Viens no izcilākajiem vokālistiem un skatuves māksliniekiem opermākslas vēsturē. Uzstājies sava laika lielākajos un atzītākajos operteātros visā pasaulē, vairākkārt viesojies un uzstājies arī Latvijā. Ievērību guvis ne tikai ar izcilu vokālo izpidījumu, bet arī ar skatuvisko tēlojumu un aktiera dotībām. F. Šaļapins uzskatīja, ka aktieriskais tēlojums operas izrādē nav mazāk svarīgs par operas vokālo un muzikālo izpildījumu, tādēļ šiem aspektiem operas izrādē jāpievērš vienlīdz liela uzmanība.

Dzimis ierēdņa (pēc izcelšanās – zemnieka) Ivana Šaļapina (Иван Яковлевич Шаляпин) un Jevdokijas Šaļapinas (Евдокия Михайловна Шаляпина; dzimusi Prozorova, Прозорова) ģimenē.

Mācījies vairākās skolās Kazaņā – vispirms Vederņikovas privātskolā, vēlāk Ceturtajā draudzes skolā; 1885. gadā beidza Sesto pilsētas skolu. Pēc tam īslaicīgi mācījās Arskas amatu skolā. Kādu laiku bija arī māceklis pie kurpnieka, virpotāja u. c. amatniekiem. No deviņu gadu vecuma dziedāja baznīcas korī, Kazaņā un kora vadītājs F. Šaļapinam iemācīja nošu rakstu. 1892.–93. gadā Tiflisā (tagad Tbilisi) ievērojamais krievu operdziedātājs Dmitrijs Usatovs (Дмитрий Андреевич Усатов) sniedza F. Šaļapinam bezmaksas privātstundas.

F. Šaļapins bija divas reizes precējies. Pirmā sieva bija itāļu baletdejotāja Iola Tornadži (Iola Tornagi). Laulībā piedzima seši bērni. Otrā sieva – Marija Pecola (Мария Валентиновна Петцоль), trīs bērni: Marija Šaļapina (Марина Фёдоровна Шаляпина) bija itāļu kinoaktrise, 1931. gada "Miss Krievija"; Boriss Šaļapins (Борис Фёдорович Шаляпин) – gleznotājs un tēlnieks; Fjodors Šaļapins (krievu Фёдор Фёдорович Шаляпин, angļu Feodor Chaliapin, Jr.) – aktieris.

Agrā jaunībā F. Šaļapins strādāja dažādus gadījuma darbus, bija dokumentu pārrakstītājs, krāvējs. No 1889. gada sāka darboties dažādās ceļojošās trupās Pievolgā, Vidusāzijā un Kaukāzā, sākumā kā statists un korists, vēlāk arī patstāvīgās lomās. 18.12.1890. Ufas pilsētas teātrī, aizvietojot saslimušu dziedātāju, F. Šaļapins uzstājās savā pirmajā patstāvīgajā operas lomā – Stoļņiks, poļu komponista Staņislava Moņuško (Stanisław Moniuszko) “Halka” (Halka, 1848), vēlāk arī dažās citās nelielās lomās. 1892.–93. gadā Tiflisā darbojās mūzikas mīļotāju pulciņā, piedalījās koncertos, ar D. Usatova atbalstu sāka darboties Ļubimova un Forkati operas trupā, kurā pakāpeniski izvirzījās par vadošo basu. Šajā laikā viņa repretuārā bija Tonio loma itāļu komponista Ružēro Leonkavallo (Ruggero Leoncavallo) “Pajaci” (Pagliacci, 1892); Monterones un Ramfisa lomas itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Rigoleto” (Rigoletto, 1851) un “Aīda” (Aida, 1872); Gremina loma krievu komponista Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайковский) “Pīķa Dāmā” (Пиковая дама, 1890) un citas lomas.

1894. gadā F. Šaļapins devās uz Pēterburgu, kur sākotnēji darbojās krievu antrepeniera Mihaila Lentovska (Михаил Валентинович Лентовский) operas trupā, vēlāk Panajeva teātrī (Панаевский театр), kur guva kritikas un publikas atzinību. Pēc gūtajiem panākumiem par F. Šaļapinu ieinteresējās Imperatora teātru (Императорские театры) direkcija un 05.04.1895. viņš Mefistofeļa lomā franču komponista Šarla Guno (Charles François Gounod) “Fausts” (Faust, 1859) debitēja Marijas teātrī (Мариинский театр). Lai gan savā pirmajā sezonā šajā teātrī viņš uzstājās arī vairākās citās lomās – Ruslans krievu komponista Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка) “Ruslans un Ludmila” (Руслан и Людмила, 1842); Cuniga franču komponista Žorža Bizē (Alexandre César Léopold Bizet) “Karmena” (Carmen, 1875); Grāfs itāļu komponista Domeniko Čimarozas (Domenico Cimarosa) “Slepenās laulības” (Il matrimonio segreto, 1792) –, tomēr lielus panākumus šajā laikā F. Šaļapins neguva.

1896. gadā ievērojamais krievu mecenāts Sava Mamontovs (Савва Иванович Мамонтов) pierunāja F. Šaļapinu lauzt līgumu ar Imperatora teātriem un piedāvāja viņam darboties Maskavas Krievu privātajā operā (Русская частная опера Клавдии С. Винтер). Tajā F. Šaļapins kļuva par vienu no vadošajiem māksliniekiem. Šajā laikā viņš iestudēja un ar izciliem panākumiem izpildīja lomas, ar kurām turpmākajos gados kļuva slavens arī citu pasaules valstu operteātros – Ivans Bargais krievu komponista Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Pleskaviete” (Псковитянка, 1873); Dosifejs un Boriss Godunovs krievu komponista Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) “Hovanščina” (Хованщина, 1886) un “Boriss Godunovs” (Борис Годунов, 1874); Susaņins M. Gļinkas “Dzīvību par caru” (Жизнь за царя, 1836), kā arī citas lomas. Tieši šo laiku Maskavā F. Šaļapins vēlāk atzina par visnozīmīgāko savā radošajā izaugsmē. 1899. gada rudenī F. Šaļapins atgriezās Imperatora teātros, kļuva par vadošo skatuves mākslinieku gan Maskavas Lielajā teātrī (Большой театр), gan arī Pēterburgas Marijas teātrī. Šajos teātros, kā arī dažādās Krievijas Impērijas (vēlāk – Padomju Krievijas un Padomju Ukrainas) pilsētās (Harkovā, Kijevā, Samarā u. c.) viņš turpināja regulāri uzstāties gan operās, gan arī koncertos līdz pat savai emigrācijai no Krievijas 1922. gadā.

1901. gada pavasarī Mefistofeļa lomā itāļu dzejnieka un komponista Arigo Boito (Enrico Giuseppe Giovanni Boito) “Mefistofelis” (Mefistofele, 1868) F. Šaļapins ar lieliem panākumiem debitēja Milānas Teatro alla Scala. No 1904. gada viņš regulāri uzstājās gan dažādu pasaules valstu operteātros, gan arī sniedza koncertus – Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Argentīnā, Francijā, Itālijā, Lielbritānijā, Vācijā un citās valstīs.

Pirmā pasaules kara laikā F. Šaļapins pārtrauca koncertēšanu ārzemēs un atgriezās Krievijā. 1915. gadā viņš filmējās titullomā krievu režisora Aleksandra Ivanova-Gaja (Александр Иванович Иванов-Гай) filmā “Cars Ivans Vasiļjevičs Bargais” (Царь Иван Васильевич Грозный). Pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma F. Šaļapinu ievēlēja Maskavas Lielā teātra un Petrogradas Marijas teātra direkcijās. No 1918. gada bija Marijas teātra mākslinieciskais vadītājs, darbojās arī kā režisors. Lai arī F. Šaļapins sākotnēji pret lielinieku varu bija lojāls, viņa ģimenes dzīvesvietā daudzkārt notika kratīšanas, vairums no viņa agrāk nopelnītajiem līdzekļiem un dāvanās saņemtajiem mākslas priekšmetiem tika konfiscēti vai nolaupīti.

07.1922. F. Šaļapins kopā ar ģimeni devās viesizrādēs uz ārzemēm un vairs Krievijā neatgriezās. Turpmākajos gados regulāri koncertēja un piedalījās operu izrādēs dažādās pasaules valstīs (ASV, Austrālijā, Francijā, Japānā, Kanādā, Ķīnā, Lielbritānijā, Vācijā u. c.). 1928. gadā F. Šaļapina viesizrādēs Berlīnē piedalījās arī Latvijas Nacionālās operas koris. 1932. gadā F. Šaļapins titullomā filmējās austriešu režisora Georga Pābsta (Georg Wilhelm Pabst) filmā “Dons Kihots” (Don Quixote). F. Šaļapina pēdējais koncerts notika 23.06.1937. Īstbornā, Lielbritānijā.

F. Šaļapins uzstājies kopā ar sava laika pasaules izcilākajiem opermāksliniekiem un diriģentiem – itāļu tenoru Enriko Karūzo (Enrico Caruso), itāļu soprānu Toti Dal Monte (Toti Dal Monte; īstais vārds Antonietta Meneghel), itāļu baritonu Titta Ruffo (Ruffo Cafiero Titta), krievu tenoru Leonīdu Sobinovu (Леонид Витальевич Собинов), itāļu diriģentu Arturo Toskanini (Arturo Toscanini) un citiem.

Savas vokālās karjeras laikā F. Šaļapins vairākkārt uzstājies arī Latvijā. Pirmo reizi sniedza koncertu Rīgā 01.09.1910. Vācu Amatnieku biedrības zālē. Programmā bija krievu komponista Antona Arenska (Антон Степанович Аренский), austriešu komponista Franča Šūberta (Franz Peter Schubert), vācu komponista Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann) dziesmas. Otro reizi F. Šaļapins sniedza divus koncertus Rīgā – 19. un 21.08.1921. Latvijas Nacionālajā operā (LNO). Programmā bija vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven), krievu komponista Aleksandra Dargomižska (Александр Сергеевич Даргомыжский), P. Čaikovska dziesmas, kā arī vairāku operu ārijas. Savukārt 02. un 04.09.1921. viņš sniedza arī divus koncertus Liepājas Pilsētas teātrī (programmā krievu tautasdziesmas u. c. skaņdarbi). Trešo reizi F. Šaļapins viesojās Rīgā 03. un 06.05.1930. LNO, kur Borisa Godunova un Dona Bazilio lomās uzstājās operu izrādēs “Boriss Godunovs” un itāļu komponista Džoakīno Rosini (Giovacchino Antonio Rossini) operā “Seviļas Bārddzinis” (Il barbiere di Siviglia, 1816). Pēdējo reizi F. Šaļapins viesojās Latvijā ar koncertu LNO 01.12.1934, kur izpildīja operu ārijas, M. Gļinkas, N. Rimska-Korsakova, R. Šūmaņa skaņdarbus un krievu tautasdziesmas.

Karjeras laikā F. Šaļapins iestudējis ap 70 operu lomu. Viņa repertuārā bija, piemēram, Aļeko krievu komponista Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) “Aļeko” (Алеко, 1893); Dons Kihots franču komponista Žila Masnē (Jules Émile Frédéric Massenet) “Dons Kihots” (Don Quichotte, 1910); Dzirnavnieks A. Dargomižska “Nāra” (Русалка, 1856); Filips II Dž. Verdi “Dons Karloss” (Don Carlos, 1867); Gaļickis krievu komponista Aleksandra Borodina (Александр Порфирьевич Бородин) “Kņazs Igors” (Князь Игорь, 1890); Gudals krievu komponista Antona Rubinšteina (Антон Григорьевич Рубинштейн) “Dēmons” (Демон, 1875); Holoferns krievu komponista Aleksandra Serova (Александр Николаевич Серов) “Judīte” (Юдифь, 1863); Nilakanta franču komponista Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) “Lakmē” (Lakme, 1883); Saljēri N. Rimska-Korsakova “Mocarts un Saljēri” (Моцарт и Сальери, 1898); Vecais Jūds franču komponista Kamila Sensānsa (Charles Camille Saint-Saëns) “Samsons un Dalila” (Samson et Dalila, 1877), kā  arī daudz citu lomu. Bez tam F. Šaļapina repertuārā bija vairāk nekā 400 dziesmas, romances, arī krievu tautasdziesmas. Kopš 20. gadsimta sākuma viņš iedziedājis ap 300 gramofona ierakstus.

Karjeras laikā F. Šaļapins daudzkārt sniedza gan labdarības koncertus, gan arī bezmaksas koncertus trūcīgajiem. Pirmā Pasaules kara laikā viņš par saviem līdzekļiem nodibināja un uzturēja divas lazaretes (vienu Petrogradā, otru Maskavā) ievainoto karavīru ārstēšanai.

1918.–22. gadā F. Šaļapins, izmantojot savu starptautisko atpazīstamību, vairākkārt tikās ar lielinieku varas augstākajiem pārstāvjiem (Vladimiru Ļeņinu, Владuмир Ильuч Лeнин, Ļevu Trocki, Лев Давидович Троцкий, Jēkabu Petersu u. c.) gan, lai panāktu atsevišķu cilvēku atbrīvošanu no apcietinājuma, gan arī lai pasargātu Maskavas Lielo teātri un Petrogradas Marijas teātri no lielinieku iecerēm, kas apdraudēja šo teātru turpmāko pastāvēšanu.

Par nopelniem mākslā 1908. gadā apbalvots ar Francijas Goda leģiona ordeņa (Ordre national de la Légion d'honneur) kavaliera pakāpi, 1916. gadā ar virsnieka pakāpi un 1934. gadā ar komandiera pakāpi, kā arī citu valstu apbalvojumiem.

1910. gadā F. Šaļapinam tika piešķirts Krievijas Impērijas goda nosaukums “Viņa augstības imperatora solists” (Солист Его Императорского Величества), vēlāk līdzīgus goda nosaukumus viņam piešķīra arī Itālijas un Anglijas karaļnami.

1918. gadā Padomju Krievijas valdība F. Šaļapinam pirmajam piešķīra Republikas tautas mākslinieka (Народный артист Республики) goda nosaukumu. 24.08.1927. Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) valdība politisku iemeslu dēļ viņam šo goda nosaukumu atņēma (F. Šaļapina ziedojums krievu emigrantu bērniem tika iztēlots kā “baltgvardu atbalstīšana”). Savukārt 10.06.1991. KPFSR valdība 1927. gada lēmumu atcēla.

F. Šaļapina dzīves laikā viņa portretus gleznojuši ievērojami mākslinieki – Konstantīns Korovins (Константин Алексеевич Коровин), Boriss Kustodijevs (Борис Михайлович Кустодиев), Iļja Repins (Илья Ефимович Репин) un citi. Vairāki F. Šaļapina bijušie kolēģi un draugi aprakstījuši viņu savās atmiņās – K. Korovins, krievu mūzikas kritiķis Eduards Starks (Эдуард Александрович Старк), pēdējais Imperatora teātru direktors Vladimirs Teļakovskis (Владимир Аркадьевич Теляковский) un citi.

Krievijā vairākās pilsētās (Maskavā, Ņižnijnovgorodā, Pēterburgā) izveidoti F. Šaļapina muzeji. F. Šaļapina vārdā vairākās Krievijas pilsētās (Iževskā, Kazaņā, Mihailovskā u. c.) nosauktas ielas, viņam uzcelti pieminekļi (Kazaņā, Maskavā, Ufā u. c.). F. Šaļapinam veltīta zvaigzne Holivudas Slavas alejā (Hollywood Walk of Fame). Latvijā darbojas Latvijas Šaļapina biedrība.