Dzīves laikā Taunza Van Zanta reputācija koncentrējās kritikas un kolēģu starpā, taču publikai ārpus Teksasas un Tenesī viņa vārds lielākoties bija svešs. Parasti dziesminieks uzstājās mazos bāros un naktsklubos, savukārt viņa sacerējumi plašāko auditoriju sasniedza tādu kantri izpildītāju kā Emilū Herisa (Emmylou Harris), Villijs Nelsons (Willie Nelson) un Merls Hegards (Merle Haggard) interpretācijās. Pēc viņa nāves, īpaši 21. gs., interese par T. Van Zanta mūziku un traģiski pašdestruktīvo personību ir augusi un viņa dziesmas repertuārā iekļāvuši dažādu žanru un paaudžu mākslinieki: Nora Džounsa (Norah Jones), Roberts Plānts (Robert Plant) ar Elisoni Krausu (Alison Krauss), Stīvs Ērls (Steve Earle), Soulsavers un citi.

T. Van Zants piedzima pārtikušā un respektablā naftas rūpnieku ģimenē, un tēva darba dēļ bieži bija jāmaina dzīvesvietas. 12 gadu vecumā, televīzijā noskatoties Elvisa Preslija (Elvis Presley) uzstāšanos, zēns lūdza vecākiem Ziemassvētkos uzdāvināt ģitāru, bet vēlāk, aizrāvies ar Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugām un sonetiem, sāka sacerēt dzeju. Pusaudža vecumā uzrādīja augstu intelektuālu apdāvinātību, tādēļ vecāki viņu gatavoja juridiskai vai politiskai karjerai. Mācībām prestižajā Šatuka Militārajā akadēmijā (Shattuck Military Academy, Feribovā, Minesotas pavalsts) sekoja 1962. gadā uzsāktas studijas Kolorado Bolderas Universitātē (University of Colorado Boulder, Bolderā, Kolorado pavalsts), taču pirmajā studiju gadā strauji progresēja T. Van Zanta aizraušanās ar alkoholu un depresīvas nolieces. Pēc bipolāru traucējumu diagnosticēšanas ģimene viņu ievietoja klīnikā vairākus mēnešus ilga insulīna šoka terapijas kursa iziešanai. Terapija nedeva cerēto rezultātu, taču izraisīja atmiņas zudumus, kas T. Van Zantam piemita visu atlikušo mūžu, kā arī veicināja atsvešināšanos no ģimenes. 1965. gadā viņš iestājās Hjūstonas Universitātes (University of Houston, Hjūstonā, Teksasas pavalsts) jurisprudences studiju sagatavošanas kursā, ko drīz pameta un turpmāk muzicēja Hjūstonas bāros un kafejnīcās. Jaunā dziesminieka lielākās autoritātes bija Henks Viljamss (Hank Williams), Bobs Dilans (Bob Dylan) un kantriblūza dziedātājs un ģitārists Zibenīgais Hopkinss (Lightnin’ Hopkins).

1968. gadā T. Van Zants Našvilā (Tenesī pavalsts) ieskaņoja debijas albumu For the Sake of the Song (zināms arī kā First Album) un aizsāka sadarbību ar turpmāk pastāvīgo producentu Džeku Klementu (Jack Clement) un menedžeri Kevinu Egersu (Kevin Eggers). Albums, kurā dzirdamas dažas no viņa pazīstamākajām dziesmām – For the Sake of the Song; Tecumseh Valley; (Quicksilver Dreams of) Maria un Waiting to Die – izpelnījās ievērību industrijas aprindās, taču pats T. Van Zants Zants vēlāk komentēja, ka, pirmoreiz veicot profesionālas ierakstu sesijas ar slavenu producentu un sesijmūziķiem, juties dezorganizēts un nepietiekami kontrolējis darba procesu. Agrāk viņš parasti uzstājās vienatnē, spēlējot akustisko ģitāru un dziedot, taču albumā piedalās arī citu mūziķu ansamblis, kas tam piešķir plašāku un izsmalcinātāku skanējumu, aizēnojot teksta vēstījumu, ko autors uzskatīja par dziesmas svarīgāko sastāvdaļu. Vairākas debijas albuma dziesmas T. Van Zants vēlāk ieskaņoja atkārtoti, tomēr līdzgaitnieki apgalvo, ka primāri viņš sevi uzskatījis par dziesmu autoru, ierakstus uztverot kā otršķirīgi nozīmīgus. 

Turpmākajos piecos gados klajā nāca vēl pieci albumi, kas par spīti augstai dziesmu kvalitātei nespēja gūt ievērību ārpus Našvilas kantrimūzikas profesionāļu aprindām.

1973. gadā uzsākto albumu Seven Come Eleven neļāva pabeigt producenta un menedžera domstarpības, un vairums ieskaņotā materiāla tika izdzēsts (atsevišķi šajās sesijās tapušie ieraksti viduvējā audiokvalitātē pirmoreiz publiskoti 1993. gadā albumā The Nashville Sessions). Turklāt drīzumā bankrotēja K. Egersa ierakstu kompānija Poppy, tādēļ nākamo studijas albumu Flyin’ Shoes T. Van Zants, būdams arvien postošāku atkarību varā, ieskaņoja tikai 1978. gadā.

Kā viens no dziesminieka ievērojamākajiem darbiem, kurā visprecīzāk atklājas viņa solopriekšnesuma intīmā gaisotne un dziesmu melanholiskais poētisms, bieži minēts 1973. gadā nelielā Hjūstonas bārā ieskaņotais koncertalbums Live at the Old Quarter, kas pirmizdevumu piedzīvoja 1977. gadā K. Egersa jaundibinātajā apgādā Tomato.

80. un 90. gados, arvien vairāk mūziķiem sākot izpildīt T. Van Zanta dziesmas, viņam radās iespēja veikt lielākas koncertturnejas un uzstāties plašākai auditorijai. Taču arī pēc vairākkārtējas ārstēšanās viņš cieta no depresijas, alkoholisma un narkomānijas un arvien retāk strādāja studijā. Balss kļuva zemāka un mazāk elastīga, bet agrāk nevainojamā ģitārspēle – paviršāka; koncertus, kuros viņš, demonstrējot nestabilu muzikālo sniegumu un apšaubāmu humora izjūtu, mēdza izplūst garos runātos monologos, nereti nācās pārtraukt priekšlaikus.

1990. gada vasarā T. Van Zants pēc kārtējā ārstniecības kursa aizvadīja ASV un Kanādas koncertturneju ar alternatīvā kantri grupu Cowboy Junkies, kurai veltīja dziesmu Cowboy Junkies Lament. Tā iekļauta viņa pēdējā studijas albumā No Deeper Blue (1994), kas ierakstīts Īrijā ar vietējiem mūziķiem. Dziesmas interpretācija dzirdama arī Cowboy Junkies albumā Black Eyed Man (1992); grupa ieskaņojusi arī vairākas citas T. Van Zanta kompozīcijas, turklāt tās līderis Maikls Timinss (Michael Timmins) sacerējis viņam veltītas dziesmas Towne’s Blues un Blue Guitar.

1996. gada pēdējās dienās T. Van Zants grasījās sākt ieskaņot grupas Sonic Youth bundzinieka Stīva Šellija (Steve Shelley) producētu albumu. Uz pirmo ierakstu sesiju Memfisā (Tenesī pavalsts) dziesminieks, kurš pirms dažām dienām mājās bija nokritis pa trepēm, ieradās ratiņkrēslā un smagā alkohola reibumā. Darbs tika atcelts, un T. Van Zants atgriezās Našvilā, kur viņam vairāk nekā nedēļu pēc kritiena atklāja gūžas kaula lūzumu. Tūlīt pēc 31. decembrī veiktas operācijas trešā sieva (arī divu jaunāko bērnu māte; mūziķis bija precējies trīs reizes, un viņam bija trīs bērni) Džīnīna Mansla (Jeanene Munsell) viņu nogādāja mājās, bet 1997. gada pirmajās stundās T. Van Zantu piemeklēja nāvējoša sirdslēkme.

T. Van Zanta dziesmas izpildījuši daudzi kantri un folkmūzikas mākslinieki: Gajs Klārks (Guy Clark), Džons Prains (John Prine), Doks Vatsons (Doc Watson), Nensija Grifita (Nancy Griffith), Lails Lavets (Lyle Lovett) un citi. Pirmo lielo ievērību viņa autortalantam sagādāja E. Herisas interpretētā Pancho and Lefty (dažos izdevumos Poncho and Lefty) – mežonīgo rietumu pistoļvīru draudzības un nodevības balāde, ko tobrīd jaunā kantrimūzikas slavenība iekļāva panākumiem bagātā albumā Luxury Liner (1976) un turpmāk dziedājusi visas savas ilgās karjeras laikā. E. Herisas repertuārā bijušas arī citas T. Van Zanta dziesmas, tostarp dziesminieka pirmajai sievai un vecākā dēla mātei Frenai Pītersonei (Fran Peterson) veltītā If I Needed You, kas 1981. gadā sasniedza Billboard kantrimūzikas topa 3. pozīciju viņas duetā ar Donu Viljamsu (Don Williams). Savukārt E. Herisas iedziedātā Pancho and Lefty interpretācija piesaistīja V. Nelsona uzmanību, un viņš to ieskaņoja ar M. Hegardu – abu duets, kura videoklipā epizodiski redzams arī autors, 1983. gadā izvirzījās Billboard kantri topa virsotnē. Turpmāk šīs divas dziesmas kļuvušas par T. Van Zanta visplašāk pazīstamajiem un visvairāk interpretētajiem sacerējumiem.

20. gs. 90. gados T. Van Zanta reputācija sāka izplatīties alternatīvā roka mūziķu starpā. 1993. gadā dziesmu Kathleen ieskaņoja angļu grupa Tindersticks, bet 1994. gadā amerikāņu grāndžroka grupa Mudhoney laida klajā Buckskin Stallion Blues kaverversiju, kas ierakstīta ar kantrimūzikas veterānu Džimiju Deilu Gilmoru (Jimmie Dale Gilmore).

21. gs. T. Van Zanta sacerējumus interpretējuši dažādu žanru un paaudžu mūziķi: N. Džounsa; R. Plānts ar E. Krausu; The Lemonheads, Izobela Kempbella (Isobel Campbell) ar Marku Lanegenu (Mark Lanegan); Soulsavers; Endrū Bērds (Andrew Bird); Giliana Velča (Gillian Welch); First Aid Kit; Bērdtrovers (Birdthrower) ar Benu Hārperu (Ben Harper); Džeisons Izbells (Jason Isbell) ar Elizabeti Kuku (Elizabeth Cook); Lusinda Viljamsa (Lucinda Williams); YOB; To Be Good Tanyas un citi. Ievērojamais alternatīvā kantri dziesminieks S. Ērls, kurš T. Van Zantu dēvē par savu pirmo un nozīmīgāko skolotāju, viņam veltījis interpretāciju albumu Townes (2009).

20. gs. 70. gadu pirmajā pusē T. Van Zants iekļāvās jaunu Našvilas mūziķu apritē, kas grupējās ap vēlāk ievērojamo kantrifolka dziedātāju G. Klārku un viņa dzīvesbiedri, arī pazīstamu mūziķi Suzannu Klārku (Susanna Clark) un veicināja tā dēvētā progresīvā kantri (progressive country) izveidi. Radies kā pretreakcija uz Našvilas mūzikas vidē izplatīto konservatīvismu un komerciālo skanējumu, progresīvais novirziens atšķīrās ar izteiktākām folkmūzikas un blūza, dažreiz arī roka ietekmēm, neizskaistināti reālistiskiem dziesmu tekstiem un askētiski vienkāršu producējumu; otrs kustības centrs bija Teksasā, kur tāpat aizritējusi nozīmīga daļa T. Van Zanta muzikālās darbības. 1975. un 1976. gadā T. Van Zants ar citiem Našvilas “jaunā viļņa” pārstāvjiem piedalījās filmā “Dzīves skarbie lielceļi” (Heartworn Highways, režisors Džeimss Šapalskis, James Szapalski, 1981) – nozīmīgā progresīvās kantrimūzikas rašanās procesa dokumentējumā.

Viņa dziesmās netrūkst arī kantri un blūza ietekmju, taču visdziļāk tās sakņojas folkmūzikas tradīcijās un sižetos, kā arī paša autora pieredzē un dzīvesveidā. Raksturīgas T. Van Zanta tēmas ir nožēla un bezcerība, mīlestības nepastāvība, nāves nenovēršamība, dzeršana un azartspēles, savukārt dziesmu varoņi ir trūcīgi strādnieki un bezdarbnieki, klaidoņi, prostitūtas, kāršu spēlmaņi, cietumnieki un citi sociāli margināli personāži, ar kuriem T. Van Zants izjuta stipru identifikāciju – kaut arī viņa ģimenes materiālie apstākļi bija pieticīgi, nelielos koncertu honorārus viņš regulāri izdalīja nepazīstamiem bezpajumtniekiem, alkoholiķiem un narkomāniem. Vairāki biogrāfi izteikuši pieņēmumu, ka tā izpaudusies viņa vēlme norobežoties no savas izcelsmes un vecāku pārticības. Ar sabiedrisku pašizolāciju un neieinteresētību industrijas procesos skaidrots arī dziesminieka maznozīmīgais statuss sava laika mūzikas vidē, kas spilgti kontrastēja ar muzikālo un poētisko talantu.

Autoritatīvais amerikāņu mūzikas pētnieks un žurnālists Entonijs Dekērtiss (Anthony DeCurtis) T. Van Zantu atzinis par amerikāņu mūzikas “milzi”, kura labākās dziesmas ir līdzvērtīgas H. Viljamsa un B. Dilana sacerējumiem.

(Quicksilver Daydreams of) Maria; A Song for You; Buckskin Stallion Blues; Fare Thee Well, Miss Carousel; For the Sake of the Song; If I Needed You; Kathleen; Loretta; Lungs; Marie; No Place to Fall; Nothin’; Pancho and Lefty; Rex’s Blues; Snake Song; Tecumseh Valley; To Live Is to Fly; Waiting Around to Die

For the Sake of the Song (Poppy, 1968); Our Mother the Mountain (Poppy, 1969); Townes Van Zandt (Poppy, 1969); Delta Momma Blues (Poppy, 1971); High, Low and In Between (Poppy, 1971); The Late Great Townes Van Zandt (Poppy, 1972); Live at the Old Quarter* (Tomato, 1977); Flyin’ Shoes (Tomato, 1978); At My Window (Sugar Hill, 1987); The Nashville Sessions (Tomato, 1993); No Deeper Blue (Sugar Hill, 1994); Roadsongs* (Sugar Hill, 1994)

* koncertieraksti