Praksē šis jēdziens parasti tiek izprasts šaurāk. Visbiežāk kā vokālinstrumentālo mūziku apzīmē:

1. vokālsimfonisko mūziku, t. i., mūziku dziedātājbalsij (-īm) un orķestrim,

2. skaņdarbus korim ar jebkāda veida instrumentālu pavadījumu.

Iespējams nodalīt arī vokālinstrumentālo kamermūziku – skaņdarbus vienai dziedātājbalsij vai vokālajam ansamblim, ko pavada instruments vai instrumentu ansamblis. Tomēr šāda veida darbi bieži tiek apzīmēti vienkārši kā vokālā kamermūzika, neietverot apzīmējumā vārdu “instrumentālā”. Jo īpaši tas attiecas uz skaņdarbiem solobalsij un klavierēm.

Vokālinstrumentālās mūzikas jēdzienu nereti attiecina arī uz populārās mūzikas skaņdarbiem dziedātājbalsij (-īm) un instrumentiem.

Ja skaņdarbs rakstīts orķestrim un dziedātājbalsīm, tajā ir pakārtota loma (kā papildus tembra krāsai), tas tiek uzskatīts par piederīgu simfoniskās nevis vokālinstrumentālās mūzikas žanram (piemēram, angļu komponista Gustava Holsta, Gustav Theodore Holst, orķestra svīta “Planētas”, Planets, 1916).

Dziedāšana ar instrumentālu pavadījumu bijusi raksturīga daudzu pasaules tautu folklorai jau kopš seniem laikiem. Eiropā viduslaiku periodā vokālinstrumentāli atskaņotājsastāvi bija sastopami galvenokārt laicīgajos žanros – piemēram, klejojošo bruņinieku (itāļu un franču trubadūru, franču truvēru, vācu minnezengeru) dziedājumos. Tomēr instrumentu partijas parasti nebija stingri noteiktas, tās varēja brīvi mainīties atkarībā no atskaņojuma apstākļiem un pieejamajiem instrumentiem. Šāda brīvība atskaņojumā raksturīga arī daudziem renesanses laicīgās mūzikas žanriem. Savukārt Eiropas viduslaiku sakrālajā mūzikā instrumentu lietojums sākotnēji netika pieļauts. Vienīgi aptuveni kopš 7. gs. katoļu baznīcas liturģijā tika iekļautas ērģeles, taču tās galvenokārt dublēja dziedātājbalsis.

16.–17. gs.

Stabili vokālinstrumentālās mūzikas žanri sāka veidoties vienīgi renesanses beigu posmā un agrīnā baroka laikmetā 16. un 17. gs. mijā. Šajā periodā izplatību guva t. s. stile concertato (koncertstils), kas bija raksturīgs itāļu Venēcijas skolai, kā arī (kopš 17. gs. sākuma) dažu vācu baznīcas mūzikas pārstāvju daiļradei. Spilgti tembrāli kontrasti tika radīti, sadalot mūzikas materiālu starp solobalsīm, vairākiem koriem un instrumentiem, tādējādi tika sasniegta lielāka ekspresija un emocionālais kāpinājums nekā a cappella dziedājumos. Concertato stils izpaudās, piemēram, agrīnajos koncertos, kas vēl pirms instrumentālā koncerta rašanās tika rakstīti vokālinstrumentālam sastāvam.

Vairāki žanri, kas a cappella versijā bija pastāvējuši jau kopš viduslaikiem, baroka laikmetā ieguva vokālinstrumentālu veidolu. To vidū visvērienīgākie bija tādi vairākdaļu cikli kā mesa (kompozīcija ar katoļu Svētās Mises jeb eiharistijas dievkalpojuma tekstiem latīņu valodā); rekviēms (mesas paveids jeb sēru mesa); oratorija – darbs, kas ietver episku vai episki dramatisku vēstījumu, līdz pat 18. gs. vidum parasti ar Bībelē balstītu sižetu (hronometrāža lielākoties aptver stundu vai ilgāku laiku); pasija – oratorijai tuvs skaņdarbs, kura sižetiskais pamats ir evaņģēlija vēstījums par Kristus ciešanām un nāvi. Visu šo darbu atskaņotājsastāva kodols bija koris, ko papildināja dziedātāju solobalsis un kopš 17. gs. sākuma arī instrumentālās partijas. Arī mazāka apjoma darbi, kas agrāk balstījās uz a cappella dziedājumu (motete, madrigāls u. c.), baroka periodā parasti tika rakstīti vokālinstrumentālam sastāvam. Savukārt jauns žanrs, kas izveidojās tieši baroka laikmetā, bija kantāte (no itāļu cantare ‘dziedāt’) – biežāk vairākdaļu, retāk viendaļas sakrāls vai laicīgs skaņdarbs dziedātājbalsīm (retāk vienai balsij) un instrumentālam pavadījumam (ansamblim vai orķestrim, retāk taustiņinstrumentam). Kantātēm kopumā raksturīgs mazāks apjoms un ne tik vērienīgs atskaņotājsastāvs kā oratorijām, tomēr vēsturiskās attīstības gaitā abi žanri ir tuvinājušies.

18. gs. radās arī koncertārijas – patstāvīgi skaņdarbi vokālajam solo un orķestrim, kas vokālās virtuozitātes ziņā tuvi operārijām. 18. gs. otrajā pusē galvenā novitāte vokālinstrumentālo žanru jomā bija laicīgās oratorijas izveidošanās.

19.–21. gs. mūzikā turpina attīstīties līdzšinējie žanri, taču vienlaikus ir raksturīga iepriekš nostabilizējušos žanru individualizācija un mijiedarbe. 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. jauno tendenču klāstu papildina arī iepriekš klasiskajai (akadēmiskajai) mūzikai raksturīgu žanru ienākšana populārās mūzikas un roka sfērā: rodas pop- un rokkantātes, pop- un rokoratorijas u. tml.

16.–17. gs. mijā vokālinstrumentālā koncerta izveidē lieli nopelni bijuši Venēcijas skolas pārstāvjiem, itāļu autoriem Andrea un Džovanni Gabrieli (Andrea Gabrieli, Giovanni Gabrieli); viņu veidotā krājuma Concerti (1587) iespaidā 17. gs. pirmajā pusē tapuši arī vācu komponista Heinriha Šica (Heinrich Schütz) “Mazie garīgie koncerti” (Kleine geistliche Concerte, publicēti 1636; 1639). Spilgtus agrīnā baroka vokālinstrumentālos darbus madrigāla žanrā radījis itāļu komponists Klaudio Monteverdi (Claudio Monteverdi).

17. gs. un 18. gs. pirmajā pusē nozīmīgu ieguldījumu dažādos vokālinstrumentālajos žanros devuši itāļu komponisti Džakomo Karisimi (Giacomo Carissimi), Frančesko Kavalli (Francesco Cavalli), Alesandro Stradella (Alessandro Stradella), Alesandro Skarlati (Pietro Alessandro Gaspare Scarlatti), Antonio Vivaldi (Antonio Vivaldi), Džovanni Batista Pergolēzi (Giovanni Battista Pergolesi; īpaši slavens ir viņa sakrālais darbs Stabat Mater, 1736), vācu komponisti H. Šics, Johans Valentīns Mēders (Johann Valentin Meder), Dīterihs Bukstehūde (Dieterich Buxtechude) un citi. Savu virsotni vokālinstrumentālo žanru attīstība sasniedza vēlīnajā barokā, vācu komponistu Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friedrich Händel) oratorijās (“Izraēļi Ēģiptē”, Israel in Egypt, 1738; “Mesija”, Messiah, 1741; “Samsons”, Samson, 1741, u. c.), koncertārijās, jo īpaši Johana Sebastiāna Baha (Johann Sebastian Bach) daiļradē. Viņa vokālinstrumentālie darbi ir žanriski daudzveidīgi, to vidū ir Mesa h moll (~1749), “Jāņa pasija” (Johannespassion, 1724/1749) un “Mateja pasija” (Matthäuspassion, 1736/1746), “Lieldienu oratorija” (Oster-Oratorium, 1725/1749), “Ziemassvētku oratorija” (Weihnachtsoratorium, 1734), vairāk nekā 200 laicīgās un garīgās (sakrālās) kantātes; pēdējās tiek apzīmētas kā korāļu kantātes, jo veidotas par luterisko korāļu tēmām. G. F. Hendeļa un J. S. Baha vokālinstrumentālos darbus ir iespaidojusi opera: to apliecina mūzikas ekspresija, atsevišķu numuru (āriju, ansambļa dziedājumu, koru) apjomīgums, kontrastu dziļums, vērienīga attīstība ne vien vokālajās, bet arī instrumentālajās partijās.

Klasicisma periodā no vokālinstrumentālajiem žanriem visplašāk pārstāvētas bija mesas: tās rakstījuši austriešu komponisti Jozefs Haidns (Franz Joseph Haydn, t. sk. Missa in angustiis jeb t. s. Nelsona mesa, 1798) un Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart, t. sk. “Lielā mesa”, Große Messe, 1783), vācu komponists Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven, t. sk. “Svinīgā mesa”, Missa solemnis, 1823) un citi. Visi trīs autori sacerējuši arī kantātes. Nozīmīgi šī laikmeta skaņdarbi ir J. Haidna oratorijas “Pasaules radīšana” (Die Schöpfung, 1798) un “Gadalaiki” (Die Jahreszeiten, 1801, viena no pirmajām laicīgajām oratorijām), V. A. Mocarta Rekviēms (1791) un L. van Bēthovena Devītā simfonija (1824) – pirmā simfonija pasaules mūzikas vēsturē, kuras atsevišķā daļā (finālā) iekļautas vokālās partijas: koris un solobalsis.

Romantisma laikmetā mesas žanram vairākkārt pievērsušies austriešu komponisti Francis Šūberts (Franz Peter Schubert) un Antons Brukners (Josef Anton Bruckner), ungāru komponists Ferencs Lists (ungāru Ferenz Liszt, vācu Franz Liszt), itāļu komponists Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini), franču komponists Šarls Guno (Charles-François Gounod) un citi. Ievērojamus rekviēmus radījuši franču komponisti Hektors (Ektors) Berliozs (Louis-Hector Berlioz) un Gabriels Forē (Gabriel Urbain Fauré), itāļu komponists Džuzepe Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi), čehu komponists Antonīns Dvoržāks (Antonín Leopold Dvořák; plaši pazīstama arī viņa Stabat Mater, 1877). Romantismam raksturīgā interese par nacionālajām saknēm spilgti izpaužas vācu komponista Johannesa Brāmsa (Johannes Brahms) “Vācu rekviēmā” (Ein deutsches Requiem, 1868) – viņš pirmoreiz atkāpjas no kanoniskā latīņu teksta, izmantojot tekstu vācu valodā.

Oratorijas jomā joprojām dominēja sakrālie sižeti; tiem pievērsušies F. Šūberts, F. Lists, A. Dvoržāks, vācu komponists Fēlikss Mendelsons-Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn-Bartholdy), franču komponisti Žils Masnē (Jules Massenet), Sezārs Franks (César-Auguste-Jean-Guillaume-Hubert Franck), Š. Guno un citi. Laicīgās oratorijas jomā darbojies Roberts Šūmanis (Robert Alexander Schumann; t. sk. “Ainas no Gētes Fausta”, Szenen aus Goethes Faust, 1853).

Kantātes romantisma laikmetā radījuši vācu komponisti Kārlis Marija fon Vēbers (Carl Maria von Weber) un F. Mendelsons-Bartoldi, kā arī Dž. Rosīni, austriešu komponisti A. Brukners (t. sk., “Svētku kantāte”, Festkantate, 1862) un Gustavs Mālers (Gustav Mahler, t. sk. “Žēlabu dziesma”, Das klagende Lied, 1880). Pareizticīgo dziedājumu tradīcijas atbalsojas krievu komponista Sergeja Taņejeva (Сергей Иванович Танеев) kantātē “Damaskas Jānis” (Иоанн Дамаскин, 1884), kas reizēm tiek saukta arī par “krievu rekviēmu”.

Pasijas žanrs 19. gs. nav bijis populārs, lai arī tam pievērsušies atsevišķi komponisti. Par nozīmīgu notikumu šī laikmeta mūzikas dzīvē kļuva J. S. Baha “Mateja pasijas” iestudējums, ko F. Mendelsona-Bartoldi vadībā 1829. gadā veica Berlīnes Dziedāšanas akadēmija; pēc ilgāka pārtraukuma (kopš 18. gs.) tas ievadīja J. S. Baha mūzikas atdzimšanu.

Romantismam kopumā raksturīgā vokālo žanru ietekme uz instrumentālajiem žanriem izpaužas arī tādējādi, ka intensīvi tika attīstīta L. van Bēthovena aizsāktā tradīcija iekļaut simfonijā vokālās partijas. Atsevišķos darbos to turpinājuši H. Berliozs, F. Mendelsons-Bartoldi, F. Lists, somu komponists Žans Sibēliuss (Jean Sibelius), 19. gs. un 20. gs. – G. Mālers (Otrā, Trešā un Ceturtā simfonija, attiecīgi, 1894, 1896, 1900; Astotā simfonija, 1907; simfonija “Dziesma par Zemi”, Das Lied von der Erde, 1909). G. Mālera un viņa laikabiedru, austriešu komponista Hugo Volfa (Hugo Wolf) un vācu komponista Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss), daiļradē 19. gs. beigās–20. gs. sākumā uzplaukumu piedzīvo arī t. s. orķestra dziesmas žanrs (dziesma vokālajam solo un orķestrim); to pārstāv, piemēram, G. Mālera cikls “Dziesmas par mirušajiem bērniem” (Kindertotenlieder, 1904).

20.–21. gs. vokālinstrumentālie žanri tiek interpretēti daudzveidīgi. Bieži vērojama pievēršanās vēsturiskiem sižetiem un patriotiskiem motīviem. Tie atspoguļojas, piemēram, šveiciešu komponista Artura Onegēra (Arthur Honegger) oratorijā “Žanna dʼArka uz sārta” (Jeanne d'Arc au bûcher, 1935/44), krievu komponista Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) kantātē “Aleksandrs Ņevskis” (Александр Невский, 1939). Šādas tematikas izcēlumu nereti rosinājusi saspringtā politiskā situācija un kara vai tā priekšnojautu noskaņas. Daudzi ievērojami vokālsimfoniskie darbi tapuši Otrā pasaules kara iespaidā; to vidū ir austriešu un amerikāņu komponista Arnolda Šēnberga (vācu Arnold Franz Walter Schönberg, angļu Arnold Schoenberg) “Izdzīvojušais no Varšavas” (A Survivor from Warsaw, 1947), itāļu komponista Luidži Nono (Luigi Nono) “Pārtrauktais dziedājums” (Il canto sospeso, 1956), ungāru komponista Ģerģa Ligeti (György Sándor Ligeti) Rekviēms (1965) un citi opusi.

Joprojām nozīmīga ir sakrālā tematika. Ievērojamas mesas 20. gs. radījuši itāļu komponists Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini), krievu komponists Igors Stravinskis (Игорь Фёдорович Стравинский), čehu komponists Leošs Janāčeks (Leoš Janáček), franču komponisti Fransiss Pulenks (Francis Jean Marcel Poulenc) un Olivjē Mesiāns (Olivier Eugène Prosper Charles Messiaen), igauņu komponists Arvo Perts (Arvo Pärt), amerikāņu komponists Leonards Bernsteins (Leonard Bernstein), britu komponists Karls Dženkinss (Karl Jenkins), 21. gs. – puertorikāņu komponists Roberto Sjerra (Roberto Sierra), norvēģu komponists Markuss Pauss (Marcus Paus) un citi. Spilgtus rekviēmus 20. gs. sacerējuši I. Stravinskis, Ģ. Ligeti, L. Janāčeks, vācu komponisti Bernds Aloizs Cimmermans (Bernd Alois Zimmermann) un Hanss Verners Hence (Hans Werner Henze), krievu un vācu komponists komponists Alfrēds Šnitke (krievu Альфред Гарриевич Шнитке, vācu Alfred Schnittke), poļu komponists Kšištofs Pendereckis (Krzysztof Eugeniusz Penderecki), britu autori Bendžamins Britens (Edward Benjamin Britten), Džons Raters (John Milford Rutter), Džons Tevners (John Kenneth Tavener), Endrū Loids-Vebers (Andrew Lloyd Webber), 21. gs. – arī Dž. Taveners, K. Dženkinss un citi. Nereti mesām un rekviēmiem pievienoti papildnosaukumi, kuru izvēlē dominē divas tendences:

1. tiek pasvītrota mūzikas nacionālā vai reliģiskā īpatnība (L. Janāčeks, “Glagoliskā mesa”, Glagolská mše, 1926. gads, kas veidota baznīcslāvu valodā; Dž. Tevners, “Ķeltu rekviēms”, A Celtic Requiem, 1969. gads; K. Pendereckis, “Poļu rekviēms”, Polskie Requiem, 1984.–2005. gads; u. c.),

2. akcentēti motīvi, kas saistīti ar globāli aktuālām tēmām, piemēram, pasaules karu iespaidu (B. Britens, “Kara rekviēms”, War Requiem, 1962. gads; žanra inovatīvu interpretāciju atspoguļo 20. gs. angļu dzejnieka Vilfreda Ovena, Wilfred Edward Salter Owen, dzejas izmantojums pamīšus ar kanonisko latīņu tekstu).

20. gs. otrajā pusē atdzimšanu piedzīvoja pasijas žanrs (K. Pendereckis, “Sv. Lūkasa pasija”, Pasja według św. Łukasza, 1966. gads; A. Perts, “Jāņa pasija”, pilnā nosaukumā Passio Domini Nostri Jesu Christi secundum Joannem, 1982. gads; krievu un tatāru komponistes Sofijas Gubaiduļinas, София Асгатовна Губайдулина, “Jāņa pasija”, Страсти по Иоанну, arī Johannespassion, 2000. gads; ķīniešu un amerikāņu komponista Taņa Duņa, Tan Dun, “Ūdens pasija pēc Sv. Mateja”, Water Passion After St. Matthew, 2000. gads; u. c.)

Šajā jomā vērojamas polāras tendences – gan tiekšanās uz grandiozu sastāvu (piemēram, O. Mesiāna “Mūsu Kunga Jēzus Kristus pārveidošanās”, La Transfiguration de Notre Seigneur Jésus-Christ, 1969. gadā – ap 200 atskaņotājiem), gan, gluži pretēji, uz kamerstilu ar izsmalcinātām, individualizētām tembru kombinācijām (A. Šēnberga melodrāma “Mēness Pjero”, Pierrot Lunaire balsij, flautai, klarnetei, čellam un klavierēm, 1912. gads; austrieša Antona Vēberna, Anton Webern, “Divas dziesmas”, Zwei Lieder, op. 19 jauktajam korim, čelestai, ģitārai, vijolei, klarnetei un basklarnetei, 1926. gads; Dž. Tevnera “Lamentācijas un slavas dziesmas”, Lamentations and Praises, 12 vīru balsīm, stīgu kvartetam, flautai, bastrombonam un sitamiem instrumentiem, 2001. gads; u. c.). Liela daudzveidība vērojama arī vokālinstrumentālo darbu apjomā – piemēram, A. Vēberna Kantātes op. 29 (1939) hronometrāža aptver ~10 minūtes vai mazāk, A. Onegēra oratorijas “Žanna dʼArka uz sārta” hronometrāža – vairāk nekā stundu.

Vokālinstrumentālo žanru sintēze ar dažādiem citiem žanriem vērojama, piemēram, tādos skaņdarbu apzīmējumos kā operoratorija (I. Stravinska “Ķēniņš Edips”, Oedipus rex, 1927.–1948. gads, un amerikāņu komponista Džona Adamsa, John Coolidge Adams, El Niño, 2000. gads), arī scēniskā kantāte (vācu komponista Karla Orfa, Carl Heinrich Maria Orff, skaņdarbs Carmina Burana – kantāte, kas, atšķirībā no ierastā koncertatskaņojuma, izpildāma ar aktieriskām kustībām). L. Bernsteina Mesa (1968) apzīmēta kā teatralizēts uzvedums dziedātājiem, spēlētājiem (instrumentālistiem) un dejotājiem.

Žanru sintēze izpaužas arī kā sakrālās vokālinstrumentālās mūzikas žanru bagātinājums ar atsevišķām populārās mūzikas iezīmēm (E. Loida-Vebera Rekviēms, 1985) un tieša šo žanru pārņemšana populārajā mūzikā (piemēram, vācu komponistu Guntrama Pauli, Guntram Pauli, Klausa Haimerla, Klaus Haimerl, un Kristiāna Kabica, Christian Kabitz, “Roka rekviēms”, Rock Requiem, 1978. gads; vācu komponista Dītera Falka, Dieter Falk, un libretista Mihaela Kunces, Michael Kunze, poporatorija “Desmit baušļi”, Die zehn Gebote, 2009. gads, u. tml.)

Tieši žanru mijiedarbes ietekmē 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. nereti vērojama vokālinstrumentālo kompozīciju bagātināšana ar tautas (tradicionālās) mūzikas instrumentāriju. Atsevišķi Austrumu kultūrām raksturīgi instrumenti iekļauti, piemēram, Taņa Duņa “Ūdens pasijā pēc Sv. Mateja” (2000) un K. Dženkinsa Rekviēmā (2005). Vokālinstrumentālajos žanros ierasto tembru paleti paplašina arī elektronikas izmantojums. Jau 20. gs. otrajā pusē tas vērojams, piemēram, virknē vācu komponista Karlheinca Štokhauzena (Karlheinz Stockhausen) darbu, vēlāk arī Taņa Duņa “Ūdens pasijā pēc Sv. Mateja”, somu komponistes Kaijas Sāriaho (Kaija Saariaho) oratorijā La Passion de Simone (2006) un citos darbos.

Romantisma laikmetā aizsākto tendenci tuvināt simfoniju un vokālinstrumentālo mūziku turpina, piemēram, krievu komponists Sergejs Rahmaņinovs (Сергей Васильевич Рахманинов) – viņa poēma “Zvani” (Колокола, solobalsīm, jauktajam korim un orķestrim, 1913) uzbūves ziņā ir tuva četrdaļu ciklam. Dziedātājbalsīm un orķestrim sacerēta, piemēram, I. Stravinska “Psalmu simfonija” (Symphonie de Psaumes, 1930–1948), itāļu komponista Lučāno Berio (Luciano Berio) Simfonija (1968), atsevišķas B. Britena, amerikāņu komponistu Čārlza Aivsa (Charles Ives) un Filipa Glāsa (Philip Glas), krievu komponista Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) un A. Šnitkes simfonijas. 21. gs. būtisku lomu vokālajām partijām savās simfonijās atvēlējuši, piemēram, F. Glāss un K. Pendereckis.

Vokālinstrumentālās mūzikas atskaņojuma jomā jau kopš baroka laikmeta lielu ieguldījumu devuši paši komponisti, kas bieži kā diriģenti vadīja arī savu darbu iestudējumus. Daļēji šī prakse turpinājusies 20. un 21. gs. – piemēram, prestižo Grammy balvu par savu vokālinstrumentālo darbu atskaņojuma vadību saņēmuši B. Britens (1964), L. Berio (1970) un K. Pendereckis (2017). Daudzām Eiropas pilsētām, jo īpaši Vācijā (Berlīnē, Hannoverē, Ķelnē, Karlsrūē, Ulmā, Minhenē, Vircburgā un citviet), ir savi t. s. oratoriju kori, kas iestudē vokālinstrumentālus darbus; līdzīgu funkciju veic arī Cecīlijas biedrības (Cæciliaforeningen) koris Norvēģijā (dibināts 1879. gadā pēc norvēģu komponista Edvarda Grīga, Edvard Hagerup Grieg, iniciatīvas), Londonas oratorijkoris (The London Oratory) Lielbritānijā un citi. Vokālsimfonisku kompozīciju atskaņojumam regulāri pievēršas vairākas koru un orķestru apvienības, piemēram, Londonas Simfoniskais orķestris un koris (London Symphony Orchestra & Choir), BBC simfoniskais orķestris un koris (BBC Symphony Orchestra & Choir), Monteverdi koris (kopā ar ansambli English Baroque Soloists un Orchestre Révolutionnaire et Romantique) Lielbritānijā, Atlantas Simfoniskais orķestris un koris (Atlanta Symphony Orchestra & Choir), Čikāgas Simfoniskais orķestris un koris (Chicago Symphony Orchestra & Choir) ASV un citi.

Nozīmīgi vokālinstrumentālo darbu izdevēji ir Vācijas Bärenreiter Verlag, Carus Verlag, Edition Peters, Breitkopf & Härtel un Schott, Itālijas Casa Ricordi, Lielbritānijas Oxford University Press, Chester/Novello, Boosey & Hawkes; ASV izdevniecības Classical Vocal Reprints, G. Schirmer, Hal Leonard, Alfred Publishing, GIA Choral Music, Augsburg Fortress, Carl Fisher, Sacred Music Publishers; Kanādā – Leslie Music Supply un citas.

Žurnāls European Choral Magazine (izdevējs Eiropas koru asociācija, kopš 1993), neatkarīgais žurnāls profesionāļiem un amatieriem Choir & Organ (izdevējs izdevniecība Rhinegold, Lielbritānija, kopš 1993), Amerikas kordiriģentu asociācijas izdevumi The Choral Journal (kopš 1959) un International Journal of Research in Choral Singing (kopš 2002). Četrreiz gadā tiek publicēts International Choral Bulleten (izdevējs Starptautiskā kormūzikas federācija, kopš 1982).