Vairāk nekā piecas desmitgades ilgušas karjeras laikā muzicējis grupā The Stooges, kā arī individuāli, sniedzot būtisku ietekmi uz rokmūzikas, īpaši pankroka, postpanka un alternatīvā roka attīstību. Bieži dēvēts par “panku krusttēvu”.

Skolas vecumā izcēlās ar labām sekmēm un plašām interesēm, aizrāvās ar blūzu, džezu, rokenrolu un britu invāzijas mūziku, kā arī iesaistījās vairākās Anarboras (Mičiganas pavalsts, ASV) apkaimes grupās – sākotnēji kā bundzinieks, vēlāk kā dziedātājs. Vienu no šīm grupām sauca The Iguanas – no tās nosaukuma atvasināts mūziķa skatuves vārds “Igijs”. 1966. gadā, pēc pirmā semestra pametis antropoloģijas studijas Mičiganas Universitātē (University of Michigan), īslaicīgi muzicēja vairākās Čikāgas (Ilinoisas pavalsts, ASV) blūza grupās.

1967. gadā, atgriezies Anarborā, I. Pops ar domubiedriem nodibināja Stooges – grupu, kas par spīti haotiskai darbībai, neapvaldīti bohēmiskam dalībnieku dzīvesveidam un jebkādu komercpanākumu trūkumam mūsdienās nereti minēta kā viena no nozīmīgākajām rokmūzikas vēsturē. Tās darbības pirmais un ievērojamākais periods ar pārtraukumiem ilga līdz 1974. gadam. Šajā laikā Stooges izdeva trīs t. s. proto-pankroka albumus, kuros avangarda un blūza ietekmes apvienotas ar apzināti primitīvu garāžroku un nihilistiskiem, sabiedrības dzīvesveida normas noliedzošiem tekstiem. Tikpat nonkonformistiski radikāls bija grupas un īpaši I. Popa koncertpriekšnesums, kurā dziedātājs tālāk pilnveidojis The Doors vokālista Džima Morisona (Jim Morrison) neprognozējami provokatīvo uzstāšanās manieri (I. Pops viens no pirmajiem praktizēja t. s. steidždaivingu jeb lēcienu no skatuves publikā, vārtījās pa stikla lauskām, atkailinājās un ar izaicinošiem saukļiem veicināja nekārtības publikā).

21. gs. sākumā Stooges atkal apvienojās, veica vairākas turnejas un ieskaņoja vairākus albumus.

Solokarjeru I. Pops uzsāka 1977. gadā, izdodot albumus The Idiot un Lust for Life, kas radīti sadarbībā ar līdzautoru un producentu Deividu Boviju (David Bowie) – abi mūziķi šajā laikā dzīvoja un strādāja Rietumberlīnē (Vācijas Federatīvā Republika), kur mēģināja atradināties no narkotiku atkarības. The Idiot emocionāli aukstās, mehāniski monotonās sintezatoru dziesmas pieteica jaunu muzikālu identitāti, ko daži kritiķi dēvēja par “postapokaliptisku kabarē”, savukārt huligāniskā rokenrola stilistikā ieturētajā albumā Lust for Life cita starpā dzirdamas divas no I. Popa vispazīstamākajām dziesmām – titulkompozīcija un The Passenger. Šie darbi neguva vērā ņemamus komerciālus panākumus, taču laika gaitā iedvesmojuši daudzus pankroka, postpanka, industriālās mūzikas un citu žanru māksliniekus.

Abu mūziķu sadarbība turpinājusies arī vēlāk. 1986. gadā D. Bovijs producēja vienu no I. Popa populārākajiem albumiem Blah-Blah-Blah; D. Bovijs arī iedziedājis vairākas kopīgi sacerētas abu “Berlīnes perioda” dziesmas, t. sk. China Girl (1983), kas kļuva par vienu no viņa karjeras lielākajiem hitiem, un Tonight (1984, ar Tīnu Tērneri, Tina Turner).

Karjeras turpinājumā I. Pops, periodiski cīnoties ar narkotiku atkarību, izdevis dažādas kvalitātes albumus, kuros gan atgriezies pie Stooges raksturīgā metāliskā garāžroka skanējuma, gan pievērsies jaunajam vilnim, postpankam, smagajam rokam un smagajam metālam, gan citām rokmūzikas stilistikām, ar retiem izņēmumiem saglabājot t. s. pagrīdes (underground) rokam raksturīgu radošu neatkarību un dziesmu tematiku (asociāls dzīvesveids; sekss; nāve; mietpilsonības izaicinājums u. tml.), kā arī vienaldzību pret masu publikas atzinību. Šī nostāja bieži sarežģījusi viņa attiecības ar ierakstu kompānijām, toties veicinājusi autoritāti fanu un alternatīvā roka mūziķu aprindās. Ievērojami albumi I. Popa karjeras vidusperiodā: Stooges ģitārista Džeimsa Viljamsona (James Williamson) producētais New Values (1979); Brick by Brick (1990), kurā iekļautā Candy (duets ar Keitu Pīrsoni, Kate Pierson, no grupas The B-52’s) ir vienīgā I. Popa izpildītā dziesma, kas sasniegusi ASV Top 40); garāžroka un hārdroka dziesmu kolekcija American Caesar (1993); pretrunīgas atsauksmes guvušais Avenue B (1999), kurā dominē citiem viņa darbiem neraksturīgi introspektīvs noskaņojums un salīdzinoši smalkāka muzikālā izteiksme (piedalās arī džeza trio Medeski Martin & Wood).

21. gs. pirmajās desmitgadēs I. Popa radošās izpausmes saistītas gan ar Stooges (2003. gadā atjaunotā grupa pastāvēja līdz 2016. gadam), gan stilistiski daudzveidīgu individuālo darbību. Īpašu ievērību nemainīgi piesaistījušas koncertturnejas, kurās mūziķis, arī būdams septītajā gadu desmitā, izcēlās ar augstas enerģijas un pašatdeves priekšnesumu, apliecinot uzticību lielā mērā paša iedibinātajam agrīnās rokmūzikas dumpīgi huligāniskajam garam.

2009. gadā I. Pops pārsteidza cienītājus ar franču rakstnieka Mišela Velbeka (Michael Houellebecq) romāna “Varbūt ir sala” (La Possibillité d’une île, 2005), tradicionālā džeza un franču šansona iedvesmotu albumu Préliminaires, kuram 2012. gadā sekoja līdzīgas ievirzes darbs Après. Savukārt smagā roka un ārtroka albums Post Pop Depression (2016), kas radīts ciešā sadarbībā ar mūsdienu rokmūzikas autoritāti, grupas Queens of the Stone Age līderi Džošu Homu (Josh Homme), guva ne vien slavinošas kritikas atsauksmes, bet arī lielākos komerciālos panākumus (Top 5 Lielbritānijā, Top 20 ASV) visas I. Popa radošās darbības laikā. Kaut arī mūziķis vairākkārt izteicās, ka Post Pop Depression varētu kļūt par viņa pēdējo lielo darbu, 2019. gadā klajā nāca albums Free ar bagātīgu džeza, ambientās mūzikas un elektroniskās mūzikas elementu izmantojumu.

I. Pops uzstājies arī Latvijā – 2006. gadā Rīgā (ar Stooges) un 2016. gadā festivālā Positivus Salacgrīvā.

Ilgstošās profesionālās darbības laikā I. Pops iemiesojis rokmūzikas vidē unikālu radošo personību un spilgtu publisko tēlu, kura reputācija vienlīdz balstīta gan muzikālajā jaunradē, gan nemainīgi kritiskā attieksmē pret mūzikas industriju un patērētājsabiedrības vērtībām. Šī konsekvence viņam ļāvusi kļūt par reto mūziķi, kura autoritāte ar katru nākamo desmitgadi tikai augusi, piesaistot jaunu paaudžu klausītājus un sekotājus.

I. Popa agrīnajai jaunradei ar Stooges vispirms bija būtisks iespaids uz D. Bovija muzikālo domāšanu un skatuviskajām izpausmēm (īpaši t. s. Zigija Stārdasta, Ziggy Stardust, periodā), bet nedaudz vēlāk tā kļuva par nozīmīgu panku subkultūras pirmavotu. Savukārt viņa turpmākā darbība, īpaši ar D. Bovija atbalstu tapušie 70. gadu “Berlīnes perioda” ieraksti, sniedza tālejošu ierosmi daudziem postpanka mūziķiem, kā arī vēlākajām alternatīvā roka stilistikām. I. Popa ietekme sastopama dažādu paaudžu mākslinieku jaunradē: Ramones; The Sex Pistols; The Clash; Joy Division; Gerijs Ņūmens (Gary Numan); The Smiths; Depeche Mode; Duran Duran; Henrijs Rolinss (Henry Rollins); Black Flag; Germs; Blondie; Red Hot Chili Peppers; Guns N’Roses; Jane’s Addiction; Nirvana; The Dandy Warhols; The Strokes; The Libertines; The White Stripes; Yeah Yeah Yeahs un citi.

Apliecinot cieņu savam muzikālajam iedvesmotājam, I. Popa ierakstos kopš 20. gs. 70. gadiem muzicējuši daudzi gados jaunāki mūziķi: Blondie; Sex Pistols; Simple Minds; Guns N’Roses; Green Day; Sum 41; Arctic Monkeys un citu grupu dalībnieki. Arī pats I. Pops bieži piedalījies dažādu žanru mākslinieku ieskaņojumos – viņa specifiski melodeklamātiskais vokāls dzirdams japāņu mūziķa Rjuiči Sakamoto (Ryuichi Sakamoto, 坂本 龍) skaņdarbā Risky (1987); serbu komponista Gorana Bregoviča (Горан Бреговић, Goran Bregović) dziesmās, kas sacerētas režisora Emīra Kusturicas (Emir Kusturica) filmai “Arizonas sapnis” (Arizona Dream, 1993); elektroniskās mūzikas grupas Death in Vegas hitā Aisha (1999); ārtpanku At the Drive-In albumā Rolodex Propaganda (2000); popzvaigznes Kešas (Kesha) dziesmā Dirty Love (2012); New Order skaņdarbā Stray Dog (2015); Džeimija Safta (Jamie Saft), Stīva Svelova (Steve Swallow) un Bobija Prevaita (Bobby Previte) džeza trio albumā Loneliness Road (2017); minialbumā Teatime Dub Encounters (2018), kas ieskaņots ar elektroniskās mūzikas grupu Underworld. Dziedātājs sadarbojies arī ar smagā metāla grupu White Zombie; grupu Les Rita Mitsouko; franču popdīvu Fransuāzu Ardī (Françoise Hardy); ambientās un pasaules mūzikas autoritāti Bilu Lesvelu (Bill Laswell); indīroka grupu Sparklehorse; Guns N’Roses ģitāristu Slešu (Slash); elektropanka dziedātāju Pīčezu (Peaches); elektroniskās mūzikas grupu Asian Dub Foundation un citiem māksliniekiem.

Mūziķa personība un skatuves tēls kalpojis par 20. gs. 70. gadu glamroka vidē balstītas kinodrāmas “Spožā zelta dzīsla” (Velvet Goldmine, režisors Tods Heinss, Todd Haynes, 1998) varoņa Kērta Vailda prototipu. I. Popam un Stooges veltīta režisora Džima Džārmuša (Jim Jarmusch) dokumentālā filma “Dodiet briesmas” (Gimme Danger, 2016).

I. Pops sarakstījis autobiogrāfiju “Man vajag vairāk” (I Need More, 1982), viņam veltītas vairākas biogrāfiskas grāmatas.

I. Pops un Stooges uzņemti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2010), viņa ieraksti divas reizes bijuši nominēti Grammy balvai.

Francijas valdība mūziķi apbalvojusi ar Mākslas un literatūras ordeni komandiera pakāpē (Commandeur dans l’Ordre des Atrs et des Lettres, 2017).

American Valhalla; China Girl; Cold Metal; Corruption; Cry for Love; Funtime; Gardenia; Home; I Felt the Luxury; I Need More; Les feuilles mortes; Louie Louie; Lust for Life; Mask; Miss Argentina; Nightclubbing; Real Wild Child (Wild One); Sister Midnight; Skull Ring; Some Weird Sin; Success; The Passenger; Tonight; Wild America

The Idiot (Virgin/RCA, 1977); Lust for Life (Virgin/RCA, 1977); Kill City• (Bomp, 1977); TV Eye Live 1977* (Virgin/RCA, 1978); New Values (Arista, 1979); Soldier (Arista, 1980); Party (Arista, 1981); Zombie Birdhouse (Animal, 1982); Live in San Fran 1981* (Target, 1983); Blah-Blah-Blah (A&M, 1986); Instinct (A&M, 1988); Brick by Brick (Virgin, 1990); American Caesar (Virgin, 1993); Naughty Little Dog (Virgin, 1996); Avenue B (Virgin, 1999); Beat ‘Em Up (Virgin, 2001); Skull Ring (Virgin, 2003); Préliminaires (Astralwerks/Virgin, 2009); Après (Thousand Mile Inc., 2012); Post Pop Depression (Caroline International/Loma Vista, 2016); Post Pop Depression - Live at the Royal Albert Hall* (Caroline International/Loma Vista, 2017); Free (Caroline International/Loma Vista, 2019); Every Loser (Gold Tooth/Atlantic, 2023)

• izpildītāji I. Pops un Dž. Viljamsons

* koncertieraksti