Muzicējusi bieži mainīgās roka un folkroka stilistikās. Kopš pastāvēšanas sākuma (1983) grupā darbojušies daudzi mūziķi (galvenokārt no Lielbritānijas un Īrijas), bet vienīgais pastāvīgais dalībnieks ir tās dibinātājs, vokālists, ģitārists, galvenais dziesmu autors un producents Maiks Skots (Mike Scott).

M. Skots ir dzimis 1958. gadā Edinburgā (Skotija), kopš bērnības interesējās par literatūru un mūziku un pusaudža vecumā sāka spēlēt vienaudžu grupās. 20. gs. 70. gadu otrajā pusē viņš gadu studēja filozofiju un angļu literatūru Edinburgas Universitātē (University of Edinburgh), kā arī izdeva paša veidotu mūzikas žurnālu jeb fanzīnu. Šajā laikā M. Skots identificējās ar pankroku un 1978. gadā ar skolasbiedru Džonu Koldvellu (John Caldwell) nodibināja grupu Another Pretty Face. Tai izdevās noslēgt līgumu ar ierakstu kompāniju Virgin Records, no kura gan Virgin atteicās pēc pirmā, nekad neizdotā albuma ieskaņošanas. 80. gadu sākumā, pārceļoties uz Londonu (Anglija), grupa tika pārdēvēta par Funhouse (pēc The Stooges tāda paša nosaukuma albuma).

1981. gadā, vienatnē ieskaņojis vairāku dziesmu demoversijas (tostarp arī Waterboys debijas albumā dzirdamos December un The Three Day Man ierakstus), ko Dž. Koldvells vērtēja skeptiski, M. Skots grupu atstāja un turpināja strādāt studijā – gan vienatnē, gan piesaistot citus mūziķus, tā liekot pamatus jaunai grupai. Noslēdzot līgumu ar ierakstu kompāniju Ensign Records un ieskaņojot pirmo albumu, tā tika nosaukta par The Waterboys (no angļu ‘ūdenszēni’, aizguvums no Lū Rīda, Lou Reed, dziesmas The Kids). M. Skota autoritātes šajā laikā bija L. Rīds, Bobs Dilans (Bob Dylan), Deivids Bovijs (David Bowie), Petija Smita (Patti Smith), The Clash un Vens Morisons (Van Morrison).

Debijas singls A Girl Called Johnny (1983, veltījums P. Smitai) un pirmie albumi – The Waterboys (1983) un A Pagan Place (1984) – M. Skotu pieteica kā spilgtu dziesmu autoru ar izteiksmīgu, emocionāli kaismīgu dziedājuma manieri. Pankroka un postpanka estētikas šajos albumos saplūdušas emocionāli sakāpinātā, daudzslāņaini masīvā Fila Spektora (Phil Spector) “skaņas sienas” un Brūsa Springstīna (Bruce Springsteen) ierakstu producējuma ietekmētā jaunā viļņa ģitārmūzikas skanējumā, kurā nozīmīga loma bija arī klavierēm (bet ne sintezatoriem), saksofonam un trompetei. Atsaucoties uz otrā albuma dziesmu The Big Music, kurā apcerēta muzikālas transcendences ierosināta garīga transformācija, britu prese šo skanējumu iedēvēja par “lielo mūziku”.

Darbības agrīnā perioda kulmināciju un lielās mūzikas skanējuma pilnīgāko realizāciju Waterboys sasniedza ar trešo albumu This Is the Sea (1985), kurš tās māksliniecisko un komerciālo potenciālu ļāva pielīdzināt tobrīd pasaulē pazīstamākajai no britu salām nākušajai ģitārmūzikas grupai U2 (1984. gadā Waterboys bija U2 iesildītājgrupa Amerikas Savienoto Valstu, ASV, koncertturnejā). Albumā dzirdami arī Lielbritānijas sociālpolitiskās realitātes motīvi un mīlas lirika, taču tā pamattematiku M. Skots raksturojis kā “apziņas un apzinātības paplašināšanu”; 2024. gadā mūzikas mediju ievērību izpelnījās This Is the Sea tapšanu dokumentējošs sešu kompaktdisku (CD) izdevums 1985.

Trešajā albumā iekļauta arī grupas populārākā dziesma The Whole of the Moon. 1985. gadā tā ierindojās Apvienotās Karalistes (AK) singlu topa 26. vietā, taču atkārtots izdevums 1991. gadā šo rezultātu ievērojami uzlaboja, sasniedzot tabulas trešo pozīciju. Šis skaņdarbs piedzīvojis arī Faionas Eplas (Fiona Apple), Dženiferas Vornsas (Jennifer Warnes) un citu mūziķu interpretācijas; koncertos The Whole of the Moon izpildīja arī Prinss (Prince), kura ietekmē dziesma sacerēta.

Nozīmīgi mūziķi Waterboys sastāvā līdzās M. Skotam šajā laikā bija saksofonists un multiinstrumentālists Entonijs Tistltveits (Anthony Thistlethwaite, vēlāk grupas The Saw Doctors dalībnieks) un taustiņinstrumentālists Karls Vollingers (Karl Wallinger), kurš grupai pievienojās otrā albuma ieskaņošanas laikā, bet pēc This Is the Sea to atstāja, turpmāk muzicējot soloprojektā The World Party (nosaukums aizgūts no Waterboys dziesmas). This Is the Sea sesijās debitēja vijolnieks Stīvs Vikems (Steve Wickham), kurš bija piedalījies Šineidas O’Konoras (Sinéad O’Connor) un U2 agrīnajos ierakstos, kā arī aizrāvās ar īru tautas mūziku, un pēc albuma iznākšanas viņš kļuva par Waterboys pamatsastāva dalībnieku, būtiski ietekmējot tālāko muzikālo virzību.

Pēc This Is the Sea koncertturnejas, kurā Waterboys piedzīvoja vairākas dalībnieku nomaiņas, M. Skots apmetās uz dzīvi Spidlas ciemā Īrijas rietumdaļā. Šeit grupu papildināja ziemeļīru basģitārists Trevors Hatčinsons (Trevor Hutchinson) un vairāki īru mūziķi, un tā nodevās intensīvām un ļoti produktīvām ierakstu sesijām, apgūstot jaunu muzikālo identitāti ar stipri izteiktām īru un skotu tautas mūzikas, arī amerikāņu folka, kantri un gospeļa ietekmēm. Lielās mūzikas nomaiņa pret ievērojami “tautiskāku” skanējumu ar bagātīgu vijoļu, mandolīnu un akordeona izmantojumu albumā Fisherman’s Blues (1988) samulsināja daļu agrāko cienītāju, tomēr tas nodrošināja grupas pirmo Top 20 rezultātu un līdz ar This Is the Sea bieži minēts kā viena no Waterboys muzikālajām virsotnēm. Daļa Fisherman’s Blues sesijās veikto, bet oriģinālizdevumā neiekļauto ierakstu apkopoti albumā Too Close to Heaven (2001, zināms arī kā Fisherman’s Blues, Part 2), bet pilns šo sesiju materiāls dzirdams septiņu CD komplektā Fisherman’s Box (2013).

Tā dēvētā ķeltu roka stilistika turpināta arī albumā Room to Roam (1990), kas atšķiras ar popmūzikai tuvāku producējumu un kompaktāk strukturētām dziesmām; 2013. gadā AK topa trešo vietu sasniedza šā albuma dziesma How Long Will I Love You popdziedātājas Ellijas Goldingas (Ellie Goulding) kaverversijā.

20. gs. 90. gadu sākumā M. Skots kā vienīgais no grupas dalībniekiem pārcēlās uz Ņujorku (ASV) un, joprojām saglabājot nosaukumu Waterboys, ar vietējiem sesijmūziķiem ieskaņoja rokmūzikas albumu Dream Harder (1993). Tā pazīstamākā dziesma Glastonbury Song, kurā daudz atsauču uz Glastonberijas (Samersetas grāfiste, Anglija) vēsturisko reputāciju (ķeltu mitoloģijā un ezotēriskajā tradīcijā tā tiek uzskatīta par vietu ar īpašu garīgu enerģiju), kārtējo reizi apliecina M. Skota spēju rokmūziku izmantot kā spirituālu meklējumu un pašrefleksijas instrumentu; Waterboys daudzkārt uzstājušies arī Glastonberijas festivālā (Glastonbury Festival, debija 1984. gadā) – šī pieredze aprakstīta albuma All Souls Hill (2022) dziesmā Glastonbury Fayre.

Pēc Dream Harder M. Skots, kurš sevi pozicionē kā sengrieķu dieva Pāna sekotāju, iekļāvās ezotēriskā rozenkreiciešu komūnā Faindhornā (Skotija) un, atteicies no Waterboys identitātes, uzsāka solodarbību.

1999. gadā M. Skots sāka strādāt ar kārtējo soloalbumu, taču, studijas darbā epizodiski iesaistoties arī Waterboys veterāniem E. Tistltveitam un bundziniekam Kevinam Vilkinsonam (Kevin Wilkinson, muzicējis arī China Crisis, Squeeze un citās grupās), pieņēma lēmumu atgriezties pie nosaukuma Waterboys. Šajās sesijās ieskaņotais A Rock in the Weary Land (2000) ir psihedēliskas rokmūzikas albums, kura radīšanā izmantotas modernas producēšanas metodes, turklāt ekspresīvais skanējums dažiem apskatniekiem ļāva vilkt paralēles ar Waterboys lielās mūzikas periodu.

Darbības turpinājumā Waterboys, neraugoties uz pastāvīgām dalībnieku maiņām (21. gs. grupā atkal regulāri muzicējis arī S. Vikems, otrs ilggadējākais dalībnieks pēc M. Skota; 2010.–2021. gadā tās dalībnieks bija viens no pieprasītākajiem britu sesijbundziniekiem Ralfs Salmiņš, Ralph Salmins, kura tēvs ir Latvijā dzimis latvietis, kurš Otrā pasaules kara beigās ar māti pārcēlies uz Angliju – ar Waterboys R. Salmiņš sadarbojies arī vēlāk), intensīvi koncertējusi un laidusi klajā virkni kritikas atzinīgi uzņemtu ierakstu. Albumā Universal Hall (2013) folkroka pamatsilistika mijas ar negaidītiem elektroniskās deju mūzikas ekspromptiem, Out of All This Blue (2017), kura tematiku un emocionālo tonalitāti daļēji noteikusi M. Skota nesenā laulība ar japāņu mākslinieci Megumi Igaraši (Megumi Igarashi), vairākās dziesmās papildinājuši hiphopa bīti, bet albumos Modern Blues (2015); Where the Action Is (2019); Good Luck, Seeker (2020) un All Souls Hill (2022) dominē eksperimentālā roka un folkroka estētika. 2025. gadā klajā laistais Life, Death and Dennis Hopper ir konceptuāls darbs par amerikāņu kinoaktieri, režisoru un 20. gs. 60. gadu kontrkultūras prominenci Denisu Hoperu (Dennis Hopper).

M. Skota solodarbības periods bija neilgs un neguva plašu rezonansi, taču tajā mūziķis laida klajā divus albumus, kuru muzikālā kvalitāte neatpaliek no labākajiem Waterboys darbiem.

Solomākslinieka ampluā viņš debitēja ar Faindhornas komūnā tapušu folkmūzikas albumu Bring ‘Em All In (1995), kas ieskaņots vienatnē, pārsvarā spēlējot akustiskās ģitāras.

Savukārt rokdziesmu kolekcijā Still Burning (1997) dzirdams sesijmūziķu sastāvs un daži no M. Skota spilgtākajiem sacerējumiem: Love Anyway; Rare, Precious and Gone; Everlasting Arms un citi.

2000. gadā M. Skots, izmantojot nosaukumu Waterboys, ierakstu studijā “SSS” Siguldā (Latvija) ieskaņoja dziesmu On My Way to the Big Light ar latviešu dziesminieku Ainaru Mielavu (autori A. Mielavs, Gints Sola un M. Skots).

Kaut, pretēji kādreiz izplatītām prognozēm, Waterboys nenostiprinājās britu mūzikas pamatplūsmas vadošajās pozīcijās (daļēji tas skaidrojams ar M. Skota nepatiku pret lieliem stadionkoncertiem un mūzikas industrijas darba metodēm, kā arī bieži mainīgo stilistiku), grupa ilgāk nekā četras desmitgades radījusi muzikāli daudzveidīgu, emocionāli un introspektīvi piesātinātu mūziku, saglabājot uzticīgu cienītāju loku un atzinīgu kritikas attieksmi.

Tās lomu 20. gs. 80. gadu populārajā kultūrā ilustrē fakts, ka apzīmējumu “lielā mūzika”, kas sākotnēji tika lietots Waterboys mūzikas raksturošanai, ar laiku prese sāka attiecināt arī uz citām britu un īru ģitārgrupām (U2; Simple Minds; Big Country; The Alarm; Hothouse Flowers), kuru dziesmām piemita jauneklīga ideālisma patoss un garīgus meklējumus akcentējoši teksti. Savukārt, pievēršoties ķeltu mūzikas un mutvārdu folkloras mantojumam, Waterboys bija starp mūziķiem, kas apliecināja 80. gadu rokmūzikas atdzimušo interesi par nacionālās kultūras vēsturiskajām tradīcijām un to integrāciju aktuālajā mūzikas procesā.

Arī 21. gs. grupa variē roka, folkmūzikas, kantri, soula, hiphopa un elektroniskās deju mūzikas ietekmes un eksperimentālas producēšanas tehnikas, kas rokmūzikas tradīcijās balstītajam skanējumam ļāvušas iekļauties laikmetīgā kontekstā. Nereti personīgā pieredzē balstītos dziesmu tekstos, kuru poētiskā kvalitāte bieži pārsniegusi rokmūzikā izplatītos literāros standartus, M. Skots pievērsies garīguma un pašizziņas tematikai, Skotijas, Īrijas un Anglijas vēsturei, godinot arī literatūras, džeza un rokmūzikas izcilības. Grupas repertuārā dažādos laikos bijuši skaņdarbi ar 18., 19. un 20. gs. skotu literatūras klasiķu Roberta Bērnsa (Robert Burns), Džordža Makdonalda (George McDonald) un Keneta Greiema (Kenneth Grahame) tekstiem, bet albumam An Appointment with Mr. Yeats (2011) M. Skots sacerējis mūziku 14 īru dzejnieka un dramaturga Viljama Batlera Jeitsa (William Butler Yeats) dzejoļiem.

1992. gadā Waterboys par The Whole of the Moon saņēma vienu no prestižākajām britu mūzikas industrijas godalgām – Aivora Novello balvu gada labākajai dziesmai (Ivor Novello Award for Best Song); uz balvu togad pretendēja arī grupas Queen hits The Show Must Go On un Simply Red skaņdarbs Stars.

M. Skots (vokāls, ģitāras, taustiņinstrumenti, 1981–1994, kopš 1998)*

E. Tinstlveits (saksofons, basģitāra, mandolīna un citi, 1982–1991)

K. Vilkinsons (sitamie instrumenti, 1982–1985; miris 1999)

K. Vollingers (taustiņinstrumenti, 1983–1985; miris 2024)

Rodijs Lorimers (Roddy Lorimer, trompete, 1983–1990; 2007)

S. Vikems (vijole, 1985–1990; 2000–2021)

T. Hatčinsons (basģitāra, kontrabass, buzuki, 1986–1991)

R. Salmiņš (sitamie instrumenti, 2010–2021)

Brālis Pols Brauns (Brother Paul Brown, taustiņistrumenti, kopš 2013)

Džeimss Helovels (James Hallawell, taustiņinstrumenti, 2010–2013, kopš 2021)

Enguss Rolstons (Aongus Ralston, basģitāra, kopš 2017)

Eimons Ferriss (Eamon Ferris, sitamie instrumenti, kopš 2021)

* Maika Skota un The Waterboys oficiālajā tīmekļa vietnē 2025. gada janvārī minēts, ka dažādos periodos grupā bijuši vairāk nekā 90 dalībnieku, daudzi no tiem īslaicīgi. Šeit minēti mūziķi ar ilggadīgako un/vai lielāko ieguldījumu tās attīstībā, kā arī sastāvs, kas darbojas šā šķirkļa publicēšanas brīdī, 2025. gada janvārī.

A Girl Called Johnny; A Man Is in Love; Beautiful Now; December; Don’t Bang the Drum; Fisherman’s Blues; Glastonbury Fayre; Glastonbury Song; How Long Will I Love You; In My Dreams; Man, What a Woman; Medicine Bow; My Love Is My Rock in the Weary Land; November Tale; Red Army Blues; Strange Boat; The Big Music; The Pan Within; The Return of Jimi Hendrix; The Soul Singer; The Whole of the Moon

The Waterboys (Ensign, 1983); A Pagan Place (Ensign, 1984); This Is the Sea (Ensign, 1985); Fisherman’s Blues (Ensign, 1988); Room to Roam (Ensign, 1990); Dream Harder (Geffen, 1993); A Rock in the Weary Land (RCA, 2000); Universal Hall (Puck, 2003); Karma to Burn* (Puck, 2005); Book of Lightning (W14 Music, 2007); An Appointment with Mr. Yeats (Proper, 2011); Modern Blues (Harlequin and Clown, 2015); Out of All This Blue (BMG, 2017); Where the Action Is (Cooking Vinyl, 2019); Good Luck, Seeker (Cooking Vinyl, 2020); All Souls Hill (Cooking Vinyl, 2022); Life, Death and Dennis Hopper (Sun, 2025)

* koncertieraksti