Grupas The Rolling Stones iniciētais Altamontas festivāls bija iecerēts kā ASV Rietumkrasta atbilde pirms četriem mēnešiem Ņujorkas pavalstī (ASV) notikušajam Vudstokas festivālam (Woodstock festival), taču plānoto mūzikas un kopības svētku vietā tas izvērtās haosa un varmācības piesātinātā notikumā. Prognozēto 100 000 cilvēku vietā festivālu apmeklēja 300 000. Četri apmeklētāji gāja bojā – viens no tiem narkotika reibumā noslīka, divi tika sabraukti guļot, bet vēl viens nogalināts Rolling Stones uzstāšanās laikā.

1969. gada novembrī Rolling Stones pēc triju gadu pārtraukuma veica koncertturneju pa ASV. Lai arī tā bija ļoti veiksmīga un apliecināja Rolling Stones kā vienu no pasaules vadošajām rokgrupām, mūziķiem nācās uzklausīt pārmetumus par augstajām biļešu cenām (līdz 8,5 ASV dolāriem), kas ievērojami pārsniedza tolaik pierastās. Reaģējot uz šo kritiku un paužot pateicību par publikas atsaucību, grupa izlēma turneju noslēgt ar iepriekš neplānotu bezmaksas koncertu Sanfrancisko (Kalifornijas pavalsts, ASV), kur uzstātos arī vietējās psihedēliskā roka grupas Grateful Dead un Jefferson Airplane – cita starpā tika cerēts, ka šis pasākums kļūs ne vien par turnejas, bet arī tajā uzņemtās filmas kulmināciju, kā arī veicinās interesi par 05.12.1969. izdoto Rolling Stones albumu Let It Bleed. Panākot vienošanos arī par Vudstokas festivāla zvaigžņu Santana, folkroka supergrupas Crosby, Stills, Nash & Young un Rolling Stones līdzgaitnieka Grema Pārsonsa (Gram Parsons) kantrīroka grupas Flying Burrito Brothers līdzdalību, gaidāmais notikums ieguva festivāla vērienu. Preses konferencē pirms tā Rolling Stones dziedātājs Miks Džegers (Mick Jagger) izteicās, ka festivāls “iemiesos mikrokosmisku sabiedrību, kas pārējai Amerikai sniegs piemēru, kā sadzīvot lielu masu pulcēšanās reizēs”.

Festivāla sarīkošanai atlika tikai dažas nedēļas laika, turklāt Rolling Stones, kas bija aizņemti turnejas koncertos un albuma Sticky Fingers ierakstu sesijās, pārdzīvoja menedžmenta krīzi, tādēļ organizēšanā tika iesaistīts Grateful Dead menedžeris Roks Skallijs (Rock Scully). Decembra sākumā, Sanfrancisko varasiestādēm festivālu neakceptējot, to pārcēla uz netālās Sonomas pilsētas pievārti (Kalifornijas pavalsts, ASV). Kad līdz pasākuma sākumam bija atlicis mazāk par 48 h, norises vietu nācās mainīt vēlreiz – šoreiz uz Altamontu, tuksnesī izvietotu autosacīkšu kompleksu, kura apmeklētāju skaits parasti nepārsniedza 8000 cilvēku. 05.12.1969. vakarā, sākot ierasties jauniešu pūļiem (autosastrēgumu dēļ norises vieta bija sasniedzama tikai iešus), joprojām tika būvēta skatuve, teritorijā trūka tualešu, medpunkta telts, apgaismojuma u. c. pirmās nepieciešamības nodrošinājuma.

Kārtības uzturēšanai par 500 dolāru vērtu alus daudzumu bija nolīgti motociklistu kluba Hells Angels dalībnieki. Šī vienošanās bija neformāla un viņu pienākumi un atbildība – neskaidra, taču daudzi toreizējo notikumu dalībnieki atzina, ka atsevišķu motociklistu izturēšanās būtiski ietekmējusi festivāla gaisotni un iznākumu.

Draudīga atmosfēra Altamontā veidojās jau naktī pirms festivāla, drēgnajam laikam veicinot intensīvu alkohola un narkotiku patēriņu, kas savukārt noveda pie daudziem vardarbīgiem incidentiem (vairums iepriekš ieradušos skatītāju nakšņoja zem klajas debess). 06.12. pēcpusdienā, ar helikopteru ierodoties Rolling Stones, kāds jaunietis ar saucienu “Es tevi ienīstu!” iesita pa seju M. Džegeram.

Festivālu atklāja Santana, kas pirms dažām nedēļām bija izdevusi veiksmīgu debijas albumu un drīzumā kļuva par vienu no slavenākajām amerikāņu rokgrupām; tās uzstāšanās laikā publika iznīcināja jau tā niecīgos skatuves norobežojumus. Skatuve bija tikai 1m augsta un novietota teritorijas reljefa zemākajā punktā, tādēļ vakara gaitā ap to veidojās blīva cilvēku masa, kuras spiediens draudēja konstrukciju sagāzt. 

Uzstājoties grupai Jefferson Airplane, publika apgāza skatuves priekšā novietotu motociklu. Šis starpgadījums izraisīja neadekvāti agresīvu pretreakciju – Hells Angels skatītājus sita ar biljarda kijām un motociklu ķēdēm. Vardarbībai eskalējoties, Jefferson Airplane dziedātājs Mārtijs Beilins (Marty Balin) devās pūlī, cenšoties palīdzēt kādam motociklistu upurim. Pēc atgriešanas uz skatuves mūziķis saņēma sitienu pa galvu un zaudēja samaņu.

Brutālas sadursmes starp publiku un Hells Angels turpinājās arī vēlāk. Draudpilnās gaisotnes dēļ savu uzstāšanos pēdējā brīdī atsauca Grateful Dead (lai arī Hells Angels izvēle kārtības nodrošināšanai bija tieši šīs grupas ieteikums), tādēļ pirms festivāla programmu noslēdzošās Rolling Stones uzstāšanās radās ilgstošs pārtraukums, kura laikā vardarbība un vandalisms izplatījās nu jau visā teritorijā.

Festivāla kino un foto liecībās redzams, ka, uzstājoties Rolling Stones, skatuve bija publikas cieši apņemta, bet uz tās – līdzās mūziķiem – atradās Hells Angels biedri un citi cilvēki, kā arī klaiņojoši suņi. Skanot dziesmai Sympathy for the Devil, skatuves priekšā izcēlās kautiņš, un M. Džegers, apturējis grupu, lūdza publiku nomierināties. Priekšnesumam turpinoties, situācija saglabājās saspringta, un mūziķi vēl vairākkārt aicināja klātesošos, t. sk. Hells Angels, iztikt bez vardarbības. Sākoties dziesmai Under My Thumb, izraisījās atkārtots konflikts starp motociklistiem un 18 gadus vecu melnādainu jaunieti Mereditu Hanteru (Meredith Hunter), kurš lauzās skatuves virzienā. Metamfetamīna reibumā esošajam M. Hanteram izraujot zem apģērba paslēptu revolveri, Hells Angels pārstāvis Alans Pasaro (Alan Passaro) metās viņam virsū ar nazi un divreiz iedūra mugurā. Pēc tam jau pakritušais jaunietis saņēma vēl vairākus nāvējošus dūrienus un sitienus.

Kaut M. Hanteru nogalināja netālu no skatuves, Rolling Stones par notikušo nebija informēti un turpināja priekšnesumu ar dziesmas Brown Sugar pirmatskaņojumu un virkni citu skaņdarbu, bet pēc uzstāšanās Altamontu steigšus pameta helikopterā.

Rolling Stones 1969. gada ASV koncertturnejai un Altamontas notikumiem ir veltīta dokumentālā filma “Patvērumu!” (Gimme Shelter, 1970), ko uzņēma Alberts Meislss (Albert Maysles), Deivids Meislss (David Maysles) un Šarlote Zverina (Charlotte Zwerin). Lai arī reizēm tai pārmesta tendenciozitāte, notušējot Rolling Stones līdzatbildību festivāla traģēdijā, filma sniedz iespaidīgi reālistisku ieskatu 20. gs. 60. gadu nogales jaunatnes kultūras procesos un Rolling Stones jaunrades uzplaukuma stadijā; arī mūsdienās tā tiek vērtēta kā klasisks t. s. tiešā kino (direct cinema) paraugs.

“Patvērumu!” montāžas procesā atklājās, ka uzfilmētajā materiālā nejauši fiksēta arī M. Hantera nogalināšana. Šī filmas epizode tika izmantota A. Pasaro tiesas prāvā, kurā piesēdētāji apsūdzēto attaisnoja, izlemjot, ka viņš rīkojies pašaizsardzības nolūkā.

Altamontas festivāls līdz ar Monterejā (Monterey Pop Festival) un Vudstokā notikušajiem bija viens no nozīmīgākajiem 20. gs. 60. gadu Rietumvalstu jaunatnes kontrkultūras masu forumiem. Taču Monterejā un Vudstokā tika iemiesotas attiecīgo procesu mākslinieciskās un idejiskās virsotnes, bet Altamontas notikumi bieži raksturoti kā to simbolisks pretmets, 60. gadu hipiju brālības un vienotības ideālu sabrukuma mirklis, kam sekojusi jaunatnes kultūras pāreja uz profesionālāku, bet arī ciniskāku un komerciālāku vērtību sistēmu. Turklāt, atšķirībā no Monterejas un Vudstokas, Altamontas festivāla nolūks nebija jaunu talantu atklāšana (atskaitot Flying Burrito Brothers, piedalījās jau iepriekš ievērojamas grupas), tam nepiemita arī sociālpolitiska motivācija.

Kā Altamontas neveiksmju cēloņi nereti minēta sasteigtā un apmeklētāju daudzumam nepiemērotā norises vietas izvēle un atbilstošas infrastruktūras trūkums, notikuma iniciatoru Rolling Stones nepilnīgais priekšstats par ASV kontrkultūras vidi un jo īpaši par Hells Angels reputāciju un sociālo sastāvu, kā arī 60. gadu nogalē izplatītā pārliecība par hedonisku impulsu vadītas masu publikas harmoniskas līdzpastāvēšanas un pašorganizācijas spēju.

Amerikāņu populārās kultūras žurnāls Rolling Stone pēc festivāla rakstīja, ka 06.12.1969. kļuvusi par “tumšāko dienu rokenrola vēsturē”, bet tā paša izdevuma pētījumā “Mūžīgais roks. Rolling Stone rokenrola vēsture” (Rock of Ages. The Rolling Stone History of Rock and Roll, 1986) teikts, ka todien “tika nāvējoši ievainota paaudzes ticība sev”.

Santana; Jefferson Airplane; The Flying Burrito Brothers; Crosby, Stills, Nash & Young; The Rolling Stones