Nozīmīgākie darbi 20. gs. 90. gados tuvinieki O. Stroka kompozīciju nošu pierakstus to autortiesību pārvaldībai nodeva Krievijas autoru biedrībai (Российское авторское общество) Maskavā. 2014. gadā Latvijas Nacionālajai bibliotēkai tika nodots O. Stroka privātais arhīvs (notis, dažādi pieraksti, vēstules, plakāti un citas informācijas apkopojums). Pamatojoties uz šo divu institūciju datiem, kā arī Krievijas Valsts bibliotēkā (Российская государственная библиотека) atrodamo informāciju, provizoriskais O. Stroka muzikālo kompozīciju skaits ir 355 no vairākiem periodiem viņa muzikālajā jaunradē.
Pirmo, vēl Daugavpilī komponēto romanci papildina Sanktpēterburgas dzīves periodā radītie 13 opusi – dziesmas krievu pilsētas romances žanrā un skaņdarbi klavierēm. Starpkaru Latvijas periodā Rīgā O. Stroks sakomponēja 59 skaņdarbus: tango, fokstrota un valša dziesmas, instrumentālas kompozīcijas dažādos populāru deju žanros. Otrā pasaules kara gados un laikā līdz 20. gs. 40. gadu beigām viņš radīja 87 kompozīcijas, daļa no kurām bija ideoloģiski nodevu žesti patriotisku dziesmu un maršu veidolā. Laikā no 20. gs. 50. gadiem līdz 70. gadu sākumam O. Stroks bija autors 195 mūzikas darbiem: gan formālām patriotiskām dziesmām, gan (lielākā daļa) valša, tango, fokstrota, sambas, blūza, šeika un citu populārās deju mūzikas žanru adaptācijām, arī lirisku solodziesmu kompozīcijām. To, ka pēc Otrā pasaules kara O. Stroks radīja kvantitatīvi daudz vairāk skaņdarbu, izskaidro apstāklis, ka komponistam bija nemitīgi jārada arvien jaunas kompozīcijas, ko iztikas pelnīšanai izsūtīt izpildīšanai kultūras namu un klubu ansambļiem visā PSRS.
Vislielāko atpazīstamību O. Stroks populārās mūzikas vēsturē ir ieguvis ar savām tango kompozīcijām. To kopējais skaits ir 44, no kura 17 tango komponēti starpkaru periodā, 27 tango – laikā no 40. līdz 70. gadiem. Visvairāk O. Stroka tangomūzika ir pazīstama ar 20. gs. 20.–30. gados radītajiem šlāgeriem.
Tos raksturojošo 17 kompozīciju vidū tikai viens, pirmais tango “Nakts Marseļā”, ir instrumentāls skaņdarbs klavierēm. Pārējie 16 tango ir dziesmas, viena ar tekstu jidišā (Farges mich nit/“Neaizmirsti mani”), pārējās ar tekstiem krievu valodā. Savukārt to vidū vislielāko popularitāti, ņemot vērā gan vairākkārtējus izdevumus šellaka skaņuplatēs 20. gs. 30. gados, gan dažādos aranžējumos mūsdienās, ir ieguvušas tangodziesmas “Melnās acis” (Чёрные глаза, 1929); “Gaišzilās acis” (Голубые глаза, 1930); “Mans pēdējais tango” (Моё последнее танго, 1932); “Jel nepamet!” (Не покидай!,1933); “Dusi, jel, mana nabaga sirds” (Спи, моё бедное сердце, 1934); “Jel sakiet, kādēļ?” (Скажите, почему?, 1935). Šīm O. Stroka tangodziesmām oriģinālo krievu tekstu autors bija Aleksandrs Perfiļjevs (АлександрМихайловичПерфильев) – Krievijas Tālajos Austrumos dzimis dzejnieks. Nevēloties palikt Padomju Krievijā, A. Perfiļjevs 1921. gadā ieradās Latvijā, kur Rīgā (ar pseidonīmu Aleksandrs Lī, Александр Ли) viņš publicēja vairākus dzejoļu krājumus krievu valodā; 1944. gadā viņš no Latvijas devās prom uz Minheni Rietumvācijā.
Šajās, kā arī citās tango un fokstrota kompozīcijās O. Stroks muzikāli ir sintezējis argentīniešu tango-canción (izteiksmē smeldzīgas, ar īpaši akcentētu sentimentālu tekstu veidotas dziesmas), ebreju klezmeru mūzikas un krievu pilsētas romances stilistiskos slāņus. Tie veido komponista individuālā muzikālā rokraksta pamatu, tā atpazīstamību.
Līdzīgā ievirzē var izcelt arī divas 20. gs. 40. gados O. Stroka komponētas tangodziesmas – “Mēness rapsodija” (Лунная рапсодия, agrāk radītās fokstrotdziesmas “Zilā rapsodija”, Синяя рапсодия, adaptācija tango žanrā ar jaunu tekstu, ko bija radījis dzejnieks Naums Labkovskis, Наум Давыдович Лабковский) un “Bijusī kvēle” (Былое увлечение, O. Stroka vārdi). Vēlāk – 20. gs. 50., 60. un 70. gados – komponētie tango atbalso, arī nedaudz stilizē 30. gadu muzikālo stilistiku, faktiski nepārspējot pirmskara skaņdarbu muzikālās izteiksmes spilgtumu.
Īpašs fakts, saistīts ar O. Stroka tangomūziku, ir pazīstamā jidiša dziesma Vu akhin zol ikh geyn?. Tā radās neilgi pirms Otrā pasaules kara Polijā, kad ebreju publicists Igors Samuels Korntajers (Igor S. (Samuel) Korntayer) uzrakstīja dzejoli jidišā ar nosaukumu “Kur man iet?” (Vu akhin zol ikh geyn?). Dzejoļa nosaukums, visticamāk, tika pārņemts no O. Stroka tangodziesmas “Gaišzilās acis” teksta tulkojuma poļu valodā ar nosaukumu “Kur man doties?” (Dokąd mam iść?). I. S. Kornteijera dzejolis jidišā tika savienots ar O. Stroka tangodziesmas “Gaišzilās acis” mūziku tās tiešā izmantojumā (saglabājot raksturīgo tango ritma zīmējumu), šādi izveidojot kompozīciju, kuras tekstā tiek uzdots jautājums par ebreju kā savas mājvietas mūžīgo meklētāju likteni. O. Stroks nebija pazīstams ar I. S. Kornteijeru un nezināja, ka viņa tangodziesmas mūzika tika izmantota jaunas jidiša dziesmas izveidē ar citu, no “Gaišzilajām acīm” atšķirīgu tekstu un tematiku.
Dziesma Vu akhin zol ikh geyn? Otrā pasaules kara laikā bija pazīstama. Pēc kara, pateicoties tam, ka dziesmai uzmanību pievērsa dziedātājs no Nīderlandes Leo Fulds (Leo Fuld), tā ieguva jaunu popularitāti. L. Fulds sadarbībā ar britiem – aranžētāju Sigmundu Berlendu (Sigmund Berland) un publicistu Soniju Milleru (Sonny Miller) – radīja dziesmas teksta versiju angļu valodā ar nosaukumu “Kur es varu iet?” (Where can I go?), izmantojot O. Stroka tango “Gaisžilās acis” piedziedājuma mūziku jaunā aranžējumā (atkāpjoties no tango raksturīgā metroritma). Pirmo reizi dziesma šādā veidolā tika izdota skaņuplatē 1947. gadā Londonā, L. Fuldam pamīšus dziedot tekstu gan jidišā, gan angļu valodā. 20. gs. 50. un 60. gados dziesma kļuva ļoti populāra ASV, kur to dziedāja pazīstami populārās mūzikas izpildītāji (piemēram, duets The Barry Sisters; Rejs Čārlzs, Ray Charles; Mirjama Makeba, Miriam Makeba; Stīvs Lorenss, Steve Lawrence; Marlīna Šova, Marlen Shaw un citi).
Lielākajā daļā dziesmas izdotajos skaņierakstos (ar tekstu angļu valodā) mūzikas autors netika norādīts, tikai 20. gs. 90. gados atsākās O. Stroka vārda pieminēšana saistībā ar dziesmu. Mūsdienās dziesma ar tekstu gan jidišā (Vu akhin zol ikh geyn?), gan angļu valodā (Where can I go?) joprojām skan arvien jaunās izpildījuma versijās, apliecinot to, ka arī šādā veidā O. Stroka mūzika ir ierakstījusies starptautiskajā populārās mūzikas vēsturē.
