O. Lēmaņa mākslinieciskās darbības laikā parādījās pirmās nacionālās tēmas un tautas deju motīvi baleta iestudējumos, kā arī meklējumi attiecībā uz plašākām skatuviskās formas latviešu dejām. Paralēli jaunu baletu iestudējumiem attīstās arī jauna, patstāvīga horeogrāfija, kurā O. Lēmanis izkopa un radīja savu īpatnēju māksliniecisko risinājumu. Viņa horeogrāfijām raksturīga cieša saikne ar mūziku, formas daudzveidība, jauni dejas soļi un figūras, ko papildināja perfekta klasiskās dejas stila izpratne un dabisku noskaņu radīšana. Tam, ko latviešu balets bija ieguvis savā attīstības sākumā – laba dejas skola un stila izjūta –, pievienojās dziļa tēlojuma izpratne un attīstīta dramatisma izjūta. O. Lēmaņa laikā izveidojās virkne izcilu latviešu izcelsmes dejotāju: Mirdza Griķe, Anna Priede, Aina Jansone, Aleksandrs Lembergs, Arvīds Ozoliņš, Jānis Grauds un citi.

O. Lēmanis dzimis ostas strādnieku ģimenē, kurā bez Osvalda bijuši vēl septiņi bērni. Būdams skolnieks, O. Lēmanis piedalījās Latvijas Neatkarības karā. Sešpadsmit gadu vecumā viņš sāka pildīt kantorista pienākumus un paralēli apmeklēja latviešu aktrises un dzejnieces Birutas Skujenieces dramatiskos kursus, kurus beidza 1924. gadā. Studiju laikā uzstājās Interimteātrī (Rīgas Latviešu teātris). Interešu lokam paplašinoties, sāka apmeklēt deju nodarbības pie itāļu izcelsmes baletmeistares Marietes Balbo (Anna Maria Herskinde). Baleta mākslai pievērsās 1923. gadā, kļūdams par krievu pedagogu Nikolaja Sergejeva (Николай Григорьевич Сергеев) un Aleksandras Fjodorovas (Александра Александровна Фёдорова) audzēkni. Vēlāk mācījās Parīzē pie krievu pedagogiem Broņislavas Ņižinskas (Бронислава Фоминична Нижинска), Olgas Preobraženskas (Ольга Иосифовна Преображенская) un Londonā pie Leonīda Mjasina (Леонид Федорович Мясин).

Jau pēc pirmajiem mācību gadiem baleta studijā O. Lēmanis izcēlās ar spilgtu aktierisku tēlojumu un temperamentu un 1926. gadā tika uzņemts operas baleta trupā. Īsā laika posmā viņš no kordebaleta dejotāja kļuva par solistu un vēlāk par premjeru. Viņa mākslinieciskā degsme, patiesā aizraušanās un spēja dzīvot skatuves tēlos, panāca vienreizēju viņa personības iezīmētu lomu atveidojumus. O. Lēmaņa Korsārs, Girejs, Students, Bazils u. c. skatuves tēli pieskaitāmi latviešu dejotāju izcilākajiem sasniegumiem tā laika baleta mākslā. Būdams dejotājs, O. Lēmanis sāka veidot nelielas horeogrāfiskas miniatūras, kurās spilgti atklājās viņa baletmeistara talants. Starp tām bija krievu komponistu Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) “Elēģija” (Элегия, 1936), Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Rudens” (Осень, 1936) un spāņu komponista Manuela de Faljas (Manuel de Falla y Matheu) “Ubagu deja” (Beggar’s dance, 1930) un citas. Tieši “Ubagu deja” kļuva par vienu no publikas un kritikas slavētākajām miniatūrām. Viņa veidotajās horeogrāfiskajās miniatūrās bija skaidri manāms ļoti smalkjūtīgs talants, perfekta gaume, izjusta horeogrāfiskā domāšana un dejiska iztēle. Ja arī sākumā horeogrāfu vairāk vadīja intuīcija, tad viņa mākslinieciskā apdāvinātība bija nenoliedzama. Tomēr daudz lielākas radošās iespējas O. Lēmanim pavērās kā Latvijas Nacionālās operas (NLO) baleta trupas vadītājam un baletmeistaram (1934–44).

1932.–41. gadā O. Lēmanis aktīvi līdzdarbojās jauno baleta mākslinieku apmācībā baleta skolā, pasniedzot dueta deju. Būdams N. Sergejeva un A. Fjodorovas audzēknis, apgūstot krievu klasiskā baleta metodiku, viņš lieliski prata veidot mazas, bet spilgtas etīdes dueta dejas nodarbībās.

Nozīmīgākie iestudējumi LNO ir krievu komponista Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) balets “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1934; 1941; 1943), latviešu komponista Jāņa Mediņa “Mīlas uzvara” (1935), austriešu un ungāru komponista Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Dons Kihots (Don Quixote, 1936; 1941), somu komponista Žana Sibēliusa (Jean Sibelius) “Skaramušs” (1936), franču komponista Morisa Ravela (Maurice Ravel) “Bolero” (Bolero, 1936), itāļu komponista Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Fantastiskās lelles” (Fantasista Doll, 1936), Jāņa Vītoliņa “Ilga” (1937), Jāņa Kalniņa “Rudens” (1938) un “Lakstīgala un roze” (1938), itāļu komponistu Čezāres Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeralda” (Esmeralda, 1939), krievu komponistu Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) “Bahčisarajas strūklaka” (Бахчисарайский фонтан, 1940) un Aleksandra Kreina (Александр Абрамович Крейн) “Laurensija” (Лауренсия, 1941), poļu komponista Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) “Skumjš vakars” (Schwermutige Abenddämmerung, 1941), vācu komponista Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann) “Karnevāls” (Carnaval, 1942) un citi.

Liepājas operā iestudējis L. Minkusa baletu “Dons Kihots” (1943).

Veidojis horeogrāfijas ap simt baleta miniatūrām, duetiem, solodejām: Nozīmīgākās: vācu komponista Žaka Ofenbaha (Jacob Offenbach) “Barkarola” (Barcarolle, 1936), spāņu komponista Pablo de Sarasates (Pablo Martín Melitón de Sarasate y Navascués) “Čigānu deja” (Gypsy dance, 1936), P. Čaikovska “Krievu lelle” (Русская кукла, 1938), S. Rahmaņinova “Nerss” (Шут, 1943), Voldemāra Stūrestepa “Zaļā krūze” (1943) un citas. 

Dejas operetēs: ungāru un austriešu komponista Ferenca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) “Grāfs Luksemburgs” (Der Graf von Luxemburg, 1939) un citās.

Dejas operās: franču komponista Šarla Guno (Charles Gounod) “Fausts” (Faust, 1932; 1936), J. Kalniņa “Lolitas brīnumputns” (1934), vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) “Skrejošais holandietis” (Der fliegende Holländer, 1935; 1943), krievu komponista Aleksandra Borodina (Александр Порфирьевич Бородин) “Kņazs Igors” (Князь Игорь, 1936), itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Traviata” (La traviata, 1936), franču komponista Hektora (Ektora) Berlioza (Hector Berlioz) “Fausta bojāeja” (La damnation de Faust, 1937), P. Čaikovska “Mazepa” (Мазепа, 1939), Dž. Verdi “Masku balle” (Un ballo in maschera, 1939), J. Mediņa “Luteklīte” (1939), čehu komponista Leoša Janāčeka (Leoš Janáček) “Janūfa” (Jenůfa, 1944) un citas. 

Kā dejotājs piedalījies Ž. Ofenbaha un austriešu režisora Maksa Reinharda (Max Reinhardt) operetē “Skaistā Helēna” (La Belle Hélène, 1932); kā horeogrāfs iestudējis dejas Venēcijas starptautiskajā mākslas izstādē angļu dramaturga Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugā “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, režisors M. Reinhards, 1938). Piedalījies krievu baletdejotājas Olgas Spesivcevas (Ольга Александровна Спесивцева) baletvakarā Parīzē (1935), kur dejojis krievu baletdejotāja un horeogrāfa Mihaila Fokina (Михаил Михайлович Фокин) viencēliena baletos “Psihe” (Психея, beļģu izcelsmes franču komponists Sezārs Franks, César Franck) un “Mefisto valsis” (Mephisto Waltz, ungāru komponists Ferencs Lists, ungāru Liszt Ferenc, vācu Franz Liszt). Kā baletmeistars strādājis Teatro Colón Buenosairesā (1938).

O. Lēmaņa nozīmīgākās lomas ir Zigfrīds (P. Čaikovskis “Gulbju ezers”, 1926; 1934), Francis (franču komponists Leo Delībs, Clément Philibert Léo Delibes, “Kopēlija”, Coppélia ou La Fille aux yeux d'émail, 1926), Princis (P. Čaikovskis “Riekstkodis”, Щелкунчик, 1928), Jauneklis (F. Šopēns “Šopeniāna”, Шопениана, 1929), Polovciešu jauneklis (A. Borodins, Polovciešu dejas no operas “Kņazs Igors, 1929), Dezirē (P. Čaikovskis “Apburtā princese”, Спящая красавица, 1929), Jāzeps (vācu komponists Rihards Štrauss, Richard Georg Strauss, “Jāzepa leģenda”, Josephs Legende, 1929), Vergs, Vikonts de Božansī un Rinaldo (krievu komponists Nikolajs Čerepņins, Николай Николаевич Черепнин, “Armīdas paviljons”, Павильон Армиды, 1930), Vergs (krievu komponists Nikolajs Rimskis-Korsakovs, Николай Андреевич Римский-Корсаков, "Šeherezade”, Шехерезада, 1931), Aminta (L. Delībs “Silvija”, Sylvia ou la Nymphe de Diane, 1931), Arlekīns (R. Šūmanis “Karnevāls”, 1931), Bazils, Espada (L. Minkuss “Dons Kihots”, 1931; 1936; 1941), grāfs Alberts (franču komponists Ādolfs Šarls Adāns, Adolphe-Charles Adam, “Žizele”, Giselle, 1932), Lišanfu (krievu komponists Reingolds Gliērs, Rейнгольд Морицевич Глиэр, “Sarkanā magone”, Красный мак, 1933), Petruška (krievu komponists Igors Stravinskis, Игорь Фёдорович Стравинский, “Petruška”, Петрушка, 1933), Students, jauns zinātnieks, arī Ranofers (N. Čerepņins “Mūmijas romāns”, Роман мумии, 1933), Konrāds (Ā. Š. Adāns “Korsārs”, Le Corsaire, 1935), Sauldots (J. Mediņš “Mīlas uzvara”, 1935), solists (M. Ravels “Bolero", 1936), solists dejā “Kankāns” (Dž. Rosīni “Fantastiskās lelles”, 1936), Students (J. Kalniņš “Lakstīgala un roze”, 1938), Kvazimodo (Č. Punji, R. Drigo “Esmeralda”, 1939), Girejs (B. Asafjevs “Bahčisarajas strūklaka”, 1940) un citas.

Iestudējis kustības latviešu spēlfilmai “Kaugurieši” (1941, režisors Voldemārs Pūce).

Otrā pasaules kara beigas iezīmēja būtisku pavērsienu Latvijas vēsturē un vienlaikus arī kultūras dzīvē. Lai izvairītos no gaidāmajām okupācijas varas represijām, daudzi Latvijas mākslas un kultūras darbinieki devās bēgļu gaitās uz Rietumvalstīm.

1944. gadā Latviju atstāja arī O. Lēmanis ar dzīvesbiedri baletdejotāju Mirdzu Tillaku. Sākotnēji O. Lēmanis bija strādnieks kādā Freiburgas fabrikā Vācijā, bet jau 1945. gadā viņš apvienoja bēgļu gaitās devušos baleta māksliniekus trimdas ansamblī “Latvju Balets”, kurā darbojās 15 baletdejotāji – līdzās dejotājiem no LNO (Rūdolfs Saule, Irēna Apine, Juris Gotšalks, Aina Ezergaile, Eižens Mežulis u. c.) tajā piedalījās arī Liepājas operas un drāmas teātra baletdejotāji (Vera Keiše, Valērija Riekstiņa, Erna Pilupe u. c). Ansamblis uzsāka darbu 1945. gada pavasarī Elsnicā un līdz 1948. gadam darbojās Dienvidvācijā. Sākotnēji ansamblis darbojās Ansbahā un vēlāk mājvietu atrada lielākajā latviešu bēgļu kolonijā Eslingenā. Divu gadu laikā tika sarīkotas 250 izrādes, kuras apmeklējuši 100 tk skatītāju. Par savu lielāko panākumu ansambļa dalībnieki uzskatījuši izrādes Minhenes lielajā Prinzregententheater teātrī. 1947. gadā ar spožu deju iestudējumu franču komponista Žorža Bizē (Alexandre-César-Léopold Bizet) operas “Karmena” (Carmen, 1875) izrādē Štutgartes operā O. Lēmanis atgriezās lielajā skatuves mākslā.

1948.–50. gadā O. Lēmanis bija Virtembergas Valsts teātra baletmeistars, kur viņš iestudēja vācu komponista Otto Ēriha Šilinga (Otto-Erich Schilling) baletu In scribo satanis (1948). Šajā laika periodā O. Lēmanis atjaunoja četrus baleta viencēlienus. Ierobežotos apstākļos viņš iestudēja arī austriešu komponista Nikolausa Dostāla (Nikolaus Josef Michael Dostal) “Habaneru” (Habanera, 1947), F. Lista “Mefisto valsi” (Mephisto Waltz, 1947), vācu komponista Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) “Romantisko epizodi” (Romantic Epizode, 1947) u. c. horeogrāfijas. Eslingenā O. Lēmanis nosvinēja savu 25 gadu mākslinieciskās darbības jubileju, kurai sekoja uzaicinājums uzņemties Detroitas Mūzikas un Mākslas institūta (Institut of Musical Art) baleta departamenta vadību. 1950. gadā viņš ar ģimeni ieradās ASV un uzņēmās baletmeistara pienākumus (1958–65) ASV trupā Detroitas pilsētas baletā (The Detroit City Ballett), kā arī klasiskā baleta pedagoga pienākumus Deitrotas Muzikālās mākslas institūtā (Detroit Institute of Musical Art) un Mersi koledžā (Mercy College; 1950–65).

Kā baletmeistars viesojies starptautiskajā teātru festivālā Venēcijā, Buenosairesā, Briselē, Antverpenē, Berlīnē, Budapeštā, Parīzē, Varšavā, Stokholmā, Helsinkos.

Nozīmīgākie iestudējumi ASV bija F. Lista “Noktirne” (Nocturne, 1951), S. Rahmaņinova “Liktenis” (Fate, 1951), Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis” (1951), M. Faljas “Ubagu deja” (1951), krievu komponista Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Klasiskā simfonija” (Класическая симфония, 1954), brazīliešu komponista Eitora Vila-Lobuša (Heitor Villa-Lobos) “Valdzinājums” (Glamor, 1952) franču komponista Kloda Debisī (Claude-Achille Debussy) “Meitene ar linu matiem“ (Girl with linen hair, 1952), kā arī “Lakstīgala un Roze” (Nachtigall und Rose, 1957) ar krievu komponista Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) mūziku, S. Prokofjeva baletu “Pelnrušķīte” (Золушка; pirmizrāde 1959. gadā) un citi.

Kā horeogrāfs veiksmīgi apvienojis dejas poēziju un dramatisko spriedzi, sapludinājis deju un mūziku niansēm bagātā veselumā. Liriskās dejas O. Lēmaņa baletos izcēlās ar melodisku plastiku, raksturdejas bija tēlainas, ekspresīvas. Horeogrāfijās bagāta fantāzija un dziļš dvēselīgums, gleznainas pozas, svaigs, atjautīgs deju zīmējums masu skatos un oriģinalitāte variācijās, kurās nav tukšu, virtuozu formu, bet klasiskām kustībām tiek atrastas oriģinālas kombinācijas, katrai dejai panākot savu emocionālo noskaņu. Inscenējot klasiku, O. Lēmanis atrada daudz jaunu risinājumu, īpaši režijā, taču horeogrāfijā prata pieskaņoties oriģināla ritmiskajam un vispārējam tēlam, papildinot kompozicionālās uzbūves izteiksmību. Latviešu dejas vēsturniece un kritiķe Elza Siliņa rakstījusi, ka O. Lēmanis pieslienas modernajiem baletmeistariem, kuri vecajās jau nodibinātajās tradīcijās tiecas atrast jaunas iespējas.

Par nopelniem baltemākslas veicināšanā O. Lēmanis apbalvots ar Zviedrijas Vāsas ordeņa (Vasaorden) I šķiru (1935) un Latvijas Atzinības krustu (1938).