Laime Vaikule ir latviešu dziedātāja, dejotāja, režisore, ar saviem priekšnesumiem guvusi plašu starptautisku popularitāti, festivāla “Laima Rendezvous” (kopš 2015. gada) rīkotāja un patronese, uzņēmēja.

L. Vaikule ir  jaunākā no četriem bērniem strādnieku ģimenē Cēsīs; kad L. Vaikulei bija trīs gadi, ģimene pārvācās dzīvot uz Rīgu. Kopš mazotnes meitenei patika dziedāt, interesēja mūzika, vecmāmiņa dziedāja baznīcas korī. Ģimene dzīvoja pieticīgos materiālos apstākļos, nevarēja iegādāties klavieres, lai L. Vaikule varētu apmeklēt mūzikas skolu. Viņa iesaistījās skolas pašdarbībā, mūzikas pulciņā apguva kokles spēli. Pēc Rīgas 25. vidusskolas 8. klases beigšanas (1969) viņa iestājās Rīgas 2. medicīnas skolā, jo nākotni vēlējās saistīt ar medicīnu, nevis mūziku.

1969. gada decembrī notika Otrais Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Komponistu (LPSR) savienības, Komunistiskās jaunatnes savienības Rīgas pilsētas komitejas, LPSR Radio un televīzijas komitejas un Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) kultūras pils rīkotais padomju estrādes dziesmu izpildītāju konkurss, kurā iepriekšējā gadā bija uzvarējusi Velga Eisaka – L. Vaikules skolasbiedrene un draudzene. 200 dalībnieku konkurencē 11 finālistu vidū bija arī abas draudzenes. L. Vaikule kļuva par konkursa diplomandi, viņas balsi ievēroja Leonīds Zahodņiks, VEF kultūras pils vokālās studijas vadītājs, kurš uzaicināja jaunieti apmeklēt dziedāšanas nodarbības. Lai gan mūzika un dziedāšana L. Vaikuli ļoti neinteresēja, viņa tomēr mācījās dziedāt un kopā ar VEF kultūras pils estrādes orķestri uzstājās rēvijā “Uz “Spīdolas” (“Spīdola” – VEF ražots radioaparāts) viļņa” (1970). L. Zahodņiks rekomendēja L. Vaikuli Raimondam Paulam, kad viņa vadītajā Rīgas estrādes orķestrī (REO) bija vajadzīga dziedātāja sieviešu vokālajā ansamblī, Norai Bumbierei iegūstot solistes statusu (1970).

L. Vaikules sadarbība ar REO bija neilga, 16 gadu vecumā viņa kopā ar mūziķiem no Rīgas devās koncertēt Gruzijā. Pēc atgriešanās 1972. gadā viņa kļuva par Jūrmalas estrādes orķestru biroja solisti, dziedāja izklaides vietās – restorānos “Lido”, kā arī “Jūras Pērle”, kas tolaik bija viena no populārākajām atpūtas vietām visā Padomju Sociālistiskajā Republiku Savienībā (PSRS), tur iepazinās ar savu dzīvesbiedru – basģitāristu, “Jūras Pērles” instrumentālā ansambļa vadītāju Andreju Latkovski. “Jūras Pērles” bāra varietē programmās dziedātājas priekšnesumos liela nozīme bija horeogrāfijai, dejotājiem.

1980. gadā Jūrmalas estrādes orķestru un sadzīves tradīciju biroja grupu skatē A. Latkovska ansamblis ieguva 1. vietu, L. Vaikuli atzina par labāko dziedātāju. Tā kā iekļūt elitārajos restorānos nebija viegli, tad tikai 1984. gadā, uz ekrāniem nonākot muzikālajai spēlfilmai “Vajadzīga soliste” (režisors Genādijs Zemels) ar L. Vaikules līdzdalību, plašāka Latvijas publika iepazina dziedātājas talantu, viņa bija arī kinolentes horeogrāfe. 

80. gadu sākumā L. Vaikule izveidoja vokāli instrumentālo ansambli “Laima” (mākslinieciskais vadītājs Roberts Albrehts) ar dejotāju grupu, iestudēja dziesmu šova numurus (ārzemju dziesmām vārdus latviešu valodā rakstīja Kaspars Dimiters), uzstājās viesnīcā “Jūrmala”, viesnīcas “Latvija” naktsbārā “Melodija” Rīgā un citur. 1984. gadā viņa iestājās Valsts Teātra mākslas institūtā (Государственный институт театрального искусства, ГИТИС, mūsdienās Krievijas Teātra mākslas institūts, Российский институт театрального искусства) Estrādes režisoru nodaļā Maskavā, kuru absolvēja 1990. gadā.

1985. gada nogalē L. Vaikule sevi pieteica daudzmiljonu auditorijā, parādoties Maskavas Centrālās televīzijas Vecgada pārraidē “Zilā uguntiņa” (Голубой огонек) ar dziesmu “Mušmires”, nākamajā gadā dziedātāja piedalījās Maskavas Centrālās televīzijas konkursā “Gada dziesma – 86” (Песня года – 86). No 1986. līdz 1991. gadam L. Vaikule ar grupu “Laima” aktīvi koncertēja toreizējās PSRS teritorijā kā Azerbaidžānas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts koncertapvienības “Azkoncert” (Азербайджанское государственние гастрольно-концертное объединение “Азконцерт”) darbinieki.

1986. gadā sākās sadarbība ar R. Paulu, kura dziesmas jau iepriekš krievu valodā bija iestudējuši PSRS populārākie solisti Alla Pugačova (Алла Борисовна Пугачёва), Valērijs Ļeontjevs (Валерий Яковлевич Леонтьев), Jāks Joala (Jaak Joala) un citi. L. Vaikule krievu valodā ar Iļjas Rezņika (Илья Рахмиэлевич Резник) vārdiem izpildīja R. Paula dziesmas “Nakts ugunskurs” (Ночной костер), “Vernisāža” (Вернисаж).

1987. gadā L. Vaikule 20 valstu konkurencē uzvarēja (ieguva balvu “Zelta lira”) XXII popmūzikas festivāla konkursā “Bratislavas lira” (Bratislavská lýra) Čehoslovākijā, sekoja vairāki koncerti ārzemēs: Vācijas Demokrātiskā Republikā, Rumānijā, Bulgārijā, Dienvidslāvijā. 1987. gadā dziedātāja piedalījās R. Paula autorvakarā koncertzālē “Rossija” (Россия), izpildot dziesmu “Vēl nav vakars” (Еще не вечер). Tai pašā zālē 1988. gadā L. Vaikule sniedza solokoncertu, kuru pati producēja, veidoja horeogrāfiju, sadarbojās ar kostīmu mākslinieci Ingrīdu Drāznieci. Koncertā piedalījās R. Pauls, Latvijas Radio bērnu vokālais ansamblis “Dzeguzīte”, ar kuru 80. gadu beigās dziedātājai izveidojās sadarbība. L. Vaikule duetā ar Gunāru Kalniņu ierakstīja R. Paula dziesmu “Mazs dialogs” (“Mazais panks”), kas skanēja arī koncertā Maskavā.

Togad L. Vaikule uzstājās Itālijā, Vācijas Federatīvajā Republikā, Somijā (ar R. Paulu un vietējo bigbendu), Rīgā kopā ar grupu “Laima” ieskaņotas vairākas R. Paula dziesmas latviešu valodā (“Šerloks Holmss”, “Māte mani auklējusi”, “Nenāciet klāt man rudenī” un citas).

1987. gadā tika izdota dziedātājas soloskaņuplate “Laima Vaikule” (Лайма Вайкулe; R. Paula dziesmas ar I. Rezņika vārdiem); tās tirāža desmitgades beigās sasniedza 20 miljonus, lielu popularitāti soliste izpelnījās, pateicoties Maskavas Centrālajai televīzijai, kas pārraidīja arī viņas un R. Paula koncertus.

1989. gadā L. Vaikule Maskavā iepazinās ar jauno talantu meklētāju, producentu Stenu Korneliusu (Stanley Preston Cornelius) un pēc viņa uzaicinājuma devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV).

1990. gadā L. Vaikule tika nodēvēta par “ziemeļu (arī krievu) Madonnu”; kompānijā MCA/GRP Records viņa ieskaņoja septiņas dziesmas angļu valodā skaņuplatei, daudz laika dziedātājai veltīja kompānijas vadītājs, producents Deivs Grusins (Dave Grusin), tika uzņemta un televīzijā parādīta filma par dziedātāju. 1991. gadā ASV L. Vaikulei tika diagnosticēts krūts ļaundabīgs audzējs, tas mainīja koncertdarbības plānus.

1992. gadā tika izdots albums Tango (angļu valodā), gada nogalē dziedātāja ar popmūzikas zvaigznēm piedalījās jaungada šovā “NHK sarkanā un baltā dziesmu cīņa” (NHK紅白歌合戦, NHK Kōhaku Uta Gassen) Tokijā, Japānā.

1993. gadā L. Vaikule kļuva par festivāla “Jūrmala ‘93” žūrijas priekšsēdētāju, viņa saņēma Monako prinča Alberta II (Albert II), festivāla patrona, speciālbalvu ceremonijā World Music Awards.

Togad ar dzīvesbiedru A. Latkovski Latvijā tika dibināts uzņēmums “Laimalux” (skaistumkopšanas pakalpojumi). Dziedātājas repertuāru, kurā iepriekš dominēja R. Paula mūzika, 90. gados papildināja Igora Krutoja (Игорь Якович Крутой) un citu autoru dziesmas, popularitāti guva dziesmas “Es iznācu Pikadili” (Я вышла на Пикадилли) un “Akapulko” (Акапулько).

20. gs. 90. gados dziedātājas daiļrade lielākoties bija orientēta uz starptautiskiem panākumiem, dziedot krievu valodu saprotošai publikai dažādos kontinentos, tomēr regulāri viņa uzturējās un uzstājās dzimtenē. Izdots albums “Viss nāk un aiziet tālumā” ar R. Paula dziesmām (1996), dziedātājas pavadošajā koncertansamblī darbojās Latvijas mūziķi un dziedātāji: Raimonds Macats, Jānis Stībelis un citi.

1996. gadā L. Vaikule par godu R. Paula jubilejai sniedza četrus solokoncertus koncertzālē “Rossija”, uzstājās kopā ar R. Paulu, par 1996. gada koncertprogrammām ASV, Eiropā, Japānā saņēma Latvijas Lielo mūzikas balvu. 1998. gadā tika izdots albums “Latīņu kvartāls” (Латинский Квартал).

2000. gadā pie klausītājiem devās koncertprogramma “Laima tango stilā” (Лайма в стиле Танго), kam gadu vēlāk sekoja programma “XXI gadsimtā – ar mīļotajiem” (В XXI век с любимыми...). Dziesmas papildināja Allas Sigalovas (Алла Михайловна Сигалова) horeogrāfija, notika koncerti Latvijā, Lietuvā, Vācijā, ASV, Krievijā un citur. Tika izdoti albumi “Visiem laikiem vārdi” (Имена на все времена, 2002), “Par ko spēlē pianists?” (О чем играет пианист?, 2005), “Jaunās dziesmas” (Новые песни, 2011), arī labāko dziesmu izlase (2000), dziedāti dueti ar Krievijā populāriem solistiem. R. Paula dziesmām vārdus latviski sacerēja Guntars Račs, šis repertuārs iemūžināts albumā “Atkal mājās” (2013).

2019. gadā tika izdots dziedātājas 20. gs. 80. gadu ierakstu albums sērijā “Leģendas”. Latvijas publika dziedātāju ik vasaru varēja satikt un dzirdēt popmūzikas festivālā konkursā “Jaunais vilnis” (2002–2014). 2015. gadā Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, pirmoreiz notika festivāls (bez konkursa) “Laima Rendezvous Jūrmala”, kura patronese un producente ir L. Vaikule. Tā dalībnieku vidū ir bijuši dažādu valstu, tostarp, Latvijas, pārstāvji, Eirovīzijas dziesmu konkursa dalībnieki. 2020. gada pavasarī aizsākās starptautiskais vokālais konkurss Laima Voice.

2018. gadā vieskoncertos Ukrainā dziedātāja paziņoja, ka nekoncertēs Krimā. Uzreiz pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā (2022) L. Vaikule pauda kategorisku protestu, pārtraucot koncertdarbību Krievijā un jebkādu sadarbību ar agresorvalsts politisko režīmu atbalstošajiem mūziķiem.

Dziedātājas, režisores, horeogrāfes L. Vaikules daiļrade laika posmā no 20. gs. 80. gadu vidus bijusi Latvijas mūzikas spilgtākā eksporta prece aiz R. Paula skaņdarbiem, karjeras attīstību kopš pirmsākumiem ietekmēja politiskā, ekonomiskā situācija, starpvalstu attiecības. Liela daļa repertuāra izpildīta un ieskaņota krievu valodā, kuru lietoja arī PSRS pametušie cilvēki dažādās pasaules valstīs, līdz ar to L. Vaikules izpildītās dziesmas bija saprotamas, tuvas bijušās Padomju Savienības iedzīvotājiem un varēja attīstīties plaša mēroga koncertdarbība. 

Kā diplomēta estrādes režisore viņa katru dziesmu veidoja kā stāstu, notikumu, sižetu atspoguļojot visos līmeņos: no mūzikas, dejas, plastikas līdz kostīmiem, scenogrāfijai. L. Vaikules skatuves priekšnesumiem raksturīgs augsts profesionālisms, elegance, laba gaume, vienlaikus ekstravagance, dziedātāja sadarbojās ar izciliem modes māksliniekiem, stilistiem.

L. Vaikule spilgti atšķīrās no laikabiedriem, novērtējot lielo horeogrāfijas lomu priekšnesumā. Sākotnēji savu karjeru dziedātāja pakāpeniski un neatlaidīgi veidoja salīdzinoši šauram apmeklētāju lokam, jo deva priekšroku varietē stila tradīcijām, kas tika koptas 20. gs. 70.–80. gadu Latvijas izklaides vietās. Tikai 1984. gadā, kad uz ekrāniem nonāca muzikālā spēlfilma “Vajadzīga soliste”, par viņu uzzināja mūzikas mīļotāji, speciālisti, tomēr, pretēji kolēģiem, L. Vaikules izpildītās dziesmas Latvijā nebija plaši populāras, tās nepiedalījās dziesmu aptaujās.

80. gadu vidū sākās sadarbība ar R. Paulu, kas turpinājās ilgstoši un auglīgi, tapa dziesmu ieraksti, albumi. L. Vaikules repertuāra popularitāte aizveda viņu no dzimtenes. Tā kā vairums viņas skaņu ierakstu izdoti krievu valodā, tas radīja plaisu starp mākslinieci un pašmāju klausītājiem. To pastiprināja Krievijā pasniegtie apbalvojumi: Draudzības ordenis (орден Дружбы, 2011), kas tika saņemts par krievu mūzikas popularizēšanu Latvijā; Krievijas mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā (2019) L. Vaikule saņēma prēmiju “Zelta gramofons” (Золотой граммофон) par ieguldījumu šovbiznesa attīstībā.

Dziedātāja ir Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte (1996), saņēmusi Latvijas Valsts prezidenta Cildinājuma rakstu (2019), guvusi vairākus apbalvojumus ārvalstīs. L. Vaikules plašā starptautiskā atpazīstamība, kontakti, iespaidīgais paziņu loks mūzikas industrijā ļāvis sekmīgi radīt un attīstīt nozīmīgu mūzikas festivālu “Laima Rendezvous Jūrmala”.

L. Vaikule ir piedalījusies vairākās, nereti muzikālās, filmās: “Inspektors Guls” (Инспектор Гулл, 1979, rež. Aleksands Proškins, Александр Анатольевич Прошкин), “Brāļi Riko” (Братья Рико, 1980, režisors Filips Karlsons, Phil Karlson), “Vajadzīga soliste” (1984, arī kā horeogrāfe), “Dejas uz jumta” (Танцы на крыше, 1985, režisors Viktors Volkovs, Виктор Григорьевич Волков) un citās.

CD*, “Viss nāk un aiziet...”, MicRec, 1996.

CD, “Atkal mājās”, MicRec, 2013.

CD, “Laima Vaikule”, sērijā “Leģendas”, MicRec, 2019.

* kompaktdisks