Lita Beiris ir viena no iznesīgākajām un elegantākajām 20. gs. 70. un 80. gadu Latvijas Nacionālās Operas (LNO) solistēm. Viņas mākslinieciskais sniegums bija neatkārtojams, savdabīgs un spožs; izcila akadēmiskās klasikas dejotāja. Tādas lomas kā Raimonda, Odeta-Odīlija, Pahita, Mirstošais gulbis viņas sniegumā pieder pie labākajiem šo tēlu traktējumiem 20. gs. 70. un 80. gadu latviešu baletā.

L. Beiris tēvs Kārlis Beiris bija daļēji vācbaltiešu izcelsmes; ģimenes uzvārds kādreiz bija Beijers, bet laika gaitā tas pārveidojās par Beiris. Tēvam piederēja neliels kokapstrādes uzņēmums. Māte Paula Lipkovska bija dzimusi 1910. gadā Maskavā, kur dzīvoja viņas vecāki, bet 20. gs. 20. gados viņa ar ģimeni atgriezās Latvijā un bija mājsaimniece.

L. Beiris ir beigusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (1970), mācījusies pie pedagogiem Valērijas Kutenas, Innas Baranovskas, Veras Švecovas. Beigusi Maskavas A. Lunačarska Valsts Teātra mākslas institūta Baletmeistaru fakultāti (Государственный институт театрального искусства имени Анатолия Васильевича Луначарского, Балетмейстерский факультет, 1994), papildinājusies Maskavā pie Marinas Semjonovas (Марина Тимофеевна Семёнова), Asafa Meserera (Асаф Михайлович Мессерер), Maijas Samohvalovas (Майя Николаевна Самохвалова), Māra Liepas, Vladimira Vasiļjeva (Владимир Викторович Васильев), Mihaila Lavrovska (Михаил Леонидович Лавровский), Natālijas Kasatkinas (Наталия Дмитриевна Касаткина) un Vladimira Vasiļjova (Владимир Юдич Василёв), Ļeņingradā pie Irinas Kalpakovas (Ирина Александровна Колпакова), Ninelas Kurgapkinas (Нинель Александровна Кургапкина), Vācijā pie Renē Peglijasko (Renee Pegliasko), Andra Plūča, kā arī Zviedrijas Karaliskajā baletā (Kungliga Baletten), Somijas Nacionālajā baletā (Suomen Kansallisbaletti), Minhenes (Nationaltheater München), Maincas (Staatstheater Mainz) un Berlīnes (Berlin State Ballet) operu baleta trupās. L. Beiris ir ieguvusi pedagoģijas maģistra grādu Latvijas Universitātē (2005). Balerīna ir precējusies ar režisoru Gunti Gailīti.

Profesionālā darbība

L. Beiris bija LNO baleta soliste, horeogrāfe, baletmeistare (1970–1996), LNO baleta trupas mākslinieciskā vadītāja (1992–1993), sabiedriskā fonda “Litas Beires dejas mākslas fonds” direktore (1996–2005), nodibinājuma “Dejas varavīksne” valdes locekle (2005–2015), kopš 2015. gada valdes priekšsēdētāja, Kultūras ministrijas Dejas padomes locekle (kopš 2015), Latvijas Profesionālā baleta asociācijas prezidente (kopš 2001), LTDS biedre (kopš 1974), Starptautiskās Baleta konkursu federācijas locekle (kopš 2010), Kultūras ministrijas Dejas balvas žūrijas komisijas locekle (2018 – 2020).

Kā viespedagoģe L. Beiris ir strādājusi Dānijā, Vācijā, Ķīnā, Lietuvā un citur.

L. Beiris lomu diapazons veidojies neikdienišķi un neticami plaši: no trauslās Odetas Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Gulbju ezerā” (Лебединое озеро, 1977, 1984) līdz spāniski ugunīgai sievietei Morisa Ravela (Maurice Ravel) “Bolero” (1983), no romantiskās un starojošās princeses Auroras un cēlās Ceriņu fejas P. Čaikovska “Apburtajā princesē” (Спящая красавица, 1975, 1980) līdz austrumnieciski noslēpumainai Anitrai Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1981), no antīkās Terpsihoras Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) “Apollonā Musagetā” (Аполлон Мусагет, 1988) līdz mežonīga spēka pilnai Pilārai Valtera Kaminska baletā “Kam skanēs zvans” (1987), no prāta aptumšotās lēdijas Makbetas Oļega Barskova (Олег Васильевич Барсков) “Lēdijas Makbetas monologā” (1985) līdz maigajai Žizelei Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Žizelē” (1987).

Starp L. Beiris nozīmīgām lomām ir arī Rosita, Driādu pavēlniece, Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Donā Kihotā” (Don Quixote, 1982, 1970), Bille Marģera Zariņa “Svētā Maurīcija brīnumdarbos” (1974), Vēja māte Arvīda Žilinska “Sprīdītī” (1974), Tulpe Jāņa Mediņa “Mīlas uzvarā” (1974), Kalliope Čezāres Punji (Cesare Pugni), Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) un Riharda Glāzupa “Parīzes Dievmātes katedrālē” (1974), Daugava Alfrēda Kalniņa “Staburagā” (1976), Lapsa Igora Morozova (Игорь Владимирович Морозов) “Doktorā Aikāsāp” (Доктор Айболит, 1977), soliste L. Minkusa “Pahitā” (1977), Franciska Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss), “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1978, 1987), soliste Friderika Šopēna (Fryderyk Franciszek Chopin) “Šopeniānā” (Chopiniana, 1981) Rozita L. Minkusa “Donā Kihotā” (Don Quixote1982), Karmena Žorža Bizē (Alexandre-César-Léopold Bizet) un Rodiona Ščedrina (Родион Константинович Щедрин) “Karmenā” (Karmena, 1984), Nurida Fikreta Amirova (Fikrət Məşədi Cəmil oğlu Əmirov) “Tūkstoš un vienā naktī” (Тысяча и одна ночь, 1985), Medora Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārā” (Le Corsaire, 1986), Feja Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Pelnrušķītē” (Золушка, 1991), Lesbija Karla Orfa (Carl Heinrich Maria Orff) “Carmina Catulli” (1993), klasiskā dueta soliste Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Septītajā simfonijā” (1993), Raimonda Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimondā” (Раймонда, 1993), Žorža Sanda F. Šopēna un Ferenca Lista (Ferenc Liszt) “Noktirnē mīlestībai” (1995) un citas.

L. Beiris ir piedalījusies šādās baleta miniatūrās: Raimonda Paula “Mūžīgajā dziesmā” (Janīnas Pankrates horeogrāfija, 1980), Kamila Sensānsa (Camille Saint-Saëns) “Mirstošajā gulbī” (Mihaila Fokina, Михаил Михайлович Фокин, horeogrāfija; Veltas Vilciņas iestudējums, 1984), Kloda Debisī (Claude-Achille Debussy) “Fauna diendusā” (Le Prélude à l’Après-midi d’un faune, Tamāras Vītiņas horeogrāfija, 1974), O. Barskova “Lēdijas Makbetas monologā” (Aleksandra Lemberga horeogrāfija, 1985), Šarla Guno (Charles Gounod) “Ave Maria” (J. Pankrates horeogrāfija, 1986), A. Kalniņa “Rudenī” (Mirdzas Griķes horeogrāfija, Jāņa Grauda iestudējums) un citās.

Sava radošā darba vakarā (1989) L. Beiris dejoja Izoldi Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) “Tristānā un Izoldē” (Tristan und Isolde), Meiteni Bēlas Bartoka (Bartók Béla) “Brīnišķīgajā mandarīnā” (A csodálatos mandarin, J. Pankrates horeogrāfija) un bija soliste L. Minkusa “Pahitā”.

L. Beiris kā baleta horeogrāfe ir veidojusi dažāda stila horeogrāfiskās miniatūras un pilnmetrāžas baleta uzvedumus. Oriģinālhoreogrāfiju viņa ir veidojusi: Pietro Maskaņji (Pietro Antonio Stefano Mascagni) “In Memoriam” (1985, A. Lemberga piemiņai), Žila Masnē (Jules Émile Frédéric Massenet) “Elēģijai” (1985), Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco) “Karnevālam Venēcijā” (1986, visi iestudējumi LNO), Imanta Zemzara “Trim māsām” (1991, 1995, Dānijā), Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Zaudētajām ilūzijām” (1996), L. Bēthovena “Septītajai simfonijai” (1993, 2012, LNO un 2001, Šanhajas Teātra akadēmijā, 上海戏剧学院, Shanghai Theatre Academy), Ilo Vintera (Ülo Vinter) un Artūra Maskata “Pepijai Garzeķei” (1992, 1997), F. Lista un F. Šopēna “Noktirnei mīlestībai” (1995, LNO), I. Stravinskis “Pulčinellai” (1995, Lietuvas Nacionālajā baletā, Lietuvos Nacionalinis operos ir baleto teatras, 1999, LNO, IV Starptautiskajā Baltijas baleta festivālā), M. Zariņa “Svētā Maurīcija brīnumdarbiem” (2001, LNO), Pētera Vaska “Dzīvības balsij” (1996), K. Sensānsa “Donam Žuanam”, 1997, LNO), Riharda Dubras, Andra Vecumnieka “Atspulgiem” (1998, Somijas Nacionālajā operā, Suomen Kansallisbaletti), Valtera Mnacakanova (Вальтер Грайрович Мнацаканов) iestudējumam “Sveiks, Čārlij! jeb Lielais dzīves cirks turpinās”, Daniela Doļska (Danielius Dolskis) iestudējumam “Mana mīlestība – Lietuva jeb Lietuva – manas īstās mājas” (2002, Klaipēdas Muzikālajā teātrī, Klaipėdos valstybinis muzikinis teatras). Viņas veidotais balets “Mocartiāna” ir iestudēts Tojotas baleta skolā (2006, 豊田バレエ学校, Toyota Ballet School) Japānā un Tallinas baletskolā (2013, Tallinn Ballet School); vokāli horeogrāfiska izrāde “Štrausiāna” Klaipēdas muzikālajā teātrī (2006) un muzikāli horeogrāfisks iestudējums “Dvēseles stīgas” (R. Paula mūzika) ir veltīts kultūras pils “Ziemeļblāzma” atklāšanai (2013), kā arī veidota muzikāli horeogrāfiska fantāzija “Ugunī” (Jura Karlsona mūzika, 2017).

L. Beiris regulāri darbojas starptautiskās baleta konkursu žūrijās, ir piedalījusies Starptautiskās baleta federācijas asamblejās, pasniegusi meistarklases Krievijā, Ķīnā un Dienvidāfrikā. Filmējusies televīzijas dokumentālajā filmā “Dejo Lita Beiris” (1980) un Meitenes lomā baletfilmā “Brīnišķīgais mandarīns” (1993).

L. Beiris vārds ir nesaraujami saistīts ar Baltijas baleta festivālu “No klasikas līdz avangardam”, kas Latvijā notiek kopš 1995. gada. L. Beiris ir šīs idejas autore, īstenotāja un festivāla direktore. Šis ikgadējais baleta festivāls ir iekarojis noteiktu vietu Latvijas kultūras dzīvē un kļuvis par tradīcija jau trešajā desmitgadē. Tas pulcē māksliniekus no daudzām pasaules valstīm; festivāla galā koncerti notiek Latvijas Nacionālajā operā un baletā.

L. Beiris ir bijusi Rīgas Domes deputāte (no partijas “Jaunā Vienotība”); darbojās Mājokļa un vides komitejā un Izglītības, kultūras un sporta komitejā (2009–2013).

Padomju okupācijas laikā L. Beiris saņēma šādus apbalvojumus: Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes (LPSR AP) goda rakstu (1976), LPSR nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukumu (1983), Latvijas Tautas skatuves mākslinieces nosaukumu (1989), Latvijas teātru darbinieku savienības prēmiju (1986).

Pēc neatkarības atgūšanas saņēmusi Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu (1996) un IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2004).

L. Beiris ir Maskavas Vissavienības baleta mākslinieku konkursa laureāte (Всесоюзном конкурсе артистов балета 1980, bronzas medaļa, 3. vieta) un Varnas Starptautiskā baleta konkursa Bulgārijā laureāte (International Ballet Competition – Varna, 1980, bronzas medaļa, 3. vieta).