L. Beiris kā baleta horeogrāfe ir veidojusi dažāda stila horeogrāfiskās miniatūras un pilnmetrāžas baleta uzvedumus. Oriģinālhoreogrāfiju viņa ir veidojusi: Pietro Maskaņji (Pietro Antonio Stefano Mascagni) “In Memoriam” (1985, A. Lemberga piemiņai), Žila Masnē (Jules Émile Frédéric Massenet) “Elēģijai” (1985), Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco) “Karnevālam Venēcijā” (1986, visi iestudējumi LNO), Imanta Zemzara “Trim māsām” (1991, 1995, Dānijā), Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Zaudētajām ilūzijām” (1996), L. Bēthovena “Septītajai simfonijai” (1993, 2012, LNO un 2001, Šanhajas Teātra akadēmijā, 上海戏剧学院, Shanghai Theatre Academy), Ilo Vintera (Ülo Vinter) un Artūra Maskata “Pepijai Garzeķei” (1992, 1997), F. Lista un F. Šopēna “Noktirnei mīlestībai” (1995, LNO), I. Stravinskis “Pulčinellai” (1995, Lietuvas Nacionālajā baletā, Lietuvos Nacionalinis operos ir baleto teatras, 1999, LNO, IV Starptautiskajā Baltijas baleta festivālā), M. Zariņa “Svētā Maurīcija brīnumdarbiem” (2001, LNO), Pētera Vaska “Dzīvības balsij” (1996), K. Sensānsa “Donam Žuanam”, 1997, LNO), Riharda Dubras, Andra Vecumnieka “Atspulgiem” (1998, Somijas Nacionālajā operā, Suomen Kansallisbaletti), Valtera Mnacakanova (Вальтер Грайрович Мнацаканов) iestudējumam “Sveiks, Čārlij! jeb Lielais dzīves cirks turpinās”, Daniela Doļska (Danielius Dolskis) iestudējumam “Mana mīlestība – Lietuva jeb Lietuva – manas īstās mājas” (2002, Klaipēdas Muzikālajā teātrī, Klaipėdos valstybinis muzikinis teatras). Viņas veidotais balets “Mocartiāna” ir iestudēts Tojotas baleta skolā (2006, 豊田バレエ学校, Toyota Ballet School) Japānā un Tallinas baletskolā (2013, Tallinn Ballet School); vokāli horeogrāfiska izrāde “Štrausiāna” Klaipēdas muzikālajā teātrī (2006) un muzikāli horeogrāfisks iestudējums “Dvēseles stīgas” (R. Paula mūzika) ir veltīts kultūras pils “Ziemeļblāzma” atklāšanai (2013), kā arī veidota muzikāli horeogrāfiska fantāzija “Ugunī” (Jura Karlsona mūzika, 2017).
L. Beiris regulāri darbojas starptautiskās baleta konkursu žūrijās, ir piedalījusies Starptautiskās baleta federācijas asamblejās, pasniegusi meistarklases Krievijā, Ķīnā un Dienvidāfrikā. Filmējusies televīzijas dokumentālajā filmā “Dejo Lita Beiris” (1980) un Meitenes lomā baletfilmā “Brīnišķīgais mandarīns” (1993).
L. Beiris vārds ir nesaraujami saistīts ar Baltijas baleta festivālu “No klasikas līdz avangardam”, kas Latvijā notiek kopš 1995. gada. L. Beiris ir šīs idejas autore, īstenotāja un festivāla direktore. Šis ikgadējais baleta festivāls ir iekarojis noteiktu vietu Latvijas kultūras dzīvē un kļuvis par tradīcija jau trešajā desmitgadē. Tas pulcē māksliniekus no daudzām pasaules valstīm; festivāla galā koncerti notiek Latvijas Nacionālajā operā un baletā.