Drukātā formātā New Musical Express (no angļu ‘Jaunais Muzikālais Ekspresis’, arī NME) iznāca no 1952. līdz 2018. gadam un bija viens no nozīmīgākiem periodiskajiem izdevumiem britu mūzikas preses vēsturē. Tā lielākās popularitātes un ietekmes laiks (ar pārtraukumiem) bija no 20. gs. 50. gadiem līdz 90. gadiem; ievērojamu autoritāri saglabāja arī vēlāk. 2023. gadā NME izdošana tika atjaunota.

New Musical Express tiešais priekštecis bija kopš 1935. gada iznākošais laikraksts Accordion Times, kas ik nedēļu atspoguļoja tolaik ļoti iecienītās akordeonmūzikas aktualitātes (1936. gadā Nacionālo amatierakordeonistu čempionātu klātienē Londonā, Anglijā, noskatījās 4000 skatītāju). 1946. gadā, mazinoties akordeonu mūzikas popularitātei, tas apvienojās ar jaunizveidoto nedēļrakstu Musical Express. Turpmāk izdevums saucās Accordion Times and Musical Express un tika reklamēts kā “mūzikas avīze, kas apskata visus britu muzikālās izklaides pasaules aspektus”; 40. gadu nogalē nosaukums tika saīsināts uz Musical Express. Pēc īslaicīga panākumu perioda, kad tas veiksmīgi konkurēja ar pašu senāko britu mūzikas nedēļrakstu Melody Maker, izdevumu piemeklēja smaga krīze.

1952. gadā uz bankrota robežas esošo Musical Express par 1000 mārciņām iegādājās mūzikas biznesmenis Moriss Kinns (Maurice Kinn). Pēc īpašnieka maiņas nedēļraksts tika pārdēvēts par New Musical Express – pirmais numurs ar jauno nosaukumu iznāca 07.03.1952., un uz tā vāka bija britu komiķu grupa The Goons, orķestra vadītājs Teds Hīts (Ted Heath) un amerikāņu blūzmenis Bigbils Brunzijs (Big Bill Broonzy).

Cenšoties piesaistīt jaunus lasītājus un reklāmdevējus, 1952. gada nogalē NME līdzās drukāto nošu pārdošanas tabulai publicēja pirmo singlu pārdošanas tabulu Lielbritānijā – tā tika sagatavota, telefoniski sazinoties ar 20 mūzikas ierakstu veikaliem (turpmāk aptaujāto mazumtirgotāju daudzums auga). Sekojot šim paraugam, singlu (vēlāk arī albumu) tabulas sāka apkopot un publicēt arī citi mūzikas izdevumi, taču NME iknedēļas tops ilgstoši tika uzskatīts par vienu no autoritatīvākajiem un precīzākajiem; 60. gados populārās pārraides Top  20 veidošanā to izmantoja arī Luksemburgas Radio (Radio Luxembourg). 

Būtiski uzlabot tirgus pozīcijas nedēļrakstam izdevās 50. gadu vidū, regulāri pievērošoties jaunajam amerikāņu mūzikas fenomenam – rokenrolam un tā slavenākajam izpildītājam Elvisam Preslijam (Elvis Presley), ko Melody Maker un citi britu izdevumi sākotnēji nenovērtēja. Rokenrolam veltītās publikācijas (NME atbalstīja arī britu zvaigznes Tomiju Stīlu, Tomy Steele; Klifu Ričardu, Cliff Richard, u. c.) ļāva piesaistīt daudz gados jaunu lasītāju, un turpmāk NME vairāk nekā konkurenti orientējās uz pusaudžu un jauniešu auditoriju.

1962. gadā M. Kinns par 500 000 mārciņām NME pārdeva mediju korporācijai International Publishing Co (IPC), savukārt dažos nākamajos gados The Beatles panākumu ievadītais britu mūzikas un tās industrijas uzplaukums nedēļrakstam nodrošināja īpaši lielu auditoriju. NME intensīvi atspoguļotās bītlomānijas kulminācijas periodā 1964. gada pavasarī laikraksta iknedēļas tirāža pārsniedza 300 000 eksemplāru.

Par prestižu mūzikas dzīves notikumu kļuva gadskārtējais NME lasītāju aptaujas uzvarētāju koncerts (NME Poll Winners Concert), kurā piedalījās vairums desmitgades populārāko britu mūziķu, t. sk. K. Ričards ar grupu The Shadows; The Rolling Stones; The Animals; The Moody Blues; Dastija Springfīlda (Dusty Springfield); Toms Džonss (Tom Jones); The Who; The Small Faces; The Yardbirds; Kets Stīvenss (Cat Stevens); Cream. Atzīmējot britu mūzikas starptautiskos panākumus pēc ilgstošas Amerikas Savienoto Valstu (ASV) mūziķu dominances, 1964. gada laureātu koncerta apskatā NME rakstīja: “[..] Amerikai vairs nav daudz, ko mums piedāvāt. Tagad tie esam mēs, kas sūta māksliniekus uz Ameriku.”

1966. gada NME aptaujas uzvarētāju koncertā pēdējo publisko uzstāšanos (neskaitot televīzijai un kino paredzētus priekšnesumus) Lielbritānijā sniedza Beatles.

Desmitgades otrajā pusē, nespējot piemēroties rokmūzikas straujajai attīstībai, NME arvien izteiktāk zaudēja sāncensības cīņā ar Melody Maker un citiem izdevumiem, kas kompetentāk atspoguļoja psihedēliskā, progresīvā un smagā roka stilistikas un ar tām saistīto jaunatnes kultūras noskaņojuma un estētiskās ievirzes maiņu. 

70. gadu sākumā NME redakcija jaunā galvenā redaktora Alana Smita (Alan Smith) vadībā piedzīvoja būtiskas sastāva izmaiņas, pieņemot vairākus žurnālistus, redaktorus un fotogrāfus (Čārlzs Šārs Marejs, Charles Shaar Murray; Niks Kents, Nick Kent; Miks Farens, Mick Farren; Īans Makdonalds, Ian McDonald; Vivjena Goldmana, Vivien Goldman un citi). Vairums jaunpienācēju iepriekš bija saistīti ar t. s. pagrīdes preses izdevumiem (OZ; International Times; Friends u. c.) un labi izprata mūzikas aktuālās tendences, to sociālās un muzikālās saknes un nozīmi klausītāju dzīvē.

Šo pārmaiņu rezultātā laikrakstam izdevās pārvarēt ieilgušo krīzi, un 70. gadu vidū tas līdz ar Melody Maker atkal bija pats pieprasītākais un autoritatīvākais mūzikas preses izdevums (populāri nedēļraksti bija arī Disc; Sounds un Record Mirror). Turpmāk NME pozīcijas īpaši stiprināja intensīvs panku kustības un pankroka, bet pēc tam arī postpanka stilistiku atspoguļojums Džūlijas Bērčilas (Julie Burchill), Tonija Pārsonsa (Tony Parsons), Īana Penmana (Ian Penman) un Pola Morlija (Paul Morley, arī sintpopa grupas Art of Noise dalībnieks un ierakstu kompānijas ZTT Records līdzdibinātājs) publikācijās. Šo autoru raksti, kuros jaunatnes kultūra nereti analizēta izteikti intelektuālā kontekstā ar atsaucēm uz Žaka Deridā (Jacques Derrida) un Žana Bodrijāra (Jean Baudrillard) postmodernisma teorijām, NME padarīja par panka un postpanka paaudzes “nacionālo izdevumu”; NME pieminēts arī vienā no slavenākajiem pankroka skaņdarbiem – grupas Sex Pistols dziesmā Anarchy in the UK.

70. gadu nogalē, īpaši pēc Mārgaritas Tečeres (Margaret Hilda Thatcher) stāšanās Lielbritānijas premjerministres amatā, iepriekš apolitiskais nedēļraksts iemantoja izteikti kreisu politisku orientāciju un aktīvi atbalstīja sabiedriski politisko kustību “Roks pret rasismu” (Rock Against Racism), bet vēlāk arī pret M. Tečeres pārstāvēto Konservatīvo partiju (Conservative Party) vērsto kustību “Sarkanais ķīlis” (Red Wedge).

NME uzplaukuma periodu 80. gadu sākumā britu mūzikas žurnālistikas autoritāte Saimons Reinoldss (Simon Reynolds) komentē šādi: “Tirgus līdera statusa aizrautībā NME sevi uztvēra kā avangardu. Ne tikai kā patērētāju gidu, bet kā kultūras arbitru, kura pienākums ir ne vien ziņot par jauno un populāro, bet arī izlemt, kas ir vērā ņemams un progresīvs” (Worth Their Wait, Pitchfork, 02.09.2014).

80. gadu sākumā NME bija pats pieprasītākais un ietekmīgākais mūzikas preses izdevums Lielbritānijā, taču desmitgades turpinājumā aizsākās vispārējs mūzikas nedēļizdevumu formāta aktualitātes kritums, jo populārās kultūras norises arvien vairāk atspoguļoja lielie sabiedriski politiskie plašsaziņas līdzekļi, turklāt par nozīmīgu mūzikas informācijas avotu kļuva televīzija; savukārt 90. gados mūzikas preses apritē sāka dominēt t. s. glancētie mēneša žurnāli (Q; Vox; Select; Mojo u. c.). Šīs pārmaiņas mazināja arī NME popularitāti, tomēr laikraksts joprojām saglabāja autoritāti gan starp lasītājiem, gan mūziķiem, tam bija ievērojama nozīme alternatīvā roka izplatībā. Tāpat 80. un 90. gadu mijas periodā NME veicināja t. s. Mančestras roka fenomena un tādu grupu kā The Stone Roses; Happy Mondays un The Charlatans popularitāti, bet vēlāk daudz uzmanības veltīja grāndža un britpopa stilistikām.

Viena no NME visvairāk atbalstītajām grupām 90. gados bija velsiešu Manic Street Preachers, kuras dalībnieki uzsvēruši, ka darbības sākumā viens no viņu mērķiem bijis nokļūt uz NME vāka. To mūziķiem izdevās sasniegt jau 1991. gadā, vēl pirms debijas albuma iznākšanas. Neilgi pēc šīs publikācijas grupas dalībnieks Ričijs Edvardss (Richey Edwards), reaģējot uz NME žurnālista jautājumu par viņu attieksmi pret pašu radīto mūziku, savas rokas apakšdelmā ar žileti iegrieza atbildi “4 real” (no angļu ‘pa īstam’); šis alternatīvā roka aprindās leģendārais incidents nostiprināja gan Manic Street Preachers reputāciju, gan attiecības ar NME. Pavisam Manic Street Preachers foto uz NME vāka bijuši 26 reizes; 2015. gadā lasītāju aptaujā par NME visu laiku labāko vāku tika atzīts grupas 1991. gada debijas foto, turklāt otrajā vietā ierindojās 1992. gada vāks ar R. Edvardsa attēlu.

90. gadu otrajā pusē NME formāts mainījās no nedēļas avīzes uz nedēļas žurnālu.

2001. gada sākumā NME un Melody Maker izdevējs IPC, izbeidzot abu izdevumu seno konkurenci, pārtrauca Melody Maker izdošanu, savukārt vairāki šā izdevuma žurnālisti kļuva par NME līdzstrādniekiem. Gadsimta sākumā NME daudz uzmanības veltīja garāžroka atdzimšanai un tādām grupām kā The White Stripes; The Strokes; The Hives; The Vines un The Libertines. Vēlāk žurnāla muzikālā orientācija, tāpat arī redakcijas sastāvs un galvenie redaktori bieži mainījās, pievēršoties gan hiphopam, elektroniskajai mūzikai, deju mūzikai un popam, gan atgriežoties pie alternatīvā roka un ģitārgrupu formāta (cita starpā žurnāls būtiski veicināja grupas Franz Ferdinand augšupeju). Tomēr šīs pārmaiņas nedeva cerēto rezultātu un līdz ar interneta nozīmes pieaugumu informācijas apritē NME strauji zaudēja lasītājus.

2014. gadā žurnāla tirāža vairs tikai mazliet pārsniedza 14 000 eksemplāru, bet 2015. gadā tas tika pārveidots par mūzikas veikalos, lielveikalos un sabiedriskajā transportā pieejamu bezmaksas izdevumu. Šī pārmaiņa piesaistīja plašu uzmanību (pirmie bezmaksas numuri iznāca vairāk nekā 300 000 tirāžā), taču drīz vien NME jaunajam modelim tika pārmesta pārlieka komercializācija un satura pakārtošana reklāmdevēju interesēm, kas atkal noveda pie strauja auditorijas samazinājuma, līdz visbeidzot tā izdošana tika izbeigta. Pēc 66 gadus ilgas pastāvēšanas NME pēdējais numurs iznāca 09.03.2018., un uz tā vāka bija britu repere Steflona Dona (Stefflon Don).

2023. gadā NME atkal sāka iznākt drukātā formātā – šoreiz ar regularitāti reizi divos mēnešos; uz atjaunotā izdevuma pirmā numura (jūlijs / augusts) vāka bija amerikāņu mūziķis D4vd. Žurnāla izdevējs ir Singapūras tehnoloģiju un mediju korporācijā BandLab Technologies ietilpstošais uzņēmums NME Networks.

1996. gadā dibinātā tīmekļa vietne NME.com ilgstoši darbojās paralēli NME drukātajam izdevumam un arī pēc tā iznākšanas beigām atspoguļoja daudzveidīgas populārās kultūras aktualitātes (mūzika, kino, televīzija, videospēles, politika, u. c.), 21. gs. otrajā desmitgadē kļūstot par vienu no visvairāk apmeklētām šādas ievirzes tīmekļa vietnēm.