Repertuārā apvienoja rokenrolu, blūzu, folku, kantrī un džezu, taču lielākie nopelni saistīti ar psihedēliskā roka žanrisko pamatu izveidi un hipiju kustības konsolidāciju 20. gs. 60. gados. Par spīti jaunrades nekomerciālai ievirzei, plašu ievērību guvusi visas 30 gadus ilgās radošās darbības laikā.

Kaut Grateful Dead iemiesoja savdabīgu ģimenisku kopību un radošu demokrātiju, par grupas idejisko līderi tiek uzskatīts soloģitārists un dziedātājs Džerijs Garsija (Jerry Garcia, pilnā vārdā Džeroms Džons Garsija, Jerome John Garcia). 60. gadu sākumā viņš spēlēja bandžo vairākās Sanfrancisko līča reģiona (Kalifornijas pavalsts) kantrī un folka grupās, bet 1964. gadā kopā ar taustiņistrumentālistu Ronu Makernanu (Ron McKernan, īstajā vārdā Ronalds Čārlzs Makernans, Ronald Charles McKernan, rokmūzikas vidē zināms kā Pigpens, Pigpen) un ritmģitāristu un dziedātāju Bobu Vīru (Bob Weir, pilnā vārdā Roberts Hols Vīrs, Robert Hall Weir) nodibināja grupu Mother McCree’s Uptown Jug Champions, kas nākamajā gadā tika pārdēvēta vispirms par The Warlocks, bet pēc tam par The Grateful Dead (angļu ‘pateicīgais mironis’). Šajā laikā tajā ietilpa arī bundzinieks Bils Kroicmens (Bill Kreutzmann, pilnā vārdā Viljams Kroicmens jaunākais, William Kreutzmann Jr.) un basģitārists un dziedātājs Fils Lešs (Phil Lesh, pilnā vārdā Filips Lešs, Philip Lesh), kurš iepriekš bija studējis trompetes spēli un avangarda mūziku. Neilgi pēc debijas albuma iznākšanas (1967) grupai pievienojās vēl viens bundzinieks Mikijs Hārts (Mickey Hart, pilnā vārdā Maikls Stīvens Hārtmens, Michale Steven Hartman) un dziesmu tekstu autors Roberts Hanters (Robert Hunter, pilnā vārdā Roberts Kristijs Hanters, Robert Christie Hunter), kurš kopā ar Dž. Garsiju sacerējis daudzas no Grateful Dead pazīstamākām dziesmām. Pēc R. Makernana nāves (1973) sastāvā nomainījās vairāki taustiņistrumentālisti, bet pārējie dalībnieki palikuši nemainīgi līdz pat grupas galam 1995. gadā.

Agrīnais periods. Psihedēliskā roka pionieri

1965. gada nogalē Grateful Dead sāka piedalīties rakstnieka Kena Kīzija (Ken Kesey) rīkotos bohēmas pasākumos, kas populārās kultūras vēsturē pazīstami kā “skābes testi” (acid tests). Šajos pasākumos K. Kīzijs ar domubiedriem popularizēja halucinogēno narkotiku LSD (lizergīnskābes dietilamīds, dēvēts arī par “skābi”; 1966. gada rudenī LSD lietošana Kalifornijā tika aizliegta) kā līdzekli apziņas paplašināšanai un personības iekšējo resursu izzināšanai. Skābes testos un vēlāk arī citos līdzīgos notikumos Sanfrancisko līča rajonā Grateful Dead uzstājās, esot LSD ietekmē un cenšoties ar mūzikas un gaismas efektu palīdzību ilustrēt tobrīd piedzīvotos psihedēliskos iespaidus. Tā grupa izstrādāja kolektīvā improvizācijā balstītu muzicēšanas manieri, kas sākotnēji tika dēvēta par skābes roku jeb asidroku (acid rock), bet vēlāk kļuva pazīstama kā psihedēliskais roks. Šajā laikā par grupas finansiālu aizbildni un skaņu inženieri kļuva Auzlijs Stenlijs (Owsley Stanley, pilnā vārdā Ogastass Auzlijs Stenlijs III, Augustus Owsley Stanley III) – amatierķīmiķis, kurš lielos apjomos sintezēja LSD, kļūstot par lielāko skābes ražotāju ASV Rietumkrasta reģionā.

1966. gadā Grateful Dead ar O. Stenlija atbalstu noīrēja māju Haitašberijā (Haight-Ashbury, Sanfrancisko rajons ap Haitstrītas, Haight street, un Ašberīstrītas krustojumu, Ashbury street). Piekopjot komunālu dzīvesveidu un pulcējot jauneklīgi bohēmisku sabiedrību, grupas dalībnieki tajā mitinājās kopā ar tehnisko personālu, draugiem un domubiedriem, lielā mērā veicinot sabiedriskus procesus, kas jau tuvā nākotnē Haitašberī padarīja par vienu no pasaulē pazīstamākiem hipiju centriem. Grateful Dead cienītāju loku vairoja arī regulāra bezmaksas uzstāšanās Sanfrancisko parkos, klubos un koncertzālēs. Par šiem koncertiem publiku informēja psihedēliskā stilistikā ieturēti plakāti, kas lika pamatus vēlāk detalizēti izkoptai Grateful Dead vizuālajai identitātei (sarkanos un zilos toņos ieturēts logotips ar zibens šautras pārklātu galvaskausu; albumu, koncertu un suvenīru noformējums ar rožu vītņu ieskautiem galvaskausiem un skeletiem, dejojošiem rotaļu lācīšiem u. tml.).

Grupas debijas albumā The Grateful Dead (1967) dominē tradicionāla 60. gadu ģitārgrupu ritmblūza stilistika, bet divi nākamie Anthem of the Sun (1968) un Aoxomoxoa (1969), kuru tapšanā piedalījies arī klasiskās un avangarda mūzikas pianists Toms Konstentens (Tom Constanten), izcēlās ar ievērojami savdabīgāku un novatoriskāku repertuāru un pieskaitāmi psihedēliskā roka klasikai.

Savukārt albumos Workingman’s Dead un American Beauty (abi 1970. gadā) psihedēliskos eksperimentus nomainījis relaksēti melodisks kantrīroks un folkroks ar akustisko instrumentu dominanti. Abi albumi, kuros dzirdamas daudzas no Grateful Dead slavenākām dziesmām (Uncle John’s Band; Casey Jones; Sugar Magnolia; Ripple; Truckin u. c.), grupai pirmo reizi ļāva gūt vērā ņemamus panākumus meinstrīma apritē un arī mūsdienās ir tās visaugstāk vērtētie darbi.

Komerciāli veiksmīgāko albumu In the Dark grupa radīja 1987. gadā, Dž. Garsijam atlabstot pēc vairākas dienas ilgušas diabētiskās komas. Gan In the Dark, gan tajā dzirdamā dziesma Touch of Grey ir Grateful Dead vienīgie ieskaņojumi, kas iekļuvuši ASV albumu un singlu tabulas pirmajā desmitniekā, pēc vairāk nekā 20 gadu darbības negaidīti nodrošinot muzikālās televīzijas MTV un grupu iepriekš ignorējušu radiostaciju uzmanību.

Laikā, kad vairums ievērojamāko rokmūziķu savu jaunradi arvien vairāk saistīja ar strauji progresējošām ierakstu studiju tehnoloģiskajām iespējām, par Grateful Dead radošā procesa nozīmīgāko izpausmi kļuva koncertdarbība.

1969. gadā grupa pārsniedza albuma Aoxomoxoa ierakstu sesijām atvēlēto budžetu, nonākot ievērojamās parādsaistībās pret ierakstu kompāniju Warner Bros. Lai taupītu naudu, nākamajā albumā Live/Dead (1969) tika apkopoti koncertos veikti ieskaņojumi, tā pirmo reizi ļaujot plašai publikai pilnvērtīgi iepazīt grupas improvizatorisko skatuves priekšnesumu. Live/Dead saņēma cildinošas atsauksmes un nākamajās desmitgadēs Grateful Dead tieši koncertieskaņojumus padarīja par savas diskogrāfijas pamatformātu. Mūsdienās tajā ietilpst vairāk nekā 200 fiziskos formātos izdotu koncertalbumu; vēl vairāki desmiti pieejami elektroniskajos formātos dažādās straumēšanas un lejuplādes platformās; arvien jauni Grateful Dead arhīva koncertieskaņojumi tiek regulāri publiskoti joprojām. Daudzi no šiem albumiem ilgst vairāk nekā trīs stundas un tajos bieži dzirdama mūzika, kas nekad nav ierakstīta studijā.

Virtuozi improvizētais izpildījums un pastāvīgi mainīgais repertuārs, kā arī novatoriski risinājumi lielu koncertu apskaņošanas kvalitātes uzlabošanā katru grupas uzstāšanos padarīja unikālu, laika gaitā piesaistot daudz dažādu paaudžu klausītāju, kas pazīstami kā Deadheads (angļu ‘miroņgalvas’) u. c. rokgrupu cienītāju starpā izcēlās ar ilggadīgi noturīgu lojalitāti. Daudzi no šiem faniem lietoja apreibinošas vielas, tērpās košās drēbēs un pulcējās plašos grupējumos, kas no pilsētas uz pilsētu sekoja grupas turnejām, koncertus pārvēršot rituālos notikumos ar mūzikas un publikas mijiedarbības veidotu kopības gaisotni.

Cita starpā Grateful Dead bija starp pirmajiem mūziķiem, kuri necentās apkarot nesankcionētu viņu uzstāšanos ieskaņošanu, bet šādu praksi atbalstīja, interesentiem koncertos atvēlot īpašu vietu gan ierakstu veikšanai, gan to nekomerciālai izplatīšanai. Šāda attieksme 80. un 90. gados Grateful Dead ļāva kļūt par vienu no iecienītākām un visvairāk pelnošām koncertgrupām pasaulē.

Vēsturiski nozīmīgas bija tās uzstāšanās Monterejas popfestivālā (1967) un Vudstokas festivālā (1969). 1973. gadā rekordlielu skatītāju daudzumu – apmēram 600 tk – piesaistīja Grateful Dead; The Band un The Allman Brothers Band priekšnesums festivālā “Vasaras džems Vatkinsglenā” (Summer Jam at Watkins Glen). Savukārt 1987. gadā grupa veica kopīgu koncertturneju ar Bobu Dilanu (Bob Dylan), tajā izpildot gan savu repertuāru, gan muzicējot kā B. Dilana pavadītājsastāvs. Turneja un tajā ieskaņotais koncertalbums Dylan & the Dead (1989) guva neviennozīmīgu vērtējumu, taču tik un tā vairoja Grateful Dead autoritāti laikā, kad daudzi roka veterāni piedzīvoja karjeras apsīkumu.

Kaut Grateful Dead darbība beidzās pēc Dž. Garsijas nāves 1995. gadā (mūziķi 53 gadu vecumā piemeklēja sirdslēkme narkomānu un alkoholiķu rehabilitācijas klīnikā), vēlāk grupas iedibinātās tradīcijas turpinājuši vairāki tās bijušu dalībnieku izveidoti kolektīvi.

1998. gadā F. Lešs, B. Vīrs un M. Hārts nodibināja grupu The Other Ones, kurai vēlāk pievienojās arī B. Kroicmens u. c. pazīstami mūziķi, t. sk. pianists un ilggadējs Grateful Dead līdzgaitnieks Brūss Hornsbijs (Bruce Hornsby), Allman Brothers Band ģitārists Vorens Heinss (Warren Haynes) un vokāliste Sjūzena Tedeski (Susan Tedeschi). 2003. gadā Other Ones tika pārdēvēta par The Dead un turpināja darboties līdz 2009. gadam.

2015. gadā, atzīmējot Grateful Dead dibināšanas piecdesmitgadi, četri joprojām aktīvie grupas veterāni F. Lešs, B. Vīrs, B. Kroicmens un M. Hārts, piesaistot arī citus mūziķus, sniedza jubilejas koncertu sēriju, kas izpelnījās lielu mediju un publikas interesi. Savukārt pēc šiem koncertiem B. Vīrs, M. Hārts un B. Kroicmens ar vēl dažiem mūziķiem (t. sk. prominento ģitāristu Džonu Meieru, John Mayer) izveidoja grupu Dead & Company, kas veikusi vairākas koncertturnejas un laidusi klajā vairākus koncertalbumus.

Roka vēsturē Grateful Dead ieņem īpašu vietu kā grupa, kas, nemainīgi saglabājot ideālistiski nonkonformistisku māksliniecisko un pilsonisko pozīciju, bieži ignorējusi vispārpieņemtu mūzikas industrijas praksi un sabiedrības dzīvesveida normas. Par spīti salīdzinoši pieticīgiem ierakstu popularitātes komercrādītājiem un vairākkārtējiem konfliktiem ar likumdošanu (visbiežāk ar narkotikām saistītu iemeslu dēļ), tā guvusi ievērojamus radošus panākumus un plašu rezonansi vairāku paaudžu klausītāju starpā, kā arī regulāri atbalstījusi dažādas sabiedriski nozīmīgas labdarības iniciatīvas. Cita starpā Grateful Dead 1992. gadā sponsorēja valstisko neatkarību nesen atguvušās Lietuvas basketbola izlases līdzdalību Barselonas Olimpiskajās spēlēs. Apbalvošanas ceremonijā lietuviešu sportisti (izlase ieguva 3. vietu) bija tērpušies Grateful Dead dizainētos formas tērpos ar skeletu–basketbolistu uz nacionālā karoga krāsu fona.

20. gs. 60. gados, būdama viena no pirmām psihedēliskā roka grupām, Grateful Dead ievērojami bagātināja rokmūzikas izteiksmes līdzekļu arsenālu. Savukārt 70. gadu sākumā tās folkroka un kantrīroka albumi (arī Dž. Garsijas soloieraksti) līdz ar B. Dilana, Band un The Byrds darbiem veicināja daudzu mūziķu un plašas publikas interesi par amerikāņu t. s. sakņu mūziku (roots music), iedibinot kantrī, folka, ritmblūza un soula sintēzē balstītas muzicēšanas tradīciju, kas mūsdienās pazīstama kā amerikana stilistika (americana).

Būdami pirmie, kas rokmūzikas kontekstā tik konsekventi pielietoja džeza improvizācijas metodi, Grateful Dead vispirms sniedza radošu ierosmi Jefferson Airplane; Quicksilver Messenger Service u. c. Sanfrancisko psihedēliskā roka grupām, vēlāk iedvesmojot arī daudzus Dienvidu roka mūziķus un tādus nākamo paaudžu eksperimentālā roka un t. s. džemgrupu (jam bands) fenomena pārstāvjus kā Phish; Dave Matthews Band; Blues Traveler; Blind Melon; Primus; Spin Doctors; My Morning Jacket; Garcia Peoples (nosaukums izvēlēts par godu Dž. Garsijam).

Savukārt, izstrādājot no mūzikas industrijas struktūrām neatkarīgu ierakstu izdošanas un izplatīšanas, kā arī koncertu biļešu un piemiņas lietu tirdzniecības infrastruktūru, Grateful Dead paplašinājusi priekšstatus par mūziķu radošās un organizatoriskās neatkarības iespējām, jau 20. gs. 70. gados aizsākot tendences, kas guvušas plašu izplatību daudzu mūsdienu mākslinieku darbībā.

Grateful Dead uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1994). Grupai piešķirta Grammy balva par mūža ieguldījumu (Grammy Lifetime Achievement Award, 2007). Dž. Garsija un R. Hanters uzņemti Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 2015).

Albumi Workingman’s Dead un American Beauty iekļauti žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020); tā iepriekšējās redakcijās (2003. un 2012. gadā) minēti arī Live/Dead un Anthem of the Sun.

Dž. Garsija (ģitāra, vokāls, 1965–1995; miris 1995)

R. Makernans (taustiņinstrumenti, 1965–1972, miris 1973)

F. Lešs (basģitāra, vokāls, 1965–1995)

B. Vīrs (ritmģitāra, vokāls, 1965–1995)

B. Kroicmens (bungas, 1965–1995)

M. Hārts (bungas, 1967–1971; 1974–1995)

R. Hanters (teksti, 1968–1995; miris 2019)

T. Konstentens (taustiņinstrumenti, 1968–1970)

Kīts Gadčo (Keith Godchaux; taustiņinstrumenti, 1971–1979; miris 1980)

Dona Džīna Gadčo (Donna Jean Godchaux; vokāls, 1971–1979)

Džons Perijs Bārlovs (John Perry Barlow; teksti, 1971–1995; miris 2018)

Brents Midlends (Brent Mydland; taustiņinstrumenti, 1979­–1990; miris 1990)

Vinss Velniks (Vince Welnick; 1990–1995; miris 2006)

Alligator; Casey Jones; China Cat Sunflower; Dark Star; Dire Wolf; Fire on the Mountain; Friend of the Devil; Ripple; Scarlet Begonias; Stella Blue; Sugar Magnolia; Touch of Grey; Truckin; Uncle John’s Band.

The Grateful Dead (Warner Bros., 1967); Anthem of the Sun (Warner Bros., 1968); Aoxomoxoa (Warner Bros., 1969); Live/Dead* (Warner Bros., 1969); Workingman’s Dead (Warner Bros., 1970); American Beauty (Warner Bros., 1970); Grateful Dead* (Warner Bros., 1971); Europe ’72* (Warner Bros., 1972); History of the Grateful Dead, Volume One, Bear’s Choice* (Warner Bros., 1973); Wake of the Flood (Warner Bros., 1973); From the Mars Hotel (Grateful Dead, 1974); Blues for Allah (Grateful Dead, 1975); Steal Your Face* (Grateful Dead, 1976); Terrapin Station (Arista, 1977); Shakedown Street (Arista, 1978); Go to Heaven (Arista, 1980); Reckoning* (Arista, 1981); Dead Set* (Arista, 1981); In the Dark (Arista, 1987); Dylan & the Dead** (Columbia, 1989); Built to Last (Arista, 1989); Without a Net* (Arista, 1990); Dick’s Picks Volume 12* (Grateful Dead, 1998); Dick’s Picks Vol. 13* (Grateful Dead, 1999); Wake Up to Find Out* (Rhino, 2014); May 1977: Get Shown the Light* (Rhino, 2017).

* koncertieraksti

** koncertieraksti ar Bobu Dilanu