Agrā jaunībā F. Šaļapins strādāja dažādus gadījuma darbus, bija dokumentu pārrakstītājs, krāvējs. No 1889. gada sāka darboties dažādās ceļojošās trupās Pievolgā, Vidusāzijā un Kaukāzā, sākumā kā statists un korists, vēlāk arī patstāvīgās lomās. 18.12.1890. Ufas pilsētas teātrī, aizvietojot saslimušu dziedātāju, F. Šaļapins uzstājās savā pirmajā patstāvīgajā operas lomā – Stoļņiks, poļu komponista Staņislava Moņuško (Stanisław Moniuszko) “Halka” (Halka, 1848), vēlāk arī dažās citās nelielās lomās. 1892.–93. gadā Tiflisā darbojās mūzikas mīļotāju pulciņā, piedalījās koncertos, ar D. Usatova atbalstu sāka darboties Ļubimova un Forkati operas trupā, kurā pakāpeniski izvirzījās par vadošo basu. Šajā laikā viņa repretuārā bija Tonio loma itāļu komponista Ružēro Leonkavallo (Ruggero Leoncavallo) “Pajaci” (Pagliacci, 1892); Monterones un Ramfisa lomas itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Rigoleto” (Rigoletto, 1851) un “Aīda” (Aida, 1872); Gremina loma krievu komponista Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайковский) “Pīķa Dāmā” (Пиковая дама, 1890) un citas lomas.
1894. gadā F. Šaļapins devās uz Pēterburgu, kur sākotnēji darbojās krievu antrepeniera Mihaila Lentovska (Михаил Валентинович Лентовский) operas trupā, vēlāk Panajeva teātrī (Панаевский театр), kur guva kritikas un publikas atzinību. Pēc gūtajiem panākumiem par F. Šaļapinu ieinteresējās Imperatora teātru (Императорские театры) direkcija un 05.04.1895. viņš Mefistofeļa lomā franču komponista Šarla Guno (Charles François Gounod) “Fausts” (Faust, 1859) debitēja Marijas teātrī (Мариинский театр). Lai gan savā pirmajā sezonā šajā teātrī viņš uzstājās arī vairākās citās lomās – Ruslans krievu komponista Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка) “Ruslans un Ludmila” (Руслан и Людмила, 1842); Cuniga franču komponista Žorža Bizē (Alexandre César Léopold Bizet) “Karmena” (Carmen, 1875); Grāfs itāļu komponista Domeniko Čimarozas (Domenico Cimarosa) “Slepenās laulības” (Il matrimonio segreto, 1792) –, tomēr lielus panākumus šajā laikā F. Šaļapins neguva.
1896. gadā ievērojamais krievu mecenāts Sava Mamontovs (Савва Иванович Мамонтов) pierunāja F. Šaļapinu lauzt līgumu ar Imperatora teātriem un piedāvāja viņam darboties Maskavas Krievu privātajā operā (Русская частная опера Клавдии С. Винтер). Tajā F. Šaļapins kļuva par vienu no vadošajiem māksliniekiem. Šajā laikā viņš iestudēja un ar izciliem panākumiem izpildīja lomas, ar kurām turpmākajos gados kļuva slavens arī citu pasaules valstu operteātros – Ivans Bargais krievu komponista Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Pleskaviete” (Псковитянка, 1873); Dosifejs un Boriss Godunovs krievu komponista Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) “Hovanščina” (Хованщина, 1886) un “Boriss Godunovs” (Борис Годунов, 1874); Susaņins M. Gļinkas “Dzīvību par caru” (Жизнь за царя, 1836), kā arī citas lomas. Tieši šo laiku Maskavā F. Šaļapins vēlāk atzina par visnozīmīgāko savā radošajā izaugsmē. 1899. gada rudenī F. Šaļapins atgriezās Imperatora teātros, kļuva par vadošo skatuves mākslinieku gan Maskavas Lielajā teātrī (Большой театр), gan arī Pēterburgas Marijas teātrī. Šajos teātros, kā arī dažādās Krievijas Impērijas (vēlāk – Padomju Krievijas un Padomju Ukrainas) pilsētās (Harkovā, Kijevā, Samarā u. c.) viņš turpināja regulāri uzstāties gan operās, gan arī koncertos līdz pat savai emigrācijai no Krievijas 1922. gadā.

No kreisās: Nikolajs Avierino (Николай Авиерино) – pirmais profesionālais altists Krievijā, Fjodors Šaļapins un pianists Fjodors Kēnemans (Фёдор Фёдорович Кёнеман). Maskava, ap 1911. gadu.
Fotogrāfs Bob Thomas. Avots: Popperfoto via Getty Images, 877007548.