Debijas albums ir vienīgais, ko Pink Floyd pilnībā ieskaņoja ar sākotnējo radošo līderi ģitāristu un dziedātāju Sidu Baretu (Syd Barrett) un pirms ģitārista Deivida Gilmora (David Gilmour) pievienošanās. Tajā spilgtāk nekā vēlākajos ierakstos atklājas grupas darbības agrīnā, eksperimentālā un psihedēliskā perioda savdabība, kas, pateicoties regulāriem koncertiem klubā UFO un dalībai citos nekomerciālās mākslas notikumos, 1966. gada beigās un 1967. gada sākumā tai ļāva izvirzīties par vienu no  Londonas jaunās, t. s. pagrīdes kultūras, līderiem.

1967. gada sākumā grupa noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju EMI Records, bet martā, nākot klajā debijas singlam – psihedēliskai popdziesmai Arnold Layne –, jau bija uzsākusi pirmā LP ieskaņošanu.

LP lielākā daļa tika ieskaņota Abbey Road ierakstu kompleksa Trešajā studijā Londonā no 1967. gada februāra beigām līdz jūnija sākumam. Sesiju noslēgumā grupa studijā Sound Techinques ieskaņoja arī albuma britu versijā neiekļautu singlu See Emily Play (B pusē dziesma The Scarecrow), kas iznāca pusotru mēnesi pirms LP.

N. Smits iepriekš bija kā studijas inženieris strādājis ar The Beatles un viņu producentu Džordžu Mārtinu (George Martin), bet nesen saņēmis paaugstinājumu EMI Records hierarhijā, tādēļ The Piper at the Gates of Dawn kļuva par vienu no pirmajiem viņa producētajiem darbiem (N. Smits arī palīdzēja grupai noslēgt līgumu ar ierakstu kompāniju); inženiera funkcijas sesijās veica Pīters Bauns (Peter Bown).

Vēlāk N. Smits neslēpa, ka, būdams 20 un vairāk gadus vecāks par Pink Floyd mūziķiem, ne vienmēr izpratis jauno, nupat radušos psihedēliskā roka estētiku un grupas eksperimentālo muzicēšanu, taču studijas darba pieredze un Abbey Road tehnisko iespēju, kā arī plašā studijā pieejamo instrumentu klāsta un Pink Floyd mūzikā nozīmīgo skaņu efektu bibliotēkas pārzināšana viņam ļāvusi sesijas ievirzīt radoši konstruktīvā gultnē. Savukārt grupas dalībnieki vēlāk atzinuši, ka viņu nereti specifisko spēles tehniku un neparastos muzikālos risinājumus noteikusi nepietiekama profesionalitāte, ko viņi centušies aizstāt ar jaunrades meklējumiem.

Bundzinieks Niks Meisons (Nick Mason) memuāros “Iekšpuse uz āru: personiska Pink Floyd vēsture” (Inside Out: A Personal History of Pink Floyd, 2004) atceras, ka sesijas ritējušas visnotaļ mierīgi un bez īpašas spriedzes, savukārt N. Smits autobiogrāfijā “Džons Lenons mani sauca par normālu” (John Lennon Called Me Normal, 2008) raksta, ka nopietnas problēmas studijā sagādājis S. Bareta motivācijas trūkums un nepietiekama koncentrēšanās, kas izrādījās strauji progresējošas halucinogēnās narkotikas LSD izraisītas mentālas krīzes pirmie simptomi; lielāko ieinteresētību un iniciatīvu ieraksta procesā izrādījis grupas vēlākais līderis, basģitārists un dziedātājs Rodžers Voterss (Roger Waters), kura jaunrades potenciāls gan tobrīd ievērojami atpalicis no vēlāk apliecinātā.

Albumā dzirdama mūzika, kas jau iepriekš veidoja grupas koncertprogrammas pamatkodolu, liekot pamatus britu psihedēliskā, progresīvā un t. s. kosmiskā jeb speisroka (space rock) tradīcijām un cita starpā iedvesmojot arī vācu krautroka mūziķus. Londonas klubos grupa daļu šo kompozīciju spēlēja kā garus un improvizētus, distorsētas elektriskās ģitāras un elektroērģeļu skaņu faktūrām bagātus brīvas formas skaņdarbus, kuru sensoro iedarbību pastiprināja neparastas gaismu izrādes, stroboskopa efekts un psihedēlisku vizuālu tēlu projekcijas (N. Smits raksta, ka, sākot LP ieskaņošanu, viņš domājis, kā ierakstā kompensēt Pink Floyd priekšnesumā tik nozīmīgo vizuālo aspektu). Šim muzicēšanas novirzienam, kas vēlāk kļuva pazīstams kā kosmiskais roks, pieder arī albuma slavenākās kompozīcijas Astronomy Dominé un Interstellar Overdrive, kuru masīvi dinamiskais skanējums iegūts, vienu uz otra uzklājot divus ieskaņojumus – pirmajā grupa spēlē, brīvi improvizējot, otrajā – precīzi atkārtojot iepriekš veikto izpildījumu.

Citu S. Bareta un Pink Floyd jaunrades agrīnā perioda stilistisko šķautni veido bērnišķīgām intonācijām un tekstiem apveltītas popdziesmas neierastos takstsmēros un savdabīgos aranžējumos ar bagātīgu elektronisku skaņu efektu pielietojumu. Šīm dziesmām, tāpat kā S. Bareta jaunradei un britu psihedēlijai kopumā, raksturīga Lūisa Kerola (Lewis Carroll), Keneta Greiema (Kenneth Grahame) u. c. angļu fantāzijas rakstnieku ietekme un ilgpilna bērnības, dabas un pagātnes izjūta, kas S. Bareta lietotās LSD ietekmē izpaudusies paradoksālā, sapņainā tēlainībā un rokmūzikai neparastā tematikā. Dziesmas The Scarecrow protagonists sevi salīdzina par putnubiedēkli, kurš stoiciski pieņēmis savu likteni, dziesmā The Gnome rūķis sarkanā tunikā ar zilzaļu kapuci dzer vīnu un sajūsminās par dabas krāšņumu un savu brīvību, Lucifer Sam ir par S. Bareta kaķi, bet Matilda Mother varone ir meitene, kura nepacietīgi mudina māti turpināt senu pasaku un leģendu lasījumu, kas viņai ļauj gremdēties iztēles un fantāzijas pasaulē. Savukārt dziesmā Chapter 24 izmantota virkne atsauču uz senās Ķīnas literāro tekstu “Pārmaiņu kanons” jeb “Jidzjin” (易經/易经, Yìjīng, pirms 6. gs. p. m. ē.).

Atšķirībā no koncertizpildījuma, albumā šīs kompozīcijas dzirdamas koncentrētākā un izstrādātākā formā, ar uzsvērtāku melodisko savdabību, kas arī turpmāk ievērojami atviegloja Pink Floyd eksperimentālās mūzikas uztveri.

LP nosaukums aizgūts no K. Greiema grāmatas “Vējš vītolos” (The Wind in the Willows, 1908) septītās nodaļas – tajā aprakstīta galveno varoņu Žurka un Kurmja tikšanās vīzija ar dievu Pānu, kura stabules spēle pirms rīta ausmas abiem sniedz garīgu piepildījumu. 

LP iznākšana ASV un Kanādā tika pieskaņota grupas pirmajai ASV koncertturnejai, tādēļ Ziemeļamerikā tas – ar nosaukumu Pink Floyd – iznāca sešas nedēļas pēc pirmizdevuma Lielbritānijā. Šis izdevums sākas ar britu versijā neiekļauto singlu See Emily Play, turklāt tā saturs ir saīsināts, atsakoties no skaņdarbiem Astronomy Dominé; Flaming un Bike. Savukārt Flaming ASV, atšķirībā no Lielbritānijas, kur neviens albuma skaņdarbs atsevišķi netika izdots, iznāca singlā.

Lielbritānijā, kur Pink Floyd jau bija jaunās mūzikas cienītāju starpā visnotaļ pazīstama grupa, The Piper at the Gates of Dawn neilgi pēc iznākšanas sasniedza sesto vietu albumu tabulā un izpelnījās pārsvarā atzinīgas recenzijas, kurās tika slavēta gan mūzikas un skanējuma oriģinalitāte, gan izpildījums.

ASV publikai to pienācīgi novērtēt neļāva nepietiekams vietējās ierakstu kompānijas atbalsts un stilistiskas atšķirības starp britu un amerikāņu psihedēliskā roka traktējumu, bet visvairāk – grupas pirmās Ziemeļamerikas koncertturnejas kļūmīgā norise, ko īpaši sarežģīja S. Bareta narkotiku atkarības veicināta disfunkcionalitāte; šeit albums sākotnēji izpelnījās uzmanību vienīgi šaurā pagrīdes mūzikas vidē, Billboard tabulā nespējot pacelties augstāk par 131. vietu.

Nākamajās desmitgadēs The Piper at the Gates of Dawn kļuvis par vienu no Pink Floyd fanu vispretrunīgāk vērtētajiem darbiem. S. Bareta jaunrades cienītāji to pieskaita grupas nozīmīgākajiem sasniegumiem, bet citi, kas dod priekšroku tās vēlākajai, ievērojami atšķirīgajai mūzikai, reizēm pat neatzīst par “pilnvērtīgu” Pink Floyd albumu.

Savukārt vairums mūzikas kritiķu un vēsturnieku ir vienprātīgāki viedoklī par The Piper at the Gates of Dawn kā vienu no 20. gs. 60. gadu britu psihedēlijas nozīmīgākajiem paraugiem un S. Bareta savdabīgā talanta spilgtāko izpausmi. 2020. gadā žurnāla Rolling Stone ekspertu sastādītajā 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time) tas minēts 253. vietā; 2003. un 2012. gadā tas šajā reitingā ieņēma 347. pozīciju.

Raksturojot LP tapšanas laika muzikālo gaisotni Lielbritānijā, bieži pieminēts fakts, ka The Piper at the Gates of Dawn sesiju pirmajos mēnešos Abbey Road Otrajā studijā tapa Beatles albums Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band. Abi kļuva par psihedēliskā roka žanriskajiem stūrakmeņiem ar milzīgu ietekmi, kas neaprobežojās tikai ar mūzikas apriti, taču Beatles darbs psihedēlisko estētiku iepludināja meinstrīmā un t. s. augstajā kultūrā, savukārt Pink Floyd albums pārliecinoši demonstrēja tās nekomerciālās, ar eksperimentālas pagrīdes mākslas apriti saistītās saknes.