Viens no ievērojamākiem producentiem mūzikas industrijas vēsturē, būtiski veicinājis priekšstatu par producentu kā nozīmīgu muzikālās jaunrades procesa dalībnieku. Lielāko ievērību guvusi Dž. Mārtina sadarbība ar grupu The Beatles, taču strādājis arī ar daudziem citiem mūziķiem, t. sk. Džefu Beku (Jeff Beck); Mahavishnu Orchestra; America un Ultravox.

Piedzima un uzauga proletāriskā ģimenē. Vecākiem nepiemita īpaši izteiktas muzikālas intereses, taču Dž. Mārtins jau agrīnā skolas vecumā aizrāvās ar klavierspēli – tad arī atklājās, ka zēnam ir absolūtā dzirde. Pusaudža gados spēlēja deju orķestros un sapņoja kļūt par koncertpianistu. Otrā pasaules kara laikā, 17 gadu vecumā pieteicās dienestam Jūras flotes Gaisa spēkos; karam beidzoties, atradās virsnieku apmācības bāzē Trinidadā, tādēļ aktīvā militārdarbībā nepiedalījās. Pēc demobilizācijas studēja kompozīciju, kā arī klavieru un obojas spēli Gildholas Mūzikas un drāmas skolā Londonā (Guildhall School of Music and Drama) un strādāja britu sabiedriskās raidorganizācijas BBC mūzikas bibliotēkā.

1950. gadā Dž. Mārtins kļuva par ierakstu kompānijas Parlophone Records vadītāja Oskara Prūsa (Oscar Preuss) asistentu; Parlophone bija lielas un konservatīvas kompānijas EMI filiāle, kas izdeva dažādu žanru ierakstus, taču tās tirgus pozīcijas bija vājas. Sākotnēji Dž. Mārtina kompetencē bija klasiskās mūzikas ieskaņojumu pārraudzība, vēlāk arī džeza un britu tradicionālās mūzikas repertuārs.

1955. gadā Dž. Mārtins kļuva par Parlophone vadītāju un turpmāk kompānijas statuss mūzikas industrijā uzlabojās. Īpaši veiksmīga bija pievēršanās komēdijas žanram, ieskaņojot humoristiskus aktieru (t. sk. arī vēlāko teātra un kino prominenču Pītera Ustinova, Peter Ustinov; Pītera Sellersa, Peter Sellers; Spaika Miligena, Spike Milligan, Dadlija Mora, Dudley Moore, u. c.) priekšnesumus. Kaut arī, atšķirībā no mūsdienām, producenta darbs tolaik bija vairāk saistīts nevis ar radošo un tehnisko procesu, bet sesiju plānošanu un organizēšanu, šie komēdijieraksti, kuros daudz pielietoti dažādi skaņu efekti un netradicionāli ieskaņošanas paņēmieni, Dž. Mārtinam ļāva apgūt neordināras studijas darba iemaņas, kādu nebija vairumam viņa kolēģu.

50. un 60. gadu mijas periodā, par industrijas vadošo tendenci kļūstot orientācijai uz pusaudžu un jauniešu auditoriju, arī Dž. Mārtins par prioritāti izvirzīja gados jaunu izpildītāju piesaistīšanu. Sākotnēji Parlophone panākumi šajā virzienā bija pieticīgi, taču 1962. gadā Dž. Mārtins noslēdza līgumu ar Liverpūles grupu Beatles. Iepriekš to bija atraidījušas visas vadošās britu ierakstu kompānijas, taču dažos nākamajos gados, lielā mērā pateicoties Dž. Mārtina vadībā tapušiem ierakstiem, Beatles piedzīvoja strauju popularitātes kāpumu, kļūstot par vienu no visu laiku slavenākajām grupām, kuras ietekme un autoritāte arī 21. gs. saglabājusies ļoti augsta.

60. gadu 1. pusē panākumus guva arī Dž. Mārtina producēti Sillas Blekas (Cilla Black); Billija Dž. Kreimera (Billy J. Kramer); Gerry & the Pacemakers u. c. ar Beatles un grupas menedžeri Braienu Epstainu (Brian Epstein) saistītu Liverpūles mūziķu ieskaņojumi. 1963. gadā viņa producējumi 37 nedēļas ieņēma britu singlu tabulas 1. pozīciju, savukārt Parlophone izvirzījās par vadošo ierakstu kompāniju.

1965. gadā Dž. Mārtins pēc ieilgušām nesaskaņām ar EMI vadību, Parlophone atstāja (bet turpināja strādāt ar Beatles) un, piesaistot vēl dažus bijušos EMI darbiniekus, nodibināja neatkarīgu producentu kompāniju Associated Independent Recording (AIR), kurā darbojās visas turpmākās karjeras laikā.

Laikā no 1962. līdz 1969. gadam EMI ierakstu studijā Abbey Road Londonā ar Dž. Mārtina līdzdalību tapa visi oficiāli izdotie Beatles ieraksti, atskaitot Fila Spektora (Phil Spector) producēto albumu Let It Be un dažus citu kolēģu, kā arī pašu grupas mūziķu producētus skaņdarbus.

Kaut arī audzis pirms rokenrola un pēckara jaunatnes kultūras rašanās, producents labi izprata Beatles estētiskās saknes, grupas jauneklīgo vitalitāti un talantu bagātinot ar profesionāli pārliecinošu studijas skanējumu. Sadarbības pirmajos gados Dž. Mārtinam bija milzīga nozīme tās dalībnieku intuitīvās, bet neskolotās muzikalitātes izkopšanā, savukārt vēlāk viņa muzikālā inteliģence un erudīcija veicināja Beatles straujo radošo progresu un palīdzēja realizēt arvien izsmalcinātākas ieceres.

Memuāros “Viss, kas vajadzīgs, ir ausis” (All You Need Is Ears, 1979) Dž. Mārtins par robežšķirtni grupas attīstībā atzīst 1965. gadā veikto dziesmas Yesterday ieskaņojumu. Sākotnēji tas bija iecerēts kā Pola Makartnija (Paul McCartney) soloieraksts (balss un akustiskā ģitāra), taču pēc producenta ierosinājuma skanējums tika papildināts ar viņa aranžētu stīgu kvarteta priekšnesumu. Dž. Mārtins: “Ar Yesterday mēs pāraugām fāzi, kurā izmantojām tikai četrus instrumentus, un sākām eksperimentēt – tiesa, sākotnēji mūs ļoti ierobežoja primitīvie [tehnoloģiskie] līdzekļi, kas bija mūsu rīcībā, tādēļ bieži bijām atkarīgi no manas studijas darba pieredzes”.

Kopš 60. gadu vidus Beatles dziesmās (Eleanor Rigby; Penny Lane; All You Need Is Love; A Day In the Life u. c.) bieži dzirdami Dž. Mārtina izstrādāti stīgu vai pūšamo instrumentu partiju aranžējumi, kā arī daudzveidīgi skaņu efekti un tehniski komplicēti producēšanas paņēmieni. Piemēram, Strawberry Fields Forever ieskaņojums radās sarežģītu tehnisku manipulāciju rezultātā, apvienojot divas atšķirīgā tempā un tonalitātē ieturētas izpildījuma versijas; spilgti un novatoriski producējuma paraugi ir arī Rain; Tomorrow Never Knows; Being for the Benefit of Mr. Kite!; I Am the Walrus un daudzi citi ieraksti, ko grupa veikusi ar Dž. Mārtinu un skaņu inženieri Džefu Emeriku (Geoff Emerick).

Daudzos Beatles ieskaņojumos (A Hard Day’s Night; Rock and Roll Music; No Reply; Lovely Rita u. c.) dzirdamas Dž. Mārtina spēlētas klavieres un citi taustiņinstrumenti. Hrestomātisks studijas darba paraugs ir klavieru solo dziesmā In My Life, kas ieskaņots, magnētiskajai lentei tinoties uz pusi lēnāk par parasto ātrumu, bet dziesmas galaversijā atskaņots standartātrumā (divkārt paātrinot oriģinālierakstu), tā iegūstot baroka mūzikai raksturīgu klavesīna skanējumu.

Pēc Beatles izjukšanas (1970) Dž. Mārtins producējis tās koncertalbumu Live at the Hollywood Bowl (1977) ar 1964. un 1965. gadā veiktiem ierakstiem, kā arī citu iepriekš neizdotu ieskaņojumu albumus Anthology 1 (1995), Anthology 2 un Anthology 3 (abi 1996. gadā). 2006. gadā Dž. Mārtins un viņa dēls Džailzs Mārtins (Giles Martin, mūsdienās galvenais Beatles ierakstu skaņas restaurators) kā mūzikas režisori piedalījās pēc grupas dziesmu motīviem veidotas Kanādas cirka Cirque du Soleil izrādes Love tapšanā, kā arī producēja tāda paša nosaukuma albumu ar uzvedumā dzirdamiem Beatles ierakstu remiksiem.

Dž. Mārtins producējis vairākus 70. gados populārā poproka un folkroka trio America albumus, tāpat arī vokālās grupas The King’s Singers, rokgrupu Cheap Trick un UFO, jaunā viļņa grupas Ultravox un citu mūziķu ierakstus; īpašu kritikas ievērību izpelnījies džezroka grupas Mahavishnu Orchestra albums Apocalypse (1974), kas ieskaņots ar Londonas simfonisko orķestri (London Symphony Orchestra), kā arī Dž. Beka albumi Blow by Blow (1975) un Wired (1976).

1997. gadā Dž. Mārtins producēja bojāgājušas Velsas princeses Diānas (Diana, Princess of Wales) piemiņai veltītu Eltona Džona (Elton John) dziesmu Candle in the Wind 1997, kas ir viens no komerciāli veiksmīgākajiem singliem populārās mūzikas vēsturē.

Strādājis arī ar vairākiem Beatles dalībnieku solodarbiem: Ringo Stāra (Ringo Starr) debijas skaņuplati Sentimental Journey (1970) un P. Makartija Tug of War (1982), Pipes of Peace (1983) un Give My Regards to Broad Street (1984); kā līdzproducents piedalījies arī P. Makartnija Flaming Pie (1997) tapšanā.

2001. gadā, dzirdes zuduma dēļ beidzot aktīvu darbību mūzikas industrijā, Dž. Mārtins laida klajā albumu In My Life ar paša aranžētām un producētām Beatles dziesmām pazīstamu mūziķu un aktieru (Bobijs Makferins, Bobby McFerrin; Selīna Diona, Céline Dion; Fils Kolinss, Phil Collins; Šons Konerijs, Sean Connery, u. c.) izpildījumā.

Kā komponists un aranžētājs Dž. Mārtins darbojies arī kinomūzikas žanrā. Arī šajā jomā viņa ievērojamākie darbi saistīti ar Beatles. 1965. gadā Amerikas Kinoakadēmijas balvai (Academy of Motion Picture Arts and Sciences) “Oskars” (Oscar) tika nominēta viņa fona mūzika un orķestrāli Beatles kompozīciju aranžējumi grupas filmai “Grūtas dienas vakars” (A Hard Day’s Night, režisors Ričards Lesters, Richard Lester, 1964). Savukārt animācijas filmā “Dzeltenā zemūdene” (Yellow Submarine, režisors Džordžs Danings, George Dunning, 1968), kā arī tās mūzikas albumā līdzās Beatles dziesmām dzirdama Dž. Mārtina sacerēta un diriģēta simfoniska svīta.

Komponējis mūziku arī filmai “Dzīvo un ļauj mirt” (Live and Let Die, režisors Gajs Hamiltons, Guy Hamilton, 1973) par slepeno aģentu Džeimsu Bondu (James Bond), tāpat aranžējis un producējis tās tituldziesmu, ko sacerējis P. Makartnijs un izpilda autors ar grupu Wings. 1964. gadā Dž. Mārtins producēja citas Dž. Bonda piedzīvojumiem veltītas filmas “Zelta pirksts” (Goldfinger, režisors G. Hamiltons) tituldziesmu Šērlijas Besijas (Shirley Bassey) izpildījumā.

Savukārt režisora Maikla Šulca (Michael Shultz) muzikālai fantāzijas komēdijai “Seržanta Pepera Vientuļo siržu kluba orķestris” (Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band, 1978) Dž. Mārtins aranžējis un producējis vairāk nekā 20 Beatles dziesmu, ko izpilda The Bee Gees; Pīters Fremptons (Peter Frampton); Earth, Wind & Fire; Aliss Kūpers (Alice Cooper); Aerosmith un citi.

Dž. Mārtins uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1999) un godalgots ar sešām Grammy balvām. Producenta ieguldījums britu mūzikas industrijā un populārajā kultūrā novērtēts ar bruņinieka titulu (Knight Bachelor, 1996).

Pēc Dž. Mārtina nāves P. Makartnijs viņa nozīmi Beatles jaunradē rezumēja šādi: “Ja kāds bija pelnījis saukties par “piekto bītlu”, tad Džordžs [Mārtins].”