Valters Kaminskis bija latviešu mūzikas darbinieks, aktīvs 20. gs. 60.–80. gados. Viņa radošā darbība bija cieši saistīta ar kormūziku, dziesmas žanru.
Valters Kaminskis bija latviešu mūzikas darbinieks, aktīvs 20. gs. 60.–80. gados. Viņa radošā darbība bija cieši saistīta ar kormūziku, dziesmas žanru.
Komponists V. Kaminskis dzimis Rīgā, viņa tēva brālēns bija ievērojamais arhitekts Eižens Laube. Zēnam bērnībā interesēja matemātika, zīmēšana, mūzika, vectēvs bija muzikāls, dziedāja, vecāmāte radīja interesi par dārzkopību.
V. Kaminskis mācījās Rīgas 5. vidusskolā, interesējās par šahu, sportu, apguva klavierspēli. 1945. gadā viņš iestājās Rīgas Valsts mūzikas vidusskolā kordiriģēšanas nodaļā, līdz ar kompozīcijas un teorijas nodaļas izveidi sāka mācīties arī tajās; pēc trīs kursu beigšanas un vidusskolas atestāta saņemšanas iestājās Latvijas Valsts konservatorijā profesora Ādolfa Skultes kompozīcijas klasē (1948). 40. un 50. gadu mijā V. Kaminskis spēlēja klavieres Rīgas restorānos, aizrāvās ar džezu, par viņa draugu un muzikālo sabiedroto kļuva komponists Edmunds Goldšteins.
Vēl studiju laikā, 1953. gadā, V. Kaminskis iestājas Latvijas PSR Komponistu savienībā, kur no 1958. līdz 1962. gadam strādāja kā jauno autoru konsultants. Pēc Latvijas valsts konservatorijas beigšanas (diplomdarbs – simfoniskā poēma “Liepnas kauja”) jaunais skaņradis pasniedza teorētiskos priekšmetus Jāņa Mediņa Rīgas Valsts mūzikas vidusskolā. Jaunradē turpinājās aktīvs rokraksta meklējumu periods: sacerēta “Svētku uvertīra” orķestrim, svīta “Vasara Latvijā” orķestrim, instrumentālas miniatūras mežragam. Par dominējošo izvirzījās dziesmas žanrs: sacerētas latviešu tautasdziesmu apdares, solo (“Rudens dziesma”, “Mātei”, “Pārnākot”) un kordziesmas (“Kārkli pelēkie zied”, “Aijā”, “Dziesma par prieku” jauktajam, “Priedes”, “Jūras dēli” – vīru korim).
50. gadu otrajā pusē tapa pirmās V. Kaminska estrādes dziesmas (“Mans mīļais klusē”, “Leduspuķes”, “Rīgas tilti”), komponists regulāri piedalījās padomju dziesmu, estrādes dziesmu jaunrades konkursos, viņa sacerējumus – dziesmas un instrumentālo mūziku – repertuārā iekļāva Latvijas Radio estrādes sekstets, Rīgas estrādes orķestris, citi republikas ansambļi un orķestri.
1958. gadā Cēsīs notika pirmais V. Kaminska autorkoncerts ar pašu komponistu pie klavierēm, atskaņojot pavadījumus korim, solistam Pēterim Grāvelim. Turpmāk Latvijas pilsētās un citās apdzīvotās vietās V. Kaminskis regulāri koncertēja, tika rīkoti viņa autorkoncerti. Skaņradis publicēja recenzijas, rakstus par Latvijas mūzikas dzīves aktualitātēm Latvijas presē, analizēja estrādes, arī džeza žanra norises un citas problēmas.
Desmitgades sākumā V. Kaminskis aktīvi radīja apjomīgus skaņdarbus ar laikabiedru tēliem centrā, tapa simfoniska poēma “Stāsts par mūsdienu cilvēku” (1960), oratorija “Par tiem, kas ceļā” (1962, Ojāra Vācieša teksts), poēma vīru korim un simfoniskajam orķestrim “Varoņi dzīvo” (1963, Arvīda Skalbes teksts). Skaņraža uzmanību turpināja saistīt estrādes žanrs, tapa dziesmas “Tai vajag mīlestībai būt”, “Es tevi gaidu”, sacerēta un ieskaņota virkne latviešu tautasdziesmu apdaru, kordziesmas “Aiz tālēm”, “Kas esi, mana dzimtene”, “Kad jūra mostas”, “Daugava”, radītas arī bērnu dziesmas. Nozīmīgāko skaņdarbu klāstu papildināja “Rudens poēma” jauktajam korim un klavierēm (O. Vācieša vārdi, 1963), solodziesmu cikls “Saules lappuses” ar Ārijas Elksnes dzeju (1967), cikls vīru korim “Manas dzimtenes zemes dziesmas” (J. Peters, 1968). Turpinājās V. Kaminska autorkoncerti, izveidojās cieša sadarbība ar populāro operdziedātāju Miķeli Fišeru, kam sacerētas daudzas dziesmas: “Ceļa dziesma”, “Dziesma par Pēteri”, “Aiz tālēm”, “Pie Daugavas”, “Visīsākā nakts” un citas; daļa notām tika ieskaņotas Latvijas Radio studijā.
60. gados V. Kaminskis darbojies arī kinematogrāfā, sacerēja mūziku dokumentālajām filmām “Svētku noskaņa” (1965), “Daugavas valoda” (1966), “Senatne” (1967), leļļu filmai “Kikerigū” (1967).
1962. gadā tika noslēgta laulība ar cēsinieci, kordiriģenti Līgu Priedīti, piedzima dēls Valters (1968). Komponists apmetās uz dzīvi Cēsīs, strādāja par Cēsu mūzikas vidusskolas kora koncertmeistaru, pasniedza teorētiskos priekšmetus (1961–1965), bija pedagogs Latvijas Valsts konservatorijā (1965–1967).
Šajā desmitgadē V. Kaminskis pirmoreiz pievērsās muzikāli skatuvisku darbu radīšanai: tapa baleta viencēliens “Mana pilsēta” (1971), muzikālā komēdija “Lakstīgalu festivāls” (1974, Artūra Vilka librets), kas tika iestudēta Rīgas Valsts operetes teātrī (režisors Edgars Zveja, teātra solists, kurš ar šo darbu atzīmēja 50 gadu jubileju).
Kantāte “Dzīves dziesma” tika atskaņota dziesmu svētku simtgadē (1973), lielformas kora darbu skaitam pievienojās kantāte diptihs “Pirmdienas rīts” (Mirdza Bendrupe, 1975), Rekviēms vīru korim (O. Vācietis, 1978). Pretējas – liriski aizkustinošas noskaņas dominēja, piemēram, V. Kaminska bērnu dziesmās “Gribu lietutiņu”, “Pavasaris nāk”, “Saulīte ar zobiem”, “Nepaklausīgie zābaciņi”, “Dziesma par lāci” un citās, kas tika iekļautas Latvijas bērnu ansambļu repertuārā, skaņradis joprojām bija aktīvs kinomūzikas jomā, aktīvi koncertēja, sadarbojās ar koriem.
Par godu komponista 50 gadu jubilejai bija sarīkota jubilejas koncertu virkne, iegūts tituls LPSR Tautas mākslinieks, iepriekš par “idejiski un mākslinieciski augstvērtīgām kora dziesmām un vokāli instrumentāliem skaņdarbiem” tika saņemta LPSR Valsts prēmija (1972).
Turpinājās darbība kormūzikas žanrā, tika sacerēta “Svinīgā kantāte” (1981, Uldis Krasts), kantāte jauktajam korim, teicējam un simfoniskajam orķestrim “700: Veltījums Valmierai” (U. Krasts, 1982), kantāte simfonija jauktajam korim, ērģelēm, sitaminstrumentiem “Ticība pavasarim” (U. Krasts), kantāte “Atmoda” (1988), dziesmu cikls sieviešu korim “Mazas vēstules draugam” (D. Avotiņa, 1983), kā arī balets trijos cēlienos – “Kam skanēs zvans” (Pēc Ernesta Hemingveja, Ernest Miller Hemingway, romāna, 1987), kas netika iestudēts; balets bija tapis pēc ceļojuma uz Kubu. V. Kaminskis bija ceļojis arī uz Peru, Šveici, Austriju, citām Eiropas valstīm, daudz ar sievu pa Latviju, abu hobijs bija makšķerēšana.
90. gados tika sacerēta lūgšana “Mūsu tēvs debesīs korim” ar ērģelēm; radošā aktivitāte jūtami samazinājās. Mūža pēdējos gados V. Kaminskis publicējās vietējā Cēsu avīzē, rakstīja pārdomas par piedzīvoto un valstī notiekošo. No 1994. līdz 1997. gadam komponists bijis Cēsu rajona padomes deputāts. 1997. gadā Cēsis pēc slimības V. Kaminska devās mūžībā.
Liriķis, Latvijas dabas skaistuma un cilvēku rakstura labāko īpašību apdziedātājs komponists V. Kaminskis savā radošajā darbībā bija cieši saistīts ar latviešu kora kultūras tradīcijām. Viņam raksturīgas vīrišķīgi vērienīgas kora kompozīcijas, kurās skaņradis sintezēja kantātes, kora dziesmas un masu dziesmas iezīmes.
Sacerētas apmēram 300 kora dziesmas, desmit kantātes un oratorijas, divi baleti, muzikālā komēdija, nelielas formas simfoniskie darbi, instrumentālā mūzika, tostarp estrādes un džeza žanrā. Klausītāju iemīļotas bija 50.–70. gados sacerētās, ieskaņotās, radio raidītās V. Kaminska estrādes dziesmas “Cilvēkam cilvēku jāsatiek”, “Dziesma bērziem”, “Pavasaris nāk”, “TTT” un citas, kuras bieži bija uzrakstītas valša ritmā. Tās izpildīja E. Zveja, Ojārs Grinbergs, Zigfrīds Račiņš, Jānis Pakalnišķis, Latvijas Radio sieviešu vokālais ansamblis, visvairāk Andrejs Lihtenbergs (“Vakara dziesma”, “Intīmā dziesmiņa”, “Ziemeļu serenāde”, “Blūzs par rozi”, “Atvasara” un citas); daļa no tām nosacīti pieskaitāmas popmūzikai, kaut aranžētas šādā stilistikā. V. Kaminska bērnu dziesma “Čiekurdancis” (O. Vācietis), tika izmantota “Prāta Vētras” blakusprojekta “Reigani” dziesmā “Čiekuri”, izdota albumā (2010).
V. Kaminska dziesmu vārdu autori bija Latvijā ievērojami dzejnieki: O. Vācietis, Arvīds Skalbe, Imants Ziedonis, U. Krasts. Komponista melodijas ir skanējušas daudzos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos, gan arī skolu jaunatnes, kur visbiežāk skanējušas tādas dziesmas kā: “Mūžu mūžos būs dziesma” (deviņas reizes, kopš 1977), “Priedes” (divas reizes, kopš 1960), latviešu tautasdziesmas “Bēdu manu, lielu bēdu” apdare (četras reizes, kopš 1965), kā arī “Stiprie spārni (1965), “Zvērests” (1970), kantāte “Dzīves dziesma” (1973), “Savs gaišais kalns” (1980), “Dziesmai” (1980), “Svinīgā kantāte” (1985), “Pie savas mātes – zemes” (1985), “Latvieša ticība” (1990) un citas.
V. Kaminska dziesmas bija koru – jaukto, vīru, sieviešu, arī bērnu – repertuārā, tās izpildīja profesionālie kori, ansambļi, solisti. Kopš 50. gadiem sacerēta mūzika populārzinātniskām, dokumentālām filmām (režisori Laimons Gaigals, Ludmila Ikere un citi), Dzidras Ritenbergas mākslas filmām “Trīs minūšu lidojums” (1979) un “Vakara variants” (1980). Nozīmīgs ir skaņraža publicista devums, analizējot arī populārās mūzikas procesus.
V. Kaminskis ar lielu enerģiju uzstājās savos autorkoncertos, kuros nereti pats sēdās pie klavierēm, piedalījās Mūzikas dienās, sarīkojumos “Dziesmu kamanas”, rajona, zonālajos, pilsētu dziesmu svētkos, dziesmu dienās, citos kormūzikas saietos.
Laikabiedru vērtējumā skaņradis bija savdabīgs cilvēks ar izteiktu individualitāti, kas izpaudās kā mūzikā, tā sadzīvē, ļoti iecienīta personība koristu, sevišķi vīru koru vidē.
Kopš 90. gadiem interese par V. Kaminska daiļradi strauji mazinājās, viņa skaņdarbi nav izdoti diskos, ir pieejami vien pāris kormūzikas antoloģijās skaņuplatēs un arī notīs.
LP, “Dzīves dziesma” (dziesmas korim), Melodija, 1979.
Daiga Mazvērsīte "Valters Kaminskis". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/199922-Valters-Kaminskis (skatīts 06.05.2024)