617
Vēlākie Stone Roses dalībnieki – dziedātājs Ians Brauns (Ian Brown, pilnā vārdā Ians Džordžs Brauns, Ian George Brown) un ģitārists Džons Skvairs (John Squire, pilnā vārdā Džonatans Tomass Skvairs, Jonathan Thomas Squire) – bērnībā dzīvoja vienā ielā Mančestrā un gāja vienā skolā. Pusaudža vecumā abi muzicēja vairākās grupās, bet kopš 1983. gada – grupā The Waterfront. Gadu vēlāk, kad tā jau saucās Stone Roses (angļu ‘akmens rozes’), par bundzinieku kļuva Renī (Reni, īstajā vārdā Alans Džons Rens, Alan John Wren), bet 1987. gadā pēc vairāku dalībnieku nomaiņas tai piebiedrojās basģitārists Manī (Mani, īstajā vārdā Gērijs Maunfīlds, Gary Mounfield) – šie četri mūziķi veidoja Stone Roses pamatsastāvu slavas gados.
Sākumā grupa spēlēja griezīgi agresīvas pankroka iedvesmotas dziesmas, bet pamazām tās stilistika mainījās, 60. gadu melodiskā ģitārpopa un psihedēlijas iezīmes apvienojot ar 80. gadu t. s. neatkarīgo mūziku (indie music – neprecīzs termins, visbiežāk apzīmē ģitārmūzikas estētiku, kas asociēta ar neatkarīgu ierakstu kompāniju, t. s. independents vai indies, pārstāvētiem māksliniekiem). Pēc vairākiem mērenu uzmanību guvušiem singliem, 1989. gada pavasarī klajā nāca debijas albums The Stone Roses – arī tas sākotnēji izpelnījās vien nelielu ievērību, taču, pateicoties aktīvai grupas koncertdarbībai, ar laiku publikas interese auga.
Strauju lūzumu iezīmēja 1989. gada novembrī izdotais singls ar dziesmām Fools Gold un What the World is Waiting For. Īpaši nozīmīga bija Fools Gold – 10 minūtes ilgs skaņdarbs ar suģestējošu, no senas fankmūziķa Džeimsa Brauna (James Brown) dziesmas Funky Drummer aizgūtu ritmisko zīmējumu un repera Young MC aktuālā singla Know How basģitāras partiju, kas savukārt samplēta no Aizeka Heisa (Isaac Hayes) skaņdarba Shaft. Fools Gold kļuva par grupas pirmo Top 10 singlu un padarīja Stone Roses par jaunā madčestras (Madchester) strāvojuma līderiem (kopā ar grupu Happy Mondays). Neformālā madčestras kustība radās Mančestras naktsklubos un reivos, vietējiem mūziķiem (808 State; Inspiral Carpets; The Charlatans u. c.) eksperimentējot ar hiphopu un asidhausu (acid house, dīdžeju radīta elektroniska deju mūzika), īpaši to ritma struktūrām, un tādējādi radot jauna veida deju roku.
Fools Gold veicināja strauju madčestras skanējuma popularitāti un arī interesi par Stone Roses debijas albumu (kaut tā oriģinālizdevumā dziesma nebija iekļauta), kurš laika gaitā iemantojis leģendāru reputāciju un tiek uzskatīts par vienu no sava laika ievērojamākiem ierakstiem. Angļu mūzikas nedēļraksta New Musical Express lasītāju aptaujā Stone Roses tika atzīta par 1989. gada labāko grupu un labāko jauno grupu, Fools Gold – par gada singlu, bet The Stone Roses – par gada albumu.
Straujo panākumu saceltā ažiotāža un tās veicinātās publikas un kritikas cerības izrādījās smags pārbaudījums grupas radošās mobilizācijas spējai un dalībnieku savstarpējām attiecībām. Otrais albums Second Coming (1994) iznāca vairāk nekā piecus gadus pēc pirmā – šajā laikā Stone Roses tikpat kā nekoncertēja un arī neizdeva singlus (viens no dīkstāves iemesliem bija tiesvedība ar ierakstu kompāniju Silvertone Records). Pirmā albuma dziesmas bija I. Brauna un Dž. Skvaira kopdarbi, bet otrajā dzirdami gandrīz tikai Dž. Skvaira sacerējumi ar ievērojami ekspresīvākas ģitārspēles dominanti, kas grupas stilistiku darīja tuvāku smagajam rokam. Kaut arī Second Coming netrūka saistošas mūzikas, vairums kritiķu uzskatīja, ka tajā grupa zaudējusi agrāko spēju izteikt laikmeta noskaņojumu, arī albuma komerciālā atdeve neattaisnoja prognozes.
Neilgi pēc tā iznākšanas no grupas aizgāja Renī, bet pēc koncertturnejas 1996. gada pavasarī – Dž. Skvairs. Dažus mēnešus vēlāk Stone Roses beidza pastāvēt.
The Stone Roses koncerts, priekšplānā Ians Brauns un Džons Skvairs. Kembridža, Anglija, 01.12.1995.
Lai arī starplaikā bijušie dalībnieki grupas atjaunošanas iespēju vairākkārt noliedza, 2011. gadā Stone Roses darbību atsāka. Kopš tā laika grupa veikusi vairākās koncertturnejās, taču ziņas pa trešā albuma tapšanu nav apstiprinājušās. Vienīgie jaunie ieraksti, kas nonākuši atklātībā 21. gs., ir singli All for One un Beautiful Thing (abi 2016. gadā).
Veiksmīgākā solokarjera bijusi I. Braunam, kurš izdevis vairākus atzinīgi novērtētus ierakstus. Dž. Skvairs pēc šķiršanās no Stone Roses nodibināja grupu The Seahorses, kas laida klajā vienu albumu, vēlāk izdevis arī solo ieskaņojumus; pēdējos gados vairāk nekā mūzikai nodevies tēlotājmākslai (viņa gleznojumi redzami arī uz Stone Roses debijas albuma un vairāku singlu vākiem). Manī 90. gadu 2. pusē kļuva par grupas Primal Scream dalībnieku un muzicēja tajā līdz Stone Roses darbības atsākšanai; līdzdarbojies arī īslaicīgā supergrupā Freebass ar bijušo Joy Division un New Order mūziķi Pīteru Huku (Peter Hook) un The Smiths dalībnieku Endiju Rurku (Andy Rourke).
Kaut Stone Roses tā arī nespēja atkārtot debijas albuma panākumus, grupas nozīme sava laika un arī nākamo paaudžu ģitārmūzikas kontekstā, tās mākslinieciskās daudzveidības veicināšanā ir ievērojama. Grupas debijas albums arī mūsdienās bieži minēts starp principiāli nozīmīgiem un māksliniecisko vērtību nezaudējošiem rokmūzikas paraugiem, un tā atstājusi būtisku ietekmi uz 90. gadu britpopa grupām Oasis; Blur; Suede; The Verve un citām, kā arī tādiem mūziķiem kā Travis; Doves; Kasabian; Garbage; Radiohead; Pulp; Franz Ferdinand; Coldplay; Klaxons un citiem.
I. Brauns (vokāls, 1983–1996; kopš 2011)
Dž. Skvairs (ģitāra, fona vokāls, 1983–1996; kopš 2011)
Pīts Gārners (Pete Garner; basģitāra, 1983–1987)
Saimons Volstenkrofts (Simon Wolstencroft; bungas, 1983–1984)
Renī (bungas, fona vokāls, 1984–1996; kopš 2011)
Manī (basģitāra, 1987–1996; kopš 2011)
Robijs Medikss (Robbie Maddix; bungas, fona vokāls, 1995–1996)
Naidžels Ipinsens (Nigel Ippinson; taustiņistrumenti, fona vokāls, 1995–1996)
Azizs Ibrahīms (Aziz Ibrahim; ģitāra, 1996)
Elephant Stone; Fools Gold; I Am the Resurrection; I Wanna Be Adored; Love Spreads; Made of Stone; One Love; Sally Cinnamon; She Bangs the Drums; Ten Storey Love Song; This Is the One; Waterfall; What the World Is Waiting For
The Stone Roses (Silvertone, 1989); Second Coming (Geffen, 1994)