20. gs. 60. gadu nogalē Rolling Stones radīja dažus no saviem ievērojamākiem LP (Beggar’s Banquet, 1968; Let It Bleed, 1969; koncertalbums Get Yer Ya-Ya’s Out!, 1970), kas vēl vairāk nostiprināja grupas jau tā augsto autoritāti gan masu publikā, gan t. s. pagrīdes kultūras aprindās. 1970. gadā, beidzoties līgumsaistībām ar ierakstu kompāniju Decca Records, tā izbeidza attiecības arī ar menedžeri Alenu Kleinu (Allen Klein) un, tiecoties pēc maksimālas neatkarības, nodibināja ierakstu kompāniju Rolling Stones Records. Nākamā gada pavasarī, bēgot no Lielbritānijas nodokļu politikas, Rolling Stones pārcēlās uz Franciju un dažas nedēļas pēc tam izdeva Sticky Fingers – pirmo pašu apgādā tapušo albumu; tas arī bija pirmais, kas pilnībā ieskaņots ar ģitāristu Miku Teiloru (Mick Taylor), kurš 1969. gadā grupā ieņēma tikko mirušā Braiena Džounsa (Brian Jones) vietu.

Dziesma Sister Morphine bija ieskaņota jau Let It Bleed tapšanas laikā 1969. gada martā, bet pirmās jaunā LP sesijas tika aizvadītas 1969. gadā no 2. līdz 4. decembrim nelielā soulmūzikas ierakstu studijā Maslšolzas pilsētā (Alabamas pavalstī, Amerikas Savienotās Valstis, ASV) tūlīt pēc panākumiem bagātas ASV koncertturnejas. Nelielās un nomaļās provinces studijas izvēli noteica fakts, ka ASV vīzu režīma noteikumi grupai ļāva koncertēt, bet ne veikt ierakstus – tādēļ, nevēloties zaudēt turnejā uzkrāto skatuves enerģiju, tā bija spiesta strādāt slepenībā. Šeit tika ieskaņotas dziesmas Brown Sugar; Wild Horses un You Gotta Move, bet jau 06.12.1969. (nākamajā dienā pēc albuma Let It Bleed iznākšanas) grupa uzstājās Altamontas festivālā (Altamont Festival) – pašu Rolling Stones rīkotā, vardarbības aizēnotā pasākumā, kas bieži traktēts kā 60. gadu jaunatnes kontrkultūras ideālu sabrukuma mirklis.

Sticky Fingers ieskaņošana atsākās 1970. gada martā Anglijā un ar pārtraukumiem turpinājās līdz oktobra beigām, šajā laikā grupai veicot arī nelielu Eiropas koncertturneju. Darbs notika Rolling Stones iecienītajā studijā Olympic Londonā un dziedātāja Mika Džegera (Mick Jagger) ārpilsētas īpašumā, kur tika izmantota grupas pārvietojamā studija (to lietojuši arī Bobs Mārlijs, Bob Marley; The Who; Led Zeppelin; Motörhead u. c. mūziķi). Tāpat kā citos šā perioda albumos, grupa strādāja ar producentu Dž. Milleru, kuram asistēja skaņu inženieri Glins Džonss (Glyn Johns) un Kriss Kimzijs (Chris Kimsey).

60. gadu nogalē, noslēdzot neilgu psihedēliskā roka periodu, Rolling Stones atgriezās pie savas mūzikas izteikti amerikāniskajām saknēm: blūza, ritmblūza, soula, kantri un gospeļmūzikas. Taču, starplaikā bieži strādājot ASV, grupa šo mūziku bija iepazinusi daudz labāk nekā darbības sākumā, un nu tās tradīcijas savā jaunradē spēja adaptēt ievērojami kompetentāk. To apliecina jau trīs pirmās Maslšolzā ieskaņotās dziesmas. Brown Sugar ir enerģiskā, t. s. Stax stilistikai radniecīgā ģitāras un pūšaminstrumentu (saksofons un trompete) rifā balstīta blūzroka dziesma ar izteikti kontroversālu tekstu par vergu tirdzniecību, melno sieviešu seksualitāti, seksuālu varmācību un narkotikām. Kaut arī teksts bieži kritizēts par jutīgu tēmu vulgarizēšanu, Brown Sugar, kuras publiskais pirmatskaņojums notika Altamontas festivālā (Kalifornijas pavalstī, ASV) dažas minūtes pēc publikā notikušas slepkavības, turpmāk ierindojusies starp Rolling Stones vispopulārākajām dziesmām; 2021. gadā grupa paziņoja, ka koncertrepertuārā to vairs neiekļaus. Savukārt kantriroka skaņdarbs Wild Horses ir viena no tās slavenākajām romantiskajām balādēm, ko M. Džegers dzied ar neraksturīgi trauslu un niansētu jutīgumu. Atšķirībā no Brown Sugar, kuras sacerēšana galvenokārt bija M. Džegera nopelns, Wild Horses tapšanā ievērojamu ieguldījumu sniedzis ģitārists Kīts Ričardss (Keith Richards), kurš šajā laikā sava drauga Grema Pārsonsa (Gram Parsons) ietekmē aizrāvās ar kantrimūziku. G. Pārsonsa grupa The Flying Burrito Brothers arī bija dziesmas pirmā izpildītāja un to izdeva gadu pirms Rolling Stones. Trešais Maslšolzā ierakstītais skaņdarbs ir sens gospelis You Gotta Move, kura pirmie ieskaņojumi tapuši 20. gs. 40. gados. Rolling Stones versija izceļas ar izteiksmīgu M. Teilora elektriskās slaidģitāras spēli un M. Džegera dziedājumu ASV Dienvidu dialektā, bet tās prototips ir Freda Makdavela (Fred McDowell) 60. gados ieskaņota dziesmas blūza versija.

Arī vairums pārējo LP dziesmu demonstrē nevainojamu M. Teilora iekļaušanos grupā (daudzi cienītāji tieši šo sastāva modeli, kas pastāvēja 1969.–1974. gadā, uzskata par pārliecinošāko Rolling Stones vēsturē) un savstarpēji papildinošo saspēli ar K. Ričardsu. Visuzskatāmāk grupas iekšējā sinerģija atklājas dziesmā Can’t You Hear Me Knocking – agresīvā blūzokroka skaņdarbā ar netipiski izvērstu instrumentālu noslēguma daļu, kurā saklausāma līdzība ar grupas Santana latīņu roka džemiem; līdzās M. Teilora ģitārspēles dominancei nozīmīga loma tajā ir arī grupas pastāvīgo viesmūziķu – elektroērģelnieka Billija Prestona (Billy Preston) un saksofonista Bobija Kīsa (Bobby Keys) – sniegumam.

Sticky Fingers ir viens no kvalitātes ziņā viendabīgākajiem Rolling Stones albumiem, kurā ik skaņdarbam piemīt aizraujoša forma un emocionāli pirmreizīgs izpildījums, taču tā slavenākie skaņdarbi līdzās Brown Sugar un Wild Horses ir vēlāk daudzu mūziķu (Taunzs Van Zants, Townes Van Zandt; Stīvs Ērls, Steve Earle; Cowboy Junkies; Villijs Nelsons, Willie Nelson, u. c.) interpretētā kantri dziesma Dead Flowers un blūzroka kompozīcija Sister Morphine, kuras teksta autore un pirmā izpildītāja bija Marianna Feitfula (Marianne Faithfull). M. Feitfula to jau 1969. gadā izdeva singlā, taču dziesmas teksts, kurā sāpēs mirstošs pacients lūdz medmāsai morfija injekciju, 60. gadu morālajā klimatā un dzimumu sociālo lomu stereotipu kontekstā izrādījās pārāk skandalozs sievietes izpildījumam, tādēļ ierakstu kompānija Decca to pēc dažām dienām atsauca no pārdošanas. Rolling Stones versija ir emocionāli iespaidīga psihodrāma ar teicamas aktierdotības apliecinošu M. Džegera dziedājumu, ko efektīgi papildina vēl viena viesmūziķa – Raja Kūdera, Ry Cooder, – slaidģitāras spēle.

Albumam kopumā piemīt Rolling Stones neraksturīgi lēns temps un rezignēta noskaņa, tā tematikā dominē sekss, narkotikas un eksistenciāls nogurums – gan muzikālā specifika, gan tematiskā ievirze bieži skaidrota ar grupas dalībnieku dzīvesveidu un Altamontas festivāla traģisko notikumu psiholoģisko ietekmi, kā arī laikmeta sociālpolitiskās realitātes (Vjetnamas kara krīze un rasu spriedze ASV, studentu nemieri ASV, Latīņamerikā un Rietumeiropā, narkotiku izplatība) noteiktām sabiedrības noskaņojuma izmaiņām.

LP vāka noformējuma idejas autors ir mākslinieks Endijs Vorhols (Andy Warhol), bet to realizējuši fotogrāfs Billijs Neims (Billy Name) un dizainers Kreigs Brauns (Craig Braun). Akcentējot grupas provokatīvo publisko tēlu, melnbaltā tuvplāna fotogrāfijā redzama džinsos tērpta vīrieša ķermeņa daļa zem jostasvietas, turklāt vākā iestrādāts metāla rāvējslēdzējs – to atverot, redzams iekšvāka foto ar vīrieša ķermeņa lejasdaļu apakšveļā; vēlākos izdevumos reāls rāvējslēdzējs bieži aizstāts ar fotografētu.

Sticky Fingers noformējumā arī pirmoreiz izmantots Rolling Stones Records logotips, kas nākamajās desmitgadēs biežāk asociēts ar pašu grupu, nevis tās ierakstu kompāniju. Hinduisma dievietes Kālī tēla iedvesmotajā logotipā attēlota starp koši sarkanām lūpām izbāzta mēle. Tā autors ir Džons Pašs (John Pasche), bet LP vajadzībām to grafiski pilnveidojis K. Brauns.

Sticky Fingers ir viens no Rolling Stones slavenākajiem darbiem, ko vienlīdz augstu novērtējusi gan publika, gan kritika, kas bieži uzsvērusi, ka grupas aizraušanās ar amerikāņu sakņu mūziku tajā guvusi kvalitatīvi jauna līmeņa izpausmi, savukārt dziesmas, saglabājot hedonisma, seksualitātes un maskulīnas arogances patosu, kļuvušas noskaņā tumšākas un ciniskākas. 1971. gadā LP sasniedza topa virsotni daudzās valstīs, t. sk. Lielbritānijā (līderpozīciju saglabāja piecas nedēļas) un ASV (četras nedēļas). Singlu tabulās daudzviet līdzīgus panākumus (t. sk. Nr. 1 ASV un Nr. 2 Lielbritānijā) guva Brown Sugar.

2020. gadā LP ierindots žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksta (500 Greatest Albums of All Time) 104. vietā; iepriekš tas šajā reitingā ieņēma 63. (2003) un 64. (2012) vietu.