Reģistrālā ziņā bērnu koris ir samērā tuvs sieviešu korim, taču atšķiras ar skanējuma spēku (piemērotas galvenokārt vidēja skaļuma gradācijas, nevis pašas klusākās un skaļākās), kā arī mazāku kopējo diapazonu (vidēji a–fis², taču diapazons var mainīties atkarībā no bērnu vecuma, sagatavotības u. c. faktoriem).

Vissenāk izveidojies zēnu koris, kas parasti ietver soprānu (jeb diskantu) un altu balsis. Jau viduslaikos un renesansē speciāli apmācīti zēni kopā ar vīriem veidoja baznīcu korus. 17.–18. gs. jauktais zēnu/ vīru koris bieži piedalījās izvērstu vokālinstrumentālu darbu (mesu, oratoriju, pasiju u. c.) atskaņojumā.

19. gs. vispārējā attieksme pret sieviešu līdzdalību baznīcu koros kļuva daudz liberālāka, līdz ar to zēnu koru nozīmība šajā jomā mazinājās. 20. gs. pirmajā pusē daudzi tradīcijām bagāti zēnu kori tika reorganizēti, pārtopot neatkarīgās koncertinstitūcijās, tomēr daudzās baznīcās izdevies šādus korus saglabāt līdz pat mūsdienām.

Pieaugot izpratnei par sieviešu līdztiesību, 19. gs. radās gan bērnu kori, kuros apvienojušies zēni un meitenes, gan atsevišķi meiteņu kori. Tie darbojās galvenokārt skolu paspārnē, jo šajā laikā pedagoģijā īpaši tika akcentēta mūzikas izglītības labvēlīgā ietekme. Piemēram, daudzās Vācijas skolās bija tradīcija sākt dienu ar vairākbalsīgu (bieži improvizētu) bērnu dziesmu. Kopš 19. gs. bērnu kori nereti piedalās arī operuzvedumos.

Turpinot šīs tradīcijas, 20.–21. gs. bērnu kori darbojas skolās (gan vispārizglītojošās, gan mūzikas mācībiestādēs), baznīcās un nereti arī operteātros. Daudzi bērnu kori pēc Otrā pasaules kara dibināti raidorganizāciju paspārnē.

Lai gan zēni līdztekus vīriem iekļāvās baznīcas koros jau kopš viduslaikiem, plašs repertuārs bērnu (t. sk. zēnu) koriem līdz pat 18. gs. beigām neveidojās. Tomēr mūsdienu bērnu koru repertuārā ir skaņdarbi, kas 16.–18. gs. rakstīti soprānu/altu balsīm. Vēl biežāk tiek atskaņoti aranžējumi; to pamatā ir gan viduslaiku un jo īpaši renesanses dziedājumi (madrigāli, motetes u. c.), gan arī daudzu 17.–18. gs. komponistu (vācu – Heinriha Šica, Heinrich Schütz; Johana Sebastiāna Baha, Johann Sebastian Bach; Georga Frīdriha Hendeļa, Georg Friedrich Händel; austriešu – Volfganga Amadeja Mocarta, Wolfgang Amadeus Mozart, u. c.) sakrālie un laicīgie darbi.

19. gs. bērnu koru skaits būtiski pieauga un tie dažādojās, iekļaujot arī meitenes. Speciāli šādiem koriem rakstīta oriģinālrepertuāra joprojām bija samērā nedaudz – lielākoties tika dziedātas dziesmas, kas vienlīdz piemērotas bērnu vai sieviešu koriem, piemēram, austriešu komponista Franča Šūberta (Franz Schubert), vācu komponistu Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria von Weber), Fēliksa Mendelszona Bartoldi (Felix Mendelssohn Bartholdy), Roberta Šūmaņa (Robert Schumann) un Johannesa Brāmsa (Johannes Brahms), krievu komponista Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) un citu autoru darbi. Zēnu korim paredzēti dziedājumi iekļauti vairākās ievērojamās 19. gs. otrās puses operās, piemēram, franču komponista Žorža Bizē (Georges Bizet) “Karmenā” (Carmen, 1875) un P. Čaikovska “Pīķa dāmā” (Пиковая дама, 1890); savukārt vācu komponista Engelberta Humperdinka (Engelbert Humperdinck) bērnu operā “Ansītis un Grietiņa” (Hänsel und Gretel, 1892) izmantots bērnu koris. 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā radās arī vokālinstrumentāli darbi, kuru atskaņotājsastāvā iekļauts bērnu koris, piemēram, ungāru romantiķa Ferenca Lista (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt) “Dantes simfonija” (Dante-Sinfonie, 1856, zēnu koris), austriešu komponista Gustava Mālera (Gustav Mahler) Trešā simfonija (3. Sinfonie, 1896, bērnu koris) un citi. Vācu komponista Makša Rēgera (Max Reger) korāļkantāte “No debesīm es atnesu” (Vom Himmel hoch, da komm ich her, 1903) rakstīta vokālajam kvartetam, bērnu korim, divām vijolēm un ērģelēm.

20. gs. komponisti, piemēram, vācu komponists Pauls Hindemits (Paul Hindemith), franču komponisti Fransiss Pulenks (Francis Poulenc) un Moriss Diruflē (Maurice Duruflé), angļu komponists Bendžamins Britens (Edward Benjamin Britten, Baron Britten of Aldeburgh) un citi, radījuši daudzus oriģināldarbus bērnu korim. Vācu komponista un pedagoga Karla Orfa (Carl Orff) krājumā Schulwerk (“Skolas darbs”, 20. gs. 20. gadi) ietvertas miniatūras kolektīvai dziedāšanai ar ritmiski vai tembrāli interesantu pavadījumu, tāpat K. Orfs veidojis savas ievērojamās kantātes Carmina Burana (“Bavārijas dziesmas”, 1936) atvieglotu versiju uzvedumiem skolās, iekļaujot atskaņotājsastāvā arī bērnu kori.

Arī 20.–21. gs. turpinās tradīcija izmantot bērnu (t. sk. zēnu) kori operās (B. Britena “Mazais skursteņslauķis”, The Little Sweep, 1949) un vokālsimfoniskos darbos (B. Britena “Pavasara simfonija”, Spring Symphony, 1949; “Kara rekviēms”, War Requiem, 1961; poļu komponista Kšištofa Penderecka, Krzysztof Eugeniusz Penderecki, “Sv. Lūkas pasija”, Passio et mors Domini nostri Jesu Christi secundum Lucam, 1966; angļu komponista Džona Tavenera, John Tavener, “Tempļa plīvurs”, The Veil of the Temple, 2002). Repertuārā bieži ienāk arī neakadēmiskās mūzikas, piemēram, džeza elementi.

Visbiežāk bērnu koris ir divbalsīgs (viena soprānu, viena altu grupa) vai trīsbalsīgs (divas soprānu, viena altu grupa vai otrādi). Taču iespējams arī vienbalsīgs (unisons) bērnu koris vai (retāk) četrbalsīgs koris (divas soprānu un divas altu grupas).

Iespējams veidot arī atsevišķus korus, nodalot vecumgrupas – īpaši, ja bērnu koris vienlaikus funkcionē kā skolēnu koris:

1) bērni vecumā līdz astoņiem gadiem; repertuārā galvenokārt vienbalsīgi darbi;

2) 8–10 gadus veci bērni (skolā 2.–4. klase): repertuārā galvenokārt vienbalsīgi un divbalsīgi, retāk trīsbalsīgi darbi;

3) 11–14 (15) gadus veci bērni (skolā 5.–9. klase); repertuārā trīsbalsīgi, retāk četrbalsīgi kora darbi, arī polifoni sacerējumi.

Atkarībā no mācībiestādes specifikas, pieļaujams arī citāds dalījums. Savukārt vidusskolēnu kori vairs neatbilst bērnu, bet gan jauniešu kora statusam. Tomēr bērnu koros, kuros apvienotas dažādas vecumgrupas, nereti daļa dalībnieku (meitenes) pārstāv 15–19 gadu vecumgrupu.

Bērnu kora muzicēšanas ietekme uz klausītāju saistīta ar šī kora skaņas tembrālo nokrāsu, kas valdzina ar bērnišķību un trauslumu. Gaišums, kas piemīt bērnu kora skanējumam, var izvirzīties muzikālo iespaidu priekšplānā, taču var arī kļūt par kontrastējošu akcentu, kas jo spēcīgāk liek pārdzīvot skaņdarba kopējās koncepcijas nopietnību vai traģiku; jo īpaši tas raksturīgi daudziem vokālsimfoniskiem darbiem (piemēram, pasijām), kas atskaņoti ar zēnu kora līdzdalību. Muzicēšanai bērnu korī ir liela labvēlīga ietekme uz pašiem koristiem, ļaujot jau no mazotnes attīstīt pašorganizācijas, disciplīnas un komunikācijas spējas, audzināt skatuves kultūru un izkopt mūzikas gaumi.

Bērnu kora izkārtojumam ir dažādi modeļi. Mūsdienās parasti katrā no rindām stāv dažādu balss grupu pārstāvji (piemēram, četrbalsīgā sastāvā no kreisās puses uz labo – 1. soprāni, 2. soprāni, 1. alti un 2. alti; tomēr šī secība var arī atšķirties).

Atskaņotājmākslas vēsturē īpaša vieta ir zēnu koriem, kas pastāv jau daudzus gadsimtus – Leipcigas Tomasa baznīcas koris (Thomannerchor) dibināts 1212. gadā reizē ar Tomasa skolu (18. gs. pirmajā pusē šī kora diriģents bijis J. S. Bahs); Drēzdenes Krusta baznīcas zēnu koris (Dresden Kreuzchor) uzsācis darbību 14. gs.; Vīnes zēnu kora (Wiener Sängerknaben) pirmsākumus veidojusi neliela zēnu grupa, kas darbojusies kopš 1498. gada kā romiešu-vācu ķeizara (kopš 1508. gada Svētās Romas Impērijas imperatora) Maksimiliāna I (Maximilian I.) galma kapela (Hofmusikkapelle).

Mūsdienās slaveni bērnu kori ir arī Toronto bērnu koris (Toronto Children's Chorus, kopš 1978); Bulgārijas Nacionālā Radio bērnu koris (Детски хор на Българското национално радио, kopš 1960); Ungārijas Radio bērnu koris (Magyar Rádió Gyermekkórusa, kopš 1954); Austrālijas Nacionālo bērnu koris Gondwana Voices (kopš 1997) un citi. Savdabīgā manierē, ar tradicionālās mūzikas un džeza elementiem, muzicē, piemēram, Āfrikas bērnu koris (African Children's Choir, kopš 1984).

Meiteņu koru vidū plaši pazīstami, piemēram, Sietlas meiteņu koris (Seattle Girls' Choir, ASV, kopš 1982); Upsalas Doma meiteņu koris (Uppsala domkyrkas flickkör, Zviedrija) un citi. Starptautisku atzinību guvuši arī vairāki Latvijas bērnu kori – Rīgas Doma meiteņu koris Tiara un zēnu koris, Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas meiteņu koris Vivace un zēnu koris, kā arī Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu koris Spīgo, Kuldīgas mūzikas skolas meiteņu koris Cantus un citi.