Balets “Rigonda” ir zināmākais Romualda Grīnblata pirmuzvedums. Tas ir viens no pirmajiem latviešu padomju oriģinālbaletiem ar aktuālu, mūsdienīgu tēmu. Iestudējums izcēlās ar neparastu sižeta un tēlu simboliku, kas ļāva netieši runāt par varu, likteni un dzimtenes tēmu ideoloģiski ierobežotā kultūras telpā.

Latvijas PSR operā trīs cēlienu (sešas ainas) baleta pirmatskaņojums notika 1959. gada 12. septembrī Rīgā, Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātrī.

Balets “Rigonda” ir veidots pēc latviešu rakstnieka Viļa Lāča romāna “Pazudusī dzimtene” (1941) motīviem. Lai gan baleta pamatā ir V. Lāča romāns, tomēr “Rigondas” nosaukuma pamatā ir iekļauts pilsētas Rīgas vārds.

Baletmeistare Helēna Tangijeva-Birzniece, baletmeistares asistenti: Irēna Strode un Aleksandrs Lembergs, scenogrāfs Edgars Vārdaunis, libreta autors Arturs Birnsons, tērpu māksliniece Biruta Goģe, mūzikas autors R. Grīnblats, galvenais diriģents Jānis Hunhens.

Haralds Ritenbergs (Ako, Rigondas salas jaunietis), Velta Vilciņa (Nelima, Ako mīļotā meitene, līgava), Arvīds Ozoliņš (Hitahi, Rigondas salas vecākais), A. Lembergs (Plantators, galvenais ienaidnieks, Rigondas kolonizators), Valentīns Bļinovs (Sems, kuģa zēns, jokdaris; arī Nēģeris), Uldis Žagata (Greins, streikotājs), Aija Baumane (Končita, meitene ostas krodziņā), Igors Koškins (Jahtas īpašnieks), Janīna Pankrate (Jahtas īpašnieka mīļotā), Genoveva Janševska, Ludmila Turajeva, Gaļina Ždanova (Trīs meitenes ostā).

Tirdzniecības sabiedrības valzivju kuģis no rietumiem nejauši atklāj laimīgo Klusā okeāna salu Rigondu. Tās iedzīvotāji mīt vienkāršā, iespējams, nedaudz primitīvā, bet miermīlīgā dzīves ritējumā, kuru izjauc nelūgtie viesi. Ar savu pārgalvīgo uzvedību un visatļautību viņi pārbiedē Rigondas iemītniekus. Visbeidzot Ako, galvenais varonis, saceļas pret piedzērušos kuģa kapteini, kad tas sāk uzmākties viņa līgavai Nelimai. Par šādu rīcību jaunietis tiek sagūstīts un apcietināts.

Tā Ako nonāk citā civilizācijā, kurā sastopas ar sev svešām īpašībām un uzvedību: rasu naidu, lišķību, nodevību un meliem. Izciešot sodu cietumā, jaunietis iepazīstas ar gados vecāku vīru, kas viņu apmāca un skolo. Vēlāk, atguvis savu brīvību, un kļuvis erudītāks, Ako dodas meklēt dzimteni. Nezinādams, kur tā atrodas, jo Rigonda tika turēta noslēpumā un nebija atzīmēta kartēs, jaunietis vairākus gadus pavada izaicinājuma un grūtību pilnās ekspedīcijās. Beidzot atradis salu, Ako izkaro tās brīvību un atgriež Rigondas ierasto dzīves ritējumu un kārtību.

1958. gada 10. septembrī komponists R. Grīnblats noslēdza līgumu ar LPSR Valsts operas un baleta teātri (mūsdienās Latvijas Nacionālā opera un balets) un sāka strādāt pie baleta “Rigonda”. “Rigondas” tapšanas gaita bija ļoti aktīva: līdz 1959. gada 1. janvārim komponistam bija jāiesniedz viens skaņdarba klavierizvilkums; līdz 1959. gada 1. martam bija jānodod viena pilnībā instrumentēta partitūra. Savukārt baleta gala variantu vajadzēja iesniegt turpmāko desmit dienu laikā (līdz 1959. gada 10. martam). 

Gan galvenajai horeogrāfei H. Tangijevai-Birzniecei, gan pašam komponistam tobrīd rosinoša bija baleta vēsturnieka un libretista Jurija Sloņimska (Юрий Иосифович Слонимский) ieteiktā literatūra – Haiti, Havajas, Zālamana salu, argentīniešu, meksikāņu, kā arī citu tradīciju un deju apraksti, mūzikas pieraksti. Tolaik plašu un daudzveidīgu materiālu klāstu par eksotiskajām zemēm Rīgas arhīvos nebija, tādēļ 1958. gada vasarā R. Grīnblats devās uz Ļeņingradas PSRS tautu etnogrāfisko muzeju (Ленинградский музей этнографии народов СССР), kā arī dažādām Ļeņingradas (mūsdienās Sanktpēterburgas) un Maskavas bibliotēkām. Tā baleta stāsta pamatā tika iekļauta ne tikai Polinēzijas salu kultūra, bet arī 20. gs. 50. gados aktuālā latviešu rakstnieka V. Lāča romāna “Pazudusī dzimtene” motīvi. Taču no rakstnieka plaši attēlotajiem notikumiem baleta sižetam izmantoti tikai daži, kas šķituši vispiemērotākie žanra īpatnībām un spējuši atklāt darba pamatdomu atbilstoši totalitārā komunistiskā režīma ideoloģijai.

R. Grīnblata pirmajai kompozīcijai, kas rakstīta skatuvei, piemita arī laba scēniskā izjūta, prasme un nopietnība. Komponists centies bez liekvārdības un ārējas izskaistināšanas paņēmieniem pateikt mūzikā to, ko izjutuši uz skatuves baleta varoņi. Tieši galvenās (Ako) lomas tēlojums bija ļoti nozīmīgs baleta darbības gaitai, jo tas varēja mainīt izrādes dinamiku. 

Pēc baleta pirmizrādes izteiktie vērtējumi pauda dažādus un daudzveidīgus viedokļus, taču tos vienoja atziņa, ka “Rigonda” ir pirmais okupētajā Latvijā radītais latviešu padomju balets ar laikmetīgu tēmu, kas talantīgi iemiesota mūzikā. Tas tika panākts ar lakoniskiem un trāpīgiem muzikāliem raksturojumiem, dinamisku attīstību, arī ar tipisku sadzīves tēlojumu, izmantojot attiecīgās vides vokālās folkloras īpatnības. Baleta radītājs spēja atteikties no liekām detaļām, runāt laikmetīgā valodā un sasniegt vēl nebijušu oriģinalitāti Latvijas baleta kontekstā.

Balets “Rigonda” bija aktuāls ne tikai Latvijas PSR kultūras un mākslas vidē: 1960. gada sākumā to iestudēja Igaunijas PSR Valsts operas un baleta teātris “Estonia” (Eesti NSV Riiklik Ooperi- ja Balletiteater “Estonia”) Tallinā un vēlāk arī Lietuvas PSR Valsts operas un baleta teātris (Lietuvos TSR Valstybinis operos ir baleto teatras) Viļņā.

“Rigonda” ieguva lielu popularitāti sabiedrībā. Rigondas vārdā vēlāk tika nosaukta gan saldumu fabrikas “Laima” ražotā šokolādes tāfelīte, gan Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) radiola, gan Rigondas gatve Rīgas jaunuzceltā mikrorajonā Imantā.

Padomju okupācijas laikā baletam “Rigonda” tika piešķirta Latvijas PSR Valsts prēmija (1960); Vissavienības jauno komponistu skatē III prēmija (1962), ko saņēma komponists R. Grīnblats, baletmeistare H. Tangijeva-Birzniece, gleznotājs un dekorāciju autors E. Vārdaunis, kā arī baleta solists un galvenās lomas izpildītājs H. Ritenbergs.