Grupas “Jauns Mēness” (1986–2013) darbības virzienu noteica tās dibinātājs Ainars Mielavs, darbojoties ciešā muzikālā tandēmā ar ģitāristu Gintu Solu. Grupa visā pastāvēšanas laikā baudīja lielu popularitāti, atskaņoja dziesmas ne tikai latviešu, bet arī angļu un krievu valodā, guva starptautisku ievērību.

Audzis muzikālā ģimenē, A. Mielavs veidojās par izteiktu melomānu – skolā dziedāja korī, apmeklēja ģitārspēles nodarbības, centās izveidot pats savu grupu. Mācoties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) 2. kursā, A. Mielavs sāka diskžokeja gaitas Poligrāfiķu kluba diskotēkā, ar laiku sāka piedziedāt populārām dziesmām, sacerēja tām vārdus latviešu valodā. Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) dizaina grafikas nodaļas absolvēšanas viņš strādāja par gleznošanas skolotāju RLMV, paralēli turpinot diskžokeja darbu, kurā tika gūta republikas mēroga atzinība konkursos, skatēs.

1985. gadā kopā ar komponistu un pianistu Uldi Marhilēviču A. Mielavs līdz dziesmas formai realizēja dažas muzikālās un tekstuālās idejas; kopdarbs “Nedalāmā” ieguva 6. vietu radio raidījuma “Mikrofons ‘85” aptaujā par populārāko dziesmu Latvijā. Tas bija stimuls veidot grupu. Popularitāti A. Mielavam nodrošināja arī līdzdalība viņa brālēna Jāņa Šipkēvica televīzijas raidījumā “Videoritmi”, kas atspoguļoja populārās mūzikas novitātes ārzemēs un Latvijā. Iespaidīgā informācijas apjoma ietekmē A. Mielavs nolēma veidot rokgrupu, lai tās karjeru veidotu saskaņā ar rietumu paraugiem, domājot par ne tikai iespaidīgu mūziku, bet arī mērķtiecīgu darbības stratēģiju un vizuālo tēlu. 

1986. gada sākumā, līdzdarbojoties J. Šipkēvicam un grupas “Credo” ģitāristam Armandam Alksnim, tika ieskaņota A. Mielava nākamā dziesma “Vienīgā”. Grupas veidošanā tika iesaistīti grupas “Dzeltenie pastnieki” dalībnieki: taustiņinstrumentālists un ģitārists Viesturs Slava un sitaminstrumentu mūziķis Ilgvars Rišķis, taču viņu muzikālās intereses atšķīrās no A. Mielava vēlmes līdzināties grupu U2 un The Police skanējumam un spēles manierei.

1986. gada pavasarī A. Mielavs iepazinās ar iepriekš pankroka grupā “Dzelzs ceļš” spēlējušo ģitāristu G. Solu un viņa grupas kolēģi basģitāristu Aivi Kalvānu. Turpmāk grupas daiļrades pamatā lielākoties bija A. Mielava un G. Solas kopīgi radītās dziesmas, kurām A. Mielavs deva muzikālo ideju, tekstu, bet G. Sola veidoja precīzu melodisko un harmonisko izteiksmi, aranžējumi tapa grupas kopdarbā. Pirmais ieraksts dziesmai “Kā atvarā” notika Ingus Baušķenieka (“Dzeltenie pastnieki”) mājas studijā. 1987. gada sākumā pēc vēl divu dziesmu “Nemanot” un “Iedomas” ieskaņojuma Vissavienības skaņuplašu firmas “Melodija” Rīgas skaņu ierakstu studijā tika atrasts bundzinieks Egons Lapiņš, kura vietā drīz vien stājās A. Kalvāna dzīvokļa biedrs Guntars Račs. Grupas pirmais koncerts 1987. gada vasarā Baldonē notika jau ar nosaukumu “Jauns Mēness”; vārds “mēness” bieži iekļauts A. Mielava 20. gs. 80. gadu otrajā pusē sacerētajos dziesmu vārdos. Togad ansamblis koncertēja arī Ogrē, sniedza spilgtu un jau atzīstama muzikālā līmeņa priekšnesumu mūzikas un mākslas festivālā “Bildes”. Grupai nebija sava oficiāla saimnieka, tā nepiedalījās pašdarbības mūziķu tarifikācijas skatēs. Kad dienestā uz dažiem mēnešiem tika iesaukts bundzinieks G. Račs, grupa atsāka mēģinājumus ar V. Slavu un I. Rišķi – šādā sastāvā tika nospēlēts tikai viens koncerts.

1988. gada pirmajā pusē “Jauns Mēness” aktīvi mēģināja Poligrāfiķu kultūras nama mazajā zālē. Pavasarī tika atrasta oficiāla mājvieta – agrofirma “Mālpils”, kas atbalstīja ar līdzekļiem – tehniskā bāze deva iespēju iegādāties kvalitatīvus instrumentus, aparatūru. 1988. gada vasarā uz apmēram gadu pievienojās taustiņinstrumentālists Andris Ūdris, tobrīd grupa nekoncertēja. Viens no iemesliem bija arī G. Solas pamatdarbs grupā “K. Remonts”, no kura ģitārists pilnībā atteicās tikai 1989. gadā.

Notika vairāku jaunās programmas dziesmu (“Bailes”, “Esmu vēl dzīvs”, “Tiesa” u. c.) ieskaņojumi Latvijas Radio studijā; kā dzejnieks grupas “Jauns Mēness” mūzikā sevi pieteica arī G. Račs. A. Mielavs lielu uzmanību pievērsa “Jauns Mēness” vizuālajai identitātei, grupas logotips tapa sadarbībā ar mākslinieku Ilmāru Blumbergu. Notika fotosesijas ar Latvijas labākajiem fotogrāfiem, izpelnoties uzslavas par mūziķu pievilcību un fotogēniskumu (ādas jakas, gari mati). 

1989. gadā grupai pievienojās vēl viens ģitārists – Uģis Tirzītis, iepriekš spēlējis Kaspara Dimitera grupā “Slēģi”. “Jauns Mēness” piedalījās pavasarī notikušajā vairākdienu festivālā “Roks par neatkarību”, pēc tam sāka aktīvu koncertdarbību, notika arī pirmais koncerts ārzemēs – Zviedrijā, 6. Eiropas latviešu dziesmu svētkos Helsingborgā. “Mikrofona ‘89” aptaujā dziesma “Bailes” sasniedza 17. vietu.

1990. gada sākumā notika apjomīga koncertturneja pa Latvijas kultūras namiem. Vasarā “Jauns Mēness” startēja Kārlshamnas popmūzikas festivālā Zviedrijā; rudenī ar trimdas tautiešu un J. Šipkēvica starpniecību tika sarīkota ierakstu sesija Londonā, kur ieskaņotas dziesmas “Spogulis”, “Debesis nāks lejā” latviešu un  angļu valodā, notika neliels koncerts nomales klubā. Ķeltu roka (The Pogues, The Waterboys) iespaidā radītajā dziesmā “Pārcēlājs” ieskanējās tautiskas intonācijas, kokli un dūdas tajā iespēlēja Valdis Muktupāvels.

Arvien augošās popularitātes iespaidā grupu “Jauns Mēness” trimdas latvieši uzaicināja uzstāties Ziemeļamerikā – Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā. No turnejas gada beigās atgriezās tikai A. Mielavs un G. Sola, lai piedalītos “Mikrofons ‘90” aptaujas noslēguma koncertā. Dziesmas “Pārcēlājs” priekšnesumā viņiem pievienojās V. Muktupāvela brālis Māris Muktupāvels – folkloras kopu “Skandinieki” un “Iļģi” dalībnieks. Gaidot uzstāšanos, viņš “saspēlējās” improvizācijā ar G. Solu, un A. Mielavs nolēma nākamo grupas sastāvu orientēt uz jaunu skanējumu – rokmūzikas un latviešu folkloras sintēzi. Pārējie trīs “Jauns Mēness” dalībnieki – G. Račs, U. Tirzītis un A. Kalvāns – 1991. gadā izveidoja popgrupu “bet bet”.

1991. gada sākumā pēc A. Mielava uzaicinājuma grupai “Jauns Mēness” pievienojās bundzinieks Juris Kroičs un basģitārists Ilvars Zālītis, abi iepriekš spēlēja grupā “K. Remonts”. Atjaunotajā sastāvā pirmais skaņdarbs bija dziesma “Piekūns skrien debesīs”, kas kļuva par stūrakmeni jaunajam “Jauns Mēness” skanējumam, kuru muzikologs Artēmijs Troickis definēja kā “baltu (baltiešu) roku”. Dziesma sasniedza 3. vietu “Mikrofona ‘91” aptaujā, bet dziesma “Pārcēlājs” togad ierindojās 13. vietā.

Piesaistot menedžeri Ojāru Grasmani, tika nolemts iekarot par Latviju plašāku mūzikas tirgu, dziedāt angļu valodā. Par pirmo starptautisko startu kļuva Tallinas festivāls “Rock Summer ‘91”, kam augustā sekoja piedalīšanās Sopotas Starptautiskajā popmūzikas festivālā (Sopot International Song Festival) Polijā. Tur nevienam nepazīstamā grupa no Latvijas izcīnīja Grand Prix (25 000 USD), kā arī vairākas speciālbalvas no akreditētajiem žurnālistiem un uzņēmumiem Samsung, Yamaha un citiem. Septembrī “Jauns Mēness” piedalījās festivālā Viļņā, oktobrī Starptautiskajā popmūzikas festivālā (International  Popsong Festival) Bregencā, Austrijā, grupa ieguva augstāko Golden Woge balvu un naudas prēmiju. Dziesmas “Piekūns skrien debesīs” videoklipu (rež. Andris Freidenfelds) parādīja kabeļtelevīzijas tīklā MTV un franču mūzikas kanālā MCM; veidojās daudzsološi starptautiski kontakti ar producentiem ārzemēs.

1991. gada nogalē tika izdota pirmā šā sastāva skaņuplate “Aizlaid šaubas negaisam līdz”, kas tematiski sasaucās ar toreizējo sabiedrības noskaņojumu, atgūto neatkarību. Liela nozīme grupas skanējumā ierakstos un koncertos bija skaņu režisoram Tālim Timrotam.

1992. gada sākumā “Jauns Mēness” sniedza koncertus Lielajā ģildē, kuros kā īpašie viesi piedalījās ģitārists Aigars Voitišķis un “Iļģi”. Martā grupa devās uz ASV, kur uzstājās tādās pasaulslavenās vietās kā CBGB (Ņujorka), Metro Cabaret (Čikāga), 1st Avenue (Mineapolisā) un citur. Kopā ar trimdas latviešu vides angļu valodas konsultantiem tapa jaunu dziesmu albums Show In The Mirror. Orientēts uz starptautisko mūzikas tirgu, tas tomēr savu mērķi nesasniedza. Pēc prezentācijas koncertiem Latvijā grupa ieturēja pauzi savā darbībā, lai pārstrukturētu ambīcijas. Folkroka stilā radītā dziesma “Kad mēness jūrā krīt” ieguva 4. vietu “Mikrofona ‘92” aptaujā.

Atguvis stabilitāti līdz ar diskžokeja darbu Radio SWH, A. Mielavs ķērās pie grupas “Jauns Mēness” darbības atjaunošanas. 1994. gada nogalē to pieteica dziesma “Tavs superveikals” ar rāmāku, melodiskāku noskaņu kā iepriekš. Albuma “100+1 vēlēšanās” (1995) materiāla pamatu divatā radīja A. Mielavs un G. Sola, kā viesmūziķi ierakstā piedalījās Ilga Reizniece, Uģis Prauliņš, “Rīgas kamermūziķi”. Tika izdota arī labāko dziesmu izlase The Best. 

Pēc daudziem nelieliem koncertiem klubos 1995. gada nogalē Rīgas Kongresu namā notika iespaidīgs grupas “Jauns Mēness” “atgriešanās” koncerts ar viesu līdzdalību. Koncerta 1. daļā albumu “Krusta skola” prezentēja Kaspars Dimiters, ar kuru sadarbojās G. Sola.

Albuma “Sirdspukstu intervāls” (1996) tapšanas laikā I. Zālīša vietā basu spēlēja trimdas latviešu grupas “Akacis” dalībnieks Gatis Gaujenieks, vēlāk viņš piebiedrojās tobrīd jau par postfolkloras grupu kļuvušajiem “Iļģiem”. Ierakstos un koncertos vairākkārt piedalījās arī ģitārists A. Voitišķis. Albuma dziesma “Horizonts” kļuva par 1996. gada radiohitu. Albums “Sirdspukstu intervāls” tika ieskaņots un izdots arī krievu valodā ar cerību paplašināt auditoriju Austrumu virzienā, kas tomēr gaidītos panākumus nenesa. Arī tādēļ tika nolemts atkal meklēt iedvesmu latviešu folklorā – “Jauns Mēness” ieskaņoja divas M. Muktupāvela Sventājā pierakstītas tautas dziesmas “Ai, jel manu vieglu prātu” un “Kur tu iesi, jūras zeņķi”. 1997. gada pavasarī izdotais folkroka stilā ieturētais albums “Garastāvoklis” ar tautasdziesmām un to stilizācijām kļuva par vienu no gada visvairāk pārdotajiem diskiem, sagādāja grupai daudz jaunu cienītāju, par spilgtu skanējumu un koncertu atmosfēru gādāja atraktīvās dziedātājas un vijolnieces I. Reiznieces iesaistīšanās “Jauns Mēness” sastāvā. Togad tika atzīmēta grupas desmit gadu pastāvēšanas jubileja tūrē ar noslēgumu Rīgas Kongresu namā.

Dibinot ierakstu izdevniecību “Upe”, A. Mielavs koncentrējās uz izdevēja darbību, viņa dziedātāja un dziesmu autora ambīcijas ieguva jaunu virzienu – īstenojās sadarbībā ar komponistu Imantu Kalniņu un citiem. Radošās jaudas trūkums bija jūtams “Jauns Mēness” albumā “Dzīvotājs”, par kuru un pēdējo gadu koncertprogrammām pašiem mūziķiem par lielu pārsteigumu piešķirta Latvijas “Lielā mūzikas balva 1998”. Dažos koncertos kā basģitārists piedalījās Andris Alviķis. 2000. gadā “Jauns Mēness” vasarā vairākkārt uzstājās Latvijas brīvdabas estrādēs, taču A. Mielava soloalbums “Es nāku uz taviem smiekliem” (2000) apliecināja grupas darbības noslēgumu.

2001. gadā par “Jauns Mēness” darbību atgādināja izdevniecībā “Upe” izdotā četru disku kolekcija, kurā apkopoti 80. gadu ieraksti, kā arī trīs pirmās skaņuplates.

2005. gadā bijušie “Jauns Mēness” dalībnieki – A. Mielavs, G. Sola un J. Kroičs – izveidoja grupu “Mielavs un Pārcēlāji”, kas turpmāk izdeva albumus, sniedza koncertus, kuros skanēja arī “Jauns Mēness” dziesmas.

2012. gadā par godu grupas dibināšanas 25. jubilejai “Jauns Mēness” apvienojās koncertam “Palladium” koncertzālē, kas ierakstīts un izdots DVD. Klausītāju atsaucība bija tik liela, ka koncerts tika atkārtots 2013. gada februārī. Pēc priekšnesuma 2013. gada vasarā festivālā Positivus, Salacgrīvā, “Jauns Mēness” oficiāli beidza savu pastāvēšanu.

Grupa “Jauns Mēness” ir viena no starptautisku festivālu lauriem vainagotākajām rokgrupām Latvijā, kam savas darbības laikā bijusi iespaidīga attīstība no aktuālu rietumu grupu stila kopēšanas līdz oriģinālam, unikālam folkroka skanējumam, kurš ieguva apzīmējumu “baltu roks”. Pretēji praksei, ka ansamblis kļūst par kāda skaņraža muzikālo laboratoriju, “Jauns Mēness” līderis A. Mielavs arī bez muzikālās izglītības spēja savām radošajām idejām atrast piemērotus īstenotājus, realizēja rokmūzikas kolektīvās daiļrades principu tandēmā ar ģitāristu G. Solu. Grupas darbības pamatā bija rietumos aprobēti principi, vienlaikus muzikālajā stilistikā A. Mielavs mērķtiecīgi virzīja savu kolektīvu pa paša izveidotas stratēģijas trajektoriju. Par tās veiksmi liecina Latvijas “Lielā mūzikas balva 1998”. 

“Jauns Mēness” gan ar savu mūziku, gan dalībnieku rūpīgi pārdomāto izskatu 20. gs. 80. gados iemiesoja jauniešu ilgas pēc izlaušanās ārpus padomju estrādes mūzikas un pelēcīgā dzīvesveida ietvariem. 90. gados Latvijas neatkarības apstākļos grupa pēc neveiksmīgajiem mēģinājumiem veidot stabilu karjeru arī ārpus savas valsts atgriezās pie latviešu tautas mūzikas integrācijas roka formulās, guva nedalītu publikas atzinību ar saviem enerģijas un veiksmīgu dziesmu uzlādētajiem koncertiem. Daudzas grupas “Jauns Mēness” dziesmas ir iekļuvušas latviešu roka klasikas zelta fondā. Dziesmas “Piekūns skrien debesīs” videoklips kļuva par pirmo Latvijas produktu, kas izrādīts MTV. Ansambļa daiļrade turpinājusi dzīvot A. Mielava projektos, solokoncertos.

A. Mielavs (balss, 1986–2013)

G. Sola (ģitāra, 1986–2013)

U. Tirzītis (ģitāra, 1988–1989)

A. Kalvāns (bass, 1986–1989)

G. Račs (sitamie instrumenti, 1987–1989)

I. Zālītis (bass, 1990–2001)

J. Kroičs (sitamie instrumenti, 1990–2013)

M. Muktupāvels (balss, kokle, dūdas u. c., 1990–2013)

G. Gaujenieks (bass, 1997)

I. Reizniece (balss, vijole, 1998–2001)

LP*, Aizlaid šaubas negaisam līdz, Rīga, RiTonis, 1991.

LP, Show In A Mirror, pašizdevums, 1992.

MC**, CD***, 100+1 vēlēšanās, Rīga, Radio SWH L&M Ieraksti, 1995.

MC, CD, The Best Of Jauns Mēness, Rīga, Radio SWH L&M Ieraksti, 1996.

CD, Sirdspukstu intervāls, Rīga, MicRec, 1997.

CD, Интервал cердцебиений, Rīga, MicRec, 1997.

CD, Garastāvoklis, Rīga, Upe, 1997.

CD, Dzīvotājs, Rīga, Upe, 1998.

4CD, Jauns Mēness. Kopotie ieraksti,  Rīga, Upe, 2001.

CD, 25 Gadi: Koncerts Palladium, Rīga, Upe, 2013.

* vinila skaņuplate

** magnētiskā kasete

*** kompaktdisks