The Rolling Stones 20. gs. 60. gados bija liela nozīme rokmūzikas muzikālo un idejisko pamatu izveidē un rietumu jaunatnes kultūras konsolidācijā.

Vairāk nekā sešas desmitgades ilgās darbības laikā kļuvusi par vienu no ietekmīgākajām un komerciāli veiksmīgākajām grupām populārās mūzikas vēsturē. Nosaukums The Rolling Stones (angļu ’Ripojošie akmeņi’, ’Klaidoņi’, ’Staiguļi’) aizgūts no Madija Votersa (Muddy Waters) dziesmas Rollin’ Stone.

Rolling Stones 1962. gada vasarā Londonā izveidoja jaunieši, kuri aizrāvās ar blūzu, ritmblūzu un rokenrolu, un grupējās ap angļu ritmblūza pionieri Aleksi Korneru (Alexis Korner). Sastāvs sākotnēji bija mainīgs, bet pamatkodolu veidoja ģitāristi Braiens Džounss (Brian Jones, pilnā vārdā Lūiss Braiens Hopkins Džonss, Lewis Brian Hopkin Jones) un Kīts Ričardss (Keith Richards), dziedātājs Miks Džegers (Mick Jagger, pilnā vārdā Maikls Filips Džegers, Michael Philip Jagger) un pianists Īans Stjuarts (Ian Stewart), kuriem pusgadu vēlāk pievienojās basģitārists Bils Vaimens (Bill Wyman, līdz 1964. gadam Viljams Džordžs Pērkss jaunākais, Williams George Perks Jr.) un bundzinieks Čārlijs Vatss (Charlie Watts, pilnā vārdā Čārlzs Roberts Vatss, Charles Robert Watts).

1963. gadā grupa uzsāka sadarbību ar menedžeri Endrū Lūgu Oldemu (Andrew Loog Oldham), kurš iepriekš bija strādājis par The Beatles preses aģentu. 19 gadus vecais E. L. Oldems labi izprata jauniešu intereses un psiholoģiju, un, veiksmīgi manipulējot ar plašsaziņas līdzekļiem, pozicionēja Rolling Stones kā Beatles pretmetu, grupas tēlā uzsverot draudīgus un huligāniskus vaibstus, kas labi saderēja ar raupjo skanējumu un spilgti kontrastēja ar kārtīgo un dzīvespriecīgo, dažādu sabiedrības slāņu akceptēto Beatles veidolu. Antisociālajam tēlam neatbilstošas ārienes dēļ no sastāva tika izslēgts Ī. Stjuarts, kurš ar bijušajiem kolēģiem saglabāja draudzīgas attiecības, kļuva par grupas turneju menedžeri un līdz pat mūža beigām (miris 1985) spēlēja tās ierakstos. A. L. Oldema provokatīvā stratēģija Rolling Stones piesaistīja plašu uzmanību, nodrošinot vecāko paaudžu sašutumu un jauniešu simpātijas.

Pastāvēšanas sākumperiodā Rolling Stones galvenokārt izpildīja amerikāņu blūza, ritmblūza un rokenrola skaņdarbus, taču, repertuārā arvien lielāku vietu ieņemot M. Džegera un K. Ričardsa sacerējumiem, stilistika papildinājās ar popmūzikas, psihedēliskā roka, kantrī un citām  iezīmēm (pirmajos albumos ir arī vairākas visu grupas dalībnieku kopīgi radītās dziesmas, kas parakstītas ar kolektīvu pseidonīmu Nanker Phelge). 1965. gadā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) turnejas laikā M. Džegers un K. Ričardss sacerēja vienu no savām slavenākajām kompozīcijām (I Can’t Get No) Satisfaction, kuras enerģiskais, griezīgi skanošais elektriskās ģitāras rifs, kā arī ciniskais, sociālas un seksuālas neapmierinātības piesātinātais teksts pieteica jaunu stadiju grupas izaugsmē. Ritmblūza tradīciju apvienojot ar laikmetīgu skanējumu un savas paaudzes noskaņojumu, Rolling Stones bija radījuši oriģinālu muzikālo identitāti, kurai bija milzīga ietekme uz neskaitāmiem mūziķiem un klausītājiem. (I Can’t Get No) Satisfaction un citu dziesmu panākumi kopā ar vispārpieņemtā dzīvesveida un morāles normas izaicinošiem dziesmu tekstiem un publisko tēlu Rolling Stones padarīja par vienu no populārākajām grupām pasaulē un jaunatnes kultūras līderiem līdzās Beatles un Bobam Dilanam (Bob Dylan). 1967. gada pavasarī Rolling Stones sniedza divus koncertus Varšavā (Polijā), kļūstot par vienu no pirmajām rietumu rokgrupām, kas uzstājusies Austrumeiropas valstī.

1967. gada vasarā vairāki grupas dalībnieki bija starp pirmajām mūzikas slavenībām, kas tika arestētas narkotiku dēļ. Plašu publicitāti guvušā tiesas procesā M. Džegeram un K. Ričardsam tika piespriests cietumsods, bet pēc sabiedriskās domas protestiem un respektablā laikraksta The Times komentāra, kurā varasiestādes tika vainotas liekulīgās “raganu medībās”, mūziķus atbrīvoja pret drošības naudu, tā vēl jo vairāk stiprinot grupai piemītošo “tautas varoņu” oreolu.

20. gs. 60. gadu 2. pusē un nākamās desmitgades sākumā Rolling Stones ieskaņoja virkni albumu – Beggars Banquet (1968); Let It Bleed (1969); Sticky Fingers (1971); Exile on Main St. (1972), kas apliecināja atgriešanos pie blūza, ritmblūza un kantrīmūzikas, un nereti atzīti par viņu nozīmīgākajiem darbiem. 1969. gada vasarā grupa šķīrās no sava pirmā idejiskā līdera, narkotiku izraisītas emocionālas un psiholoģiskas krīzes māktā B. Džounsa. Nepilnu mēnesi vēlāk viņš neskaidros apstākļos noslīka savas mājas peldbaseinā. B. Džounsa vietu ieņēma agrākais John Mayall’s Bluesbreakers ģitārists Miks Teilors (Mick Taylor, pilnā vārdā Maikls Kevins Teilors, Michael Kevin Taylor) – daudzi rokmūzikas pētnieki uzskata, ka līdz ar viņa iekļaušanos izveidojies grupas veiksmīgākais sastāvs; 1975. gadā pēc M. Teilora aiziešanas par Rolling Stones otro ģitāristu kļuva kādreizējās Jeff Beck Group un The Faces dalībnieks Ronijs Vuds (Ronnie Wood, pilnā vārdā Ronalds Devids Vuds, Ronald David Wood).

20. gs. 70. gados Rolling Stones jaunatnes kontrkultūras līderu statusu pamazām nomainīja roka klasiķu un mūzikas industrijas smagsvaru reputācija, ko apliecināja arī tai bieži veltītais apzīmējums “Dižākā rokenrola grupa pasaulē”. Kaut grupas pastāvēšanu apdraudēja K. Ričardsa narkotiku atkarība un problēmas ar dažādu valstu varasiestādēm (pēc aresta Toronto, 1977. gadā, ģitāristam tika izvirzītas smagas apsūdzības, kas draudēja ar ilgstošu cietumsodu), tā ar lieliem panākumiem koncertēja milzīgos stadionos un radīja augstvērtīgus albumus, t. sk. tādus publikas un kritikas favorītus kā Some Girls (1978) un Tattoo You (1981).

80. gados darbību sarežģīja principiāls konflikts starp K. Ričardsu un M. Džegeru, kurš vairāk uzmanības veltīja savai solokarjerai, taču desmitgades izskaņā albums Steel Wheels (1989) un tam sekojošā koncertturneja atkal demonstrēja Rolling Stones spēju uzrunāt milzīgu auditoriju, kurā nu jau ietilpa vairāku paaudžu klausītāji. 1993. gadā grupu atstāja basģitārists B. Vaimens – kopš šā laika tās pamatsastāvā ir četri dalībnieki, savukārt basģitāru koncertos un ierakstos parasti spēlē algoti mūziķi, visbiežāk Derils Džounss (Darryl Jones).

Turpmāk ilgstoši klusuma periodi mijās ar aktivitātes uzplaiksnījumiem, kuros grupa ierakstīja vairākus albumus (Voodoo Lounge, 1994; saņēma Grammy balvu kategorijā Labākais roka albums, Best Rock Album) un veica dažas no komerciāli veiksmīgākajām koncertturnejām mūzikas industrijas vēsturē. 2005. gadā uzsāktā turneja A Bigger Bang ilga divus gadus, tās laikā notika 147 koncerti 37 valstīs (arī Rolling Stones pirmā uzstāšanās Ķīnas Tautas Republikā un viens no visu laiku lielākajiem rokkoncertiem Kopakobanas pludmalē Riodežaneiro, kur pulcējās gandrīz 2 mlj cilvēku) un tās bruto ieņēmumi sasniedza 558,255,524 ASV dolāru.

2021. gada rudenī, neilgi pēc Č. Vatsa nāves, grupa uzsāka koncertturneju ar bundzinieku Stīvu Džordanu (Steve Jordan), kurš iepriekš bijis ilggadējs K. Ričardsa sadarbības partneris.

Rolling Stones ietekme uz mūziku un sabiedrību

Kaut arī muzikāli un sabiedriski nozīmīgākais periods grupas mūžā bija 20. gs. 60. un 70. gados, arī 21. gs. otrajā desmitgadē tā apliecina pārsteidzošu ilggadību un ir starp vispopulārākajām rokgrupām pasaulē. 2016. gadā ievērojamus panākumus guva albums Blue & Lonesome ar klasisku blūza skaņdarbu interpretācijām. Savukārt 2023. gadā, jaunizdotajam albumam Hackney Diamonds sasniedzot britu tabulas līderpozīciju, Rolling Stones kļuva par pirmo grupu, kas šādu panākumu guvusi sešās desmitgadēs – pavisam Apvienotās Karalistes albumu topa virsotnē pabijuši 14 grupas albumi (ieskaitot izlases); ASV tā Nr. 1 pozīcijā izvirzījusies ar deviņiem albumiem (ieskaitot izlases). Hackney Diamonds arī novērtēts ar Grammy kategorijā Labākais roka albums.

Grupas koncerti joprojām piesaista milzīgu auditoriju visdažādākajos pasaules reģionos – 2016. gadā lielu ievērību izpelnījās uzstāšanās Kubā, kur tas bija viens no pirmajiem rietumu rokgrupu koncertiem.

Lai gan dažādos darbības periodos grupa epizodiski eksperimentējusi arī ar aktuālajām mūzikas stilistikām – regeju, fanku, disko, pankroku, jauno vilni, elektronisko mūziku un pasaules mūziku, tās veiksmīgākie darbi parasti balstījušies blūza un ritmblūza pirmavotos. Rolling Stones konsekventā aizraušanās ar šiem žanriem 60. gadu 1. pusē palīdzēja rasties muzikālam fenomenam, kas kļuva pazīstams kā britu ritmblūzs un atdzīvināja plašu interesi par blūzu arī tā dzimtenē ASV, ievērojami veicinot modernās rokmūzikas rašanos. Afroamerikāņu mūziķi ne vienmēr pozitīvi vērtēja Rolling Stones un citu britu grupu spēju adekvāti iejusties viņu muzikālajā kultūrā, taču daudzi ievērojami blūza un soula autori un izpildītāji (M. Voterss, Džuniors Velss, Junior Wells, Luters Elisons, Luther Allison, Tadžmahals, Taj Mahal, Otiss Redings, Otis Redding, u. c.) atzinuši viņu nopelnus tās popularizēšanā un arī izpildījuši viņu dziesmas. M. Džegers un K. Ričardss ir ievērojamākais roka autoru tandēms pēc Džona Lenona (John Lennon) un Pola Makartnija (Paul McCartney), taču grupas nozīme roka vēsturē neaprobežojas ar muzikālu ietekmi – tieši Rolling Stones vairāk nekā jebkura cita grupa vai mūziķis rokam piešķīra dumpīguma, seksualitātes un nonkonformisma auru, bez kuras šī mūzika turpmāk nebija iedomājama.

Rolling Stones uzņemti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1989). Grupas ieskaņojumi godalgoti ar četrām Grammy balvām; Grammy tā saņēmusi arī par mūža sasniegumiem (Grammy Lifetime Achievement Award, 1986). 

Seši grupas albumi iekļauti žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020). 

Rolling Stones darbība, tās muzikālā, kultūrvēsturiskā un sabiedriskā nozīme ir plaši pētīta un atspoguļota, tai veltītas daudzas dokumentālās un muzikālās filmas un grāmatas. Visi grupas dalībnieki izdevuši solo albumus, bet B. Vaimens, R. Vuds un K. Ričardss laiduši klajā arī autobiogrāfiskas grāmatas. 2016. gadā Saatchi galerijā Londonā piecus mēnešus bija apskatāma izstāde Exhibitionism, kurā eksponēti vairāk nekā 500 ar Rolling Stones saistīti artefakti; 2017. un 2018. gadā izstāde bija aplūkojama vairākās ASV pilsētās un Sidnejā, Austrālijā.

M. Džegera un K. Ričardsa bērnības un agrīnās jaunības pilsētā Dārtfordā (Kentas grāfiste, Anglija) uzstādītas abiem mūziķiem veltītas piemiņas statujas (2023).

M. Džegera nopelni populārajā mūzikā novērtēti ar bruņinieka titulu (Knight Bachelor, 2003). 

 M. Džegers (vokāls, ģitāra, mutes harmonikas, kopš 1962)

K. Ričardss (ģitāra, vokāls, kopš 1962)

Č. Vatss (sitamie instrumenti, kopš 1963; miris 2021)

R. Vuds (ģitāra, papildvokāls, kopš 1975)

 Ī. Stjuarts (taustiņinstrumenti, 1962–1963; koncertturnejās un ierakstos līdz 1985; miris 1985)

B. Džounss (ģitāra, mutes harmonikas, taustiņinstrumenti, 1962–1969; miris 1969)

B. Vaimens (basģitāra, papildvokāls, 1962–1993)

M. Teilors (ģitāra, papildvokāls, 1969–1974)

19th Nervous Breakdown; 2000 Light Years From Home; Angie; Anybody Seen My Baby? (M. Džegers; K. Ričardss; k.d. lenga, k.d. lang; Bens Minks, Ben Mink); As Tears Go By; Beast of Burden; Brown Sugar; Emotional Rescue; Fool to Cry; Get Off of My Cloud; Gimme Shelter; Have You Seen Your Mother, Baby, Standing In the Shadow?; Honky Tonk Women; Hot Stuff; (I Can’t Get No) Satisfaction; It’s All Over Now (Bobijs Vomeks, Bobby Womack; Šērlija Vomeka, Shirley Womack); It’s Only Rock’n’Roll (But I Like It); Jumpin’ Jack Flash; Lady Jane; Let It Bleed; Let’s Spend the Night Together; Like a Rolling Stone (B. Dilans); Little Red Rooster (Villijs Diksons, Willie Dixon); Love is Strong; Midnight Rambler; Miss You; Mixed Emotions; Mother’s Little Helper; Not Fade Away (Badijs Hollijs, Buddy Holly; Normens Petijs, Norman Petty); Out of Time; Paint It Black; Play With Fire; Ruby Tuesday; She’s a Rainbow; Sympathy for the Devil; Start Me Up; Street Fighting Man; The Last Time; Tumbling Dice; Under My Thumb; Undercover (Of the Night); You Can’t Always Get What You Want; Waiting on a Friend; We Love You; Wild Horses

 * ja iekavās nav norādīti citi autori, sacerējuši M. Džegers un K. Ričardss

 The Rolling Stones (UK, Decca, 1964); England’s Newest Hit Makers (US, London, 1964); 12x5 (US, London, 1964); The Rolling Stones No. 2 (UK, Decca, 1965); The Rolling Stones, Now! (US, London, 1965); Out of Our Heads (US, London, 1965); Out of Our Heads (UK, Decca, 1965); December’s Children (And Everybody’s) (US, London, 1965); Aftermah (UK, Decca, 1966); Aftermah (US, London, 1966); Between the Buttons (UK, Decca, 1967); Between the Buttons (US, London, 1967); Their Satanic Majesties Request (Decca, 1967); Beggars Banquet (Decca, 1968); Let It Bleed (Decca, 1969); Sticky Fingers (Rolling Stones, 1971); Exile on Main St. (Rolling Stones, 1972); Goats Head Soup (Rolling Stones, 1973); It’s Only Rock‘n’Roll (Rolling Stones, 1974); Black and Blue (Rolling Stones, 1976); Some Girls (Rolling Stones, 1978); Emotional Rescue (Rolling Stones, 1980); Tattoo You (Rolling Stones, 1981); Undercover (Rolling Stones, 1983); Dirty Work (Rolling Stones, 1986); Steel Wheels (Rolling Stones, 1989); Voodoo Lounge (Virgin, 1994); Bridges to Babylon (Virgin, 1997); A Bigger Bang (Virgin, 2005); Blue & Lonesome (Polydor, 2016); Hackney Diamonds (Universal, 2023)

 * 20. gs. 60. gados Rolling Stones albumi (līdz Their Satanic Majesties Request, 1967) Lielbritānijā un ASV iznāca ar dažādu saturu un reizēm arī ar atšķirīgu nosaukumu – citās valstīs parasti bija pieejama viena vai otra no šīm versijām. Šeit uzskaitīti gan angļu (UK), gan amerikāņu izdevumi (US). Pēc 1967. gada visiem albumiem Lielbritānijā un ASV ir vienāds nosaukums un saturs.

Got Live If You Want It! (US, London, 1966); Get Yer Ya-Ya’s Out! (Decca, 1970); Love You Live (Rolling Stones, 1977); Still Life (Rolling Stones, 1982); Flashpoint (Rolling Stones, 1991); Stripped (Virgin, 1995); The Rolling Stones Rock and Roll Circus** (Decca, 1996); No Security (Virgin, 1998); Live Licks (Virgin, 2004); Shine a Light** (Polydor, 2008); Brussels Affair (Live, 1973; Promotone BV, 2011); Some Girls: Live in Texas ’78** (Eagle Rock, 2011); Hampton Coliseum (Live 1981; Promotne BV, 2012); L.A. Friday (Live, 1975) (Promotone BV, 2012); Live at the Tokyo Dome (Live, 1990) (Promotone BV, 2012); Light the Fuse (Live in Toronto, 2005; Promotone BV, 2012); Totally Stripped** (Eagle Vision, 2012); Live at the Checkerboard Lounge, Chicago 1981 (Eagle Rock, 2012); Live at Leeds (Live, 1982; Promotone BV, 2012); Hyde Park Live (Promotone BV, 2013); Sticky Fingers Live (Polydor, 2015); On Air (A BBC Recording; Universal, 2017)

* 21. gs. otrajā desmitgadē Rolling Stones uzsāka agrāk nepubliskotu koncertierakstu izdošanu dažādos video un audio formātos. Šeit minēti izdevumi, kas 23.10.2017. uzrādīti grupas oficiālajā tīmekļa vietnē.

 ** mūzika no tāda paša nosaukuma koncertfilmas