Ēriks Ceļdoms bija latviešu mūziķis, komponists, orķestra “Neptūns”, grupu “Suvenīrs”, “Proventus” un citu dalībnieks.

Ē. Ceļdoms bērnu dienas aizvadīja Kalvenes apkaimē un Kazdangas ciema Kalējos. Viņa tēvs Žanis bija talantīgs pašdarbības mūziķis, spēlēja vijoli, māte Genoveva bija apveltīta ar skaistu balsi; ģimenē auga arī vecākais brālis Oskars. Vasarā, ejot ganu gaitās un ieklausoties dabas skaņās, zēnam radās dabiska interese par mūziku.

Ē. Ceļdoms pēc Kalvenes astoņgadīgās skolas beigšanas (1963) mācījās Aizputes vidusskolā (pabeigta 9. un 10. klase, 1963–1965) un pabeidza Aizputes Mūzikas skolas vijoles klasi; 1965. gadā iestājās Liepājas Mūzikas vidusskolas mūzikas teorijas nodaļā (1965–1969). Tur Ē. Ceļdoms apguva kompozīciju, brīvos brīžus pavadīja, improvizējot pie klavierēm.

Profesionāla mūziķa gaitas Ē. Ceļdoms sāka 17 gadu vecumā kā ģitārists Liepājas teātrī, ģitārspēle bija apgūta paša spēkiem. Spēlēja izrādēs “Māte” un “Mīla, džezs un velns” ar Imanta Kalniņa mūziku. Komponists kļuva par jaunā mūziķa sarunu biedru un padomdevēju.

Pēc vidusskolas Ē. Ceļdomu iesauca obligātajā karadienestā, kas tika pavadīts Kaļiņingradā. Pēc demobilizācijas viņš iesaistījās sava mūzikas vidusskolas biedra Zigmara Liepiņa dibinātajā rokgrupā “Santa”, pēc Z. Liepiņa kļuva par ansambļa vadītāju, spēlēja taustiņinstrumentus, sacerēja dziesmas (piemēram, “Vēdzele”). 1971. gadā “Santa” ar Ē. Ceļdoma “Tumša nakte, zaļa zāle” uzvarēja festivāla “Liepājas dzintars ‘71” konkursā par labāko tautasdziesmas apdari. Viņš uzvarēja arī 1972. gada “Liepājas dzintarā ‘72” ar tautasdziesmas “Upe nesa ozoliņu” apdari, ko atskaņoja kopā ar Liepājas kultūras un atpūtas parka vokāli instrumentālo ansambli (neoficiāli “Stroncijs – 70”), kam juridiski skaitījās vadītājs, bet ansambļa muzikālais līderis bija Vjačeslavs Mitrohins. Vokāli instrumentālo ansambļu konkurencē grupa festivālā izcīnīja 2. vietu.

No 1973. gada Ē. Ceļdoms vadīja zvejnieku kolhoza “Boļševiks” estrādes orķestri “Neptūns”, viņa sacerētā mūzika skanēja Liepājas kultūras nama bērnu teātra izrādē “Zelta cimdiņi”, sacerētas vairākas kora dziesmas.

1974. gadā mūziķis kā taustiņinstrumentālists pievienojās kolhoza “Ādaži” ansamblim “Suvenīrs”. Grupas repertuāram atkal tapa jaunas tautasdziesmu apdares, kuru atskaņojumos bieži vien Ē. Ceļdoms pie klavierēm arī dziedāja. Apdare “Visas manas skaistas dziesmas” kopā ar “Suvenīru” atzīta par labāko festivālā “Liepājas dzintars ‘74”. 1976. gadā mūziķis uz Ādažu grupu uzaicināja Liepājas kolēģi, ģitāristu Aivaru Hermani, kurš kļuva par grupas “Suvenīrs” vadītāju Ē. Ceļdoma vietā. Saglabājās saikne ar Liepāju, draudzība ar turienes mūziķiem, piemēram, “Liepājas dzintarā ‘76” orķestra “Neptūns” soliste Tatjana Hotina dziedāja Ē. Ceļdoma “Vokalīzi”. 

70. gadu beigās Ē. Ceļdoms kļuva par Rīgas estrādes koncertapvienības mūziķi, spēlēja klavieres, taustiņinstrumentus restorānā “Astorija” un citur.

1981. gadā Ē. Ceļdoms līdztekus pamatdarbam sāka vadīt Skrīveru kultūras nama vokāli instrumentālo ansambli, kura dalībnieki bija Broņislavs Mačuļskis, Guntars Švābe, Valdis Rūķis, dziedāja Gunta Rūķe; Ē. Ceļdoms spēlēja taustiņinstrumentus. Mūziķis pievienojās sava Liepājas laika drauga un ģitārista V. Mitrohina grupai, kas darbojās Rīgas estrādes koncertapvienībā. Tās dalībnieki bija V. Mitrohins, Nikolajs Podčepins, Pēteris Stutāns, Jūlijs Frīdmanis, dziedāja V. Mitrohins un viņa sieva Janīna.

1985. gadā Ē. Ceļdoms kļuva par Adriana Kukuvasa grupas “Proventus” dalībnieku Ādažos, spēlēja taustiņinstrumentus, komponēja, par hitu kļuva viņa dziesma “Es gribu mēness pļavās iet” solista Māra Repša sniegumā.

Pēc “Proventus” darbības beigām 1986. gadā Ē. Ceļdoms un M. Repšs sāka strādāt Rīgas estrādes koncertapvienībā – viesnīcas “Latvija” šovprogrammā, kur Ē. Ceļdoms bija instrumentālā ansambļa vadītājs, bet M. Repšs dziedāja. Divatā viņi uzstājās mūzikas un mākslas festivālā “Bildes ‘88”, Ē. Ceļdoms piedalījās mūziķu akcijā “Mēs – Liepājai ‘88”. 80. gadu beigās komponists sāka strādāt Mazsalacā, kur vadīja kultūras nama ansambli, ar kuru nedēļas nogalēs muzicēja deju vakaros.

1987. gadā vairākas Ē. Ceļdoma dziesmas (“Dārzs”, “Balss tumsā”, “Varbūt”) iedziedājusi arī Rita Trence, pēdējās divas izdotas viņas solo skaņuplatē “Rozes gars” (1987).

80. gadu nogalē notika vairāki Ē. Ceļdoma dziesmu “Vidzeme”, “Fotogrāfija”, “Tūlīt”, “Atvadu serenāde” ieraksti Latvijas Radio, dziedāja autors un M. Repšs. Turpmākajos gados ieskaņotas vēl dažas dziesmas: “Mēness elpo” (Tonija (Antonija) Dombrovska (Breidaka)), “Atvadu serenāde” (“E.V.M.” – Ē. Ceļdoms, Valdis Ošs un M. Repšs). Kompozīcijām ir autora aranžējumi, izmantojot elektroniskos taustiņinstrumentus. Daļai dziesmu ir paša komponista vārdi, dziesmas sacerētas ar Viktora Kalniņa, Olafa Stumbra, Leona Brieža un citu dzeju.

1990. gadā M. Repšs pārstāvēja Latviju Vissavienības jauno izpildītāju konkursā “Jūrmala”, kas notika Jaltā. Konkursa 2. kārtā viņš kā jaundarbu dziedāja Ē. Ceļdoma dziesmu ar V. Kalniņa vārdiem “Mūžības lietus” jeb “Mēs pārtiekam viens no otra” (grupas “Pērkons” versija iznāca 1989. gadā), kopvērtējumā iegūdams 7. vietu un klausītāju simpātiju balvu. 1991. gadā barikāžu laikā Ē. Ceļdoms sadraudzējās ar otru Jaltas konkursa Latvijas pārstāvi – dziedātāju Andri Riekstiņu (Smetanko), kurš “Studio 55” ieskaņoja vairākas Ē. Ceļdoma dziesmas: “Pūce”, “Iedomu balss”, “Dīvainā sieviete”, “Greizais motīvs”, “Mūžības lietus”.

90. gados Ē. Ceļdoms spēlēja klavieres, arī dziedāja Oto Švarca kafejnīcā, kur viņa pārinieks bija Uldis Stabulnieks. 1994. gadā sākās veselības problēmas, kam sekoja diagnoze – izkaisītā skleroze. Mūziķis bija spiests atteikties no darba ārpus mājas, daudz laika pavadīja savā skaņu ierakstu studijā, spēlēja, komponēja mūziku. Mājas ierakstus apstrādāja “Proventus” laika kolēģis, toreiz ģitārists, vēlāk skaņu režisors Edijs Gņedovskis studijā “GEM”. Tapa liriskas, gaišas un melodiski izvērstas dziesmas “Spoguļi”, “Maza zvaigzne”, “Tilts uz debesīm”, “Nātrīte” un citas ar paša vārdiem. Pateicoties izdevniecības “Laula” vadītāja Hugo Karlāna un novadnieka V. Mitrohina atbalstam, četrpadsmit Ē. Ceļdoma dziesmas ieskaņoja tenors Jānis Sproģis; tās izdotas albumā “Es gribu mēness pļavās iet”.

Pēdējos dzīves gados mūziķis atlasīja un sakārtoja mazpazīstamu latviešu tautas dziesmu izlasi, par pēdējo skatuves uznācienu kļuva festivāls “Liepājas dzintars ‘2006”, kur skanēja viņa dziesma “Mūžības lietus” (izpildītāja Iveta Kokoreviča). 2006. gada 22. novembrī, kad iznāca viņa grāmata “Latviešu tautas dziesmas”, Ē. Ceļdoms devās mūžībā.

Liepājnieks profesionālā mūziķa gaitas Liepājas teātrī sāka laikā, kad tur regulāri skanēja I. Kalniņa mūzika, tāpēc Ē. Ceļdoma skaņdarbos saklausāma tuvība ar I. Kalniņa izsmalcināto stilu un latvisko skaņraža rokrakstu. Abiem līdzīgi bija akadēmiskajos principos bāzēti kompozīcijas tehnikas un dramaturģiskās domāšanas paņēmieni.

Darbodamies kā taustiņinstrumentālists, komponists, aranžētājs, vokālists 70. un 80. gadu vokāli instrumentālajos ansambļos Liepājā, Ādažos, Rīgā, Ē. Ceļdoms atradās nemitīgos radošos meklējumos, to mērķis bija pašizteikšanās, nevis komerciāli panākumi. Ar savu vēlēšanos sekot noteiktiem principiem, spēlēt sev tīkamu un paša izraudzītu repertuāru viņš bija samērā neērts kolēģis, kas izskaidro faktu, ka Ē. Ceļdoma mūzika neguva plašu ievērību un viņa dziesmas neskanēja aptaujās.

Komponists klavieres spēlēja arī baleta studijās, vingrotājiem, profesionālās gaitas beidza kā pianists (1995, Oto Švarca kafejnīcā viesnīcā “Roma”), pēc tam sacerēja dziesmas atbilstoši dvēseles noskaņojumam. Par to nozīmīgākajiem izpildītājiem ierakstos kļuva R. Trence, M. Repšs, A. Riekstiņš, J. Sproģis, daudz savu dziesmu autors iedziedāja mājas studijā (demo versijās). Zināms skaņdarbu trūkums bija pašradītie aranžējumi, izmantojot elektroniskos instrumentus, datoru, kas skanējumam laupīja dzīvīgumu.

No laikabiedriem šo mūziķi atšķīra lielā interese par latviešu tautasdziesmām: divus gadus pēc kārtas (1971, 1972)  festivālā “Liepājas dzintars” Ē. Ceļdoms ar savām tautasdziesmu apdarēm konkursā plūca laurus, arī turpmāk tautasdziesmas integrēja savu kolektīvu programmās.

CD*, MC**, ‘Es gribu mēness pļavās iet (Jānis Sproģis)’, Laula, 2000.

* kompaktdisks

** magnētiskā kasete