20. gs. 20. gados Rīgā sāka strādāt krievu klasiskā baleta meistari, kam bija būtiski nopelni latviešu horeogrāfijas mākslas tapšanā. 1922. gadā Latvijas Nacionālās Operas (LNO) direkcija uzaicināja darbā Pēterburgas Marijas teātra (Мариинский театр) bijušo baletmeistara palīgu Nikolaju Sergejevu, kurš attīstīja spēcīgu baleta kustību, strādājot ar jaunizveidoto baletu un savas studijas skolēniem. Viņš bija pirmais horeogrāfs Latvijā ar profesionālu izglītību un plašu praktiskā darba pieredzi. Vēsturiski īsā laikā Latvijā tika izveidots mākslinieciski spēcīgs baleta ansamblis.
Nikolajs Sergejevs
krievu baletdejotājs, režisors, pedagogs, baletmeistars
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Izglītība un darbs
N. Sergejevs ir beidzis Pēterburgas Teātra skolu (Театральное училище Петербурга, 1894), mācījies pie baletmeistariem Mariusa Petipā (Мариус Иванович Петипа), Pāvela Gerta (Павел Андреевич Гердт) un Ļeva Ivanova (Лев Иванович Иванов), bija Marijas teātra baleta solists, baleta režisors un galvenais režisors (1903–1918), Pēterburgas Teātra skolas baleta pedagogs (1897–1917). 1918. gadā emigrēja uz ārzemēm, paņemot līdzi pēc Vladimira Stepanova (Владимир Иванович Степанов) sistēmas pierakstītus Marijas teātra 21 baleta horeogrāfiskos tekstus – teātra repertuāra “zelta fondu”: M. Petipā oriģinālhoreogrāfijas ar Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) komponētiem baletiem “Apburtā princese” (Спящая красавица), “Gulbju ezers” (Лебединое озеро); Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) – “Pahita” (Пахита), “Dons Kihots” (Don Quichotte), “Kamargo” (La Camargo), “Taurenītis” (Le Papillon), “Bajadēra” (La Bayadère); Čezāres Punji (Cesare Pugni) – “Venēcija karnevāls” (Le Carnaval de Venise), “Faraona meita” (La Fille du pharaon), “Libānas skaistule vai kalnu gars” (La Beauté du Liban), “Ceļošā dejotāja” (La Danseuse en voyage), “Florida” (Florida), “Karalis Kandols” (Le Roi Candaule); Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) – “Korsārs“ (Le Corsaire ), “Donavas meita” (La Fille du Danube); Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) – “Kopēlija” (Coppélia ou La Fille aux yeux d'émail); Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) – “Raimonda” (Раймонда), Ivana Armsgeimera (Иван Иванович Армсгеймер) – “Kavalērija atpūtā” (Привал кавалерии) un citus. Tā Rietumeiropā un Amerikas Savienotājās Valstīs (ASV) daudzos teātros radās iespēja iestudēt šos baletus kvalitatīvi (mūsdienās pieraksti glabājas Hārvarda Universitātē, Harvard University, ASV). 1920. gadā N. Sergejevs tika uzaicināts Sergeja Djagiļeva (Сергeй Пaвлович Дягилев) trupai “Krievu balets” (Les Ballets Russes) iestudēt P. Čaikovska baletu “Apburtā princese”; iestudējums netika realizēts.
Iestudējumi LNO
N. Sergejevs 1922. gadā no Londonas Rīgā ieradās kopā ar Voldemāru Komisāru, lai parakstītu līgumu ar LNO vadību par klasisko baletu iestudējumiem. Rīgā viņš atvēra arī savu privāto baleta studiju, lai sagatavotu teātrim nepieciešamos dejotājus. Nodarbībās viņš izmantoja klasiskajā baletā gadu desmitos pārbaudīto un izslīpēto metodiku. Balstoties uz pārmantoto tradīciju, treniņstundas struktūru veidoja šādi elementi:
1. vingrinājumi pie stieņa, kuros ietilpa: plie, battement tendu, battement tendu jete, rond de jambe par terre, battement fondu, battement frappe, rond de jambe en l’air, developpe, grand battement jete (parasti aizņem 20–25 minūtes);
2. vingrinājumi zāles vidū: tie paši vingrinājumi, kas pie stieņa, tikai jaunā soļu salikumā un tehniski sarežģītāk: allegro (lēcieni): temps leve saute, changement de pieds, pas echape, pas assemble, pas jete, sissonne ouverte, sissonne fermee un citi;
3. vingrinājumi uz puantēm (sieviešu klasei).
No 1922. līdz 1925. gadam N. Sergejevs bija LNO baletmeistars un privātās baleta studijas vadītājs. 01.12.1922. uz LNO skatuves notika Pētera Ludviga Hertela (Peter Ludwig Hertel) baleta “Veltīgā uzmanība” (La Fille mal gardée) pirmizrāde, kas bija iestudēta N. Sergejeva vadībā. Uzvedums kļuva par notikumu ar paliekošu nozīmi – šī diena uzskatāma par Latvijas baleta dzimšanas dienu. Dejotāju profesionālais līmenis gan tomēr vēl nebija pietiekams, lai veiktu uzdevumus, ko noteica sarežģītās solo partijas. Pēc N. Sergejeva ieteikuma galvenajām lomām pieaicināja Marijas teātra solistus Jeļenu Ļukomu (Елена Михайловна Люком) un Borisu Šavrovu (Борис Васильевич Шавров). Marcelīnas lomu, kuru pēc autoru ieceres izpilda baletdejotāji vīrieši, dejoja pats N. Sergejevs. Pirmizrādei bija lieli panākumi.
1923. gada sezonā N. Sergejevs iestudēja L. Minkusa “Ēnu skatu” no baleta “Bajadēra”, Rikardo Drigo (Riccardo Drigo) “Burvju flautu”, L. Minkusa “Pahitu”. Pēc pirmās sezonas radās nopietnas problēmas: baleta trupas veiksmīgai darbībai bija nepietiekams finansējums – trūka naudas gan dekorācijām, gan tērpiem, gan baletdejotāju algām. N. Sergejevam neizdevās atrisināt šo jautājumu ar teātra direkciju, un viņam vairāk nebija iespējas piepildīt savas radošās ieceres, jaunas baleta izrādes netika iestudētas. Nākamajās divās sezonās horeogrāfs lielākoties iestudēja baleta ainas operu izrādēs: Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) “Burvju flautā” (Die Zauberflöte), Antona Rubinšteina (Антон Григорьевич Рубинштейн) “Dēmonā” (Демон), Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Aīdā” (Aida), Aleksandra Dargomižska (Александр Сергеевич Даргомыжский) “Nārā” (Русалка), Džakomo Meierbēra (Giacomo Meyerbeer, īstajā vārdā Jacob Liebmann Beer) “Hugenotos” (Les Huguenots), Kamila Sensānsa (Charles Camille Saint-Saëns) “Samsonā un Dalilā” un citās. Jaunu baleta izrāžu trūkuma un pieaugošās nesaprašanās starp horeogrāfu un teātra vadību dēļ 1924./1925. gada sezonas beigās ar N. Sergejevu nepagarināja līgumu, un vasarā viņš aizbrauca no Rīgas.
Pēc 1925. gada N. Sergejevs dzīvoja Lielbritānijā un Francijā un sadarbojās ar daudzām baleta trupām. 1927. gadā bija baletmeistars Annas Pavlovas (Анна Павловна Павлова) baleta trupā; 1929. gadā strādāja Parīzes Privātajā operā (Opéra privé de Paris) un kopā ar baletdejotājiem devās viesizrādēs uz Dienvidameriku; 1933.–1938. gadā bija pedagogs Sadlera Velsa teātrī (Sadler’s Wells Theatre) Lielbritānijā. 1935. gadā N. Sergejevs iestudēja izrādes Krievu baleta (Ballet Russe) trupā Montekarlo, bet 1939. gadā – Alīsijas Markovas (Alicia Markova, dzimusi Lilian Alicia Marks) trupā; no 1941. līdz 1948. gadam bija baletmeistars Monas Inglesbi (Mona Inglesby) Starptautiskajā baletā (International Ballet).
Nozīme mūsdienās
N. Sergejevs sniedza Latvijas dejotājiem zināšanas par tādām vērtībām kā klasiskais balets, tā skolu un estētiku. Viņa baleta stundas tika veidotas krievu klasiskās skolas ietekmē; šīs skolas pārmantotība, tai skaitā klasiskās dejas treniņstundas struktūra, tiek izmantota arī mūsdienu klasiskā baleta nodarbībās. N. Sergejeva studijas audzēkņi ir tādi pazīstami Latvijas baletdejotāji kā, piemēram, Sira Jirgena, Mirdza Kārkliņa, Natālija Cveiberga, Osvalds Lēmanis un citi.