Trio kā trīs atskaņotāju ansambļus var klasificēt pēc atskaņotājsastāva: vokāli, instrumentāli un (retāk) vokālinstrumentāli trio. Vokālais trio (kopš 19. gs. biežāk apzīmēts kā tercets) ietver trīs dziedātājus, kas var uzstāties gan a cappella, gan ar instrumentālu pavadījumu. A cappella versijā šāds ansamblis sastopams jau vēlīno viduslaiku un renesanses mūzikā, savukārt kopš 17. gs. vokālais trio bieži atskaņo atsevišķus operu un vokāli simfonisko darbu numurus. Kā kameransamblis (ar pavadījumu vai bez) vokālais trio iegūst lielāku popularitāti 19. gs., tajā atspoguļojas arī mājas muzicēšanas tradīciju ietekme. 20./21. gs. vokālais trio bieži izmantots populārajā mūzikā, t. sk. rokā.

Instrumentālos trio var iedalīt viendabīgos (piemēram, stīgu instrumentu, pūšaminstrumentu) un jauktos (dažādu instrumentu) ansambļos. Izplatītākie instrumentālā trio veidi izkristalizējās 18. gs. beigās (klasicisma laikmetā): tie ir klaviertrio (pianists un divi citi instrumentālisti, visbiežāk vijolnieks un čellists) un stīgu trio (vijolnieks, altists, čellists, iespējams arī cits atskaņotājsastāvs).

20./21. gs. instrumentālā trio jomu pārstāv arī džeza ansambļi. Džeza klaviertrio kodols visbiežāk ir pianists, sitaminstrumentālists (vai bundzinieks, ģitārists) un kontrabasists. Savukārt ērģeļu trio kodols ir elektrisko (parasti Hamonda) ērģeļu partijas interprets, sitaminstrumentālists (vai bundzinieks) un džeza ģitārists (vai saksofonists). Iespējams arī jebkurš cits tembru salikums, piemēram, avangarda džezā – bundzinieku trio.

Trio dalībnieku izkārtojums atkarīgs no konkrētā atskaņotājsastāva, zāles lieluma un citiem faktoriem. Klaviertrio dalībnieki visbiežāk izkārtoti puslokā, ar pianistu centrā; raugoties no zāles puses, pa kreisi no pianista ir vijolnieks, pa labi – čellists. Arī džeza trio dalībnieki lielākoties izkārtoti puslokā; nereti vidū ir instruments, kas iezīmē ritma pulsācijas pamatu (piemēram, kontrabass), tomēr nav stingri noteiktas vienveida secības.

Trio izteiksmes iespējas, ņemot vērā dažādos šī ansambļa variantus, ir daudzveidīgas. No vienas puses, trio partijas var būt muzikāli saliedētas: šāda veida ansamblis spēj spilgtāk, pilnskanīgāk nekā atsevišķs solists paust vienotu saturisko ideju, vienlaikus saglabājot nelielam atskaņotājsastāvam raksturīgo personiskumu, intimitāti. No otras puses, trio ansamblis ar spilgti individualizētām atsevišķu dalībnieku partijām spēj atainot sarežģītas, pretrunīgas psiholoģiskās kolīzijas (piemēram, daudzās operās) vai arī azartisku triju radošo personību saspēles procesu (piemēram, džeza trio).

Trio repertuārs sāka veidoties jau vēlīnajos viduslaikos – piemēram, trīsbalsīgam salikumam a cappella rakstītas vairākas franču dzejnieka un komponista Gijoma de Mašo (Guillaume de Machaut) motetes (14. gs.). Arī renesansē vokālā trio sastāvs bieži tika izmantots atsevišķās mesu daļās, madrigālos, kanconetās un citos žanros. Protestantu (vācvalodas) kultūrtelpā trīsbalsīgus vokālus skaņdarbus muzicēšanai mājā, baznīcā vai skolā 16. gs. un 17. gs. sākumā apzīmēja ar jēdzienu Tricinium.

Kopš agrīnā baroka (17. gs.) vokālais trio nereti tiek iekļauts arī operās – itāļu komponistu Klaudio Monteverdi (Claudio Giovanni Antonio Monteverdi), Alesandro Skarlati (Alessandro Scarlatti) un citu autoru darbos; reizēm arī tas noslēdz cēlienus. 18. gs. opera seria žanrā trio bieži tika izmantots, lai paustu trīs galveno varoņu (mīlas pāra un sāncenša) emocijas. Šādos ansambļos abu mīlētāju partijas parasti bija tuvas un savstarpēji saskanīgas, bet sāncenša partija – kontrastējoša, piemēram, vācu komponista Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friedrich Händel) miniatūroperā “Akīds un Galateja” (Acis and Galatea, 1718). Daudzveidīgi trio ansambļi tika iekļauti šī laikmeta komiskajās operās.

18. gs. pēdējā ceturksnī vokālie trio kļuva vērienīgāki, nereti ietvēra rečitatīvus, tā ciešāk saplūstot ar operas darbību, piemēram, tercets no austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) operas “Figaro kāzas” (itāļu Le nozze di Figaro, vācu Die Hochzeit des Figaro, 1786) 1. cēliena. Trio bieži sastopams arī 19. gs. komponistu operās. Vairāki komponisti, piemēram, itāļu komponists Džuzepe Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) operās “Likteņa vara” (La forza del destino, 1862) un “Ernani” (Ernani, 1844) veidojuši operu finālus kā trio. Slavens trio 20. gs. operliteratūrā ir trīs soprānu (Sofijas, Oktaviāna, feldmaršalienes) trio vācu komponista Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) operā “Rozes kavalieris” (Der Rosenkavalier, 1911) 3. cēliena beigās.

Jau kopš baroka laikmeta vokālais trio līdztekus operām izmantots arī oratorijās, kantātēs un citos vokālinstrumentālos darbos. Vokālie trio kamersastāvam (lielākoties ar klavieru pavadījumu) sastopami dažādu laikmetu, visvairāk romantiķu, piemēram, austriešu komponista Franča Šūberta (Franz Schubert) un vācu komponista Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann) darbos, taču, salīdzinot ar citiem vokālās kamermūzikas žanriem (īpaši solodziesmu), to skaits ir neliels.

Skaņdarbi dažādiem instrumentālo trio veidiem rakstīti jau kopš renesanses. Baroka laikmetā, 17.–18. gs., par patstāvīgu žanru kļuva triosonātes (sastopamas daudzu baroka komponistu, t. sk. vācu komponistu G. F. Hendeļa un Johana Sebastiāna Baha, Johann Sebastian Bach, daiļradē): skaņdarbi divām vai trim melodiski patstāvīgām augšējām balsīm (piemēram, vijolēm) un basa balsij (to lielākoties spēlēja divi atskaņotāji: stīgu un taustiņinstrumentālists). Bieži vien baroka komponisti rakstīja arī t. s. ērģeļu trio jeb skaņdarbus ērģelēm (t. i., vienam instrumentam), kur balsu izkārtojumā trīs slāņos (divu manuāļu un pedāļa partijā) jūtams triosonāšu iespaids, piemēram, J. S. Baha sonātes ērģelēm BWV 525–530.

Jau kopš 17. gs. trio jēdziens parādās, apzīmējot deju vidusdaļas, kas sākotnēji, piemēram, itāļu komponista un vijolnieka Žana Batista Lulli (Jean-Baptiste Lully), operās, bija sacerētas tieši trio sastāvam (visbiežāk divām obojām vai divām flautām, kā arī fagotam) un ar dzidro izklāstu kontrastēja stīgu instrumentu pilnskanībai malējās daļās. Vēlāk trijdaļu formā komponētu deju, maršu vai skerco vidusdaļa bieži saukta par trio arī tad, ja faktūra nav trīsbalsīga.

18. gs. otrajā pusē izkristalizējās trio kā patstāvīgs žanrs un divi tā visbiežāk sastopamie veidi – klaviertrio un stīgu trio. Klaviertrio (klavieres, vijole, čells; retāk klavieres un divi citi instrumenti) ir viens no izplatītākajiem kamermūzikas žanriem, tam pievērsušies visi trīs Vīnes klasiķi – austriešu komponisti Jozefs Haidns (Franz Joseph Haydn), V. A. Mocarts un vācu komponists Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven). Agrīnie klaviertrio paraugi J. Haidna un V. A. Mocarta daiļradē lielākoties veidoti kā sonātei līdzīgi trijdaļu (retāk divdaļu) cikli, kuros klavieres bija dominējošais instruments (vijole bieži dublēja klavieru melodiju, savukārt čells iezīmēja harmonijas pamatu). Taču jau L. van Bēthovena daiļradē visu trio partiju patstāvība krasi pieauga, palielinājās skaņdarba apjoms, un tas pārsvarā tika veidots kā četrdaļu cikls. Klasicisma mūzikā klaviertrio bija ļoti populārs kā mājas muzicēšanas forma, un blakus oriģināldarbiem šim sastāvam tika veidoti daudzi pārlikumi (piemēram, L. van Bēthovens aranžējis klaviertrio savas pirmās divas simfonijas).

19. gs. līdzās neprogrammatiskiem klaviertrio (F. Šūberts, vācu komponists Fēlikss Mendelsons Bartoldi, Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy; poļu komponists Frideriks Šopēns, poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin; R. Šūmanis, vācu komponists Johanness Brāmss, Johannes Brahms) tapuši arī darbi trio atskaņotājsastāvam ar programmatiskiem nosaukumiem (čehu komponists Antonīns Dvoržāks, Antonín Leopold Dvořák, Trio op. 90 ar apakšvirsrakstu “Dumkas”, Dumky; krievu komponisti Pēteris Čaikovskis, Пётр Ильuч Чайкoвский, “Trio liela mākslinieka piemiņai”, Trio à la mémoire d’un grand artiste, 1882; Sergejs Rahmaņinovs, Сергeй Васuльевич Рахмaнинов, divi Elēģiskie trio, Trio élégiaque No. 1, 1892, No. 2,1893, u. c.). 20. gs. trio žanra darbus radījuši, piemēram, franču komponists Moriss Ravels (Maurice Ravel), spāņu komponists Hoakino Turina (Joaquín Turina Pérez), čehu komponists Bohuslavs Martinū (Bohuslav Jan Martinů), krievu komponists Dmitrijs Šostakovičs (Дмитрий Дмитриевич Шостакович), igauņu komponists Arvo Perts (Arvo Pärt), krievu un vācu komponists Alfrēds Šnitke (krievu Альфред Гарриевич Шнитке, vācu Alfred Schnittke); 21. gs. – amerikāņu komponists Eliots Kārters (Elliot Carter), vācu un argentīniešu komponists Mauricio Kāgels (Mauricio Raúl Kagel) un citi. No latviešu komponistu skaņdarbiem klaviertrio žanrā starptautisku ievērību guvuši Lūcijas Garūtas un Pētera Vaska sacerējumi.

Stīgu trio radies 18. gs. otrajā pusē kā triosonātes pēctecis. Sākotnēji šī žanra darbi tika sacerēti divām vijolēm un čellam, tomēr vairāku komponistu, t. sk. J. Haidna, V. A. Mocarta, mūzikā līdzās šādam tembru salikumam parādās trio vijolei, altam un čellam, un kopš 19. gs. tas arī kļūst par dominējošo (bet ne vienīgo) stīgu trio sastāvu. 19. gs. darbus šādam ansamblim rakstījuši F. Šūberts, krievu komponists Sergejs Taņejevs (Сергeй Ивaнович Танeев) un citi; 20. gs. – austriešu komponists Antons Vēberns (Anton Webern), vācu komponists Pauls Hindemits (Paul Hindemith), franču komponists Darjī Mijo (Darius Milhaud) un citi; 21. gs. – somu komponiste Kaija Sāriaho (Kaija Anneli Saariaho).

Retāk sastopami pūšaminstrumentu trio, kas var būt sastāva ziņā daudzveidīgi (piemēram, L. van Bēthovens, Trio divām obojām un angļu ragam, Trio für zwei Oboen und Englischhorn, op. 87), kā arī cita veida nestandartizēti sastāvi (franču komponists Klods Debisī, Claude-Achille Debussy, Sonāte flautai, altam, arfai, Sonate pour flûte, alto et harpe, un citi).

Ievērojamākie trio pārstāv dažādus žanrus. Vokālās mūzikas jomā plašu ievērību pasaulē guvis ansamblis “Trīs tenori”, The Three Tenors (spāņu operdziedātāji Plasido Domingo, José Plácido Domingo Embil, Hosē Karerass, Josep Maria Carreras i Coll, un itāļu operdziedātājs Lučāno Pavaroti, Luciano Pavarotti), kuri darbojās 20. gs. 90. gados un 21. gs. sākumā, atskaņojot opermūziku un cita veida repertuāru (bieži vien pārlikumus); viņu ietekmē veidojās līdzīgi tipa ansambļi citviet pasaulē. Rokgrupas ar trim dalībniekiem bijušas Emerson, Lake & Palmer; Rush; The Police; Nirvana un citas.

Instrumentālmūzikas jomā ilglaicīgas, stabilas kopspēles tradīcijas raksturīgas galvenokārt klaviertrio. 20. gs. pirmajā pusē ar panākumiem darbojies franču pianista Alfrēda Korto (Alfred Cortot) trio (A. Korto, klavieres, francūzis Žaks Tibo, Jacques Thibaud, vijole, spānis Pablo Kazalss, Pablo Casals, čells), 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. – Beaux Arts Trio (Amerikas Savienotās Valstis, ASV); Kalichstein-Laredo-Robinson Trio (ASV); Trio Parnassus (Vācija); Altenberg Trio (Austrija); Trio Wanderer (Francija) un citi.

Pazīstami džeza klaviertrio bijuši amerikāņu mākslinieku Bila Evansa (Bill Evans), Neta Kinga Kola (Nat “King” Cole) un kanādiešu pianista Oskara Pītersona (Oscar Peterson) ansambļi, džeza ērģeļu trio – amerikāņu ērģelnieka Džimmija Smita (Jimmy Smith) ansamblis.