Viens no populārākiem folkroka un poproka dziesminiekiem 20. gs. 70. gados. Desmitgades nogalē pievērsās islāmam un no laicīgās mūzikas norobežojās, taču 21. gs. atkal izdevis vairākus folkdziesmu albumus.

Mūziķa tēvs bija grieķis, māte – zviedriete. Bērnībā pašmācībā apguva klavierspēli, pusaudža gados aizrāvās ar The Beatles un Boba Dilana (Bob Dylan) mūziku un iemācījās spēlēt akustisko ģitāru. 17 gadu vecumā sāka uzstāties, izpildot pašsacerētas dziesmas Londonas kafejnīcās. Šajā laikā arī pieņēma skatuves vārdu Kets Stīvenss.

K. Stīvensa otrais singls Matthew and Son (1966) sasniedza 2. vietu Lielbritānijas topā, bet tāda paša nosaukuma debijas albums (1967) ar romantiskām dziesmām orķestrālos t. s. barokpopa aranžējumos iekļuva Top 10, un kopā ar koncertturneju, kurā piedalījās arī grupas The Jimi Hendrix Experience; The Walker Brothers un Engelberts Hamperdinks (Engelbert Humperdinck), pieteica 19 gadus veco mūziķi kā daudzsološu, jaunu klausītāju iecienītu autoru un izpildītāju.

60. gadu nogalē K. Stīvensam tika diagnosticēta tuberkuloze smagā formā, tādēļ karjerā iestājās gadu ilgs pārtraukums. Šajā laikā mūziķis daudz lasīja ezotērisku literatūru, arī Austrumu reliģiskos tekstus, un – kā pats teicis vēlākās intervijās – pārvērtēja dzīvi, apzinājās pusaudžu popzvaigznes statusa bezjēdzību un savas līdzšinējās jaunrades idejisko aprobežotību.

Atguvis veselību, K. Stīvenss pārtrauca sadarbību ar iepriekšējiem izdevējiem, noslēdza radošu brīvību garantējošu līgumu ar ierakstu kompāniju Island Records, kā arī uzsāka sadarbību ar producentu Polu Semvelu-Smitu (Paul Samwell-Smith, bijušais grupas The Yardbirds mūziķis), kura vadībā tapuši daudzi no viņa slavenākajiem darbiem. Šīs pārmaiņas ievadīja jaunrades posmu, kurā mūziķis atteicās no agrākās barokpopa stilistikas, pievērošoties salīdzinoši askētiskākam folkroka skanējumam ar paša autora un Eluna Deivīza (Alun Davies, vēl viens turpmāk pastāvīgs K. Stīvensa partneris) akustisko ģitāru dominanti un liriski apcerīgiem tekstiem par garīguma meklējumiem, cilvēces atbildību dabas un nākamo paaudžu priekšā u. c. sabiedriski nozīmīgām tēmām. Pirmais folkroka albums Mona Bone Jakon (1970) apliecināja strauju radošo briedumu, bet tā singls Lady D’Arbanville (veltījums mūziķa draudzenei, amerikāņu aktrisei Petijai D’Erbenvilai, Patti D’Arbanville) kļuva par vienu no viņa populārākām dziesmām.

Savukārt divi nākamie albumi Tea for the Tillerman (1970) un Teaser and the Firecat (1971) ar virkni arī 21. gs. plaši pazīstamu dziesmu (Where Do the Children Play?; Wild World; Father and Son; Sad Lisa; The Wind; Ruby Love; Moonshadow; Peace Train) viņu padarīja par starptautisku slavenību un vienu no strauju izplatību gūstošās folkroka dziesminieku stilistikas līderiem, kura ieskaņojumi dažus nākamos gadus regulāri figurēja daudzu valstu popularitātes tabulās (albums Catch Bull at Four 1972. gadā sasniedza 1. vietu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un 2. vietu Lielbritānijā).

Pirmais paša K. Stīvensa producētais albums Foreigner (1973) izceļas ar 18 minūtes ilgu skaņdarbu Foreigner Suite, kurā folkmūzika sintezēta ar progresīvo roku; albuma nosaukums (“Ārzemnieks”) un tematika saistīta ar autora dzīvesvietas maiņu no Anglijas uz Brazīliju un sevis apzināšanos daudzveidīgā pasaulē. Idejiski vērienīgiem sižetiem un stilistiskiem eksperimentiem mūziķis pievērsies arī vēlāk – konceptalbums Numbers (1975) sacerēts pēc Krisa Braianta (Chris Bryant) un Alana Skota (Allan Scott) zinātniskās fantastikas romāna “Skaitļi” (Numbers, 1974) motīviem, savukārt Izitso (1977) ievērojams ar citiem K. Stīvensa darbiem neraksturīgi intensīvu sintezatoru pielietojumu.

Autobiogrāfiskā grāmatā “Kāpēc es nešķiros no ģitāras: Keta Stīvensa garīgais ceļojums pie Jusufa” (Why I Still Carry A Guitar: The Spiritual Journey of Cat Stevens to Yusuf, 2014) mūziķis raksta, ka, 1976. gadā, peldoties okeānā, piedzīvots dzīvības apdraudējums viņu novedis pie garīgās atmodas, kas pēc iepazīšanās ar Korānu likusi konvertēties islāmā. Šim solim 1978. gadā sekoja vārda maiņa uz Jusufs Islāms, profesionālās darbības izbeigšana un attiecību saraušana ar mūzikas industriju.

Turpmāk Rietumvalstu plašsaziņas līdzekļi vairākkārt ziņojuši par J. Islāma reliģisko uzskatu sadursmēm ar Rietumu dzīvesveida vērtībām. Īpašu rezonansi guva viņa 1989. gadā paustais atbalsts Irānas klerikāļu pieprasītajam rakstnieka Salmana Rušdi (angļu Salman Rushdie, hindu अह्मद सलमान रश्डी) nāvessodam par islāma vērtību zaimošanu romānā “Sātaniskās vārsmas” (The Satanic Verses, 1988). Vēlāk bijušais mūziķis norādījis, ka toreiz paudis konkrētajai situācijai atbilstošās islāma pamatnostādnes, nevis savu attieksmi.

Muzikālu darbību J. Islāms atsāka ar pravieti Muhamedu slavinošu runātu tekstu albumu The Life of the Last Prophet (1995); nākamajos 20 gados laidis klajā vairākus līdzīgas ievirzes ierakstus, kā arī izglītojošus dziesmu albumus bērniem (A Is for Allah, 2000; I Look and I See, 2003, u. c.).

Pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV J. Islāms vairākkārt publiski iestājies par dažādu kultūru solidāru, savstarpēji papildinošu līdzāspastāvēšanu, un pakāpeniski atgriezies laicīgās mūzikas apritē. 2006. gadā pēc 28 gadu pārtraukuma izdeva folkroka dziesmu albumu An Other Cup (tajā dzirdams arī K. Stīvensa kādreiz pastāvīgais ģitārists E. Deivīzs), kuram sekoja Roadsinger (2009) un ar ievērojamo producentu Riku Rabinu (Rick Rubin) kopradītais Tell ‘Em I’m Gone (2014). Šie darbi, ko autors publiskojis ar vārdu Jusufs, izpelnījās vērā ņemamu ievērību, apliecinot joprojām nezudušu publikas interesi, savukārt 2017. gadā klajā laistais The Laughing Apple ir pirmais albums kopš 1978. gada, ko mūziķis izdevis, līdzās vārdam “Jusufs” lietojot agrāko pseidonīmu Kets Stīvenss (Jusufs/Kets Stīvenss), turklāt tajā viņš atjaunojis sadarbību ar savu slavenāko 20. gs. 70. gadu ierakstu producentu P. Semvelu-Smitu. The Laughing Apple tika izvirzīts Grammy balvai kategorijā Labākais folka albums (Best Folk Album), atzinīgas atsauksmes guvis arī 2023. gadā iznākušais albums King of a Land, ko atkal producējis P. Semvels-Smits.

Atšķirībā no vairuma 70. gadu folkroka dziesminieku, K. Stīvenss par savas jaunrades galvenajiem pirmavotiem neizmantoja amerikāņu folku un blūzu, bet Eiropas tautu mūziku. Piemēram, viens no pazīstamākiem viņa repertuāra skaņdarbiem Morning Has Broken ir 20. gs. 1. pusē radusies kristiešu himna (Eleanoras Fardžeonas, Eleanora Farjeon, teksts), kas balstīta gēlu folkloras motīvā, bet K. Stīvensa interpretācijā papildināta ar grieķu mūzikas intonācijām. Tautas mūzikas elementu izmantojums raksturīgs arī daudzām viņa oriģinālkompozīcijām.

K. Stīvensa dziesmas dziedājuši dažādu paaudžu un žanru mākslinieki: Dollija Pārtone (Dolly Parton); Ričijs Heivenss (Richie Havens); Marianna Feitfula (Marianne Faithfull); Dr. Džons (Dr. John); Džimijs Klifs (Jimmy Cliff); Linda Ronstade (Linda Ronstadt); Džīns Pitnijs (Gene Pitney); Deivids Esekss (David Essex); Santana; Džonijs Kešs (Johnny Cash); 10, 000 Maniacs; Maksī Prīsts (Maxi Priest); Mr. Big un citi.

1995. gadā britu singlu topa 2. vietu sasniedza īru zēnu grupa Boyzone ar K. Stīvensa dziesmas Father and Son kaverversiju, bet 2004. gadā šo sasniegumu ar šo pašu dziesmu atkārtoja Boyzone bijušais dziedātājs Ronans Kītings (Ronan Keating), kura ieskaņojumā piedalījies arī skaņdarba autors. Father and Son melodija izmantota arī par amerikāņu psihedēliskā roka grupas The Flaming Lips kompozīcijas Fight Test (2003) pamattēmu.

Vēl viena K. Stīvensa dziesma ar īpaši plašu izplatību dažādu mākslinieku (P. P. Arnolda, P. P. Arnold; Šerila Krova, Sheryl Crow; Papa Dī, Papa Dee, u. c.) izpildījumā ir The First Cut Is the Deepest – vispazīstamākā ir Roda Stjuarta (Rod Stewart) interpretācija, kas 1977. gadā sasniedza britu singlu topa virsotni.

Savukārt albumā Izitso iekļautai elektroniskās mūzikas kompozīcijai Was Dog a Dougnut? bijusi ievērojama nozīme hiphopa attīstības agrīnajā stadijā.

Kopš 20. gs. 80. gadiem mūziķis izcēlies ar augstu sabiedrisko aktivitāti, propagandējot islāmu un iestājoties par starptautiskās sabiedrības vienotību bez reliģiskiem un kulturāliem aizspriedumiem, mieru pasaulē, nabadzības mazināšanu u. c. nozīmīgiem jautājumiem, kā arī ziedojis ievērojamas naudas summas humanitāriem mērķiem (t. sk. atbalstījis UNESCO bērnu un jauniešu aizsardzības fondus un dažādu reģionu pamatiedzīvotāju cilvēktiesību organizāciju Survival International). Pats nodibinājis fondu Small Kindness dažādu reģionu trūkumcietēju un karadarbības upuru atbalstam, kā arī vairākas musulmaņu skolas Lielbritānijā.

2000. gadā viņa ierakstu kompānija Jamal Records laida klajā dažādu izpildītāju albumu I Have No Cannons That Roar, kura peļņa tika veltīta Bosnijas militārā konflikta upuriem.

K. Stīvenss uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2014) un Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 2019). Saņēmis Britu dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas (British Academy of Songwriters, Composers and Authors) Aivora Novello balvu par izcilu dziesmu kopumu (Ivor Novello Award for Outstanding Song Collection, 2007), kā arī Vācijas mūzikas industrijas balvu Echo par Mūža sasniegumiem (Echo Sonderpreis für Lebenswerk, 2007).

Žurnāla Rolling Stone eksperti K. Stīvensa Tea for the Tillerman 2003., 2012. un 2020. gadā ierindojuši starp 500 visu laiku ievērojamākiem albumiem (Rolling Stone’s 500 Greatest Albums of All Time).

Mūziķa humanitārā darbība novērtēta ar bijušā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) politiskā līdera Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) vadītās organizācijas Pasaules balvas (World Awards) godalgu “Pasaules balva” (World Award, 2003), kā arī Nobela Miera prēmijas laureātu samita (World Summit of Nobel Peace Prize Laureates) balvu “Miera cilvēks” (Man of Peace, 2004).

Father and Son; I Love My Dog; Lady D’Arbanville; Longer Boats; Matthew and Son; Moonshadow; Morning Has Broken*; Oh Very Young; Peace Train; (Remember the Days of the) Old Schoolyard; Rubylove; Sad Lisa; The First Cut Is the Deepest; The Wind; Tuesday’s Dead; Where Do the Children Play?; Wild World

* tradicionāla melodija, E. Fardžeonas vārdi, K. Stīvensa aranžējums; pārējo dziesmu autors ir K. Stīvenss

Matthew & Son (Deram, 1967); New Masters (Deram, 1967); Mona Bone Jakon (Island, 1970); Tea for the Tillerman (Island, 1970); Teaser and the Firecat (Island, 1971); Catch Bull at Four (Island, 1972); Foreigner (Island, 1973); Buddha and the Chocolate Box (Island, 1974); Numbers (Island, 1975); Izitso (Island, 1975); Back to Earth (Island, 1978); The Life of the Last Prophet* (Jamal, 1995); Prayers of the Last Prophet* (Jamal, 1999); A Is for Allah (Jamal, 2000); Bismillah* (Jamal, 2001); I Look I See* (Jamal, 2003); Majikat• (Eagle, 2004); An Other Cup** (Ya/Polydor, 2006); I Look, I See 2* (Jamal, 2008); Roadsinger** (Ya/Island, 2009); The Story of Adam and Creation* (Jamal, 2014); Tell ‘Em I’m Gone** (Legacy, 2014); The Laughing Apple*** (Cat-O-Log/Decca, 2017); Tea for Tillerman 2*** (Cat-O-Log/Decca, 2020); King of a Land*** (BMG/Dark Horse, 2023)

* Jusufs Islāms

** Jusufs

*** Jusufs/Kets Stīvenss

• koncertieraksti