albums of All Time, 2020) septītajā vietā. Iepriekš (2003. un 2012. gadā) šajā reitingā iekļauts arī albums Fleetwood Mac.

1992. gadā ASV prezidenta amata kandidāts Bils Klintons (Bill Clinton) par priekšvēlēšanu kampaņas dziesmu izvēlējās Fleetwood Mac skaņdarbu Don’t Stop; 1993. gadā grupa pēc B. Klintona uzaicinājuma uzstājās viņa inaugurācijas ceremonijā.

P. Grīns (ģitāra, vokāls, mutes harmonikas, 1967–1970; miris 2020)

M. Flītvuds (sitamie instrumenti, 1967–2022)

Dž. Spensers (ģitāra, klavieres, vokāls, 1967–1971)

Dž. Makvī (basģitāra, kopš 1967–2022)

D. Kērvens (ģitāra, vokāls, 1968–1972; miris 2018)

K. Makvī (vokāls, taustiņinstrumenti, 1970–1995; 1997–1998; 2014–2022; mirusi 2022)

B. Velčs (ģitāra, vokāls, 1971–1974; miris 2012)

Deivs Vokers (Dave Walker; vokāls, 1972–1973)

Bobs Vestons (Bob Weston; ģitāra, 1972–73, miris 2012)

L. Bakingems (ģitāra, vokāls, taustiņinstrumenti, 1975–1987; 1997–2018)

S. Niksa (vokāls, taustiņinstrumenti, 1975–1991; 1997–2022)

Billijs Bērnets (Billy Burnette; ritma ģitāra, vokāls, 1987–1995)

Riks Vito (Rick Vito; ģitāra, vokāls, 1987–1991)

Beka Bramleta (Bekka Bramlett; vokāls, 1993–1995)

Deivs Meisons (Dave Mason; ģitāra, vokāls, 1993–1995)

M. Kembels (ģitāra, vokāls, 2018–2022)

N. Finns (vokāls, ģitāra, 2018–2022)

Albatross (P. Grīns); Big Love (L. Bakingems); Black Magic Woman (P. Grīns); Can’t Go Back (L. Bakingems); Don’t Stop (K. Makvī); Dreams (S. Niksa); Everywhere (K. Makvī); Future Games (B. Velčs); Gypsy (S. Niksa); Go Your Own Way (L. Bakingems); Gold Dust Woman (S. Niksa); Hypnotized (B. Velčs); You Make Loving Fun (K. Makvī); Landslide (S. Niksa); Little Lies (K. Makvī/Edijs Kvintela, Eddy Quintela); Man of the World (P. Grīns); Oh Well, Parts 1 & 2 (P. Grīns); Over & Over (K. Makvī); Over My Head (K. Makvī); Rhiannon (S. Niksa); Say Goodbye (L. Bakingems); Say You Love Me (K. Makvī); Sara (S. Niksa); Second Hand News (L. Bakingems); Sentimental Lady (B. Velčs); Seven Wonders (S. Niksa); Songbird (K. Makvī); Tango in the Night (L. Bakingems); The Chain (L. Bakingems/M. Flītvuds/K. Makvī/Dž. Makvī/S. Niksa); The Green Manalishi (With the Two Prong Crown) (P. Grīns); Tusk (L. Bakingems); Welcome to the Room... Sara (S. Niksa); Without You (D. Kirvens)

Fleetwood Mac (Blue Horizon, 1968); Mr. Wonderful (Blue Horizon, 1968); Then Play On (Reprise, 1969); Fleetwood Mac in Chicago (Blue Horizon, 1969); Kiln House (Reprise, 1970); Future Games (Reprise, 1971); Bare Trees (Reprise, 1972); Penguin (Reprise, 1973); Mystery to Me (Reprise, 1973); Heroes Are Hard to Find (Reprise, 1974); Fleetwood Mac (Reprise, 1975); Rumours (Warner Bros., 1977); Tusk (Warner Bros., 1979); Live* (Warner Bros., 1980); Mirage (Warner Bros., 1982); Live in Boston* (Shanghai, 1985); Tango in the Night (Warner Bros., 1987); Behind the Mask (Warner Bros., 1990); Live at the BBC* (Castle Communications, 1995); Time (Warner Bros., 1995); The Dance* (Reprise, 1997); London Live ’68* (Eagle, 1998); Shrine ’69* (Rykodisc); Say You Will (Reprise, 2003)

* koncertieraksti