Duetā abu dalībnieku partijas ir aptuveni līdzvērtīgas. Dueta paveids ir duetīno (duettino) jeb mazais duets.

Gan vokāli, gan instrumentāli dueti var būt sastāva ziņā viendabīgi (abi mūziķi pārstāv vienu balss tipu vai spēlē viena veida instrumentus) vai jaukti (dažādi balss tipi vai instrumenti). Retāk jēdziens “duets” tiek attiecināts uz balss un viena instrumenta kombināciju; tas iespējams, ja abas partijas ir aptuveni līdzvērtīgas (nav solopavadījuma attiecības).

Vokāls duets bez pavadījuma (a cappella) sastopams gan vēlīno viduslaiku baznīcas mūzikā, gan renesansē. Tomēr pats nosaukums “duets” ienācis apritē vien 17. gs. un 18. gs. pirmajā pusē (baroka periodā). Šādi tika apzīmēts divu dziedātāju ansamblis ar instrumentālu pavadījumu, kas atskaņoja gan patstāvīgus skaņdarbus, gan atsevišķus numurus operās un vokālinstrumentālos darbos (oratorijās, kantātēs, pasijās u. c.). Klasicismā (18. gs. otrajā pusē) populāri kļuva operdueti (sastopami arī iepriekš), 19. gs., atbilstoši romantiķu interesei par vokālās kamermūzikas jomu, kā patstāvīgs žanrs (visbiežāk ar klavieru pavadījumu) uzplauka arī vokālais kamerduets. 20.–21. gs. vokālais duets bieži sastopams arī džezā un populārajā mūzikā, t. sk. rokā.

Liecības par instrumentālā dueta seno cilmi ir daudzas altāru gleznas un svēto gleznojumi, kuros atainoti tādi instrumentu salikumi, kā, piemēram, vijole un dūdas, arī vijole vai flauta (ērģeles u. c.) kopā ar strinkšķināmo instrumentu (arfu, lautu). 14.–16. gs. šāds duets bieži pavadīja arī laicīgas nodarbes: dejas, rotaļas, dažādas procesijas. 16.–17. gs. protestantu (vācvalodas) kultūrtelpā gan vokāls, gan instrumentāls duets, kas rakstīts speciāli dziedāšanas vai instrumentspēles apmācībai, baznīcas mūzikai, arī mājas muzicēšanai, tika apzīmēts ar terminu Bicinium.

17. gs. instrumentālistu duets nereti atskaņoja solopartijas concerto grosso žanrā; arī triosonātē priekšplānā bieži tika izvirzīti divi melodiskie instrumenti. Taču sevišķu popularitāti duets iemantoja no 18. gs., īpaši mājas muzicēšanas (amatiermūziķu) vidē. Duetu sastāvi bija daudzveidīgi, tomēr visbiežāk sastopamais instrumentālā dueta veids, kas izveidojās 18. gs. otrajā pusē, bija klavieru duets (par tā priekštečiem var uzskatīt duetus diviem klavīriem, piemēram, klavesīniem, 17. gs. un 18. gs. pirmajā pusē).

20.–21. gs. dažādi instrumentālā dueta veidi sastopami gan akadēmiskajā, gan populārajā mūzikā, kā arī džezā, kur duetā visbiežāk apvienojas pianists un pūšaminstrumentālists, bet iespējamas arī citas kombinācijas: divi saksofonisti, kontrabasists un pūšaminstrumentālists, bundzinieks un pūšaminstrumentālists utt.

Dueta dalībnieku izkārtojums atkarīgs no konkrētā atskaņotājsastāva, zāles lieluma un citiem faktoriem. Klavieru duetā pianisti var spēlēt vienas klavieres (ja skaņdarbs iecerēts klavierēm četrrocīgi), kā arī katrs savu instrumentu. Abos gadījumos pianists, kas atskaņo klavieru pirmo partiju, parasti ir skatuves priekšplānā, savukārt otrs pianists – tālākā plānā.

Dueta izteiksmes iespējas balstās uz tā spēju atainot plašu divējādības spektru – sākot ar pretpoliem (objektīvais – subjektīvais, racionālais – spontānais, melanholiskais – holēriskais u. tml.) un beidzot ar saskaņu (piemēram, mīlas dueti daudzās operās); taču bieža ir arī visdažādāko starpvariantu atklāsme. Klausītāju uzmanības vērta ir konkrēto interpretu – dueta dalībnieku – attiecību dinamika: priekšnesuma gaitā var izpausties gan solistiska sacensība, gan tiekšanās uz harmonisku līdzsvaru.

Vokālo duetu repertuārs vēlīnajos viduslaikos ietvēra daudzus katoļu dziedājumus. Renesansē vokālajam duetam rakstīti gan patstāvīgi darbi laicīgajā mūzikā (piemēram, atsevišķas angļu komponista Tomasa Morlija, Thomas Morley, kanconetas un madrigāli), gan mesu un motešu fragmenti, kuros divbalsīgs izklāsts parādās pamīšus ar kordziedājumu.

17.–18. gs.

Baroka laika operās 17. gs. un 18. gs. pirmajā pusē (itāļu komponistu Klaudio Monteverdi, Claudio Giovanni Antonio Monteverdi, Alesandro Skarlati, Alessandro Scarlatti, u. c. darbos) par vienu no raksturīgiem dueta veidiem kļuva mīlas duets. Taču sastopami arī komiski dueti kā atkāpes no operu bieži vien dramatiskās vai traģiskās pamattematikas (18. gs. sākumā tie ieguva intermeco nosaukumu). Līdztekus operām dueti kā atsevišķi numuri ietverti arī oratorijās (vācu komponista Georga Frīdriha Hendeļa, Georg Friedrich Händel, u. c. daiļradē), kantātēs (A. Skarlati, vācu komponista Johana Sebastiāna Baha, Johann Sebastian Bach, u. c. darbos) un citos vokālinstrumentālās mūzikas žanros; tie var būt arī patstāvīgi darbi ar vienkāršu pavadījumu – t. s. ģenerālbasu jeb basso continuo (duetto da camera, piemēram, itāļu komponista Džakomo Karisimi, Giacomo Carissimi; G. F. Hendeļa daiļradē).

Klasicisms

Slaveni klasicisma duetu piemēri ir Cerlīnas un Dona Žuana duetīno no austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) operas “Dons Žuans” (Don Giovanni, 1787) 1. cēliena, kā arī Ferrando un Fjordilidži duets no V. A. Mocarta operas “Tā dara visas” (Cosi fan tutte, 1790) 2. cēliena.

19. gs. atbilstoši romantisma estētikai ar tās interesi par vokālajiem žanriem īpaši uzplauka vokālais kamerduets (divām balsīm ar pavadījumu, visbiežāk – klavierēm), piemēram, vācu komponistu Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann) un Johannesa Brāmsa (Johannes Brahms) daiļradē. Savukārt šī gadsimta operās duets bieži ieguva ārijai līdzīgu nozīmību. Itāļu komponista Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) daiļradē izkristalizējās t. s. grand duet (lielais duets), kas veidots no tempa ziņā kontrastējošām daļām un vēlāk izmantots arī citu komponistu (itāļu autoru Vinčenco Bellīni, Vincenzo Salvatore Carmelo Francesco Bellini, Gaetāno Doniceti, Domenico Gaetano Maria Donizetti, u. c.) operās.

19.–20. gs.

19. gs. otrajā pusē un 20. gs. slaveni dueti iekļauti itāļu komponistu Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) operā “Traviata” (La traviata, 1853/64), Violetas un Alfredo duets; Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) operā Madame Butterfly (1904/07), Čočosanas un Pinkertona duets; amerikāņu komponista Džordža Gēršvina (George Gershwin) operā “Porgijs un Besa” (Porgy and Bess, 1935), abu titulvaroņu duets, un daudzu citu komponistu operās.

Instrumentālais duets

Skaņdarbi instrumentālam duetam sacerēti jau renesanses un baroka laikmetā. Tomēr īpaši populārs šis žanrs kļuva 18. gs. otrajā pusē, kad, mājas muzicēšanas rosināti, tapa daudzi oriģināldarbi un to pārlikumi dažādiem duetu veidiem (divām vijolēm, divām flautām u. tml., arī jauktam sastāvam). Komponistu vidū bijuši vācu komponists Georgs Fīlips Tēlemanis (Georg Philipp Telemann); itāļu komponists Luidži Bokerīni (Ridolfo Luigi Boccherini); austriešu komponists Jozefs Haidns (Franz Joseph Haydn); V. A. Mocarts, vēlāk vācu komponists Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven) un citi. Šajā laikā radās arī klavieru duets – žanrs, kas aptver skaņdarbus vai nu vienām klavierēm četrrocīgi, vai divām klavierēm. Angļu valodas literatūrā tiek nošķirti jēdzieni piano duet (vienām klavierēm četrrocīgi) un piano duo (divām klavierēm), taču latviešu valodā šāda dalījuma nav. Lielākoties skaņdarbi vienām klavierēm četrrocīgi ir vienkāršāki (nereti rakstīti amatiermuzicēšanai), bet divām klavierēm – sarežģītāki, paredzēti koncertizpildījumam.

Klavieru dueta priekšteči ir skaņdarbi diviem klavīriem, piemēram, J. S. Baha koncerti diviem klavesīniem, stīgām un basso continuo (18. gs. pirmā puse) un viņa dēla vācu komponista Karla Fīlipa Emanuela Baha (Carl Philipp Emanuel Bach) Koncerts klavesīnam un klavierēm ar orķestri (Konzert für Cembalo, Klavier und Orchester in Es-Dur, 1788). 18. gs. 60.–80. gados tapa arī V. A. Mocarta sonātes un citi darbi klavieru duetam. 19. gs. klavieru duetam rakstījuši austriešu komponists Francis Šūberts (Franz Schubert), J. Brāmss, ungāru komponists Ferencs Lists (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt) un čehu komponists Antonīns Dvoržāks (Antonín Leopold Dvořák), 20. gs. – franču komponists Klods Debisī (Claude-Achille Debussy), vācu komponists Pauls Hindemits (Paul Hindemith), franču komponists Moriss Ravels (Maurice Ravel), krievu komponists Igors Stravinskis (Игорь Фёдорович Стравинский), ungāru komponists Bēla Bartoks (Béla Bartók), poļu komponists Vitolds Ļutoslavskis (Witold Lutosławski), franču komponists Pjērs Bulēzs (Pierre Boulez), vācu komponists Karlheincs Štokhauzens (Karlheinz Stockhausen) un citi; 21. gs. – argentīniešu komponists Huans Marija Solare (Juan Maria Solare) un citi. Dažādos laikmetos tapuši arī koncertžanra darbi divām klavierēm un orķestrim vai instrumentu ansamblim (V. A. Mocarts, vācu komponists Fēlikss Mendelszons Bartoldi, Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy; franču komponists Fransiss Pulenks, Francis Jean Marcel Poulenc, u. c.). Populāra programmatiska kompozīcija šādam atskaņotājsastāvam ir franču komponista Kamila Sensānsa (Camille Saint-Saëns) “Dzīvnieku karnevāls” (Le Carnaval des animaux, 1886).

Vokālinstrumentālie dueti

Atsevišķi skaņdarbi – vokālinstrumentāli dueti (ar līdzvērtīgām balss/instrumenta attiecībām) – radušies jau 19. gs. Vēl biežāk šādi darbi sacerēti 20. un 21. gs., kad daudzi komponisti tiecas uz individualizētiem kamersastāviem. Skaņdarbus vijolei un balsij rakstījuši, piemēram, brazīliešu komponists Eitors Villa-Lobušs (Heitor Villa-Lobos); angļu komponists Gustavs Holsts (Gustav Theodore Holst); flautai un balsij – franču komponisti Albērs Rusels (Albert Charles Paul Marie Roussel) un Žaks Ibērs (Jacques Ibert); obojai un balsij – angļu komponists Ralfs Vons Viljamss (Ralph Vaughan Williams).

Vokālie dueti atskaņotājmākslā

Atskaņotājmākslas jomā ievērojami vokālie dueti ir atsevišķi opermākslinieku ansambļi, kas dziedājuši gan operrepertuāru, gan citus populārus skaņdarbus (piemēram, neapoliešu dziesmas). 20. gs. šādus ansambļus veidojuši, piemēram, itāļu operdziedātāji Enriko Karūzo (Enrico Caruso) un Tita Rufo (Titta Ruffo), zviedru operdziedātājs Jusi Bjerlings (Jussi Björling) un amerikāņu operdziedātājs Roberts Merils (Robert Merill); 21. gs. – krievu operdziedātāji Anna Ņetrebko (Анна Юрьевна Нетребко) un Dmitrijs Hvorostovskis (Дмитрий Александрович Хворостовский), latviešu operdziedātāja Elīna Garanča (duetā ar abiem iepriekšminētajiem) un citi. Reizēm vokālos duetos apvienojušies arī dažādu mūzikas žanru pārstāvji, piemēram, spāņu operdziedātāja Monserata Kavaljē (Maria de Montserrat Viviana Concepción Caballé i Folch) un angļu rokmūziķis Fredijs Merkūrijs (Freddie Mercury).

Populārās mūzikas dueti

Pazīstamus populārās mūzikas duetus savulaik veidojuši amerikāņu dziedātāji Maikls Džeksons (Michael Joseph Jackson) un Pols Makartnijs (James Paul McCartney), Frenks Sinatra (Francis Albert Sinatra) un Nensija Sinatra (Nancy Sinatra), rokmūziķi Bobs Dilans (Bob Dylan) un Džonijs Kešs (Johny Cash) un citi. Džezā par klasiku kļuvuši daudzi amerikāņu mūziķu Lūisa Ārmstronga (Louis Daniel Armstrong) un Ellas Ficdžeraldas (Ella Jane Fitzgerald), kā arī L. Ārmstronga un Binga Krosbija (Harry Lillis “Bing“ Crosby), L. Ārmstronga un Džeka Tīgārdena (Weldon Leo “Jack“ Teagarden) dueti.

Instrumentālie dueti

No instrumentālo duetu sastāviem starptautisku ievērību guvuši, piemēram, klavieru dueti: 20. gs. – amerikāņu pianistes māsas Roza Sutro (Rose Sutro) un Otīlija Sutro (Ottilie Sutro), franču pianisti Robērs Kazadezī (Robert Casadesus) un Gabija Kazadezī (Gaby Casadesus); 20. gs. beigās un 21. gs. – amerikāņu pianiste Marta Argeriča (Martha Argerich) un brazīliešu pianists Nelsons Freire (Nelson Freire), rumāņu pianists Radu Lupu (Radu Lupu) un amerikāņu pianists Marejs Peraija (Murray David Perahia) un citi.

Ievērojamus džeza duetus radījuši amerikāņu trompetists Dizijs Gilespijs (John Birks “Dizzy“ Gillespie) un saksofonists Stens Gecs (Stan Getz, pilnā vārdā Stanley Gayetski), saksofonists Bens Vebsters (Ben Webster, pilnā vārdā Benjamin Francis Webster) un kanādiešu pianists Oskars Pītersons (Oscar Emmanuel Peterson), amerikāņu trompetists Ārts Fārmers (Art Farmer, pilnā vārdā Arthur Stewart Farmer) un pianists Bils Evanss (Bill Evans, pilnā vārdā William John Evans). Dažādās kombinācijās duetos muzicējuši amerikāņu pianists Djūks Elingtons (Duke Ellington), saksofonisti Džerijs Maligens (Gerry Joseph Mulligan) un Lī Konics (Lee Konitz), arī bugi-vugi (boogie woogie) pianisti Mīds Laks Luiss (Meade Lux Lewis, īstajā vārdā Meade Anderson Lewis), Pīts Džonsons (Pete Johnson) un Alberts Emenss (Albert Clifton Ammons).