Grupa “Sīpoli” ir dibināta 1975. gadā. Tā bija viena no savdabīgākajām un spilgtākajām 20. gs. 70. un 80. gadu latviešu rokgrupām, kas pildīja komponista Mārtiņa Brauna daiļrades laboratorijas funkcijas, pārsteidza ar neparastu mūziku, idejām un skatuves tēlu.

1974. gada nogalē Tukuma kultūras namā darbojās grupa Jāņa Macarovska vadībā, viņš uzaicināja par tās vadītāju kļūt Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas (konservatorija) kompozīcijas nodaļas studentu Vilni Šmīdbergu, iepriekš grupas “Katedrāle” mūziķi. Ansamblī J. Macarovskis bija bundzinieks, dziedāja kandavniece Aiva Brauna, ģitāru spēlēja Aivars Baltruns un Valerijs Razdobrejevs. V. Šmīdbergs vadīja arī ansambli Codē, kolhozā “Priekšzīme”, kur pakāpeniski dziedāt sāka Nikolajs (Niks) Matvejevs. Viņu V. Šmīdbergs iesaistīja Tukuma grupā, kad pajuka Codes ansamblis. Repertuāra pamatā bija V. Šmīdberga dziesmas ar Jāņa Petera, Imanta Ziedoņa u. c. autoru dzeju, “Katedrāles” laika kolēģa Gunāra Šimkus darbi un citi. Pēc ansambļa vadītāja pamudinājuma N. Matvejevs, kurš spēlēja basģitāru, nopietni pievērsās mūzikas studijām, iestājās Jāņa Mediņa mūzikas vidusskolas kontrabasa klasē. 1976. gadā ansambļa soliste A. Brauna kļuva par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) komjaunatnes un jaunatnes dziesmu festivāla laureāti.

V. Šmīdberga kursabiedrs konservatorijā bija jaunais komponists, rokmūzikā jau pieredzējušais M. Brauns. Viņam V. Šmīdbergs piedāvāja pievērsties oriģinālrokmūzikas komponēšanai, arī kā taustiņinstrumentālistam iesaistīties Tukuma ansambļa darbā. Sākotnēji repertuārā bija abu skaņdarbi, aktivizējās koncertdarbība. Grupa guva labus panākumus rajona un zonālajās pašdarbības estrādes kolektīvu tarifikācijas skatēs, iekaroja publikas simpātijas. Kopš 1978. gada koncertos grupa sāka lietot sākotnēji oficiāli neapstiprinātu nosaukumu “Sīpoli”, kura autors bija M. Brauns: “Roks savā izteiksmē ir ass, toties sakņojas zemē un ir veselīgs kā sīpols. Bez tam sīpols nav vis nekāds apelsīns vai firziķis, bet mūsu pašu dārzu dots”. Togad, sajutis, ka popmūzikas un roka modes tendences viņu vairs nesaista, V. Šmīdbergs grupas vadību atstāja M. Brauna pārziņā, lai pievērstos savai daiļradei akadēmiskajā žanrā. Par repertuāra pamatu kļuva M. Brauna komponētie blūzi ar Lengstona Hjūza (James Mercer Langston Hughes) dzeju, kas atnesa mūziķiem pirmo skaļāko slavu Latvijas mērogā un kļuva par interesantiem eksperimentiem blūza žanra adaptācijai latviešu vidē. Koncertos skanēja M. Brauna dziesmas ar Viļa Plūdoņa dzeju, “Kukuša balādes”, “Oda skorpionam”, “Sīpolu” programmā bija arī V. Šmīdberga dziesmas (“Vēja dziesma”, “Vrubeļa ceriņi”, “Valsis”, “Klosterī” un citas).

1979. gada rudenī vairums grupas mūziķu kļuva par Jūrmalas koncertapvienības grupu, lai, spēlējot restorānā, sapelnītu naudu nepieciešamajiem instrumentiem un skaņu aparatūrai. Šajā statusā ansambļa vadītājs oficiāli skaitījās N. Matvejevs; 1980. gadā kā restorāna “Jūras pērle” ansamblis “Sīpoli” izcīnīja 1. vietu Jūrmalas koncertapvienības skatē, A. Brauna ieguva pirmo vietu solistu konkursā. Paralēli darbam restorānā tika sagatavota oriģinālmūzikas programma ar M. Brauna skaņdarbiem. J. Macarovski pie bungām nomainīja Juris Helvigs. 

1980. gada Vissavienības populārās mūzikas festivālā “Tbilisi-80”, ko rīkoja Gruzijas Padomju Sociālistikās Republikas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības (ĻKJS) Centrālā komiteja, grupa “Sīpoli” pārstāvēja Latviju un kļuva par diplomandiem. Sekoja brauciens uz Kabardu-Balkāriju pie latviešu studentu celtnieku vienībām; notika koncerts Maskavā Vissavienības ĻKJS Centrālās komitejas laikrakstu un žurnālu redakciju darbiniekiem.

1981. gadā sekoja triumfāla “Sīpolu” atgriešanās uz Latvijas koncertskatuvēm ar nevainojamu aparatūru un vēl lieliskāku muzikālo bagāžu. No saviem kolēģiem grupa atšķīrās ar oriģinālo repertuāru – M. Brauna spilgti tēlaino mūziku, nereti dziedot arī pašam autoram, kā arī artistisko priekšnesuma manieri. 

“Sīpoli” bieži koncertēja Rīgas Politehniskā institūta klubā, vasarās notika uzstāšanās tolaik populārajos Estrādes svētkos Latvijas pilsētās. Koncertprogrammu tradicionāli veidoja M. Brauna skaņdarbi, teātra (“Gaidīšanas svētki”) un kino mūzikas (“Spēle”) dziesmas, uzvedums ar mūzikla “Mauglis” dziesmām. Togad “Sīpoli” piedalījās televīzijas uzvedumā “Ja mēs viņu padzīsim” ar aktieri Edgaru Liepiņu galvenajā lomā. Grupas mūziķi iesaistījās M. Brauna kinomūzikas ieskaņojumos. “Sīpolu” priekšnesumam bija raksturīga ļoti plaša un daudzveidīga dinamiskā un emocionālā skala.

Kopš 1982. gada grupa sevi pieteica kā kolhoza Mārupe kultūras nama vokāli instrumentālais ansamblis, sniedza koncertus Tjumeņas celtniekiem. Togad arī tika izcīnīta 1. vieta Šauļu komjaunatnes pilsētas komitejas rīkotajā vieglās mūzikas koncertdekādē; “Sīpoli” debitēja radioraidījuma “Mikrofons” rīkotajā dziesmu aptaujā ar dziesmām “Zirgs” un “Dziesmu par spēli” (“Dvēselīte”) no spēlfilmas “Spēle”, kas ierindojās 9. vietā. A. Baltrunu ģitārista amatā nomainīja Aivars Gudrais, tehnisko atbalstu koncertos sniedza gaismotājs Pēteris Apse, skaņu režisors Guntis Veisbergs. Solistiem N. Matvejevam un A. Braunai izveidojās ģimene, kurā auga divi dēli.

1984. gadā republikas VIII Pašdarbības ansambļu skatē “Sīpoli” uzvarēja vokāli instrumentālo ansambļu grupā, atskaņojot svītu no M. Brauna mūzikas izrādei “Alberts”. Gada nogalē repertuārā ienāca M. Brauna dziesmas ar tautas vārdiem, no kurām vairums iestudētas sadarbībā ar aktieri E. Liepiņu programmā “Gods tev un tavam suņam jeb Tas, ko Zenta neatļāva”. Togad 5. vietu “Mikrofona” aptaujā ieguva grupas dziesma “Daugaviņa” no iepriekš iestudētās programmas ar V. Plūdoņa dzeju.

1985. gada koncertprogrammā sagatavots cikls ar J. Petera vārdiem – dziesmas, kas skanēja Valmieras Drāmas teātra izrādē “Sirano de Beržeraks” (1985), svīta no mūzikas izrādei “Suns un kaķe”. Ar labiem panākumiem “Sīpoli” uzstājās XII Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Maskavā, kur priekšnesumu noklausījās apmēram 40 000 apmeklētāju. Gatavojoties festivālam, grupa devās koncertceļojumā ar kuģi “Latvija” uz vairākām Āfrikas valstīm (Angola, Nigērija, Sjerraleone un citas). Gada nogalē tika pirmatskaņota “Mēness poēma” ar Māras Zālītes dzeju.   

1986. gada pavasarī “Sīpoli” par sevi atkal lika runāt visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), uzvarot Viļņas Vissavienības festivālā “Lithuanika”. Tovasar republikas pašdarbības estrādes kolektīvu IX skatē “Sīpoli” izcīnīja 3. vietu, par artistiskāko sniegumu balvu saņēma dziedātāja A. Brauna, labāko mūziķu skaitā iekļuva arī N. Matvejevs. Liepājā mūziķi uzstājās bez M. Brauna, jo komponists bija devies uz Vāciju, kur sniedza vairākus koncertus ar dziedošo aktieri Rolandu Zagorski.

Līdz ar M. Brauna aiziešanu no paša daiļrades laboratorijas notika citas izmaiņas “Sīpolu” sastāvā – J. Helvigs un A. Gudrais pievienojās Imanta Kalniņa grupai “Turaidas roze”; viņus aizstāja Tālis Gžibovskis, Vīgants Murelis, bet grupas vadību pārņēma čellists, taustiņinstrumentālists, komponists un aranžētājs Raimonds Macats no grupas “Inversija”. Kopš 1987. gada “Sīpolu” skanējumu papildināja obojists Normunds Šnē. Kā prasmīgu komponistu sevi arvien spilgtāk apliecināja N. Matvejevs. Viņa patriotiskais dziesmu cikls – svīta “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” (Vizmas Belševicas dzeja) – līdz ar iespaidīgiem skatuves tērpiem nesa grupai uzvaru festivālā “Liepājas dzintars ‘88”. N. Matvejevs un A. Brauna festivālā tika atzīti par labākajiem vokālistiem, labāko mūziķu vidū iekļuva R. Macats, T. Gžibovskis, N. Šnē. Togad 19. vietā “Mikrofona“ aptaujā ierindojās dziesma “Kliedz, mana tauta” no cikla “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”. Grupas stiprā puse joprojām bija izsmalcināti aranžējumi un perfekts izpildījums, taču pietrūka agrāk tik pievilcīgi robustās emocionalitātes, kas izraisīja strauju publikas intereses atslābumu.

Drīz pēc “Liepājas dzintara ‘88” grupa beidza darboties, dalībniekiem pārceļoties uz citiem ansambļiem: R. Macats pievienojās “Odis”,  N. Matvejevs un V. Murelis – I. Kalniņa dziesmu interpretiem “Jumis”, T. Gžibovskis muzicēja grupā “Vecās mājas”, bet N. Šnē sadarbojās ar kameransambli “Marana”.

Vēl pirms aiziešanas no grupas M. Brauns kopā ar “Sīpoliem” (tobrīd esošajiem, kā arī bijušajiem – I. Baltrunu, J. Helvigu un V. Šmīdbergu kā skaņu režisoru) ieskaņoja “Maugļa” dziesmas, kas pēc grupas galīgās izjukšanas izdotas skaņuplatē “Viena asins tev un man”. Jau 1987. gadā iznāca “Sīpolu” hiti vienā skaņuplatē ar svītu “Alberts”, kas atkārtoti izdota diskā 2001. gadā. 

2008. gadā grupas “Sīpoli” mūziķi atkalapvienojās vairākiem koncertiem, kuros skanēja viss labākais no M. Brauna dziesmu repertuāra paša komponista aizrautīgajā vadībā. A. Braunas vietā dziedāja trīs solistes – Zane Gudrā, Indra Klimoviča un Ieva Sutugova; muzicēja arī iepriekšējo sastāvu dalībnieki. Notika vēl daži grupas koncerti (2012. gadā Dzintaru koncertzālē un 2013. gadā – koncertzālē  “Palladium”). Līdz ar N. Matvejeva aiziešanu mūžībā (2014) “Sīpolu” darbība noslēdzās.

Grupas “Sīpoli” repertuārs bija bāzēts komponista M. Brauna daiļradē, kam raksturīgs akadēmiski rūpīgi un vērienīgi izstrādāta domas un tēlainības sakausējums ar dabisku roka enerģiju, svaigumu un aizrautību. Pamatā dziesmas bija aranžētas un tika atskaņotas ārtroka stilā, ar spilgtu, jaudīgu vokālu, M. Brauna ekspresīvajām improvizācijām un jūtamu teatrālisma klātbūtni.

Latviešu populārās mūzikas kontekstā rokgrupu “Sīpoli” raksturoja tiekšanās pēc jauniem, netradicionāliem izteiksmes līdzekļiem, izteikta uzmanība pret dzejas saturu, skanējumu, niansēm, kas nodrošināja tai popularitāti ne vien rokmūzikas, bet arī literāru, intelektuālu vērtību cienītāju vidē. 

Grupas repertuāru veidoja lielas formas dziesmu cikli, svītas ar augstvērtīgu dzeju (M. Zālīte, Ojārs Vācietis, J. Peters u. c.), kas sākotnēji rakstīti kā teātru izrāžu muzikālais noformējums un arī koncertos uzvesti ar teatralizācijas elementiem. No kolēģiem “Sīpoli” atšķīrās arī ar spraigi uzlādētu atmosfēru koncertos, veidojot dzīvi saikni ar publiku, repertuārā bija arī uz masu gaumi vērstas dziesmas. Būdama viena no ievērojamākajām un progresīvākajām grupām, “Sīpoli” būtiski ietekmēja 20. gs. 80. gadu pirmās puses publikas un mūzikas idejiskos un mākslinieciskos kritērijus, kā arī radīja krietnu daļu šī laika labāko un paliekošāko skaņdarbu, kas pieskaitāmi latviešu roka klasikai.

V. Šmīdbergs (taustiņi, 1975–1978)

M. Brauns (taustiņi, balss, kopš 1976–1987; miris 2021)

J. Macarovskis (bungas, 1975–1979)

V. Razdobrejevs (ģitāra, 1975–1976)

I. Baltruns (ģitāra, balss, 1975–1983)

N. Matvejevs (bass, balss, 1975–2014; miris 2014)

A. Brauna (balss, 1975–1988)

J. Helvigs (sitaminstrumenti, 1979–1986)

A. Gudrais (ģitāra, 1983–1986)

V. Murelis (ģitāra, 1986–1988)

R. Macats (taustiņi, 1986–1988)  

T. Gžibovskis (sitaminstrumenti, 1986–1988)

N. Šnē (oboja, 1987–1988)

“Dziesma par spēli”, “Zirgs”, “Daugaviņa”, “Es nesatiku tevi”, “Mīla ir kā uguns”, “Mammu, es gribu”, “Dzied ar mani tautumeita” 

LP*, Sīpoli, Rīga, Melodija, 1987.

LP, Viena asins tev un man, Rīga, Melodija, 1989.

CD**, Sapnis par Rīgu (svīta “Alberts”), Rīga, BRG, 2001.

DVD***, Kamēr tu šo spēli spēlē, Rīga, Upett, 2010.

CD, Agrāk un tagad, Rīga, Upett, 2011.

* vinila skaņuplate

** kompaktdisks

*** ciparu video disks