Dažādas alternatīvā roka un poproka stilistikas apvienojot ar radio draudzīgu skanējumu, kas pārliecinoši izpaudās tādos hitos kā Linger; Dreams; Zombie un Promises, 20. gs. 90. gados The Cranberries kļuva par vienu no pasaulē pazīstamākām īru rokgrupām.

Vēlākie Cranberries dalībnieki ģitārists Noels Hogans (Noel Hogan), viņa brālis, basģitārists Maiks Hogans (Mike Hogan) un bundzinieks Fergals Lolers (Fergal Lawler) kopā muzicēt sāka vēlīnā pusaudžu vecumā 80. gadu otrajā pusē dzimtajā pilsētā Limerikā (Īrija). Visi aizrāvās ar alternatīvo roku, postpanku un smago roku, bet jo īpaši ar britu grupām The Smiths un The Cure. 1989. gadā viņiem pievienojās dziedātājs Nails Kivinns (Niall Quinn) un grupa pieņēma nosaukumu The Cranberry Saw Us (no angļu ‘Dzērvene mūs redzēja’). N. Kvinns, kurš dziedāja arī citā sastāvā, viņus atstāja jau pēc dažiem mēnešiem, taču šķiroties ieteica vokālistes lomā izmēģināt savas draudzenes paziņu Doloresu O’Riordanu (Dolores O’Riordan).

Tobrīd 18 gadus vecā D. O’Riordana izcēlās ar spilgti izteiktu muzikalitāti un teicamām balss dotībām, kopš bērnības bija saņēmusi balvas vokālistu konkursos, apguvusi dažādus īru tautas mūzikas instrumentus un klasisko klavierspēli, kā arī dziedājusi solo baznīcas korī. Pirmajā tikšanās reizē pārliecinošu iespaidu uz puišiem atstāja viņas nodziedātā Šineidas O’Konoras (Sinéad O’Connor) dziesma Troy, un D. O’Riordana kļuva par grupas ceturto dalībnieci, jau drīzumā izvirzoties par tās publisko seju un faktisko līderi, visu tekstu un bieži arī mūzikas (nereti kopā ar N. Hoganu) autori.

1990. gada vasarā grupa 300 eksemplāru tirāžā izdeva pirmo minialbumu (EP, kasetes formātā), bet neilgi pēc tam saīsināja nosaukumu uz The Cranberries (no angļu ‘dzērvenes’) un noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Island Records.

1992. gadā grupa ar producentu Stīvenu Strītu (Stephen Street, iepriekš strādājis ar The Smiths; Blur; Morisija, Morrissey, un citu mākslinieku ierakstiem) sāka ieskaņot debijas albumu Everybody Else Is Doing It, So Why Can’t We? (1993). Pirms tā izdotie singli Dreams (1992) un Linger (1993) izpelnījās vairāku autoritatīvu kritiķu atzinību (sākumā grupu atbalstīja arī ietekmīgais BBC Radio 1 dīdžejs Džons Pīls, John Peel), tomēr publiskā rezonanse bija niecīga. Arī 1993. gada martā izdotais albums nespēja pacelties augstāk par 64. vietu Apvienotās Karalistes (AK) tabulā, rosinot mūziķu satraukumu par savu nākotni Island apgādā. Situācija mainījās, kad Dreams un Linger videoklipus programmā iekļāva mūzikas televīzija MTV, turklāt abus singlus sāka atskaņot arī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) koledžu radiostacijas.

1993. gada rudenī Cranberries saņēma koncertu iesildīšanas piedāvājumu angļu grupas Suede ASV turnejā; Suede debijas albums bija iznācis tikai dažas nedēļas pēc Everybody Else Is Doing It, So Why Can’t We? un, tūlīt pat sasniedzot AK topa virsotni, aizsāka britpopa popularitātes vilni, savus autorus izvirzot starp britu mūzikas industrijas lielākajām cerībām. Tomēr ASV mediji un publika atsaucīgāk vērtēja īru mūziķus, turnejas gaitā liekot grupām vairākkārt mainīties galveno mākslinieku statusā un ceļot Cranberries reputāciju arī AK. 1994. gada martā, gadu pēc iznākšanas, Everybody Else Is Doing It, So Why Can’t We? sasniedza AK topa 3. vietu, bet jūnija beigās izvirzījās līderpozīcijā (ASV Nr. 18); ar līdzīgu novēlošanos ievērību izpelnījās arī abi pirmie singli, īpaši Linger – pats pirmais D. O’Riordanas un N. Hogana kopsacerējums, kas 1993. gada februārī sasniedza vien 73. vietu, bet pēc gada aiznsniedzās līdz 14. pozīcijai; arī 21. gs. Linger ir viena no visplašāk pazīstamajām Cranberries dziesmām.

Par pasaules slavenībām Cranberries kļuva, pateicoties otrajam, joprojām ar S. Strītu ieskaņotajam albumam No Need to Argue (1994) un tā singlam Zombie. Šī dziesma, kas reizēm raksturota kā popgrāndžs, izcēlās ar Cranberries agrāk neraksturīgi skaļām, distorsētām ģitārām un neiecietīgi niknu dziedājumu, bet tās tekstā runāts par divu bērnu dzīvības prasījušu Īru Republikāņu armijas veiktu teroraktu 1993. gadā Voringtonā (Češīras grāfiste, Anglija). No Need to Argue un Zombie arī nostiprināja D. O’Riordanas vadošo lomu Cranberries jaunrades procesā – turpmāk viņa vienpersoniski sacerēja vairumu repertuāra.

Arī dziedātājas agrākajos tekstos netrūka personisku, pašas pieredzē balstītu motīvu, taču to kopējā ievirze bija vispārīgāka un abstraktāka. Kopš otrā albuma viņas dziesmās līdzās autobiogrāfiskām tēmām un pašanalītiskiem tekstiem, bieži sastopamas atsauces uz sabiedriski politiskām norisēm; vairākkārt risinātas tēmas ir bērnu apdraudētība mūsdienu sabiedrībā, kari un bruņoti konflikti dažādos pasaules reģionos.

No Need to Argue aizsāktā muzikālā un tematiskā ievirze turpinājās arī nākamajā, ar ievērojamu 80. un 90. gadu rokmūzikas producentu (Bon Jovi; Aerosmith; AC/DC; Van Halen) Brūsu Fērbeirnu (Bruce Fairbairn) ieskaņotajā albumā To the Faithful Departed (1996). Grupas klasisko repertuāru tas papildināja ar dziesmām Salvation (tematika – narkotiku izplatība bērnu un jauniešu vidū), Free to Decide (tajā D. O’Riordana komentē mediju vērtības un morāli, kā arī savas tiesības nepakļauties stereotipu varā esošas publikas gaidām) un When You’re Gone (refleksija par psihoemocionālu atkarību no mīļotā cilvēka klātbūnes).

Kaut arī grupas karjeras veiksmīgāko periodu iezīmēja trīs pirmie albumi, bet ceturtais Bury the Hatchet (1999) aizsāka popularitātes lejupslīdi, 20. gs. Cranberries noslēdza kā otrā visu laiku komerciāli veiksmīgākā īru grupa aiz U2.

Pēc 2001. gadā iznākušā Wake Up and Smell the Coffee (tajā atkal atjaunota sadarbība ar S. Strītu), grupa gan sāka ieskaņot nākamo albumu, taču sesijas nepabeidza, 2003. gadā izziņojot darbības pārtraukumu uz nenoteiktu laiku. Lēmuma galvenie iemesli bija nesaskaņas ar ierakstu kompāniju MCA, kā arī D. O’Riordanas fiziskās un mentālās veselības sarežģījumi, turklāt dziedātāja nesen bija dzemdējusi otro bērnu un vēlējās vairāk uzmanības veltīt ģimenei.

Kopīgo darbību Cranberries atsāka ar 2009.–2010. gadā veiktu koncertturneju pa ASV, Latīņamerikas un Eiropas valstīm. Tai noslēdzoties, tika pabeigts – atkal ar S. Strīta līdzdalību – pirms gandrīz desmit gadiem sāktais popdziesmu albums Roses (2012), kam gan neizdevās pietuvoties grupas slavenāko darbu panākumiem. Nedaudz veiksmīgāks bija mūziķu dzimtās pilsētas Limerikas Universitātē (University of Limerick) ieskaņotais Something Else (2017), kurā Cranberries hiti un dažas jaunas dziesmas skan akustiskā izpildījumā ar Īru kamerorķestri (Irish Chamber Orchestra); ar šo albumu Cranberries pēc ilga pārtraukuma atgriezās AK Top 20, taču tas izrādījās pēdējais, ko grupa pabeidza D. O’Riordanas dzīves laikā.

Vienā no slavenākajām autobiogrāfiskajām dziesmām Ode to My Family, tāpat arī vairākās intervijās D. O’Riordana paudusi, ka viņas bērnība un pusaudzes gadi proletāriskā katoļticīgā ģimenē (Doloresa bija jaunākā no septiņiem bērniem) aizritējuši harmoniskā, mīlestības piepildītā gaisotnē, taču astoņu gadu vecumā viņa kļuva par vecāku paziņas upuri un piedzīvoja vairākus gadus ilgu seksuālas izmantošanas epizodi.

Vēlāk līdzgaitnieki dziedātāju bieži raksturoja kā mērķtiecīgu un pašapzinīgu, tomēr traumatiskā bērnības pieredze ietekmēja viņas mentālo veselību, veicinot psiholoģisku nestabilitāti, depresiju un pašnāvnieciskas tieksmes, ko īpaši sakāpināja īru preses neatslābstošā, viņas privātumu ignorējošā uzmanība, stress, alkohola atkarība un anoreksija. Turklāt dzīves pēdējos gados viņa sāpīgi pārdzīvoja tēva nāvi un 20 gadus ilgušas laulības šķiršanu (dziedātājas dzīvesbiedrs bija Kanādas pilsonis Dons Bērtons, Don Burton, un abu ģimenē pasaulē nāca trīs bērni, tajā auga arī D. Bērtona dēls no agrākām attiecībām) – šie faktori saasināja mentālu krīzi, kas turpinājās līdz mūža beigām. D. O’Riordana gāja bojā 46 gadu vecumā alkohola reibumā noslīkstot viesnīcas numura vannā Londonā (Anglija).

Pēc viņas nāves grupas aktivitāte aprobežojās ar albumu In the End (2019), kura dziesmas D. O’Riordana un N. Hogans sacerējuši pēdējā koncertturnejā 2017. gadā, kā arī pēc tās (vairumu koncertu nācās atcelt dziedātājas veselības stāvokļa dēļ); albumā dzirdamie D. O’Riordanas balss ieskaņojumi ņemti no demoierakstiem un papildināti ar studijā iespēlētiem pavadījumiem.

D. O’Riordana ieskaņojusi divus soloalbumus: Are You Listening? (2007) un No Baggage (2009) un muzicējusi vienu albumu (Science Agrees, 2016) izdevušā eksperimentālās mūzikas grupā D.A.R.K. ar amerikāņu dīdžeju Olē Korecki (Olé Koretsky) un kādreizējo Smiths basģitāristu Endiju Rurku (Andy Rourke).

N. Hogans 2004. gadā, sākoties Cranberries dīkstāvei, uzsāka elektroniskās mūzikas projektu Mono Band, kurā sadarbojās ar daudziem mūziķiem; tā vienīgais albums Mono Band iznāca 2005. gadā, bet vēlāk N. Hogans darbojās projektā Arkitekt.

Debijas albumā Cranberries sevi pieteica ar veiksmīgu tolaik aktuālo alternatīvās mūzikas stilistiku, īpaši sapņu popa (dream pop, popmūzikas, alternatīvā roka un psihedēlijas kombinācija) un džinkstošā popa jeb džanglpopa (jangle pop, poproka, folkroka un alternatīvā roka starpžanrs), kombināciju, kam S. Strīta producējums sniedza gan telpiski plašu skanējumu, gan romantiski intīmu noskaņu un niansētu atmosfēriskumu. Savukārt līdz ar Zombie grupas repertuārā ienāca agresīvāka rokmūzikas ekspresija un vērienīga arēnu roka dinamika. Neatkārtojami spilgta grupas muzikālās personības dominante bija D. O’Riordanas spēcīgais mecosoprāna vokāls, kam raksturīgs gan sievišķīgi maigs un romantisks lirisms, gan emocionāli atkailināts dramatisms. Īpašu savdabību viņas priekšnesumam piešķir jodelēšanas un dažādu īru tautas mūzikas dziedājuma tehnikas paņēmienu izmantojums.

Par Zombie grupa saņēmusi “MTV Eiropa” mūzikas balvu kategorijā Labākā dziesma (MTV Europe Music Award for the Best Song, 1995), bet par No Need to Argue – Kanādas mūzikas industrijas balvu Juno (Juno Award) kategorijā Gada labākais starptautiskais albums (International Album of the Year, 1996). N. Hoganam un D. O’Riordanai piešķirta Britu dziesmu autoru, komponistu un tekstu autoru akadēmijas (British Academy of Songwriters, Composers and Authors) Aivora Novello balva par Starptautiskiem sasniegumiem (Ivor Novello Award for International Achievement, 1997).

N. Hogans (ģitāra, taustiņinstrumenti un fona vokāls, 1989–2003; 2009–2019)

M. Hogans (basģitāra, 1989–2003; 2009–2019)

F. Lāvlers (sitamie instrumenti, 1989–2003; 2009–2019)

N. Kvinns (vokāls, ģitāra, 1989–1990)

D. O’Riordana (vokāls, taustiņinstrumenti, ģitāra, 1990–2003; 2009–2018; mirusi 2018)

Animal Instinct; Dreams; Free to Decide; I Will Always; Linger; Ode to My Family; Promises; Ridiculous Thoughts; Salvation; Sunday; Waltzing Back; When You’re Gone; Why; Zombie

Everybody Else Is Doing It, So Why Can’t We? (Island, 1993); No Need to Argue (Island, 1994); To the Faithful Departed (Island, 1996); Bury the Hatchet (Island, 1999); Wake Up and Smell the Coffee (MCA, 2001); Bualadh Bos – The Cranberries Live* (Island, 2009); Live 2010* (4Worlds Media, 2011); Roses (Cooking Vinyl, 2012); London 2012: Live at the Hammersmith Apollo* (Concert Live, 2013); Something Else (BMG, 2017); In the End (BMG, 2019); MTV Unplugged* (Complex, 2025)

* koncertieraksti