20. gs. 60. gadu nogalē Rolling Stone kļuva par t. s. jaunatnes kontrkultūras vadošo periodisko izdevumu, būtiski veicinot rokmūzikas mākslinieciskā un sociālā fenomena attīstību, kā arī roka kritikas tradīciju rašanos. 21. gs. pirmajās desmitgadēs, pakāpeniski pārtopot par multimediāla satura platformu, tas raksta par mūziku, kino, politiku un citām aktuālām tēmām, izceļas ar liberālu ievirzi. Lielu ievērību gūst Rolling Stone apkopotie populārās mūzikas ievērojamāko izpildītāju, dziesmu un albumu reitingi.

Žurnāla dibinātājs un ilggadējais izdevējs Jans S. Venners (Jann S. Wenner) ir arī viens no Rokenrola slavas zāles (Rock and Roll Hall of Fame) dibinātājiem un ilggadējs tās padomes priekšsēdētājs.

Rolling Stone sāka iznākt 1967. gada rudenī Sanfrancisko (Kalifornijas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV), kur šajā laikā veidojās aktīva t. s. pagrīdes kultūrvide un roka aprite. Rokmūzika strauji attīstījās, taču tās atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos bija nekompetents. Galvenokārt par to rakstīja bērnišķīgi pusaudžu žurnāli un neprofesionāli veidoti mūziķu fanu izdevumi, kā arī mūzikas industrijas izdevumi, kas koncentrējās uz profesionāliem biznesa jautājumiem.

Savukārt 20 gadus vecais bijušais Kalifornijas Universitātes (University of California) students J. S. Venners vēlējās radīt periodisku izdevumu, kas adekvāti atspoguļotu šīs mūzikas nozīmi viņa paaudzes ikdienā, turklāt neaprobežotos ar mūzikas tematiku, bet pievērstos arī citiem jaunatnes un studentu kultūras aspektiem. Viņa tuvākais domubiedrs ar nozīmīgu lomu Rolling Stone agrīnajā periodā bija laikraksta San Francisco Chronicle džeza apskatnieks Ralfs Dž. Glīsons (Ralph J. Gleason) – 30 gadus vecāks par J. S. Venneru, viens no pirmajiem savas paaudzes džeza kritiķiem, kurš novērtēja arī roka māksliniecisko un sociālo potenciālu. Ar draugu, tuvinieku un nākamo līdzstrādnieku palīdzību J. S. Venneram izdevās savākt 7500 dolāru lielu jaunā izdevuma starta kapitālu, bet redakcijas telpas bez maksas nodrošināja to drukājošā tipogrāfija.

Rolling Stone pirmais numurs iznāca 09.11.1967. Uz tā vāka bija redzams Džons Lenons (John Lennon) nupat uzņemtās filmas “Kā es uzvarēju karā” (How I Won the War, rež. Ričards Lesters, Richard Lester, 1967) kadrā. Starp citiem materiāliem tajā bija intervija ar Donovanu (Donovan), Grateful Dead veltīta fotoreportāža, pētniecisks raksts par Monterejas popfestivāla (Monterey Pop Festival) finanšu aizkulisēm, kā arī Džimija Hendriksa (Jimi Hendrix) un Cream debijas albumu recenzijas. Turpmāk Rolling Stone iznāca divas reizes mēnesī (kopš 2018. gada – vienreiz mēnesī).

Pirmā numura ievadslejā J. S. Venners, skaidrojot nosaukuma Rolling Stone (angļu ‘ripojošs akmens’) izcelsmi, atsaucās uz senu teicienu “Ripojošs akmens neapsūno” un tā iedvesmotu Madija Votersa (Muddy Waters) dziesmu Rollin’ Stone, kas savukārt iedvesmoja grupas The Rolling Stones nosaukuma izvēli, kā arī Boba Dilana (Bob Dylan) dziesmu Like a Rolling Stone.

1968. gada vasarā pretenzijas un tiesvedības draudus par nosaukuma piesavināšanos J. S. Venneram izteica grupa Rolling Stones, kuras dziedātājs Miks Džegers (Mick Jagger) cita starpā norādīja, ka pastāvēšanas pirmajos deviņos mēnešos uz žurnāla vāka trīsreiz bijis viņa grupas sāncenšu The Beatles foto, bet Rolling Stones – ne reizi. Reaģējot uz šiem pārmetumiem, M. Džegeram tika piedāvāta partnerība žurnāla britu versijas izdošanā. Tā sāka iznākt 1969. gadā, taču piedzīvoja tikai dažus numurs (britu izdevums tika atjaunots 2021. gadā, bez M. Džegera līdzdalības). Savukārt amerikāņu izdevumam ar grupu turpmāk izveidojās cieša sadarbība, Rolling Stone kļūstot par aktīvu Rolling Stones atbalstītāju, un būtiski veicinot grupas statusu nākamo desmitgažu populārās kultūras hierarhijā.

Atšķirībā no citiem t. s. alternatīvās preses izdevumiem, Rolling Stone piemita augsti publicistiskie, literārie un vizuālā noformējuma standarti. Žurnāls nevairījās no apjomīgiem pētnieciskās žurnālistikas materiāliem un garām intervijām (to autors parasti bija J. S. Venners), kas plašāk un dziļāk nekā daudzu citu izdevumu publikācijas atklāja intervējamo uzskatus visdažādākos jautājumus.

Rolling Stone publikācijas sagādāja pirmo plašāko ievērību Greilam Markusam (Greil Marcus), Lesteram Bengsam (Lester Bangs), Džonam Landau (Jon Landau), Kameronam Krovam (Cameron Crowe) un citām rokmūzikas kritikas prominencēm. 70. gadu sākumā žurnāls sāka sadarbību ar Hanteru S. Tompsonu (Hunter S. Thompson), kura raksti, intervijas un reportāžas par politiku, kultūru un sportu veicināja t. s. gonzo žurnālistikas (gonzo journalism) rašanos; 1971. gadā Rolling Stone turpinājumos publicēja iepriekš neizdoto H. S. Tompsona romānu “Bailes un riebums Lasvegasā” (Fear and Loathing in Las Vegas). 70. gadu otrajā pusē un 80. gadu sākumā ar Rolling Stone bija cieši saistīta arī žurnālista un rakstnieka Toma Vulfa (Tom Wolfe) darbība; 1984. gadā žurnāls turpinājumos publicēja viņa romāna “Godkāres malduguns” (The Bonfire of the Vanities) pirmo versiju. 

1970. gadā par Rolling Stone štata fotogrāfi kļuva 21 gadu vecā mākslas studente Anija Lībovica (Annie Leibovitz), kura tajā strādāja līdz 1983. gadam. A. Lībovica ir 142 žurnāla vāka foto autore – tieši viņas izteiksmīgās, nereti arī provokatīvās fotogrāfijas lielā mērā veicinājušas priekšstatu par mākslinieka portretu uz Rolling Stone vāka kā noteiktu statusa apliecinājumu populārajā kultūrā. Iespējams, pats pazīstamākais Rolling Stone vāka foto ir A. Lībovicas attēls, kurā kails Dž. Lenons embrija pozā apskāvis savu dzīvesbiedri Joko Ono (Yoko Ono); tas tika uzņemts dažas stundas pirms Dž. Lenona noslepkavošanas un tika publicēts šai traģēdijai veltītā numurā, kas iznāca 21.01.1981.

1972. gadā par hitu kļuva Dr. Hook & the Medicine Show satīriskā dziesma The Cover of Rolling Stone (Rolling Stone vāks), kas uz žurnāla vāka ļāva nokļūt arī šai grupai.

21. gs. pirmajās desmitgadēs Rolling Stone, saglabājot fokusu uz mūziku, kino un izklaides industriju, īpašu uzmanību pievērsis politikas aktualitātēm. Žurnāls veltīja asu kritiku ASV prezidentiem Džordžam V. Bušam (George W. Bush) un Donaldam Trampam (Donald Trump), atbalstīja prezidentu Baraku Obamu (Barack Obama), bet prezidenta vēlēšanās 2016. un 2020. gadā iestājās par Demokrātu partijas kandidātiem Hilariju Klintoni (Hillary Clinton) un Džo Baidenu (Joe Biden). 

2009. gadā plašu uzmanību guva nesaudzīgi kritisks raksts par ASV investīciju bankas Goldman Sachs lomu un atbildību pasaules ekonomiskajā krīzē, bet 2010. gadā pēc pretrunīgiem izteikumiem Rolling Stone publikācijā amatu zaudēja ASV Bruņoto spēku virspavēlnieks Afganistānā ģenerālis Stenlijs A. Makkristals (Stanley A. McChrystal). 2015. gadā Rolling Stone publicēja interviju ar starptautiskā meklēšanā esošo Meksikas narkokarteļa galvu Hoakīnu Guzmanu (Joaquín Guzmán). Savukārt gadu iepriekš žurnāla reputāciju nopietni iedragāja raksts par Virdžīnijas Universitātē (University of Virginia) notikušu grupveida izvarošanu. Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka tas balstījies pienācīgi nepārbaudītās liecībās, kas devušas iemeslu nepatiesiem apgalvojumiem; Rolling Stone rakstu atsauca, kā arī izmaksāja kompensācijas par tā nodarīto morālo kaitējumu.

Žurnāla populārās kultūras, īpaši mūzikas procesu un aktualitāšu atspoguļojums mūsdienās nereti kritizēts par konservatīvismu un favorītismu, tam pārmesta neadekvāti lielas uzmanības un atzinības veltīšana virknei mūziķu, kuru jaunrades nozīmīgākais periods bijis 20. gs. 70., 80. un 90. gados (Rolling Stones; Pols Makartnijs, Paul McCartney; Brūss Springstīns, Bruce Springsteen; U2 u. c.).

Neraugoties uz kritiku, kā arī vispārēju mediju tirgus krīzi, Rolling Stone arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs izdevies saglabāt salīdzinoši labas tirgus pozīcijas un augstu autoritāti; lielu ievērību gūst tā elektroniskā versija Rollingstone.com, par kuras vadītāju 2103. gadā kļuva J. S. Vennera dēls Gass Venners (Gus Wenner).

Rolling Stone kontrolpakete ilgstoši piederēja uzņēmumam Wenner Media, bet 2017. gadā to iegādājās mediju korporācija Penske Media Corporation; kopš 2019. gada šis uzņēmums ir Rolling Stone vienīgais izdevējs (tomēr aktīva loma žurnāla izdošanā joprojām ir arī J. S. Venneram un G. Venneram). 

Daudzās valstīs (2021. gadā starp tām bija Lielbritānija, Vācija, Francija, Turcija, Krievija, Austrālija, Ķīna, Japāna, Indija, Meksika, Argentīna u. c.) uz franšīzes pamata iznāk Rolling Stone lokālie izdevumi.

2019. gadā Rolling Stone ar vēl vienu Penske Media Corporation piederošu uzņēmumu – datu analīzes uzņēmumu Alpha Data – sāka apkopot dziesmu un albumu pārdošanas tabulas (topus), nosakot iknedēļas pieprasītākos mūzikas ierakstus ASV. Šīs tabulas publicēja Rolling Stone tīmekļa vietne, un, tās sastādot, tika ņemta vērā ieskaņojumu fizisko un digitālo formātu pārdošanas, kā arī straumēšanas statistika. Atšķirībā no Billboard topiem, ko parasti uzskata par ASV tirgus situācijas galveno indikatoru, Rolling Stone tabulu dati tika papildināti katru dienu, taču 2021. gada rudenī to publicēšana tika beigta.

Daudzos plašsaziņas izdevumos un melomānu vidū bieži tiek apspriesti un analizēti Rolling Stone ekspertu sagatavotie reitingi, kuros noteikti populārās mūzikas izcilākie vokālisti, instrumentālisti, dziesmas un albumi.

Plašāko ievērību izpelnījies 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksts (500 Greatest Albums of All Time), kura pirmās versijas (publicētas 2003. un 2012. gadā) atspoguļoja Rolling Stone ilgstoši koptos priekšstatus par kanoniskām rokmūzikas vērtībām. Abās reizēs līderpozīcijā bija ierindots Beatles albums Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band, bet pirmajā desmitniekā figurēja vēl trīs Beatles, divi B. Dilana un pa vienam The Beach Boys; Mārvina Geja (Marvin Gaye); Rolling Stones un The Clash darbam. Saraksti izpelnījās pārmetumus par tendenciozu populārās mūzikas attīstības traktējumu un pārmērīgu 60. un 70. gadu roka un dziesminieku formāta sasniegumu akcentēšanu uz citu žanru rēķina.

2020. gadā, aptaujājot vairāk nekā 300 kritiķu, žurnālistu, industrijas pārstāvju un mūziķu, tika sagatavota 500 ievērojamāko albumu saraksta jauna versija. Atbilstoši sabiedrībā aktuālajām dzimumu un rasu līdztiesības tendencēm, tajā pieaugusi sieviešu un melnādaino mūziķu radītu darbu pārstāvniecība, īpaši palielinoties hiphopa, kā arī 21. gs. klajā laistu albumu īpatsvaram. Pirmajā vietā šoreiz ierindots M. Geja What’s Going On, kas saraksta iepriekšējās redakcijās minēts sestajā vietā; pirmajā desmitniekā iekļuvuši arī Beach Boys, Džonijas Mičelas (Joni Mitchell), Stīvija Vondera (Stevie Wonder), Beatles, Nirvana, Fleetwood Mac, Prinsa (Prince), B. Dilana un Lorinas Hilas (Lauryn Hill) albumi.

Līdzīgas pārmaiņas piedzīvojis arī 2004., 2010. un 2021. gadā publicētais 500 visu laiku ievērojamāko dziesmu saraksts (500 Greatest Songs of All Time). 2021. gadā tā trīs pirmajās pozīcijās minēti ieraksti, kas vēsturiski saistīti ar afroamerikāņu līdztiesības centieniem – “soula karalienes” Aritas Frenklinas (Aretha Franklin) dziedātā Respect, hiphopa grupas Public Enemy singls Fight the Power un Sema Kuka (Sam Cooke) soula hits A Change Is Gonna Come. Dziesmu reitinga iepriekšējā līdere – B. Dilana Like a Rolling Stone – šoreiz ierindota ceturtajā vietā.