70. gadu sākumā NME redakcija jaunā galvenā redaktora Alana Smita (Alan Smith) vadībā piedzīvoja būtiskas sastāva izmaiņas, pieņemot vairākus žurnālistus, redaktorus un fotogrāfus (Čārlzs Šārs Marejs, Charles Shaar Murray; Niks Kents, Nick Kent; Miks Farens, Mick Farren; Īans Makdonalds, Ian McDonald; Vivjena Goldmana, Vivien Goldman un citi). Vairums jaunpienācēju iepriekš bija saistīti ar t. s. pagrīdes preses izdevumiem (OZ; International Times; Friends u. c.) un labi izprata mūzikas aktuālās tendences, to sociālās un muzikālās saknes un nozīmi klausītāju dzīvē.
Šo pārmaiņu rezultātā laikrakstam izdevās pārvarēt ieilgušo krīzi, un 70. gadu vidū tas līdz ar Melody Maker atkal bija pats pieprasītākais un autoritatīvākais mūzikas preses izdevums (populāri nedēļraksti bija arī Disc; Sounds un Record Mirror). Turpmāk NME pozīcijas īpaši stiprināja intensīvs panku kustības un pankroka, bet pēc tam arī postpanka stilistiku atspoguļojums Džūlijas Bērčilas (Julie Burchill), Tonija Pārsonsa (Tony Parsons), Īana Penmana (Ian Penman) un Pola Morlija (Paul Morley, arī sintpopa grupas Art of Noise dalībnieks un ierakstu kompānijas ZTT Records līdzdibinātājs) publikācijās. Šo autoru raksti, kuros jaunatnes kultūra nereti analizēta izteikti intelektuālā kontekstā ar atsaucēm uz Žaka Deridā (Jacques Derrida) un Žana Bodrijāra (Jean Baudrillard) postmodernisma teorijām, NME padarīja par panka un postpanka paaudzes “nacionālo izdevumu”; NME pieminēts arī vienā no slavenākajiem pankroka skaņdarbiem – grupas Sex Pistols dziesmā Anarchy in the UK.
70. gadu nogalē, īpaši pēc Mārgaritas Tečeres (Margaret Hilda Thatcher) stāšanās Lielbritānijas premjerministres amatā, iepriekš apolitiskais nedēļraksts iemantoja izteikti kreisu politisku orientāciju un aktīvi atbalstīja sabiedriski politisko kustību “Roks pret rasismu” (Rock Against Racism), bet vēlāk arī pret M. Tečeres pārstāvēto Konservatīvo partiju (Conservative Party) vērsto kustību “Sarkanais ķīlis” (Red Wedge).