J. Pankrate bija viena no vadošām baleta solistēm Latvijas Nacionālā operas un baleta teātrī, kuras spilgtais, savdabīgais, ugunīga temperamenta piepildītais talants sagādāja viņai plašu popularitāti un nedalītu skatītāju atzinību. 

J. Pankrates tēvs Dmitrijs bija dzelzceļnieks, iekšēji dziļi kulturāls cilvēks, mīlēja operu, teātri. Māte – Nadežda, pēc tautības poliete, bija mājkalpotāja. No tēva mazā meitene bija mantojusi muzikalitāti, temperamentu, dzīvesprieku un azartu, bet no mātes – iejūtību. 1931.–1937. gadā J. Pankrate mācījās Rīgas pilsētas 38. pamatskolā. Viņas skolas biedrenes bija topošās aktrises Velta Līne un Vera Singajevska. 1937.–1941. gadā viņa turpināja mācības Draudziņas ģimnāzijā un paralēli 1933.–1941. gadā apmeklēja nodarbības Latvijas Nacionālās operas (LNO) baleta studijā pie pedagogiem Siras Jurgenas, Osvalda Lēmaņa un vēlāk pie Helēnas Tangijevas-Birznieces. Baleta studijas izlaidumā viņai uzticēja Marijas lomu krievu komponista Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) baletā “Bahčisarajas strūklaka” (Бахчисарайский фонтан). Taču jaunā māksliniece vēlējās savās zinībās papildināties un četrdesmito gadu sākumā, par spīti kara šausmām, devās uz Poliju (1941–1942), tad uz Vāciju (1942–1943), kur Drēzdenē iestājas slavenās vācu baletmeistares Veras Mālkes (Vera Mahlke) kamerdeju grupā. Drēzdenē pavadītais laiks deva ļoti daudz. J. Pankrāte apguva modernās dejas pie vācu dejotājas Doras Hoieres (Dore Hoyer). Savukārt ungāru izcelsmes vācu aktrises, dejotājas un dziedātājas Marikas Rekas (Marika Rökk) trupā viņa apguvu stepu un citas vērtīgas dejas iemaņas.

Bija precējusies ar baletdejotāju un baletmeistaru Aleksandru Lembergu.

1943.–1944. gadā J. Pankrate atgriezās Latvijā un gadu strādāja Rīgas Tautas teātrī par dejotāju, LNO baleta soliste (1944–1965). Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV; kopš 2020. gada – Rīgas Baleta skola) aktiermeistarības pedagoģe (1955.–1997. gadā; ar starplaikiem), Valsts Rīgas operetes teātra baletmeistare (1965), galvenā baletmeistare (1966–1986), žūrijas komisijas locekle Varnas starptautiskā baleta mākslinieku konkursa atlasē (1975), LNO galvenā baletmeistare (1986–1990).

70. un 80. gados J. Pankrate bija rēviju programmu horeogrāfe viesnīcā “Daugava” (1978–1980) un “Latvija” (1980–1984), radot mazus mākslas šedevrus, kuros bija skaistums, ritms un ekspresivitāte. 

H. Tangijeva-Birzniece saredzēja J. Pankratē gan ekspresīvo Kitiju austriešu komponista Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Dons Kihots” (Don Quixote, 1945) un Laurensiju krievu komponista Aleksandra Kreina (Александр Абрамович Крейн) “Laurensija” (Лауренсия, 1949), maigo un lirisko Laimu Anatola Liepiņa “Laima” (1947), cēlo Ceriņu feju krievu komponista Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1947), gan pazemīgo un kluso Mariju B. Asafjevu “Bahčisarajas strūklaka” (1946), gan eleganto prīmu Francisku austriešu komponista Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss, Sohn) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1957), bet Jevgēņijs Čanga J. Pankratei uzticēja tik atšķirīgas lomas kā Daugavu vai latvisko Leldi Ādolfa Skultes “Brīvības saktā” (1950) un kurtizāni Egīnu armēņu komponista Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartaks” (Спартак, 1961).

Flēra de Lisa itāļu komponistu Čezāres Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeralda” (Esmeralda, 1944), Tao-Hoa ukraiņu komponista Reinholda Gliēra (Рейнгольд Морицевич Глиэр) baletā “Sarkanā magone” (Красный мак, 1949), Daša, Ļena krievu komponista Mihaila Čulaki (Михаил Михайлович Чулаки) “Jaunība” (Юность, 1950; 1954), Maša krievu komponista Klementija Korčmarjova (Климентий Аркадьевич Корчмарёв) “Sārtais ziediņš” (Аленький цветочек, 1951), Kāste lietuviešu komponista Juļusa Juzeļūna (Juļus Juzeliūnas) “Jūras krastā” (Ant marių kranto, 1954), Baronese Ā. Skultes “Brīvības sakta” (1955), Amerikāniete Romualda Grīnblata “Rigonda” (1959), Kilina krievu komponista Mihaila Skoruļska (Михаил Адамович Скорульский) “Meža dziesma” (Лесная песня, 1963), soliste Raimonda Paula “Kubas melodijas” (1963), Draudzene tadžiku komponista Sergeja Balasanjana (Сергей Артемьевич Баласанян) “Šakuntala” (Шакунтала, 1963) un citas.

J. Pankrate bija izcila baleta miniatūru meistare, kuras veidoja konkrētiem izpildītājiem, tā panākot apbrīnojamu saskaņu ar mūziku, horeogrāfiju un izpildījumu. Kā sava žanra pārstāve tikusi augsti novērtēta visā bijušajā Padomju Savienībā. Sākusi kā operetes baletmeistare, viņa spilgti atklājās arī kā brīnišķīgu deju un miniatūru autore akadēmiskajam baletam: poļu komponista Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) “Lietus lāšu prelīde” (1976, Inesei Dumpei un Genādijam Gorbaņovam), Imanta Kalniņa “Pūt, vējiņi” (1977, Lorai Ļubčenko un G. Gorbaņovam), R. Paula “Mūžīgā dziesma” (1980) un franču komponista Šarla Guno (Charles Gounod) “Ave Marija” (Ave Maria, 1986, Litai Beiris un Viesturam Jansonam), R. Paula “Liktenis” (1987, Zitai Errs un Aivaram Leimanim) un citas.

Valtera Kaminska “Kam skanēs zvans” (1987), itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi), R. Paula “Kamēliju dāma” (La Dame aux camelias, 1989), vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) “Tristans un Izolde” (Tristan und Isolde, 1989), ungāru komponista Bēlas Bartoka (Béla Bartók) “Brīnišķīgais Mandarīns” (A csodálatos mandarīn, 1989).

Īpaši nozīmīgs baletmeistares J. Pankrates darbs bija Valsts Rīgas operetes teātrī – izdoma, fantāzija, mūsdienīgums – tie bija galvenie viņas uzvedumu nosacījumi. Strādājot operetes žanrā, J. Pankrate veidojusi dejas, kas iekļaujas dramatiskajā darbībā kā vienojošs elements, nevis kā klāt pielikts horeogrāfisks numurs. Baletmeistare nebija aizrāvusies ar deju dejas pēc, bet vienmēr piedāvāja konkrētam raksturam un konkrētam operetes vai mūzikla stilam atbilstošu dejas valodu. Valsts Rīgas operetes teātrī viņa izveidoja vairāk nekā 40 neaizmirstamas horeogrāfijas. J. Pankrate tika titulēta kā izcilākā operetes baletmeistare visā bijušajā PSRS teritorijā.

Iestudējumi: amerikāņu komponista Leonarda Bernsteina (Leonard Bernstein) “Vestsaidas stāsts” (West Side Story, 1966), ungāru un austriešu komponista Ferenca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) “Jautrā atraitne” (Die lustige Witwe, 1966; 1981), amerikāņu komponista Koula Potera (Cole Albert Porter) “Skūpsti mani, Ket!” (Kiss Me, Kate!, 1967), Elgas Igenbergas “Annele” (1967), Gunāra Ordelovska “Peldētāja Zuzanna”, austriešu komponista Niko Dostāla (Nico Dostal) “Klīvija” (Clivia, 1968), ungāru komponista Emeriha (Imres) Kālmāna (Emmerich Kálmán), “Silva”, “Čardaša karaliene” (Die Csárdásfürstin, 1969), “Cirka princese” (Die Zirkusprinzessin, 1971), “Bajadēra” (Die Bajadere, 1974), amerikāņu komponista Džerija Hermana (Jerry Herman) “Hello, Dollij!” (Hello, Dolly!, 1969), Arvīda Žilinska “Sarkanā marmora noslēpums” (1970), J. Štrausa, dēla “Vīnes valsis” (Walzer aus Wien, 1971), krievu komponista Andreja Petrova (Андрей Павлович Петров) “Mēs gribam dejot” (Мы хотим танцевать, 1972), austriešu komponista Ralfa Benacka (Ralph Benatzky) “Es un mana māsa” (Meine Schwester und ich, 1972), Valtera Kaminska “Kartupeļu festivāls” (1974), amerikāņu komponista Frenka Lessera (Frank Henry Loesser) “Čārlija krustmāte” (Charley's Aunt, 1974), I. Kalniņa “No saldenās pudeles” (1975) un “Quo vadis, mana ģitāra” (1978), krievu komponista Marka Samoilova (Марк Самойлович Самойлов) “Toreiz Seviļjā” (Тогда в Севилье, 1976), ungāru komponista Paula (Pāla) Abrahama (ungāru Ábrahám Pál, vācu Paul Abraham) “Balle Savojā” (Ball at the Savoy, 1977), Zigmara Liepiņa “Iedomu spoguļi” (1978), J. Kaijaka “Jaunākais dēls” (1976), “Kāds portfelis” (1978), “Vēl taures ceļā sauc” (1981; 1984) un “Panāksnieku dziesma” (1985), R. Paula “Pāri, kas dabonas” (1977), “Māsa Kerija” (1979) un “Nāc pie puikām!” (1982) un citi.

Horeogrāfijas Sverdlovskas muzikālās komēdijas teātrī (Свердловский государственный академический театр музыкальной комедии) 1968.–1969. gadā: vācu komponista Jakoba Ofenbaha (Jacob Offenbach) “Laupītāji” (Die Räuber), K. Potera “Skūpsti mani, Ket!”, F. Lehāra “Jautrā atraitne”; V. Abašidzes Gruzijas muzikālās komēdijas teātrī 1978.–1979. gadā: K. Potera “Skūpsti mani, Ket!”, krievu komponista Jurija Miļutina (Юрий Сергеевич Милютин) “Čanitas skūpsts” (Поцелуй Чаниты).

Valsts drāmas teātrī (tagad Latvijas Nacionālais teātris): krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Anna Kareņina” (Анна Каренина, režisors Alfrēds Jaunušans, 1967), spāņu rakstnieka Frederika Garsija Lorka (Federico García Lorca) “Burvīgā kurpniece” (La zapatera prodigiosa, režisors Mihails Kublinskis, 1974), krievu rakstnieka Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) “Revidents” (Ревизор, režisors Edmunds Freibergs, 1981), amerikāņu rakstnieka Marka Tvena (Samuel Langhorne Clemens) “Princis un ubaga zēns” (The Prince and the Pauper, režisors E. Freibergs, 1983), Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” (režisors E. Freibergs, 1994) un citas.

Dailes teātrī: britu rakstnieka Artura Konana Doila (Sir Arthur Ignatius Conan Doyle) “Šerloks Holms” (Sherlock Holmes, režisors Kārlis Auškāps, 1979). Bijusi arī kustību konsultante Jaunatnes un Valmieras drāmas teātros.

Teicamā aktiera meistarība apvienojumā ar labu tehniku un dzirkstošu temperamentu bija noteicošais, kas padarīja neaizmirstamu ikvienu J. Pankrates nodejoto raksturlomu. Sākot ar Varvaru krievu komponista Igora Morozova (Игорь Владимирович Морозов) “Doktors Aikāsāp” (Доктор Айболит, 1948), kam sekoja niknā Pelnrušķītes māsa krievu komponista Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Pelnrušķīte” (Золушка, 1953), Džuljeta S. Prokofjeva Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1953), Zelta dāma krievu komponista Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) “Simfoniskās dejas” (Симфонические танцы, 1961), Sieviete, franču komponista Morisa Ravela (Maurice Ravel) “Bolero” (Bolero, 1958), kurā nepilnas divdesmit minūtes aizturētas kaisles, kas no kautrības un pieaugošas iekāres izauga gandrīz līdz kareivīgai dejai ar liktenīgo mīlestību un klasiskā mīlas trijstūra eksploziju. Tās varēja būt arī otrā lieluma lomas vai pat tikai viena deja, kā solistes partija krakovjakā krievu komponista Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка) operā “Ivans Susaņins” (Жизнь за царя; Иван Сусанин, 1836).

Kā horeogrāfe J. Pankrate bija pretrunīga personība. Līdz despotismam prasīga pret citiem un pret sevi – radoša darba ietvaros. Sadzīves saskarsmē – līdz pašaizliedzībai un bezgalīgai upurēties spējai. Savā baletdejotājas mūžā J. Pankrate nodejoja 30 skaistas lomas un 1965. gadā – pašā slavas zenītā – atstāja skatuvi, lai turpmāk mirdzētu citā, mākslas speciālistu mazāk apbrīnotā vietā – Rīgas Operetes teātrī, līdztekus lielu vērību piegriezdama aktiera meistarībai baletā, ko ilgus gadus RHV mācīja to topošajiem dejotājiem. J. Pankrates horeogrāfijas organiski iekļāvās izrāžu mākslinieciskajā koptēlā. Baletmeistares galvenās darba prioritātes bija kāpināt izrādes ekspresiju virzībā uz mūzikas izaugsmi un mērķtiecīgu kāpinājumu kustības – dejas sintezē. Laika gaitā nav zuduši J. Pankrates radītie skatuves darbi. Mūsdienās to atveidojumus var redzēt un baudīt pateicoties viņas skolniekiem, kuri šodien kļuvuši par pasniedzējiem, saglabājot izcilākos viņas radītos baleta darbus. Vēl šodien tiek baudīti J. Pankrates radītie skatuves darbi, neļaujot aizmirst viņu kā izcilu latviešu baletmeistari mūsdienīgajā baleta pasaulē.

Uzņemta koncertfilma "Janīnas Pankrates laiks" (režisore Maruta Jurjāne, 1990).

J. Pankrate bija LPSR Valsts prēmijas laureāte (1951), LPSR nopelniem bagātas skatuves māksliniece (1954), LPSR Tautas skatuves māksliniece (1982).