20. gs. 80. gadu nogalē Baltijā sākās politiskais un ekonomiskais “atkusnis”, kas pavēra iespējas dažādu masu pasākumu rīkošanai. Sekojot pasaules rokmūzikas tradīcijām, arī Latvijā notika tematiskas mūziķu kopā sanākšanas ar saukļiem “Mēs – Liepājai”, “Roks pret narkomāniju” u. c. Festivālā jeb akcijā “Roks par neatkarību” tika nolemts dot iespēju rokmūziķiem un viņu atbalstītājiem paust savu attieksmi pret sabiedriski politisko kustību Latvijas Tautas fronti (LTF) un Latvijas Republikas neatkarību. Nosaukumā lietotais vārds “neatkarība” tika saistīts arī ar neatkarīgo jeb pagrīdes mūziķu piedalīšanos festivālā, jo padomju okupācijas laikā grupām, kas nepiedalījās pašdarbības ansambļiem obligātajās skatēs, iesniedzot Emīla Melngaiļa Tautas mākslas nama estrādes komisijai repertuāru apstiprināšanai, nebija tiesību publiski uzstāties un nebija savas koncertaparatūras. Žanriskā brīvība, kas valdīja festivālā, norādīja uz nepieciešamību pēc radošās, saturiskās, ne tikai politiskās neatkarības, kuras šķērslis bija padomju laika iekārta.
“Roks par neatkarību”
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Tā kā 26.03.1989. tika rīkotas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) tautas deputātu vēlēšanas, viens no festivāla “Roks par neatkarību” nolūkiem bija aģitēt par LTF kandidātiem, arī apliecināt tautas noskaņojuma vienotību notikuma priekšvakarā. Vēl viens 80. gadu otrās puses nozīmīgs nacionāli politisks spēks bija Vides Aizsardzības klubs (VAK), kura pārstāvis Rems Razums kopā ar LTF akciju centra vadītāju Imantu Kulinski kļuva par galveno festivālā virzītājspēku. Piesaistot LTF finansējumu, par pirmā festivāla kuratoriem kļuva jurists Gunārs Kusiņš un muzikologs Arnolds Klotiņš. Visi mūziķi uzstājās bez atlīdzības, ienākumi par biļetēm nonāca LTF rīcībā.
Pirmais festivāls “Roks par neatkarību” notika 1989. gada pavasarī no 17.03. līdz 19.03. Rīgas Sporta pilī, koncertu sākums bija plkst. 18.00. Trijos koncertos uzstājās 20 dažādu stilu latviešu grupas jeb apmēram 120 mūziķu. To vidū bija tobrīd ļoti populāri mūziķi, tā arī mazāk zināmas grupas, pārstāvot neatkarīgo (indie) strāvu, smago roku u. c. Sēdvietas bija izvietotas zāles malās, centrā publika varēja brīvi kustēties, dejot, kas bija neierasti koncertdzīvē.
Katrai festivāla dienai bija tematiska ievirze. Pirmajā festivāla koncertā, kas bija veltīts starptautu attiecībām, uzstājās septiņas grupas, kas pārstāvēja smago roku (“Monro”, “Salamandra”, krievu valodā dziedošie Rīgas rokkluba pārstāvji, grupas TWINS un “Cements” u. c.), kā pēdējā – “Līvi”. Otrās dienas devīze bija ekoloģija, uzstājās “Zig Zag”, “K. Remonts”, “Aurora”, “19 Gadi Pirms Sākuma”, Roberts Gobziņš, festivālā debitēja rokgrupa “Linga”, noslēgumā muzicēja “Dzeltenie pastnieki” un “Jumprava”, pirms kuras uzstāšanās skanēja folklorista Andra Mičuļa runa un priekšnesums. Trešās – politiskās dienas mūziķi bija “Odis”, “Jauns Mēness”, uzstājās igauņu grupas In spe un Vanemõde. Kopā ar “Opus Pro” muzicēja komponists Zigmars Liepiņš, no Igaunijas ieradās dziedātājs Teniss Megi (Tõnis Mägi) ar speciālu priekšnesumu. Festivālā valdīja pacilāta gaisotne, plīvoja sarkanbaltsarkanie, tobrīd vēl neatļautie Latvijas karogi, skanēja saukļi “Brīvību Latvijai”, “Neatkarību!”. Pasākumu apmeklēja Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) jaunatnes nodaļas, apvienības “Helsinki-86”, LTF biedri, ar runu uzstājās Juris Dobelis, zālei vienojoties sauklī – “brīvību, brīvību!” Pirms grupu “Ludvigs Dzird” un “Pērkons” priekšnesuma uzstājās LTF pārstāvji, pieprasot anulēt Molotova-Ribentropa paktu. Koncerta izskaņu, zālē dejojot rokenrolu kopā ar grupu “Arhīvs”, varēja vērot televīzijā, jo festivālam pieslēdzās ražošanas apvienība “Labvakar”.
Festivālu vadīja Artis Dzērve un Artis Volfs. “Roks par neatkarību” izraisīja lielu ārzemju preses interesi, kas bija saistīta ar politisko situāciju Latvijā, uz to ieradās žurnālisti no Polijas, Somijas, Portugāles, Francijas, Amerikas Savienotajām Valstīm, Rietumvācijas. Uz trim koncertiem sapulcējās kopskaitā apmēram 15 000 klausītāju.
Otrais festivāls “Roks par neatkarību” notika 1990. gada 30.04., 01.05. un 02.05., kur piedalījās 30 grupas. Togad darbojās jau divas skatuves – Rīgas Sporta pilī (sestdien un svētdien notika divi koncerti – plkst. 14.00 un 19.00, pārējās dienas – viens koncerts plkst. 19.00), kā arī Tramvaju un trolejbusu pārvaldes kultūras namā (koncerts sestdienas naktī), tika izdots festivāla buklets un katras dienas avīze. Pirmās dienas vakarā skanēja smagais roks, uzstājās grupas “Salamandra”, “Monro”, “Piligrims”, “Līvi”, “Opus Pro” u. c. Sestdien dienas koncertā muzicēja “Zig Zag”, “Ģenerālis Burts”, “Linga”, “Aurora”, “K. Remonts”, vakarā “Diskomforts”, Dr. Blues, Hot Dogs, Valdis Vanadziņš ar grupu, “Odis”. Svētdienas dienas koncertā uzstājās “Jaunais laiks”, “Tobago”, “Lādezers”, “Vecās mājas”, “Elpa”. Festivāla noslēgumā muzicēja “Linga”, “Jauns Mēness”, “Zodiaks”, Pits Andersons ar “Arhīvu”, “Remix”. TTP klubā šaurākam lokam priekšnesumus sniedza “Parks”, “Kaija”, “NSRD”, “Opium”, “Balle”, “EGO”, “19 Gadi Pirms Sākuma”, Ingus un Edīte Baušķenieki un apvienība “Diktors Viktors” u. c. Festivālu ar sponsoru (apgāds “Staburags”, Latvijas Filharmonija, Rīgas Komercbanka, firma “Stils” un JEC “Forums”), bez LTF palīdzības, organizēja R. Razums, I. Kulinskis u. c., koncertus vadīja Uģis Polis un diskžokejs Jānis Krauklis. Festivāla dalībnieki parakstīja rezolūciju “Par neatkarību” ar aicinājumu atjaunot valstisko neatkarību, ar kuru vērsās pie Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa un Latvijas Republikas Augstākās padomes.
Arī saulainā laika iespaidā festivāla apmeklētāju skaits nesasniedza cerēto, jo tika pārdoti 8000 biļešu; pasākums nesa lielus finansiālus zaudējumus. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ tika nolemts turpmāk pasākumu vairs nerīkot.
“Roks par neatkarību” bija pirmais daudzdienu rokfestivāls Rīgā ar patriotiski noskaņotu mūziķu piedalīšanos un lielu publikas interesi. Tā dalībnieki, piekrītot piedalīties šādas devīzes pasākumā, atklāti pauda attieksmi pret tautas augošo prasību pēc neatkarības. Neatkarības ideja tika manifestēta mūzikā, pasākuma noformējumā, runās. Festivālā bija daudz politisku lozungu, nacionāli noskaņotiem politiķiem bija iespēja izteikties, uzrunāt klātesošos, aģitēt par LTF (1989). Pasākumā piedalījās gan mazāk zināmas, gan slavenas pašmāju grupas no dažādām Latvijas pilsētām (Rīga, Liepāja, Ogre, Daugavpils u. c.), arī viesi no Igaunijas. Gan 1989., gan 1990. gada pasākumos dalībnieku vidū bija Rīgas rokkluba (Rīgas mūsdienu mūzikas kluba) krievvalodīgas grupas, lai ar to daiļradi iepazīstinātu arī latviešu klausītājus, tika uzsvērts jēdziena “neatkarīgs” – indie – lietojums mūzikas vidē. Vairākiem kolektīviem šī bija pirmā iespēja uzstāties uz tik lielas skatuves ar augstas kvalitātes apskaņošanas aparatūru (skaņu režisors Juris Morics), festivālā savu pirmo lielo koncertu sniedza “Linga” (1989), “Tobago” (1990).
Līdztekus milzīgai ārzemju preses interesei un pozitīvām atsauksmēm, bija viedoklis, ka akcija “Roks par neatkarību” devalvē neatkarības jēdzienu, citi kritizēja publikas uzvedību, baudot mūziku, nevis vienojoties politiskā manifestācijā.
Ja pirmajam festivālam “Roks par neatkarību” (1989) tika izvirzīts konkrēts mērķis – atbalstīt LTF, tad tas tika sasniegts, jo 26.03. PSRS tautas deputātu vēlēšanās LTF kandidāti uzvarēja 80 % Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vēlēšanu apgabalu. Pēc otrā festivāla (1990) 04.05. Latvija pasludināja savu neatkarību, ko var uzskatīt par simbolisku sakritību.
Ņemot vērā, ka mērķis – sasniegt neatkarību – bija piepildīts, tad turpmāk pasākuma rīkošana ar šādu saukli nebija nepieciešama.