Jaunā laikmeta mūzikas žanrs ir ieguvis tādu pašu nosaukumu kā kustība, kas bija populāra 20. gs. 70. gados. Jaunā laikmeta kustība ietekmējās no daudzām tā brīža kontrkultūras parādībām, piemēram, alternatīvās medicīnas, meditācijas, Tālo Austrumu idejām, iezemiešu kultūras pielūgsmes, neošamanisma un neopagānisma, pašpalīdzības grupām, maģiskām praksēm. Šo kustību raksturoja daudzveidīgas un pretrunīgas idejas un vērtības. Par svarīgu uzskatīja garīgā un fiziskā vienotību (holistiskā pieeja), cilvēka idealizēšanu un tā potenciāla realizēšanu, opozīciju varas iestādēm un mūsdienu Rietumu zinātnei, paļaušanos uz personīgo pieredzi, nevis racionālismu. Aktuāla bija dabas tematika, sievišķības apbrīnošana un interese par misticismu. Jaunā laikmeta kustībai kopumā bija raksturīga interese par radošumu un mākslu. Mūzikas nozīme tajā bija dažāda — sākot no mūzikas izmantošanas ceremonijās un rituālos līdz pat terapeitiskam lietojumam. Šī kustība popularizēja mūziku kā fiziskās un emocionālās dziedināšanas līdzekli, kā rīku, kas palīdz iepazīt sevi. Ieraksti ar “Om” skandēšanu un citām meditāciju mantrām arī tiek klasificēti kā jaunā laikmeta mūzika.