Muzicēja progresīvā roka, ārtpopa un poproka stilistikās. Darbības nozīmīgākais laiks bija 20. gs. 70. gados. 21. gs. pirmajās desmitgadēs ievērojamus panākumus guvis arī grupas līdera Džefa Linna (Jeff Lynne, pilnā vārdā Džefrijs Linns, Jeffrey Lynne) projekts Jeff Lynne’s ELO.

1970. gadā pēc Birmingemas (Anglija) grupas The Move līdera Roja Vuda (Roy Wood) aicinājuma tai pievienojās dziedātājs un ģitārists Dž. Linns no cita vietējā ansambļa The Idle Race. Move bija psihedēliskā un ārtroka grupa, taču abu mūziķu tālejošais nolūks bija spēlēt roku ar klasiskās mūzikas skanējuma iezīmēm. Tādēļ reizē ar Move pēdējā albuma Message from the Country (1971) ieskaņošanu tika uzsāktas arī viņu jaunās grupas The Electric Light Orchestra (angļu ‘Elektriskās gaismas orķestris’; artikuls the nosaukumā jau drīz tika atmests) pirmā albuma The Electric Light Orchestra (1971) ierakstu sesijas. Bez R. Vuda un Dž. Linna abu albumu tapšanā piedalījās arī Bevs Bevans (pilnā vārdā Beverlijs Bevans, Beverly Bevan), kurš līdz tam bija Move bundzinieks, bet turpmāk kļuva par vienu no ilggadējākiem ELO dalībniekiem.

Otrā albuma ELO 2 (1972) tapšanas laikā R. Vuds grupu atstāja (turpmāk muzicēja grupā Wizzard), toties tai pievienojās taustiņinstrumentālists un basģitārists Ričards Tendijs (Richard Tandy). Turpmāk Dž. Linns, B. Bevans un R. Tendijs veidoja ELO pamatkodolu, ko periodiski papildinājuši arī citi mūziķi, t. sk. vairāki vijolnieki un čellisti. Savukārt galvenais dziedātājs, dziesmu autors, aranžētājs, producents un daudzu instrumentu spēlētājs nemainīgi bija Dž. Linns.

ELO pirmie albumi izcēlās ar sava laika rokmūzikas kontekstā ambiciozu un oriģinālu repertuāru – The Beatles jaunradei radniecīgas dziesmas, kas aranžētas pseidoklasiskā manierē ar bagātīgu čellu, vijoļu un pūšaminstrumentu izmantojumu. Šie orķestrālie meklējumi viskonsekventāk realizēti grupas ceturtajā albumā, 1974. gadā klajā laistajā Eldorado; albumam dots apakšnosaukums Symphony by Electric Light Orchestra (angļu “Electric Light Orchestra simfonija”) un tas veidots kā konceptuāls darbs par dzīvi sapņu un iztēles pasaulē. Cita starpā Eldorado ievērojams arī kā grupas pirmais Top 20 albums Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Panākumiem bagātāko ELO darbības periodu aizsāka albums A New World Record (1976) ar populāriem singliem Livin’ Thing; Rockaria! un Telephone Line. Grupas stilistika šajā laikā bija mainījusies uz melodiskāku un skanējumā sabalansētāku poproku un ārtpopu ar smalki izstrādātiem stīgu un fona vokālu aranžējumiem – neatņemamu un viegli atpazīstamu ELO atšķirības zīmi.  

Dažus nākamos gadus ELO ieraksti dominēja daudzu valstu radiostacijās un popularitātes tabulās, tāpat plašu ievērību baudīja tās tehnoloģiski iespaidīgie koncertuzvedumi. Reputāciju īpaši vairoja dubultalbums Out of the Blue (1977), kurā ieļautā dziesma Mr. Blue Sky ir viens no tās pazīstamākiem skaņdarbiem arī mūsdienās. Nākamais albums Discovery (1979), kas atšķiras ar stipru disko ietekmi, kļuva par pirmo, kas izvirzījās Apvienotās Karalistes (AK) topa līderpozīcijā. Savukārt ar austrāliešu popzvaigzni Olīviju Ņūtoni-Džonu (Olivia Newton-John) ieskaņotā dziesma Xanadu (1980), ko Dž. Linns sacerēja tāda paša nosaukuma filmai (“Ksanadū”, režisors Roberts Grīnvalds, Robert Greenwald, 1980), ir ELO vienīgais Nr. 1 singls AK (līdzīgus panākumus guva arī citur).

Jau albumā Discovery grupa ievērojami samazinājusi agrāk tik intensīvo stīgu instrumentu pielietojumu, bet 1981. gadā klajā laistajā Time – vēl viens Nr. 1 albums AK – tā, sekojot aktuālajām tendencēm, pievērsusies izteikti elektroniskam skanējumam. Atzinīgus vērtējumus izpelnījās arī ELO vēlākie ieraksti, kuru stilistika tuvāka sintpopam. Tomēr grupas mūzikas rezonanse strauji mazinājās, savukārt Dž. Linna profesionālās intereses arvien vairāk saistījās ar citu mūziķu ierakstu producēšanu. Tādēļ pēc albuma Balance of Power (1986) ELO beidza pastāvēt.

1989. gadā B. Bevans nodibināja grupu ELO Part II (angļu ‘ELO otrā daļa’), kas izdevusi divus studijas un divus koncertalbumus, kā arī veikusi vairākas koncertturnejas, kurās starp ELO hitiem izpildīja jaunas kompozīcijas līdzīgā stilistikā. Sākotnēji vienīgais ELO veterāns tajā bija pats B. Bevans, bet vēlāk tai pievienojās arī citi bijušie grupas dalībnieki: vijolnieks Miks Keminskis (Mik Kaminski), čellists Hjū Makdovels (Hugh McDowell) un basģitārists Kellijs Grūkats (Kelly Groucutt). 1999. gadā B. Bevans grupu atstāja un turpmāk tā darbojās ar nosaukumu The Orchestra. Gan ELO Part II, gan Orchestra koncertējušas arī Latvijā (Rīgā).

2001. gadā pēc 15 gadu pārtraukuma klajā nāca jauns ELO albums Zoom. Lai arī tas ieturēts ELO tradīcijās, vairumu Zoom mūzikas bija vienpersoniski ieskaņojis Dž. Linns ar dažu viesmūziķu (t. sk. bijušo Beatles dalībnieku Džordža Harisona, George Harrison, un Ringo Stāra, Ringo Starr) epizodisku līdzdalību. Arī turpmāk Dž. Linns izmantojis tehnoloģiju sniegtās iespējas un devis priekšroku individuālam darbam studijā, nevis kolektīvai muzicēšanai.

2012. gadā, šoreiz jau lietojot nosaukumu Jeff Lynne’s ELO, viņš laida klajā albumu Mr. Blue Sky: The Very Best of Electric Light Orchestra, kurā no jauna ieskaņoti grupas 70. gadu hiti – intervijās mūziķis stāstīja, ka uz šādu soli to pamudinājusi starplaikā iegūtā producenta darba pieredze, kas nu ļāvusi pilnvērtīgāk realizēt skaņdarbu potenciālu. Apliecinot atjaunojušos publikas interesi, albums iekļuva britu tabulas pirmajā desmitniekā, tā motivējot Dž. Linnu turpināt ELO skanējuma izkopšanu. 2015. gadā iznākušajam albumam Alone In the Universe sekoja Jeff Lynne’s ELO pirmā koncertturneja, savukārt 2019. gadā izdotais From Out of Nowhere sasniedza britu albumu topa 1. vietu.

Atskaitot pašu Dž. Linnu, vienīgais ELO veterāns šajā grupas modelī bija taustiņinstrumentālists R. Tendijs, bet pēc viņa nāves (2024) tā vienīgais oficiālais dalībnieks palika Dž. Linns. 2025. gada vasarā, piesakot aktīvas profesionālās darbības beigas, Jeff Lynne’s ELO veica “atvadu” turneju AK, taču vairākus koncertus (ieskaitot Londonas Haidparkā plānoto turnejas noslēguma uzstāšanos) nācās atcelt viņa slimības dēļ.

Dž. Linns laidis klajā divus soloalbumus – Armchair Theatre (1990) un savām muzikālajām ietekmēm veltīto Long Wave (2012) ar Šarla Aznavūra (Charles Aznavour), Čaka Berija (Chuck Berry), Roja Orbisona (Roy Orbison) u. c. autoru dziesmu interpretācijām.

1988. gadā Dž. Linns ar R. Orbisonu, Dž. Harisonu, Bobu Dilanu (Bob Dylan) un Tomu Petiju (Tom Petty) izveidoja plašu ievērību guvušu supergrupu The Traveling Wilburys.

Kopš 80. gadiem Dž. Linns darbojies arī kā pieprasīts ierakstu producents, starp kura klientiem bijuši dažādu paaudžu roka veterāni: Deivs Edmunds (Dave Edmunds), The Beach Boys līderis Braiens Vilsons (Brian Wilson), R. Orbisons; T. Petijs; Džo Volšs (Joe Walsh); Džo Kokers (Joe Cocker); Dž. Harisons; R. Stārs; Pols Makartnijs (Paul McCartney), Braiens Adamss (Bryan Adams) un citi.

Izmantojot tobrīd jau mirušā Džona Lenona (John Lennon) mājas ierakstus, kas papildināti ar jauniem P. Makartnija, Dž. Harisona un R. Stāra ieskaņojumiem, Dž. Linns producējis dziesmas Free as a Bird (1995) un Real Love (1996) – vienīgos Beatles singlus pēc grupas izjukšanas 1970. gadā.

ELO darbības sākumā viens no tās līderiem R. Vuds izteicās, ka grupa vēlas tālāk attīstīt Beatles psihedēliskā perioda idejas, un ELO agrīnie ieraksti, nenoliedzot to oriģinalitāti, tiešām bieži tika salīdzināti ar Beatles, īpaši Dž. Lenona jaunradi. Arī pats Dž. Lenons šajā laikā atzina – ja Beatles turpinātu pastāvēt, ļoti iespējams, ka viņu mūzika līdzinātos ELO radītajai.

Bītliski rifi un harmonijas ELO dziesmām piemita arī vēlāk, tomēr 70. gadu 2. pusē, līdz ar pāreju uz radio draudzīgu poproka stilistiku, Dž. Linna melodiķa un aranžētāja talants tām piešķīra spilgtu un individuālu, skrupulozā studijas darbā izkoptu muzikālo identitāti, kas spēja uzrunāt klausītājus ar dažādām muzikālām interesēm. 80. gados, arī meinstrīma mūzikas apritē pamazām ienākot postpanka estētikai, ELO rūpīgi producētā mūzika masu aktualitāti zaudēja, taču mūsdienās tās melodiskā pievilcība un savdabīgais skanējums atkal gūst plašu atsaucību, sniedzot ietekmi tādiem mūziķiem kā Daft Punk; The Polyphonic Spree; The Sleepy Jackson; Scissor Sisters; Air; Phoenix; Grandaddy; The Flaming Lips un Super Fury Animals.

ELO ieskaņojumu sampli dzirdami daudzu popmūzikas un hiphopa mākslinieku mūzikā, savukārt tādas rokgrupas kā Velvet Revolver; Def Leppard un Weezer arī 21. gs. savā repertuārā iekļāvušas ELO dziesmu kaverversijas.

ELO uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2017). Dž. Linnam piešķirtas trīs Britu Dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas Aivora Novello balvas (Ivor Novello Award), ieskaitot godalgu par izcilu darbību britu mūzikā (Outstanding Services to British Music, 1996). Anglijas karaliene Elizabete II (Queen Elizabeth II) Dž. Linna nopelnus novērtējusi ar Britu Impērijas izcilības ordeni virsnieka pakāpē (Officer of the Most Excellent Order of the British Empire, 2020).

Dž. Linns (vokāls, fona vokāls, ģitāra, basģitāra, sitamie instrumenti, taustiņinstrumenti, 1970–1986; 2000–2001; kopš 2012)

R. Vuds (vokāls, ģitāra, čells, pūšaminstrumenti, 1970–1972)

B. Bevans (sitamie instrumenti, fona vokāls, 1970­–1986)

Bils Hants (Bill Hunt, taustiņinstrumenti, pūšaminstrumenti, 1971–1972)

R. Tendijs (taustiņinstrumenti, fona vokāls, 1972–1986; 2012–2024, miris 2024)

H. Makdovels (čells, 1972–1979; miris 2010)

Vilfreds Gibsons (Wilfred Gibson; vijole, 1972–1973; miris 2014)

Maiks de Albakērks (Mike de Albuquerque; basģitāra, fona vokāls, 1972–1974)

Kolins Vokers (Colin Walker; čells, 1972–1973)

M. Keminskis (vijole, 1973–1979; 1981–1986)

K. Grūkats (basģitāra, fona vokāls, 1974–1983; miris 2009)

Melvins Geils (Melvyn Gale; čells, 1975–1979)

10538 Overture; Can’t Get It Out of My Head; Confusion; Don’t Bring Me Down; Evil Woman; Last Train to London; Livin’ Thing; Mr. Blue Sky; Rockaria!; Showdown; Strange Magic; Sweet Is the Night; Sweet Talkin’ Woman; Telephone Line; The Way Life’s Meant to Be; Turn to Stone; Twilight; Xanadu*

* ar Olīviju Ņūtoni-Džonu

The Electric Light Orchestra (Harvest/United Artists, 1971, ASV izdevums saucas No Answer); ELO 2 (Harvest/United Artists); On the Third Day (Warner Bros./United Artists, 1973); Eldorado (Warner Bros./United Artists, 1974); Face the Music (Jet/United Artists, 1975); A New World Record (Jet/United Artists, 1976); Out of the Blue (Jet/United Artists, 1977); Discovery (Jet/Columbia, 1979); Xanadu• (Jet/MCA, 1980, ar Olīviju Ņūtoni Džonu); Time (Jet/Columbia, 1981); Secret Messages (Jet/Columbia, 1983); Balance of Power (Epic/CBS, 1986); Zoom (Epic, 2001); Alone In the Universe* (Big Trilby/Columbia, 2015); Wembley or Bust** (Big Trilby/Columbia, 2017); From Out of Nowhere* (Big Trilby/Columbia, 2019)

• mūzika tāda paša nosaukuma filmai

* Jeff Lynne’s ELO

** Jeff Lynne’s ELO koncertieraksti