Melody Maker (no angļu ‘Melodiju Autors’, arī MM) bija 20. gs. visilgāk iznākušais britu mūzikas nedēļraksts, kas vairāk nekā septiņas desmitgades (1926–2000) atspoguļoja un veicināja daudzveidīgas aktuālās mūzikas tendences. MM lielākās popularitātes un ietekmes periods saistīts ar rokmūzikas straujo uzplaukumu 20. gs. 60. gadu nogalē un 70. gadu pirmajā pusē. Tam bijusi ievērojama nozīme arī Latvijas diskžokeju kustības un mūzikas žurnālistikas attīstībā.

Melody Maker dibinātājs un pirmais izdevējs bija britu mūzikas industrijas pionieris Lorenss Raits (Lawrence Wright) – dziesmu autors un izdevējs, par britu Skārda pannu aleju dēvētās Denmārkstrītas (Londonā) mūzikas biznesa tradīciju aizsācējs. MM pirmais numurs iznāca 02.01.1926., un uz tā vāka bija paša L. Raita foto, pieteikts ar pseidonīmu Horeišio Nikolss (Horatio Nicholls), ko viņš izmantoja kā dziesmu autors. Arī turpmāk L. Raits MM bieži izmantoja savas mūzikas popularizēšanai, līdz 1929. gadā interešu konflikta dēļ to pārdeva izdevniecībai Oldhams Press; pēc tās pastāvēšanas beigām 1968. gadā MM izdeva mediju korporācija IPC Magazines.

Melody Maker pirmajā numurā tika deklarēts, ka tas adresēts “visiem, kam interesē populārās mūzikas radīšana”, taču tā sākotnējā mērķauditorija bija nevis klausītāji, bet mūziķi. Izdevums rakstīja par deju orķestriem un mūzikas instrumentiem, sniedza profesionālus padomus un publicēja daudz sludinājumu gan par koncertdzīvi un deju pasākumiem, gan mūziķu darba meklējumiem un vakancēm orķestros. Sludinājumu sadaļa saglabāja nozīmīgu lomu arī nākamo paaudžu mūzikas procesā – dalībnieku meklējumos tās starpniecību izmantoja The Rolling Stones, Yes, Genesis, Deep Purple, Depeche Mode, The Cure, Duran Duran un citas vēlāk pazīstamas grupas.

Jau iznākšanas sākumperiodā MM iesaistījās aktuālajā diskusijā par džeza sabiedrisko un māksliniecisko statusu, iebilstot pret tolaik izplatīto žanra saistīšanu ar morālu degradāciju un, atbilstoši daudzu baltādaino mūziķu un klausītāju izpratnei, uzsverot, ka džezs ir pāraudzis sākotnējo, ar melnādaino amerikāņu “mežonīgo” dzīvesveidu un kultūru saistīto būtību. 1926. gada jūnijā MM redaktors Edgars Džeksons (Edgar Jackson) rakstīja: “Pieprasām uz visiem laikiem atteikties no paraduma mūsu mūziku [džezu] asociēt ar primitīvi barbarisko nēģeru izcelsmi, jo ir acīmredzami, ka šādus salīdzinājumus esam pārauguši.”

Divās nākamajās desmitgadēs MM kļuva par vadošo džeza mediju Lielbritānijā, veltot daudz uzmanības žanra māksliniekiem, tendencēm un ierakstiem, arī britu džeza attīstībai.

1956. gadā MM, tāpat kā vairums citu vadošo mūzikas izdevumu, sāka apkopot un publicēt iknedēļas pieprasītāko singlu tabulu, 1958. gadā – arī albumu topu. Tomēr MM popularitāte mazinājās, jo daudzi gados jauni mūzikas cienītāji deva priekšroku kopš 1952. gada iznākošajam nedēļrakstam New Musical Express (NME), kas savlaicīgāk pievērsās jaunajai rokenrola mūzikai. Abu avīžu konkurence turpinājās arī nākamajās desmitgadēs, turklāt NME parasti saglabāja dinamiskāka un jauneklīgāka izdevuma reputāciju, savukārt MM izcēlās ar analītiski dziļākām publikācijām.

Jaunu augšupeju Melody Maker piedzīvoja 20. gs. 60. gadu otrajā pusē un 70. gadu sākumā, intensīvi pievēršoties jaunajām psihedēliskā un progresīvā roka stilistikām, ko aplūkoja ar šīs mūzikas intelektuālajām pretenzijām atbilstošu nopietnību un iedziļināšanos. Nedēļrakstam bija lieli nopelni tādu grupu kā King Crimson, Pink Floyd, Yes, Emerson, Lake & Palmer, Genesis un Jethro Tull popularizēšanā, tas viens no pirmajiem atzinīgi novērtēja daudzu izdevumu sākotnēji noniecināto grupu Led Zeppelin un citus smagā roka mūziķus, kā arī glamroka pārstāvjus Slade, T. Rex un Roxy Music. 70. gadu sākumā MM publikācijās savstarpēju polemiku izvērsa nesen izjukušās grupas The Beatles bijušie dalībnieki Džons Lenons (John Lennon) un Pols Makartnijs (Paul McCartney), izdevumam bija ievērojama loma Eltona Džona (Elton John), Deivida Bovija (David Bowie) un citu jaunu mākslinieku karjeras augšupejā. Dažādiem rokmūzikas aspektiem veltītu rakstu sēriju MM publicēja grupas The Who līderis Pīts Taunzends (Pete Townshend). Kaut arī MM pamatorientācija bija saistīta ar roku, tas aprakstīja arī džeza, soula, regeja, folka, kantri un citu žanru aktualitātes. Strauju attīstību piedzīvojusī mūzikas industrija nodrošināja daudz lielizmēra reklāmu, kas ļāva palielināt laikraksta apjomu un algot pastāvīgu korespondentu Ņujorkā (Amerikas Savienotās Valstis).

Popularitātes virsotni nedēļraksts sasniedza 70. gadu vidū, kad līdz ar NME bija galvenais informācijas avots mūzikas cienītājiem ne tikai Lielbritānijā, bet arī citās valstīs. MM iknedēļas tirāža bija apmēram 250 000 eksemplāru, un melomānu vidū tas tika dēvēts par “Bībeli”. Redakcijā darbojās autoritatīvi žurnālisti un kritiķi (Maikls Votss, Michael Watts; Kriss Velčs, Chris Welch; Ričards Viljamss, Richard Williams; Rojs Halingvorss, Roy Hollingworth, u. c.), kas nevairījās arī no strīdīgiem un provokatīviem viedokļiem. Šajā sakarā īpaši izcēlās Alans Džonss (Allan Jones) – pēc vairākām kritiskām publikācijām žurnālistam izveidojās saspīlētas attiecības ar grupu Pink Floyd, kas 1980. gadā koncertā Londonā viņam veltīja dziesmu Run Like Hell (no angļu ‘Glābies kā vari’).

70. gadu otrajā pusē MM atspoguļoja arī panku kustības un pankroka rašanos (MM žurnālists Džons Sevidžs, Jon Savage, vēlāk kļuva par vienu no ievērojamākiem panka un postpanka ekspertiem). Tomēr redakcijā trūka vienprātības par konceptuālām prioritātēm, un vairums pieredzes bagātāko žurnālistu, ieskaitot galveno redaktoru Reju Koulmenu (Ray Coleman), saglabāja uzticību MM ilgstoši atbalstītām un jau klasikas statusu iemantojušām “vecās” rokmūzikas vērtībām. Tādēļ 70. un 80. gadu mijas perioda strauji mainīgajā muzikālajā klimatā MM ieguva konservatīva, pat anahroniska izdevuma reputāciju, pamazām zaudējot kādreizējo popularitāti un ietekmi.

80. gados Melody Maker daudz uzmanības veltīja gan iepriekšējās desmitgades roka slavenībām, gan aktuālajām postpanka, jaunā viļņa un sintpopa stilistikām, bet līdz ar A. Džonsa stāšanos galvenā redaktora amatā (1984) īpaši pievērsās alternatīvajam rokam – viena no MM visaktīvāk atbalstītām grupām bija The Smiths. 80. gados nedēļraksts arī sāka publicēt t. s. neatkarīgo ierakstu kompāniju singlu un albumu topus (indie charts); šajā laikā tajā strādāja Saimons Reinoldss (Simon Reynolds), kurš vēlāk sarakstījis daudz nozīmīgu grāmatu par glamroku, postpanku, jauno vilni un elektronisko deju mūziku. 

1992. gada pavasarī MM uz vāka publicēja tobrīd vēl nevienu ieskaņojumu neizdevušās grupas Suede attēlu, pasludinot to par “labāko jauno britu grupu”. Jau drīzā nākotnē Suede kļuva par vienu no ievērojamākajām britpopa stilistikas pārstāvēm, savukārt MM britpopa fenomenam veltīja arvien vairāk uzmanības. 1993. gadā, komentējot jaunas franču grupas Darlin’ pirmos ierakstus, MM vērtējums bija – “muļķīgi pancīga ālēšanās” (a daft punky thrash); nedaudz vēlāk Darlin’ pārtapa ļoti veiksmīgā elektroniskās deju mūzikas duetā, kas savu jauno nosaukumu Daft Punk aizguva no šīs publikācijas.

Desmitgades otrajā pusē, mainoties galvenajam redaktoram (1997. gadā A. Džonsu, kurš kļuva par jaunā žurnāla Uncut galveno redaktoru, nomainīja Marks Sazerlends, Mark Sutherland, no popmūzikas žurnāla Smash Hits), ievērojami pieauga popmūzikas un tādu grupu kā Take That un Spice Girls atspoguļojuma īpatsvars. 1999. gadā, reaģējot uz ilgstošu tirāžas un reputācijas kritumu, MM no reizi nedēļā iznākoša lielformāta laikraksta tika pārveidots par mēneša žurnālu, savukārt par tā galveno tematiku atkal kļuva rokmūzika. Taču arī šīs pārmaiņas nespēja nodrošināt rentabilitāti interneta attīstības veicinātās drukātas preses krīzes apstākļos, tādēļ nākamajā gadā abu seno konkurentu – MM un NME – izdevējs IPC Magazines pieņēma lēmumu tos apvienot vienā izdevumā, saglabājot nosaukumu New Musical Express. Melody Maker pēdējais numurs iznāca 2000. gada Ziemassvētkos, un uz tā vāka bija redzams numetāla (nu metal) grupas Limp Bizkit līderis Freds Dērsts (Fred Durst).

Kaut arī oficiālā tirdzniecībā MM Latvijā kļuva pieejams tikai 20. gs. 90. gados, jau pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, vietējo melomānu un mūziķu vidū laikraksts bija pazīstams daudz agrāk – jau 60. gadu vidū Rīgā darbojās tā vārdā nosaukta pagrīdes rokgrupa The Melody Makers (viens no dalībniekiem bija Pits Andersons).

20. gs. 70. gados Melody Maker kļuva par pirmo Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts bibliotēkā pieejamo Rietumvalstu periodisko mūzikas izdevumu. Toreizējais bibliotēkas darbinieks, vēlākais Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktors Andris Vilks atzīst, ka okupācijas laika politiskajā kontekstā šis fakts ir grūti izskaidrojams un tā pamatojums nav zināms: “Mums septiņdesmitajos tas [MM] vienkārši regulāri tika atsūtīts, un mēs to glabājām bibliotēkā, devām lasīt cilvēkiem, kuri pastiprināti interesējās par rokmūziku un vēlējās gūt plašāku skatu uz mūzikas procesiem pasaulē. Domāju, ka pavisam droši varam teikt – mēs bijām vienīgie visā bijušajā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, kas saņēma šo izdevumu.”

Turklāt, atšķirībā no līdzīgos gadījumos ierastās prakses, MM nonāca nevis t. s. pretpadomju izdevumiem paredzētajā LPSR Valsts bibliotēkas Speciāli glabājamās literatūras nodaļā ar ļoti ierobežotu un stingri kontrolētu piekļuvi, bet Nošu un mūzikas literatūras krājumā, kur tā pieejamība bija ievērojami plašāka (gan ne vispārēja). Tādēļ 20. gs. 70. un 80. gados, kad Latvijā informācija par Rietumvalstu aktuālo populāro mūziku bija minimāla, MM kļuva par vienu no tās galvenajiem pastāvīgajiem kanāliem daudziem melomāniem, diskžokejiem un žurnālistiem, kuri izdevuma publikācijas izmantoja diskotēku programmu, kā arī preses, radio un televīzijas materiālu veidošanā. 

2013. gadā starptautiskās muzeju akcijas “Muzeju nakts” ietvaros LNB sarīkoja izglītojoši izklaidējošu pasākumu un tam sekojošu ceļojošo izstādi “Mūžam zaļie septiņdesmitie. Rokmūzikas leģendas britu nedēļrakstā Melody Maker”.