Praksē šis jēdziens parasti tiek izprasts šaurāk. Visbiežāk kā vokālinstrumentālo mūziku apzīmē:
1. vokālsimfonisko mūziku, t. i., mūziku dziedātājbalsij (-īm) un orķestrim,
2. skaņdarbus korim ar jebkāda veida instrumentālu pavadījumu.
Iespējams nodalīt arī vokālinstrumentālo kamermūziku – skaņdarbus vienai dziedātājbalsij vai vokālajam ansamblim, ko pavada instruments vai instrumentu ansamblis. Tomēr šāda veida darbi bieži tiek apzīmēti vienkārši kā vokālā kamermūzika, neietverot apzīmējumā vārdu “instrumentālā”. Jo īpaši tas attiecas uz skaņdarbiem solobalsij un klavierēm.
Vokālinstrumentālās mūzikas jēdzienu nereti attiecina arī uz populārās mūzikas skaņdarbiem dziedātājbalsij (-īm) un instrumentiem.
Ja skaņdarbs rakstīts orķestrim un dziedātājbalsīm, tajā ir pakārtota loma (kā papildus tembra krāsai), tas tiek uzskatīts par piederīgu simfoniskās nevis vokālinstrumentālās mūzikas žanram (piemēram, angļu komponista Gustava Holsta, Gustav Theodore Holst, orķestra svīta “Planētas”, Planets, 1916).