Romualds Grīnblats ir ebreju izcelsmes komponists, skaņu režisors, aktīvi darbojās Latvijā 20. gs. 50.–70. gados kā viena no spilgtākajām personībām savas paaudzes skaņražu vidū.

R. Grīnblats dzimis inteliģentu ģimenē, viņa tēvs Samuils bija ārsts, māte – Sāra Bunce, beigusi Maskavas Tekstila institūtu (Московский текстильный институт), strādāja par audumu apdrukas mākslinieci rūpnīcā “Proļetarka” (Пролетарка), vēlāk auda gobelēnus, pievērsās pedagoģiskajam darbam. Ģimene pārcēlās uz Ļeņingradu (mūsdienās Sanktpēterburga), kur R. Grīnblats pavadīja bērnību un skolas gadus; apmēram 15 gadu vecumā viņš pievērsās mūzikai, guva lieliskus panākumus klavierspēlē, sacerēja pirmos skaņdarbus.  

1946. gadā viņš iestājās Ļeņingradas Valsts konservatorijas mūzikas vidusskolas (Музыкальное училище при Ленинградской государственной консерватории им. Н. А. Римского-Корсакова) kompozīcijas klasē, studēja pie Sergeja Volfenzona (Сергей Яковлевич Вольфензон), vēlāk pie Oresta Jevlahova (Орест Александрович Евлахов). Ietekmējoties no Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) un Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) daiļrades, sacerēja klavierdarbus, dziesmas, stīgu kvartetu, kantāti. Interese par laikmetīgo mūziku saglabājās arī turpmāk, kad 1950. gadā, neuzņemts Ļeņingradas Valsts konservatorijā, viņš devās uz Rīgu, iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Ādolfa Skultes kompozīcijas klasē.

Studiju laikā R. Grīnblats sacerēja instrumentālas miniatūras, klavieru kvintetu, kurā risināta miera tēma, dziesmu ciklu “Pasaules dzejnieki cīņā par mieru”; par diplomdarbu (1955) kļuva Pirmā simfonija mi minorā. Jau kā students (1954) jaunais komponists sāka strādāt par skaņu režisoru (toņmeistaru) Latvijas Radio studijā, izbraukumu ierakstos, reportāžās un citur. 1957. gadā R. Grīnblats kļuva par redaktoru Latvijas Valsts izdevniecībā, līdztekus komponējot. Tika pabeigta Otrā simfonija, klavieru cikls “Iespaidi”, “Jaunatnes uvertīra”, mūzika Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Krievu dramatiskā teātra izrādei “Viens gads” (1959).

1959. gadā tika sacerēts lielu atzinību guvušais balets “Rigonda” (pēc Viļa Lāča romāna “Pazudusī dzimtene” motīviem), iestudējumam LPSR Operas un baleta teātrī (horeogrāfe Helēna Tangijeva-Birzniece, diriģents Jānis Hunhens, scenogrāfs Edgars Vārdaunis, tērpu autore Biruta Goģe) sekoja uzvedumi Tallinā un Viļņā. Par atzinību un popularitāti guvušo baletu saņemta LPSR Valsts prēmija (1960), Vissavienības jauno komponistu skates 3. prēmija Maskavā (1962).

20. gs. 60. gadu sākumā R. Grīblata daiļrades paleti papildināja teātra un kino mūzika Rīgas kinostudijas pilnmetrāžas filmām “Pieviltie” (1961), “Kārkli pelēkie zied” (1961), “Noktirne” (1966), ““Ciklons” sāksies naktī” (1966), ”“24–25” neatgriežas” (1968), īsmetrāžas filmām “Viņš dzīvs” (1963), “Divi” (1965, ieguvusi “Zelta balvu” Maskavas Starptautiskā kinofestivāla, Московский международный кинофестиваль, īsmetrāžas filmu sadaļā), “Salātiņš” (1971) un citām, sacerēta mūzika dokumentāliem kinoaprakstiem. Tapa balets “Rīga” (1965), mūzika izrādēm “Mūs kaut kur gaida” (1962, Valmieras Drāmas teātris), A. Upīša “Žanna d’Arka” (1963, LPSR Akadēmiskais Drāmas teātris, mūsdienās Latvijas Nacionālais teātris) un citām.

Visraženākā sadarbība skatuves mūzikas jomā izveidojās ar LPSR Valsts Jaunatnes teātri, kur, sākot ar lugu “Ceļā” (1961), tapa daudz izrāžu ar R. Grīnblata mūziku. Komponists bija ļoti labi apguvis latviešu valodu, kas ļāva viņam sacerēt lieliskas dziesmas. No Gunāra Priedes lugas “Lasīja Bebre” (1964) dzīvi ārpus izrādes ietvariem ierakstā un radioviļņos ieguva dziesmas “Janušeks” (izpildītāja Aino Bāliņa) un “Dziesma par laimi” (Margarita Vilcāne), nesot autoram estrādes dziesminieka slavu. Sekoja panākumus guvušās izrādes “Pāvilielas zēni” (1965), “Leģenda par Tilu Pūcesspieģeli” (1966), izceļot Jaunatnes teātra dziedošos aktierus.

20. gs. 60. gados tika sacerētas Trešā (1964) un Ceturtā (1967) simfonija, koncerts klavierēm (1963, pirmatskaņoja Raimonds Pauls), kam raksturīga attīstīta kompozīcijas tehnika, spilgta un tēlaina instrumentācija.

Muzikālajai izrādei “Zaļais putniņš” (1970) 1972. gadā LPSR Valsts Jaunatnes teātrī sekoja R. Grīnblata bērnu opera “Bārddziņa meita” (pēc Hansa Kristiana Andersena, Hans Christian Andersen, pasakas “Ceriņu feja” motīviem), izrāde “Pīters Pens” (1976). Daudzās izrādēs skaņradis lietoja Māra Čaklā dzeju, “Pītera Pena” “Vendijas dziesmas” vārdi ir izmantoti populārajā Āra Ziemeļa dziesmā “Uzsniga sniedziņš balts”.

Teatrālisms bija jūtams svītā klavesīnam un stīgu orķestrim “Moljērs” (1970, izmantota mūzika Mihaila Bulgakova, Михаил Афанасьевич Булгаков. lugas “Svētuļu jūgs”, Кабала святош, inscenējumam Valsts Krievu dramatiskajā teātrī).

R. Grīnblata Koncerts flautai un kamerorķestrim (1970) tika sacerēts dodekafonijas tehnikā, sagādāja autoram lielu uzmanību, skaņdarbs pieskaitāms izcilākajiem 20. gs. otrās puses Latvijas komponistu koncertžanra opusiem.

20. gs. 70. gadu sākumā komponists pārcēlās uz Ļeņingradu, kur nodzīvoja līdz mūža beigām. Strādāja par redaktoru izdevniecības “Mūzika” Ļeņingradas filiālē (филиал издательства “Музыка” в Ленинградe), turpināja komponēt, tapa Piektā (1983), Sestā (1989), Septītā (1995, kamerorķestrim) simfonija. Par būtisku notikumu kļuva rokopera “Flāmu leģenda” (Фламандская легенда, pēc Šarla de Kostēra, Charles-Theodore-Henri De Coster, “Leģendas par Pūcesspieģeli”, La Légende d’Ulenspiegel, motīviem) ar R. Grīnblata mūziku, Jūlija Kima (Юлий Черсанович Ким) un Jurija Dimitrina (Юрий Георгиевич Димитрин) librets. Rokopera sacerēta pēc grupas “Pojuščije gitari” (Поющие гитары) pasūtījuma (uzvesta Ļeņingradā, 1979–1981). Tā neguva lielu popularitāti avangardiskās mūzikas un spilgta melodisma trūkuma dēļ. Ar J. Kima vārdiem tika sacerētas dziesmas spēlfilmām “Salauztais pakavs” (Сломанная подкова, 1973) un “Es par bēdu nebēdāju” (Раз, два — горе не беда!, 1988).

1987. gadā komponistam tika piešķirts Krievijas PFSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka tituls. 1989. gadā tika sarīkots R. Grīnblata darbu koncerts Rīgā, kurā piedalījās pats komponists, spēlējot klavesīna partiju svītai “Moljērs”.

21. gs. daži R. Grīnblata darbi ir atskaņoti Latvijā; viņa daiļradi ir pētījis Orests Silabriedis.

R. Grīnblata daiļrade dēvēta par asu, spurainu, bija savdabīga, meklējumiem bagāta, tai raksturīgs moderns skanējums un žanri. Ar Latviju komponists saistīts vien apmēram 20 gadu garumā, kuru laikā guva ievērību kā praktiķis skaņu režijā, redaktors, vienlaikus aktīvi komponējot plašā amplitūdā – instrumentālās kamermūzikas, vokālās kamermūzikas un vokāli instrumentālās mūzikas žanros.

Daudziem darbiem ir emocionāla, tematiska piesaiste Latvijai, kā, piemēram, baletam “Rīga” (1965), “Poēmai par Daugavu” simfoniskajam orķestrim (1966) un citiem darbiem. R. Grīnblata pirmās četras simfonijas (1955–1967) tika sacerētas Latvijā, ietekmējot žanra kopējo attīstību LPSR.

20. gs. 60. gados Latvijā nostiprinājās R. Grīnblata skaņraža autoritāte, ieņemot nozīmīgu vietu LPSR vadošo komponistu vidū. Nereti viņa skaņdarbi ar savu avangardisko skanējumu raisīja polemiku, saskatot tajos tehnisko paņēmienu dominanti pār saturu, kas neatbilda tolaik postulētajām ideoloģiskajām nostādnēm, kuras pieprasīja atainot padomju okupācijas iekārtas laikabiedriem nozīmīgas tēmas. Balstoties uz nevainojami pārvaldītiem mūsdienu kompozīcijas tehnikas (seriālu tehnika, sonoristika, atonālisms, dodekafonija) principiem, R. Grīnblats spēja radīt emocionāli intensīvu un piesātinātu mūziku, kurā savienojās impulsīvi kontrasti un harmoniski daudzpusīgas dažādu instrumentu saspēles. Skaņdarbos jūtama neapstrīdama tuvība sava laika rietumu pasaules mūzikas avangardam, vienlaikus komponists spēja radīt spilgtas, demokrātiskas, tematismā zīmīgas dziesmu tēmas.

Baleti “Rigonda”, “Rīga”, septiņas simfonijas (1955–1995), “Balāde” simfoniskajam orķestrim (1967), Koncerts flautai un kamerorķestrim (1970), Koncerts klavierēm un mazajam simfoniskajam orķestrim (1968), Noktirne 17 stīgu instrumentiem (1966), Sonāte klavierēm (1971), mūzika kino un teātrim.