Kārlis Grūbe jaunībā darbojies Liepājas Sv. Annas draudzes kristīgo jaunekļu apvienībā (YMCA), kur arī sācis dziedāt. Tad no lirikas pārgājis uz satīru, pievienojies kādai ceļojošai trupai un uzstājies ar kuplejām vispirms Liepājā, tad tuvējā apkaimē, un šai nodarbei izdomājis sev iesauku – “Bedriņš” (vācu Grube ‘bedre’). K. Grūbe uzstājās arī Pirmā pasaules kara gados, vēlāk strādāja par Liepājas policijas sekretāru un sniedza priekšnesumus kino “divertismentos” – filmu starplaikos tika rādīti teatrāli numuri ar jokiem, runāšanu un dziedāšanu.

Fricis Kuģis, uzaudzis Mazajā Laivinieku ielā, no kurienes tad arī radās dueta nosaukums, piedalījās Latvijas Neatkarības karā, pēc valsts nodibināšanas atlikušo karaklausības laiku dienēja 11. Dobeles kājnieku pulkā Liepājā, kur uzstājās ar dziesmām karavīru sarīkojumos. Tur arī atklājās viņa humorista dotības, pēc dienesta F. Kuģis palika ostā par strādnieku, brīvajā laikā turpināja dziedāt.

Duets “Brāļi Laivinieki” sāka darboties 1921. gadā – dziedāja, stāstīja jokus, spēlēja skečus ar pārģērbšanos. Viņu muzikālais repertuārs sastāvēja no jautrām, sentimentāli tautiskām un humoristiskām dziesmām, kuru izcelsme nav precīzi zināma. Iespējams, komponēja arī paši, presē minēts kāds komponists Vallis, varbūt melodijas bija kaut kur noklausītas. Vārdu autors dziesmām bija literāts un skolotājs Jēkabs Jansons-Saiva, pazīstams kupletists ar pseidonīmu Žanis Žaks vai Žan-Žaks, ar kuru K.  Grūbe iepazinās 20. gs. 20. gadu sākumā.

Galvaspilsētā humoristi uzstājās restorānos, naktslokālos, varietē, Rīgas (Salomonska) cirkā, kā arī kinoteātros. Vēl pirms fabrikas Bellaccord–Electro dibināšanas (1931) viņu priekšnesumi – humoristiski stāstiņi, humoreskas ar dziedāšanu – iemūžināti angļu firmas His Master’s Voice gramofona platēs, vēlāk – Bellaccord–Electro, kur ierakstīti gandrīz 100 humoristisku numuru.

Par pirmo Laivinieku hitu pašmāju platē kļuva no britu salām atceļojusi dziesma “Pūpēdītis”. Šai dziesmai sekoja daudzas citas – “Dzīve – kāršu spēle”, “Pie dabas krūts”, “Brālītis un māsiņa”, “Tumšā naktī”, “Būsim jautri” un citas.  Brāļu Laivinieku priekšnesumi skanēja arī Latvijas Radio. Laivinieku numuru “nagla” parasti bija satīra par dienas galveno notikumu. Kupleju galvenās tēmas bija sadzīve, attiecības, sabiedriski politiskās aktualitātes, netrūka asprātību un pikantu izteicienu. Savus priekšnesumus komiķi ilustrēja ar pārģērbšanos: ar parūkām un grimēšanos tēloja Liepājas švītus, Bezbēdīgos studentus, Omulīgos klaidoņus, Jautros sportistus, Jautros saulesbrāļus, pat ģērbušies dāmu naktstērpos. K. Grūbe individuāli uzstājies kā invalīds Gurķītis, pagasta muļķis Jukums, modernieks Sūkaliņš, brīnumdakteris Fušeribus, čigāns Valaņķis, vecmeita Līze un citi.

Padomju okupācijas laikā duets pieklusa. Vācu okupācijas gados Brāļi Laivinieki atsāka darboties, galvenokārt Rīgas cirkā, arī varietē Frasquita, kur pēc nepārbaudītām ziņām K. Bedriņš bijis direktors. Savas kuplejas par dienas notikumiem un arī politiskajām aktualitātēm viņi izpildīja kā latviešu, tā vācu valodā, notikuši koncerti arī citās Latvijas pilsētās, galvenokārt Liepājā.

Brāļi Laivinieki iesaistījās arī Latviešu frontes teātra sarīkojumos. 1944. gada rudenī K. Grūbe un F. Kuģis devās bēgļu gaitās, Vācijā uzstājās latviešu nometnēs, Eslingenā latviešu varietē Lido, arī Vircburgā. F. Kuģis izceļoja uz Austrāliju, K. Grūbe palika Vācijā, Vircburgā, kur bija latviešu luteriskās draudzes ķesteris. F. Kuģis Austrālijā retumis uzstājās ar Laivinieku humoreskām un dziesmām, dažkārt sniedza priekšnesumus kopā ar dzīvesbiedri, romanču dziedātāju Dāriju.

Brāļi Laivinieki savā daiļradē turpināja humoristisko kupleju žanru, ko aizsāka Ādolfs Alunāns un turpināja virkne latviešu humoristu – Roberts Vizbulis, Jānis Āre, Brāļi Ošlapiņi u. c. Dueta priekšrocība bija J. Jansona-Saivas lieliskie teksti, kā arī F. Kuģa labā balss un K. Grūbes asprātība un skatuviskais šarms. Pateicoties raženajai koncertdarbībai un daudzskaitlīgajiem ieskaņojumiem, Brāļu Laivinieku repertuārs kļuva ļoti populārs, dziesmas iesakņojās tautas atmiņā, dueta nosaukums kļuva par apzīmējumu avantūriskiem, smieklīgiem ļaudīm.

Neatkarības atgūšanas gados dažas no Brāļu Laivinieku kuplejām savā repertuārā iekļāva kapela “Ornaments”, vēlāk arī citi izpildītāji. 20. gs. 90. gadu sākumā J. Jansona-Saivas dēls Aivars kopā ar dziedošo aktieri Andri Bērziņu un kapelu “Usma” Jura Vaivoda vadībā ar Laivinieku repertuāru devās koncertbraucienā pa Latviju – klausītāju netrūka. Tas apliecināja, ka Brāļu Laivinieku apdziedātās ikdienas situācijas, problēmas, cilvēku tikumi un netikumi, gadiem ejot, nav daudz mainījušies un šo kupletistu daiļrade kā bija, tā paliek interesanta un aktuāla. Dažas Laivinieku dziesmas skanēja brīvdabas mūziklā “Tas trakais Bellaccord šovs” (2010).

“Garu, garu, uzmet garu”, “Piena valsis”, “Nauda”, “Bagāts un nabags”, “Precēties”, “Zaļajā birztaliņā”, “Ak, Grietiņ”, “Bungadi”. Brāļu Laivinieku dziesmu izlasi 20. gs. 90. gados izdeva mūzikas izdevniecība “Balss” (BACD 009).