Viena no ievērojamākām t. s. supergrupām, kurā 20. gs. 80. gadu otrajā pusē apvienojās pieci plaši pazīstami un nopelniem bagāti, dažādus rokmūzikas attīstības periodus pārstāvoši mūziķi: Džordžs Harisons (George Harrison), Bobs Dilans (Bob Dylan), Rojs Orbisons (Roy Orbison), Džefs Linns (Jeff Lynne) un Toms Petijs (Tom Petty). Traveling Wilburys nekoncertēja, taču izdeva divus albumus.

1987. gadā Dž. Harisons laida klajā soloalbumu Cloud Nine, kas ieskaņots ar producentu un mūziķi Dž. Linnu. Šā darba tapšanas laikā abi apsprieda varbūtēju grupas izveidošanu ar B. Dilanu un R. Orbisonu, tomēr tās rašanās bija nejaušība un mūziķu savstarpējas cieņas un simpātiju apliecinājums, nevis rūpīgi izplānotu lēmumu rezultāts.

Traveling Wilburys izveidojās 1988. gada pavasarī, ieskaņojot Cloud Nine trešajam singlam This Is Love paredzētu B puses dziesmu. Ierobežoto termiņu dēļ, neatrodot piemērotu profesionālu ierakstu studiju, Dž. Harisons izvēlējās strādāt sava drauga B. Dilana studijā viņa mājas garāžā Malibu (Kalifornijas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV). Lai arī bija paredzēts, ka sesijā piedalīsies tikai Dž. Harisons un Dž. Linns, apstākļu sakritības dēļ viņus studijā apmeklēja arī R. Orbisons un T. Petijs (abi mūziķi šajā laikā izmantoja Dž. Linna producenta pakalpojumus), kuri, iesaistoties arī B. Dilanam, palīdzēja pabeigt jaunās dziesmas Handle with Care (nosaukumā izmantoto frāzi “Apejies uzmanīgi” Dž. Harisons izlasīja uz iepakojuma kastes B. Dilana garāžā) sacerēšanu un piedalījās tās ieskaņošanā.

Dž. Harisona ierakstu izplatītājkompānijas Warner Bros. Records vadībai uzskatot, ka unikālā mūzikas prominenču sastāva radītās dziesmas mākslinieciskā vērtība un komercpotenciāls daudzkārt pārsniedz B pusei nepieciešamo, singlam tika izraudzīta cita kompozīcija. Savukārt Handle with Care sesiju uzmundrinošā noskaņa un pārliecinošais rezultāts sniedza impulsu mūziķu tālākai darbībai jaunā supergrupā. Atbilstoši tās rašanās neformālajiem apstākļiem un arī vēlāko sesiju draudzīgi humorpilnajai gaisotnei, pirms kopīgā albuma izdošanas tās dalībnieki pieņēma ‘pusbrāļu Vilburiju’ pseidonīmus, savukārt grupa tika nosaukta par Traveling Wilburys (no angļu ‘ceļojošie Vilburiji’).

Dž. Harisons no 1958. līdz 1970. gadam bija angļu grupas The Beatles ģitārists, dziedātājs un dziesmu autors. Pēc Beatles izjukšanas (1970) laida klajā dažādu vērtējumu guvušus solodarbus, bet 20. gs. 80. gadu sākumā viņa mūzikas karjera apsīka, jaunu pacēlumu gūstot ar plašu ievērību guvušo albumu Cloud Nine. Kaut arī Traveling Wilburys bija draugu un līdzvērtīgu radošo partneru apvienība, pārējie dalībnieki tieši Dž. Harisonu atzina par savu līderi. Viņa pseidonīms pirmajā albumā bija Nelsons Vilburijs (Nelson Wilbury), otrajā – Spaiks Vilburijs (Spike Wilbury).

Dž. Linns bija 70. gados un 80. gadu sākumā populārās angļu grupas Electric Light Orchestra (ELO) dziedātājs, ģitārists, dziesmu autors, aranžētājs un producents, bet vēlāk kļuva par pieprasītu producentu. Viņa (un ELO) lielākās muzikālās autoritātes bija Beatles. Traveling Wilburys debijas albumā Dž. Linna segvārds bija Otiss Vilburijs (Otis Wilbury), bet pēc tā – Kleitons Vilburijs (Clayton Wilbury).

Amerikāņu dziedātāja R. Orbisona profesionālā darbība sākās 20. gs. 50. gados, kad viņš bija saistīts ar ievērojamāko rokenrola ierakstu kompāniju Sun Records. Apveltīts ar rokenrolam neraksturīgi dzidru plašdiapazona balsi un izkoptu bel canto dziedājumu, 60. gadu sākumā guva panākumus kā dramatiski romantisku balāžu izpildītājs, bet 1963. gadā koncertēja ar debijas albumu nupat izdevušo grupu Beatles. Arī vēlāk R. Orbisons baudīja lielu cieņu daudzu gados jaunāku mūziķu vidū (t. sk. visi pārējie Traveling Wilburys dalībnieki; B. Dilans pat ierosināja kopīgās grupas nosaukumu Roy and the Boys – no angļu ‘Rojs un zēni’), taču viņa popularitāte masu publikā kopš 60. gadu beigām piedzīvoja ilgstošu lejupslīdi. Grupā viņš izmantoja pseidonīmu Leftijs Vilburijs (Lefty Wilbury).

B. Dilans ir viens no ievērojamākiem dziesminiekiem amerikāņu mūzikas vēsturē un 20. gs. 60. gadu Rietumu jaunatnes kultūras lielākā autoritāte līdzās Beatles. Arī 21. gs. viņa autoritāte saglabājusies ļoti augsta, taču Traveling Wilburys rašanās laikā dziesminieka karjera piedzīvoja krīzi. B. Dilana pirmais pseidonīms grupā bija Lakijs Vilburijs (Lucky Wilbury), otrais – Bū Vilburijs (Boo Wilbury).

Traveling Wilburys jaunākais dalībnieks, amerikāņu rokenrola dziesminieks, kurš pirmo ievērību izpelnījās 20. gs. 70. gadu otrajā pusē ar grupu The Heartbreakers. 1986. gadā Heartbreakers veica koncertturneju ar B. Dilanu, bet desmitgades nogalē T. Petijs uzsāka individuālu darbību – 1989. gadā iznākušo solodebijas albumu Full Moon Fever producēja Dž. Linns. T. Petija pseidonīms vispirms bija Čārlijs T. Vilburijs jaunākais (Charlie T. Wilbury, Jr.), bet otrajā albumā tas nomainīts uz Madijs Vilburijs (Muddy Wilbury).

Dažas nedēļas pēc Handle with Care ierakstīšanas visi pieci mūziķi sapulcējās albuma ieskaņošanai dueta Eurythmics dalībnieka Deiva Stjuarta (Dave Stewart) mājā Losandželosā (Kalifornijas pavalsts, ASV), kur viņu darbavieta bija virtuvē. Drīzumā paredzētās B. Dilana koncertturnejas dēļ sesijām bija iespējams veltīt tikai desmit dienas, taču tajās valdīja nepiespiesti atbrīvota un relaksēta noskaņa. Visi pieci mūziķi spēlēja ģitāras, dziedāja un papildināja cits cita dziesmu uzmetumus, tā panākot stilistiski vienotu, 50. un 60. gadu popfolka, rokabilī un skifla tradīcijās sakņotu skanējumu, kuram, neraugoties uz repertuāra retro ievirzi, nepiemīt nostalģisks sentiments, bet gan aizrautīga vitalitāte un optimisms.

Ierakstu producenti bija Dž. Harisons un Dž. Linns, turklāt sesijās “Vilburijiem” pievienojās arī bundzinieks Džims Keltners (Jim Keltner, albumā pieteikts kā Basters Saidburijs, Buster Sidebury). Dž. Keltners jau agrāk bija piedalījies Dž. Harisona un B. Dilana ierakstos, tādēļ varēja viegli iekļauties kolektīvajā un bieži improvizētajā radošajā procesā (dziesmas Rattled perkusiju ritmu viņš spēlē uz ledusskapja redeļplauktiem).

Losandželosā veikto ierakstu pēcapstrāde un atsevišķu balsu, kā arī instrumentu partiju papildinājumi tika veikti Dž. Harisona studijā Anglijā, bet albuma izdošanai tika nodibināts Dž. Harisona ierakstu kompānijas Dark Horse Records meitasuzņēmums Wilbury Records. Lai gan desmit albumā iekļautie skaņdarbi formāli skaitās grupas kopdarbi un to piedziedājumos bieži dzirdami visi pieci dziedātāji, galveno balsi parasti dzied attiecīgās dziesmas pamatieceres autors. Turklāt albumā iekļautas dažas no visu autoru pārliecinošākajām 80. gados sacerētajām dziesmām (Dž. Linna Not Alone Any More ar vienu no R. Orbisona izteiksmīgākiem vēlīnajiem vokālajiem ieskaņojumiem, Dž. Harisona Handle with Care un End of the Line, B. Dilana Congratulations; Dirty World un Tweeter and the Monkey Man u. c.).

Kaut arī, atšķirībā no vēlākajām desmitgadēm, 80. gados rokmūzikas veterāni biežāk tika uztverti kā kultūrvēsturiski nozīmīga muzikālā mantojuma autori, retāk kā laikmetīgajām slavenībām līdzvērtīgi aktuālā mūzikas procesa dalībnieki, 1988. gada rudenī iznākušais albums Traveling Wilburys Vol. 1 guva negaidītus komercpanākumus, sasniedzot trešo vietu ASV tabulā un Top 20 Lielbritānijā. Cita starpā albums veicināja publikas intereses atjaunošanos par tā autoru individuālajiem darbiem, pēc ilgāka pārtraukuma īpaši aktualizējot B. Dilana un R. Orbisona statusu populārajā kultūrā.

1988. gada nogalē, neilgi pēc Traveling Wilburys Vol. 1 iznākšanas, 52 gadus veco R. Orbisonu piemeklēja nāvējoša sirdslēkme, tādēļ 1990. gadā izdoto albumu Traveling Wilburys Vol. 3 Dž. Harisons, B. Dilans, Dž. Linns un T. Petijs ieskaņoja četratā, to veltot L. Vilburijam (R. Orbisonam). Arī šajā albumā līdzās “pusbrāļu” kvartetam dzirdams Dž. Keltners un vairāki citi instrumentālisti, t. sk. ziemeļīru ģitārists Gerijs Mors (Gary Moore), kurš ar segvārdu Kens Vilburijs (Ken Wilbury) spēlē dziesmā She’s My Baby. 

Lai arī Traveling Wilburys Vol. 3 trūka R. Orbisona spilgtais vokālais sniegums un debijas albumam piemitušais negaidītības un pārsteiguma efekts, tas saņēma pārsvarā atzinīgus vērtējumus un sasniedza Top 20 gan ASV, gan Lielbritānijā. Grupas dalībnieki pēc tā neizslēdza kopdarbības turpinājumu, t. sk. koncertturneju, turklāt Dž. Harisons, kurš darbojās arī kinoindustrijā, apsvēra Vilburiju ģimenes piedzīvojumiem veltītas spēlfilmas uzņemšanu, tomēr Traveling Wilburys Vol. 3 palika viņu pēdējais kopdarbs. Tā nosaukumā minētais kārtas apzīmējums “3” ir apzināti maldinošs – Traveling Wilburys izdeva tikai divus albumus; ar nosaukumu Traveling Wilburys Vol. 2 tika tiražēts pirātisks, dažus oficiāli neizdotus grupas un tās dalībnieku soloierakstus saturošs kompaktdisks. 

Dažādu iemeslu dēļ 90. gadu otrajā pusē un 21. gs. sākumā Traveling Wilburys ieraksti gandrīz desmit gadus nebija pieejami tirdzniecībā, nodrošinot grupai intriģējošu noslēpumainību melomānu starpā. Savukārt 2007. gadā beidzot iznākušais abu albumu apvienotais izdevums The Traveling Wilburys Collection, kas papildināts ar vairākām iepriekš neizdotām dziesmām un grupai veltītiem videomateriāliem, atkal saņēma augstu kritikas vērtējumu, gūstot arī ievērojamus komercpanākumus, kas daudzviet pārsniedza pirmizdevumu sasniegtos (t. sk. Nr. 1 Lielbritānijā un Top 10 ASV).

Traveling Wilburys Vol. 1 izpelnījās Grammy balvu kategorijā “Dueta vai grupas labākais roka izpildījums” (Best Rock Performance by a Duo or Group) un bija izvirzīts arī Grammy “Gada albuma” godalgai (Album of the Year).

20. gs. 80. gadu beigās žurnāls Rolling Stone to ierindoja starp desmitgades 100 labākajiem albumiem (100 Best Albums of the Eighties, 1989).

Dž. Harisons (vokāls, akustiskā un elektriskā ģitāra)

Dž. Linns (vokāls, akustiskā, elektriskā un basģitāra, taustiņinstrumenti)

B. Dilans (vokāls, akustiskā ģitāra, mutes harmonika)

R. Orbisons (vokāls, akustiskā ģitāra)

T. Petijs (vokāls, akustiskā ģitāra)

Congratulations; Dirty World; End of the Line; Handle with Care; Heading for the Light; Inside Out; Last Night; Nobody’s Child; Not Alone Any More; Runaway; She’s My Baby; Tweeter and the Monkey Man; Wilbury Twist

Traveling Wilburys Vol. 1 (Wilbury, 1988); Traveling Wilburys Vol. 3 (Wilbury, 1990)