Māleru (Mahler) dzimta bija ebreju izcelsmes. Vecvecāki un vecāki piekopa pieticīgus rūpalus (apkārtklejojošs tirgotājs, ormanis, sīks krodzinieks), izsitoties līdz pašu mājiņai kaimiņpilsētiņā Jihlavas (vācu Iglava) vāciski runājošajā minoritātē, kaut apzinājās arī savas ebreju saknes un iedibinot relatīvi ienesīgu spirta ražotni un tavernu. Topošā mūziķa tēvs Bernards (Bernard) apprecēja ziepju manufaktūras īpašnieka meitu Mariju Hermani (Marie Herrmann), un viņiem piedzima 14 bērni. Gustavs bija otrais dēls, vecākais brālis nomira bērnībā (pavisam bērnības periodu pārdzīvoja vēl tikai seši bērni – spilgta liecība par dzīves līmeni un emocionālo gaisotni ģimenē un sabiedrībā). Gustavs agri izpauda muzikālas dotības pēc dzirdes spēlējot dziesmas un maršus, ko dzirdēja uz ielas, krodziņā, no kazarmām un sinagogā; pat uz vecvecāku klavierēm viņš centās atskaņot savus iespaidus, vēl neprotot nospēlēt gammu. Skolas gadi aizritēja mērenībā, taču tēvs pamanīja dēla tieksmi uz mūziku un 1875. gadā 15 gadu vecumā aizveda viņu uz Vīnes konservatoriju. Arī tur Gustava dotumus tūlīt novērtēja un pieņēma viņu Jūliusa Epšteina (Julius Epstein) klavieru un Franca Krenna (Franz Krenn) kompozīcijas klasē (diriģēšanu tolaik konservatorijās vēl nemācīja). Vēlāk universitātē G. Mālers apmeklēja Eduarda Hanslika (Eduard Hanslick) un Antona Bruknera (Anton Bruckner) nodarbības.

1880. gadā notika G. Mālera diriģenta debija vasaras teātrī kūrortpilsētiņā Hallā (apmēram 30 km no Lincas). Šī paša gada rudenī tika pabeigta kantāte “Žēlabu dziesma” (Das klagende Lied) un tika aktīvi koncipēta Pirmā simfonija. Tūlīt pat sekoja vesela virtene kapelmeistara darba piedāvājumu, galvenokārt operas žanrā. Tā bija liela un laba praktiskās meistarības skola. G. Mālers to papildināja ar ievērojamu sava laika diriģentu koncertiem (Pēteris Čaikovskis, Пётр Ильич Чайкoвский, Rihards Štrauss, Richard Georg Strauss) un šo meistaru personisku pazīšanos. Sekoja kaleidoskopiska dažādu teātru virkne: Laibaha (mūsdienās Ļubļana, Slovēnija, 1881–1882), Olmica (mūsdienās Olomouca, Čehija, 1883), Kasele (1883–1885), Prāga (1885–1886), Leipciga (1886–1888), Budapešta (1888–1891), kur jaunais kapelmeistars jau bija ķeizariskais operdirektors. Kādā Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) “Dona Žuana” (Don Giovanni, 1787) izrādē publikā bija Johanness Brāmss (Johannes Brahms), kurš diriģentu kvēli apsveica. Jau ilgāku periodu (1891–1897) G. Mālers kā pirmais kapelmeistars bija nostrādājis Hamburgas Pilsētas teātrī. 1892. gadā viņš vadīja P. Čaikovska “Jevgeņija Oņegina” (Евгений Онегин, 1879) Vācijas pirmiestudējumu. Klātesošais komponists nebija drošs tieši par savu vāciskās versijas sapratni. 

Jau ilgāku laiku kopš 80. gadu vidus G. Mālera uzmanību saistīja un fantāziju rosināja visa gadsimta gaitā plaši pazīstamais senu vācu tautasdziesmu krājums “Zēna brīnumrags” (Des Knaben Wunderhorn, 1806–1808; runa ir par izdevuma trīs sējumu noformējumu, kurā nepārprotami, kaut atšķirīgi, dažādos skatījumos, atveidots stilizēts mednieku rags). Sākotnēji – ciklā “Ceļojošā mācekļa dziesmas” (Lieder eines fahrenden Gesellen, 1883–1885) G. Mālers pamatā izmanto savus dzejoļus (kā tas notiek arī citkārt). Taču pat dziesmās ar paša tekstiem (to šeit ir vairākums) G. Mālers šur un tur iezīmē kādu mikrocitātu, aluzīvu mājienu uz “Zēna brīnumragu”, tēlainu paralēli ar brīnumraga poēziju. Savukārt deviņdaļīgajam ciklam “Dziesmas un dziedājumi” (Lieder und Gesänge aus Des Knaben Wunderhorn , 1887–1890) ar tekstiem no krājuma komponists izvēlas ļoti atšķirīgus paraugus, negaidītus sižetus un pavērsienus. Mēdz būt arī gluži pretēji – teksts ir šķietami vai reāli ļoti ikdienišķs, piezemēts, taču tajā allaž ir kāda īpaša detaļa vai zemteksts. Šo pašu ciklu komponists versijā ar orķestri ievērojami paplašina (15 dziesmas, galīgajā redakcijā – 12, 1892.–1901. gads), dodot arī jaunu, precizējošu nosaukumu “Dziesmas, humoreskas un balādes” (Lieder, Humoresken und Balladen aus Des Knaben Wunderhorn). Taču galvenais jau paliek teksta un mūzikas saspēle, vārdu un jēdzienu muzikālais tulkojums. Zīmīgi, ka gandrīz visas dziesmas sākotnēji radītas balsij un klavierēm. Taču komponistam acīmredzot nepietika ar šo risinājumu. Un tiešām – versijās ar orķestri parādās daudz smalku krāsu, mazu muzikālu (tembrālu, ansambļa, kolorīta) atklājumu, komentāru, detaļu izgaismojuma. Un mainās arī saturiski – aizejošais romantiskais skatījums tagad reizumis pārvēršas groteskā, ironiskā redzējumā, grūtsirdīgā vīzijā. Vēl svarīgāk – G. Mālers regulāri izmanto dziesmu materiālu simfonijās, uzsverot to kopību, radniecību, precizējot savu ieceri. Tā “Debešķīgā dzīve” (Das himmlische Leben) kļuva par Ceturtās simfonijas finālu, “Pirmgaisma” (sākotnējā, īstā, būtiskā, Urlicht) iekļauta Otrajā simfonijā, “Trīs eņģeļi dziedāja” (Es sungen drei Engel) – Trešajā. Tā tapa viena no G. Mālera simfonisma raksturzīmēm – ciešā saikne ar tautas poēziju un cilvēka balsi.

Izcelt Pirmo simfoniju atsevišķi liek tās raibās un neikdienišķās likteņgaitas gan paša komponista redzējumos, gan visnegaidītākajās reakcijās. Tās sākotnējās versijas pirmatskaņojums notika Budapeštā 20.11.1889. autora vadībā. Tolaik tās nosaukums vēl bija “Simfoniska poēma divās daļās” (Symphonisches Gedicht in zwei Theilen). Jenss Malte Fišers (Jens Malte Fischer), G. Mālera dzīves un darba eksperts, teicis, ka tik pārdroši darbošanos mūzikas vēsturē nav sācis neviens komponists. G. Mālers acīmredzot dzīvoja pārliecībā, ka viņa sacerējums nevar nepatikt. Patiesība diemžēl izrādījās daudz skarbāka – pat komponista draugi un labvēļi bija neizpratnē, un patiesībā nekādas rezonanses nebija vispār. Hamburgā 10.1893. kārtējā koncertā G. Mālers diriģēja savu Pirmo simfoniju – tagad jau kā programmatisku darbu “Titāns” (Titāns bija tolaik pazīstamā un atzītā Žana Pola, Jean Paul, romāna “Titāns”, Titan, 1800.–1803. gads, titulvaronis). Reakcija šoreiz bija nedaudz labvēlīgāka nekā Budapeštā, kaut arī ironijas un izsmiekla netrūka. Gandrīz pēc gada, 1894. gada vasaras nogalē, G. Mālers vēlreiz mēģināja pa īstam atklāt simfonijas iedabu un jēgu Veimārā. Šoreiz vismaz par reakcijas trūkumu nevarēja sūdzēties – pēc vācu pianista, diriģenta un komponista Bruno Valtera (Bruno Walter) atmiņām visu mūzikas presi pāršalca īsts naida, niknuma un pretestības vilnis. Sevišķi asu nepatiku izpelnījās parodiskais sēru maršs – īsts G. Mālera simfonisma ekstrakts.

Šajā laikā – ap 1893./1894. gadu – G. Mālers jau bija pieprasīts Eiropas lielpilsētās kā viesdiriģents. Tiesa gan, pienākumu grafiks bija ļoti saspringts, turklāt G. Mālers atsāka intensīvu darbu komponēšanā. 1894./1895. gada sezonā viņš gandrīz drudžaini pabeidza Otro simfoniju un dažās vasaras nedēļās sacerēja monumentālās sešdaļīgās Trešās simfonijas piecas daļas (atskaitot pirmo). Taču par galveno sasniegumu uzskatāma jauna muzikālā teātra stila, koncepcijas izveide – ar daudz ciešāku visu elementu sazobi, vienotāku kopējo dramaturģijas līniju, solistu pašdemonstrēšanās izbeigšanu. Praktiski tas nozīmēja līdzvērtīgu trīsvienību: orķestris – dziedošais aktieris – skatuves telpas tēlainā nozīme. G. Mālers ieguva īstus jaunus draugus un domubiedrus arī administratīvajos risinājumos. B. Valters spilgti raksturoja savu iespaidu par maestro: “...tieši kā saistoša, dēmoniska, biedējoša neprātīgā kapelmeistara Kreislera reinkarnācija, kādu vien E. T. A. Hofmaņa Fantāziju lasītājs varētu iedomāties”.

G. Māleram kā ebrejam Viduseiropā daudzas durvis bija slēgtas. Jau 1885. gadā Kaselē aktīva pretdarbības kampaņa viņu aizvainoja – jo vairāk tādēļ, ka ticības lietās viņš bija diezgan patstāvīgs un drīzāk tuvs kristietībai – gan dabas dievišķošanas, gan vispārfilozofiskā nozīmē. To apliecina viņa daudzie mājieni un tiešie teksti gan Trešajā, gan Astotajā simfonijā u. c. sacerējumos. Viņš intensīvi studēja kristietības (un daļēji Austrumu reliģisko priekšstatu) šķīstīšanās un augšāmcelšanās koncepcijas. Tomēr G. Mālers arī skaidri apjauta, ka viņa lielā mērā formālā ebreja ticība liegs ceļu uz augstākiem tīri administratīviem posteņiem, kas ļautu daudz brīvāk un skaidrāk izpausties viņa mākslinieciskajām nostādnēm. 02.1897. G. Mālers konvertējās katoļticībā. Jau 1896. gada nogalē viņš saistījās ar ietekmīgām personām Donavas metropolē, lai izvairītos no antisemītiskas preses kampaņas. 04.1897. tika parakstīts līgums ar Vīnes Galma operu (Wiener Hofoper) par pirmā kapelmeistara un direktora amatu. Maijā G. Mālers jau jaunajā postenī diriģēja Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) operu “Loengrīns” (Lohengrin, 1850). Viņam izdevās šajā mūzikas templī nostrādāt veselu desmitgadi, īstenojot daudz ko no iecerētā.

G. Mālera jau aprobētā ideja par visu operuzveduma sastāvdaļu principiālu vienlīdzību un vienotību Vīnē nostiprinājās un padziļinājās. 1903. gadā G. Mālers atrada svarīgu domubiedru scenogrāfa Alfrēda Rollera (Alfred Roller) personā. Kopīgi veidotais R. Vāgnera “Tristana un Izoldes” (Tristan und Isolde, 1865) iestudējums kļuva par triumfālu veiksmi. Uzveduma vizuālajā pusē progresīvā kritika ieraudzīja krāsas pamatakorda variēšanu, izvēršanu, kustību un gaismas meistarīgo līdzdarbi izrādes struktūrā. Laikmetīgajā operrežijā neatrodot drošu palīgu, G. Mālers pats lielā mērā uzņēmās arī šo funkciju, sniedzot dziedātājiem skaidras, principiāli jaunas nostādnes. Arī dziedoņu atlasē pirmais kapelmeistars bija stingrs, bet radošs. Viņš prasīja nevis statisku dziedājumu pie rampas, rokas patētiski vicinot, bet reālu dzīvi lomā un kustību īstā pārdzīvojumā. Ilgākā perspektīvā tas radīja plaisu gan pašā operas trupā, gan publikas un preses reakcijā, kura tendēja uz veco labo laiku premisām. Tomēr impulss jau bija dots un aprobēts: Vīnes Galma opera bija kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem operpasaules tempļiem. Pēc ilgāku periodu briedušām nesaskaņām ar atbildīgajām instancēm un iekšējās opozīcijas pašā opernamā punktu pielika R. Štrausa operas “Salome” (Salome, 1904) pirmiestudējuma aizliegums, cenzūras slēdzienā minot libretu, kas aizskar tikumību un ir seksuālpatoloģisks. G. Mālers kompromisus nepieņēma.

Kaut arī Vīnes operu G. Mālers atstāja bez kādas oficiālas ceremonijas, tomēr ar paša imperatora Franča Jozefa I (vācu Franz Joseph I., ungāru Ferenc József) akceptu – viņš G. Māleru allaž tika atbalstījis – viņam tika piešķirta augstākā iespējamā pensija. 20.12.1907. G. Mālers ieradās Ņujorkā. Jau ar pirmo iestudējumu – G. Mālera pārbaudīto trumpi – R. Vāgnera “Tristanu un Izoldi” – diriģents izsauca sajūsmu un apbrīnu. Kompetentākie kritiķi slavēja G. Mālera vāgnerisko slaido, vijīgo toni, kas Ņujorkā bija pilnīgs jaunums. Taču Metropoles operas jaunais direktors (iepriekš šis postenis tika piedāvāts arī G. Māleram, taču viņš baidījās pārāk iegrimt administrēšanā) uzaicināja uz Ņujorku Arturo Toskanīni (Arturo Toscanini). Neizbēgami veidojās nesaskaņas un pretrunas. Kaut arī G. Māleram bija iespēja strādāt ar pasaules klases dziedoņiem (Enriko Karuzo, Enrico Caruso, Fjodors Šaļapins, Фёдор Иванович Шаляпин, u. c.), operas sponsori un publika galu galā nonāca pie tā paša, ar ko G. Mālers cīnījās Vīnē. Tas ir – opera kā izklaide, kas balstās uz spožām balsīm un greznu noformējumu. Ne par kādu koncepcijas vienotību, izrādes kopējo virsuzdevumu nevarēja būt ne runas. 1909. gadā labi tika uzņemta Bedržiha Smetanas (Bedřich Smetana) “Pārdotā līgava” (Prodaná nevěsta, 1866), bet P. Čaikovska “Pīķa dāmu” (vācu valodā, 1910) auditorija nesaprata un neuztvēra. Vēl viens triumfāls sasniegums bija Astotās simfonijas pirmatskaņojums 1910. gadā Minhenē – aplausi ilga vismaz pusstundu, un koncerts nākošajā vakarā tika atkārtots.

Taču G. Mālera veselība, kura nekad nebija stipra, aizvien vairāk sevi atgādināja ar bīstamiem simptomiem. Vēl viens trieciens bija sievas romāns ar jauno arhitektu Valteru Gropiusu (Walter Adolph Georg Gropius). Neraugoties uz visu, G. Mālers 1910. gada vasarā dinamiski strādāja pie Desmitās simfonijas (pabeigts Adagio, skices vēl četrām daļām). Oktobrī viņš un Alma atgriezās Ņujorkā, kur G. Mālers ar pilnu degsmi metās filharmonisko koncertu sezonā un koncertbraucienos. Ap Ziemassvētkiem viņa veselības stāvoklis pasliktinājās. G. Mālers, lai gan viņam bija augsta temperatūra, 21.02. diriģēja komplicētu itāļu mūzikas programmu. Tas bija viņa pēdējais koncerts. Mākslinieka slimības diagnoze bija bacterial endocarditis. G. Mālers kopā ar ģimeni un pastāvīgo aprūpētāju devās uz Eiropu (Parīze), tālāk ar vilcienu – uz Vīnes privāto klīniku Sanatorium Löw –, kur viņam attīstījās pneimonija un 18.05. G. Mālers nomira.

G. Mālers sacerējis deviņas simfonijas (Desmitā nepabeigta un daudzie mēģinājumi pēc partičellas un skicēm izveidot pabeigtu skaņdarbu nav vainagojušies ar rezultātu) un Simfoniju-kantāti “Dziesma par zemi” (no ķīniešu 8. gs. poēzijas Hansa Betges, Hans Bethge, 1907.–1908. gada vāciskojumā). Tas nav G. Mālera dots žanra apzīmējums; viņš pats rakstīja – “Sacerējums visdrīzāk ir kaut kas starp dziesmu ciklu orķestrim un simfoniju” (Das Werk steht zwischen Orchester-Liedzyklus und Sinfonie). Vokālais elements blakus jau augšminētajiem paraugiem (pie “Zēna brīnumraga”) nozīmīgi pārstāvēts arī Astotajā simfonijā, kas ļoti apjomīgā izpildītājsastāva dēļ (solisti soprāns, alts, tenors, baritons, bass, divi lieli jauktie kori, zēnu koris, orķestris) iedēvēta par “Tūkstoš dalībnieku simfoniju” (Sinfonie der Tausend, 1906–1907): tās pirmajā daļā izmantota viduslaiku himna Veni creator spiritus, bet otrajā – Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) traģēdijas “Fausts” (Faust, 1808) otrās daļas noslēguma teksts. G. Mālera devums būtiski ietekmēja Jaunās Vīnes skolas autorus un vēl veselu virkni vēlāku komponistu, taču visbūtiskākā ir Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) mūzikas saikne un saturiskā pēctecība.

Īsā kopsavilkumā G. Mālera privātā dzīve ietver divas pārsteidzošas nostādnes: topošais komponists pirmoreiz iemīlējās sešu gadu vecumā un katrā jaunā pilsētā viņš uzreiz atrada jaunu kaisles (allaž platoniskas) objektu. Komponistu raksturojoša ir G. Mālera 20 lappušu garā vēstule savai 19 gadus jaunākajai līgavai Almai Šindlerei (Alma Schindler; vēlāk Alma Mālere-Verfela, Alma Mahler-Werfel) ar viņa priekšstatiem par abu kopdzīvi. Klupšanas akmens šķiet bija G. Mālera prasība Almai pārtraukt viņas pašas komponēšanas praksi. Katrā ziņā laulības notika 03.1902. Pārim bija divas meitas – Marija Anna (1902–1907) un Anna Justīne (1904–1988).

Hamburgā izveidots Gustava Mālera muzejs (Gustav Mahler Museum), tas 2018. gadā izvietots viņa bijušajā dzīvoklī. Dienvidtirolē Altšluderbahā (Itālija) ir neliels muzejs un piemiņas vieta G. Mālera komponēšanas namiņā (tādas mazas mājiņas komponēšanai vasarās viņš izmantoja daudzviet blakus dzīvojamajām ēkām, arī šeit – Gustav Mahler Stube). Līdzīgi komponēšanas namiņi saglabāti arī pie Aterzē ezera (Augšaustrijā) un Verterzē ezera (Karintijā). Mājā Jihlavā, kur G. Mālers pavadīja bērnību, izveidots muzejs, kas veltīts tieši agrīnajam posmam komponista dzīvē.

Džons Neimeiers (John Neumeier) izveidojis vismaz 15 plašāku vai nelielāku horeogrāfisku versiju ar G. Mālera mūziku. Desmitiem mākslinieku veidojuši G. Mālera portretus eļļā (tostarp Arnolds Šēnbergs, Arnold Franz Walter Schönberg, kā arī daudzi literāti un profesionāli gleznotāji), zīmējumos, siluetos un karikatūrās. Vairākus portretējumus veicis skulptors Ogists Rodēns (François-Auguste-René Rodin). Klaudio Abado (Claudio Abbado) 1986. gadā izveidoja Gustava Mālera jauniešu orķestri (Gustav Mahler Jugendorchester).

Uzņemtas vismaz 10 spēlfilmas, televīzijas (TV) filmas un dokumentālās filmas, tostarp spēlfilma “Nāve Venēcijā” (Tod in Venedig, režisors Lukīno Viskonti, Luchino Visconti, pēc Tomasa Manna, Thomas Mann, noveles; filmā skan G. Mālera 5. simfonijas 4. daļa, 1971), “Mālers” (Mahler, režisors Kens Rasels, Kenn Russell, 1974), TV miniseriāls “Alma – šovbiznesa gals” (Alma – A Show Biz ans Ende, scenārija autors Džošua Sobols, Yehoshua Sobol, režisors Paulus Mankers, Paulus Manker, 1999; tāda paša nosaukuma lugas pirmizrāde 1996. gadā), spēlfilma “Mālers uz dīvāna” (Mahler auf der Couch, režisori Pērsijs Adlons, Percy Adlon un Felikss Adlons, Felix Adlon, 2010); spēlfilmas sižeta pamatā ir reāla epizode G. Mālera biogrāfijā – vizītes pie psihoanalītiķa Zigmunda Freida (Sigmund Freud), kurš sniedza draugam konsultācijas sakarā ar viņa sievas sānsoļiem. Uzņemta arī TV filma “Mālers – Mērenos soļos. Mālera Piektā simfonija” (Mahler – In gemessenem Schritt. La 5e symphonie de Mahler: d’un pas mesuré, režisors Pjērs-Anrī Salfati, Pierre-Henry Salfati, 2009).