Dž. Meiolam bija liela ietekme uz pirmajām rokmūziķu paaudzēm; dēvēts par britu blūza krusttēvu. Gandrīz sešas desmitgades strādājis ar pastāvīgi mainīgiem instrumentālistu sastāviem, taču darbības nozīmīgākais posms bija 20. gs. 60. gados, kad Dž. Meiola vadībā cits pēc cita muzicēja virkne jaunu, jau drīzā nākotnē prominentu mūziķu – vēlākie Cream; Fleetwood Mac; The Rolling Stones; Free un citu grupu dalībnieki.

Dž. Meiola tēvs bija melomāns un amatierģitārists, kura ietekmē nākamais mūziķis jau bērnībā iemīlēja džezu un īpaši blūzu, kas vairumam britu publikas bija sveša mūzika. Pusaudža vecumā Dž. Meiols pašmācībā apguva akustiskās ģitāras, mutes harmoniku un klavieru spēli, bet, dienot britu bruņotajos spēkos Korejā, atvaļinājuma laikā Japānā iegādājās elektrisko ģitāru. 50. gadu 2. pusē, pēc demobilizācijas atgriezies Anglijā, studēja Mančestras mākslas koledžā (Manchester College of Art), kā arī muzicēja vietējās deju grupās. 1963. gadā pameta mākslinieka darbu reklāmas aģentūrā un pārcēlās uz Londonu, kur nodevās profesionālai blūza mūziķa karjerai.

1964. gadā Dž. Meiola grupā John Mayall & The Bluesbreakers (apzīmējums Bluesbreakers – angļu ‘blūza lauzēji’ – lietots ar nozīmi ‘blūza ceļa lauzēji’) iesaistījās Ēriks Kleptons (Eric Clapton). 20 gadus vecais mūziķis jau bija guvis ievērību kā R&B grupas The Yardbirds ģitārists, taču Dž. Meiola ietekmē padziļināti apguva blūza pamatus, pilnībā noformulējot savu agrīno radošo identitāti. Kopīgi ieskaņotais albums Blues Breakers – John Mayall with Eric Clapton (1966), kurā līdzās amerikāņu blūza un ritmblūza skaņdarbiem dzirdamas arī Dž. Meiola kompozīcijas, guva blūza ierakstiem nepieredzētus panākumus, iekļuva Top 10 un sniedza radošu pamudinājumu daudziem gados jauniem mūziķiem, aizsākot vērienīgu britu blūza un vēlāk arī blūzroka izplatības vilni.

Dažus mēnešus pēc Blues Breakers iznākšanas, Ē. Kleptonam nodibinot grupu Cream (arī tās basģitārists Džeks Brūss, Jack Bruce, īslaicīgi bijis Bluesbreakers dalībnieks), Dž. Meiols par viņa aizvietotāju izvēlējās citu 20 gadus vecu mūziķi Pīteru Grīnu (Peter Green). Arī šī sadarbība izpelnījās plašu ievērību, taču tāpat aprobežojās ar intensīvu koncertdarbību un vienu albumu (A Hard Road, 1967). Jau pēc nepilna gada P. Grīns kopā ar pārējiem Bluesbreakers mūziķiem – jaunpieņemto bundzinieku Miku Flītvudu (Mick Fleetwood) un basģitāristu Džonu Makvī (John McVie) – Dž. Meiolu atstāja un izveidoja grupu Fleetwood Mac.

Nedaudz ilgāk – gandrīz divus gadus – Bluesbreakers ģitārists bija 18 gadus vecais Miks Teilors (Mick Taylor), kurš piedalījās vairāku nozīmīgu albumu ieskaņošanā (Crusade, 1967; Bare Wires; Blues from Laurel Canyon, abi 1968); 1969. gadā M. Teilors kļuva par Rolling Stones dalībnieku.

Bluesbreakers darbojušies arī citi vēlāk ievērojami instrumentālisti – neilgu laiku tās basģitārists bija 15 gadus vecais Endijs Frēzers (Andy Fraser), kurš drīz vien kopā ar vienaudžiem nodibināja grupu Free, savukārt daži citi Bluesbreakers dalībnieki desmitgades nogalē izveidoja progresīvā roka grupu Colosseum.

Neaprobežodamies ar britu mūziķu vairuma iecienīto Čikāgas jeb elektriskā blūza skanējumu, Dž. Meiols eksperimentēja ar dažādām blūza stilistikām un instrumentu kombinācijām, periodiski izmantojot arī vijoli, pūšamos un citus instrumentus, līdz 1969. gadā no sadarbības ar Bluesbreakers atteicās, turpmāk mūziķu sastāvu piemeklējot atbilstoši konkrētām radošām iecerēm.

Viens no pirmajiem ieskaņojumiem bez Bluesbreakers bija Turning Point (1969) – Ņujorkā ierakstīts koncertalbums, kurā Dž. Meiols atteicies no elektrisko ģitāru un bungu izmantojuma, pievēršoties ievērojami klusākai muzicēšanai un akustiskiem instrumentiem. Laikā, kad mūzikas vadošo tendenci noteica maksimāli skaļi spēlējošas blūzroka grupas, šāds pavērsiens tika izskatīts par riskantu, taču Turning Point kļuva par vienu no Dž. Meiola pazīstamākajiem darbiem.

Arī turpmāk Dž. Meiols bāzējās ASV, kur strādāja ar vietējiem mūziķiem, izdodot gan akustiskā, gan elektriskā blūza ierakstus, gan kombinējot blūzu ar džezu un roku.

1982. gadā P. Grīns kopā ar nu jau nopelniem bagātajiem M. Teiloru un Dž. Makvī atjaunoja Bluesbreakers. Tomēr lielāku ievērību guva grupas nākamais modelis ar ģitāristiem Koko Montoju (Coco Montoya) un Volteru Trautu (Walter Trout) – kaut abi bija jau pieredzējuši un blūza aprindās pazīstami mūziķi, tieši sadarbība ar Dž. Meiolu tos padarīja par žanra autoritātēm.

Arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs Dž. Meiols joprojām regulāri koncertē un izdod ierakstus, kuros sadarbojies ar tādiem mūziķiem kā Badijs Gajs (Buddy Guy); Otiss Rašs (Otis Rush); Stīvs Kropers (Steve Cropper); Gerijs Mors (Gary Moore); Džo Volšs (Joe Walsh); Billijs Gibonss (Billy Gibbons); Džonijs Lengs (Johnny Lang) un citi.

2019. gadā, atzīmējot 85. dzimšanas dienu, Dž. Meiols laida klajā albumu Nobody Told Me ar vairāku ievērojamu ģitāristu – Tods Randgrens (Todd Rundgren); Alekss Laifsens (Alex Lifeson); Džo Bonamasa (Joe Bonamassa) un citi – līdzdalību.

Dž. Meiols nebija pirmais britu mūziķis, kurš pievērsās blūzam, taču viņam un Bluesbreakers ir lieli nopelni žanra estētikas paplašināšanā. Albums Blues Breakers – John Mayall with Eric Clapton pieteica vēl nedzirdētu blūza skanējumu, kas jau drīzā nākotnē pārauga fundamentālā rokmūzikas pirmavotā, kā arī iezīmēja elektriskās ģitāras kā roka vadošā instrumenta lomu. Arī karjeras turpinājumā Dž. Meiols radījis daudz ierakstu, kas būtiski veicinājuši plašas publikas interesi par dažādām blūza stilistikām, žanra vēsturi un prominencēm.

Vēsturiskā skatījumā vismaz tikpat liela nozīme bijusi Dž. Meiola spējai atklāt jaunus un potenciāli spilgtus mūziķus, kuru radošie panākumi vēlāk pārspējuši viņa paša sasniegumus. Būdams vidēji 10 gadus vecāks par pirmo britu rokmūziķu paaudzi, viņš savu blūza erudīciju un ansambļa vadītāja talantu izmantojis daudzu jaunu instrumentālistu atbalstam un spēju pilnveidei. Kaut arī Dž. Meiola temperamentīgās bezkompromisu personības un vecuma starpības dēļ šīs attiecības lielākoties bija īslaicīgas, darbības turpinājumā viņš ar saviem kādreizējiem audzēkņiem (Ē. Kleptonu; Dž. Makvī; M. Flītvudu; M. Teiloru u. c.) nereti strādājis arī atkārtoti.

Dž. Meiola un Bluesbreakers darbība būtiski ietekmējusi daudzus mūziķus: The Animals; Yardbirds; Rolling Stones; Cream; Fleetwood Mac; Big Brother & the Holding Company; Canned Heat; Stīviju Reju Vonu (Stevie Ray Vaughan); Roriju Galaheru (Rory Gallagher); Dž. Volšu; Dž. Bonamasu un citus.

Dž. Meiols uzņemts Blūza slavas zālē (Blues Hall of Fame, 2015). Albums Blues Breakers – John Mayall with Eric Clapton žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2012) minēts 195. vietā.

Anglijas karaliene Dž. Meiola nopelnus britu mūzikas attīstībā novērtējusi ar Britu Impērijas ordeni virsnieka pakāpē (Officer of the Most Excellent Order of the British Empire, 2005).

All Your Love; Black Cat Moan; Blues for the Lost Days; California; Room to Move; Delta Hurricane; Hide Away; I Can’t Quit You Baby; I’m Your Witchdoctor; John Lee Boogie; Maydell; Mama, Talk to Your Daughter; Mexico City; Nobody Told Me; Oh Pretty Woman; Out of Reach; Parchman Farm; Sensitive Kind; The Death of J. B. Lenoir; Wake Up Call.

Blues Breakers – John Mayall with Eric Clapton* (Decca, 1966); A Hard Road* (Decca, 1967); Crusade* (Decca, 1967); Bare Wires* (Decca, 1968); Blues from Laurel Canyon (Decca, 1969); The Turning Point• (Polydor, 1969); Empty Rooms (Polydor, 1970); USA Union (Polydor, 1970); Back to Roots (Polydor, 1971); Jazz Blues Fusion• (Polydor, 1972); New Year, New Band, New Company (ABC, 1975); The Last of the British Blues• (ABC, 1978); Bottom Line (DJM, 1979); Return of the Bluesbreakers* (AIM, 1985); Behind the Iron Curtain*• (GNP Crescendo, 1985); A Sense of Place* (Island, 1990); The 1982 Reunion Concert*• (One Way, 1992); Wake Up Call (Silvertone, 1993); Spinning Coin (Silvertone, 1995); Blues for the Lost Days* (Silvertone, 1997); Padlock on the Blues* (Eagle, 1999); Along for the Ride (Eagle, 2001); 70th Birthday Concert*• (Eagle, 2003); In the Palace of the King* (Eagle, 2007); Tough (Eagle, 2009); A Special Life (Forty Below, 2014); Live in 1967*• (Forty Below, 2015); Talk About That (Forty Below, 2017); Nobody Told Me (Forty Below, 2019).

* ar Bluesbreakers

• koncertieraksti