Eduards Rozenštrauhs darbojās sadzīves dziesmu žanrā, sākot ar 20. gs. 40. gadiem. Latviešu leģionāru iemīļotā hita “Zilais lakatiņš” un citu tautā iecienītu dziesmu autors, savas daiļrades plašu oficiālu atzinību piedzīvoja, tikai sākot ar 1988. gadu.

E. Rozenštrauhs dzimis triju bērnu ģimenē kā vecākais brālis dvīņiem – Valijai un Artūram. Ar muzikālu talantu bija apveltīta gan māte Malvīne – mājsaimniece, gan tēvs Eduards – pastnieks, dziedāšanas biedrības “Rota” korists. Kopš mazotnes visi trīs bērni apguva mūzikas instrumentu spēli, Valija spēlēja klavieres, Artūrs – vijoli, Eduards – vairākus instrumentus, lielākoties akordeonu. Mācījās 38. pamatskolā, pēc tam Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā; E. Rozenštrauhs apmeklēja klavierspēles nodarbības pie pianistes, komponistes Laumas Reinholdes, un pēc ģimnāzijas dziedāja Latvijas Nacionālās operas korī.

1940. gadā viņu iesauca dienestā Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulkā; pēc padomju okupācijas viņš dienestu turpināja Sarkanā armijā 24. teritoriālajā korpusā. Otrā pasaules kara sākumā pretinieka straujā trieciena laikā netālu no Opočkas, Krievijas pusē, E. Rozenštrauhs nokļuva vācu aplenkumā. Karagūstekņi nonāca Daugavpils nometnē, vēlāk E. Rozenštrauhs tika pārvietots uz Ebenrodes karagūstekņu nometni Vācijā. 1942. gadā viņu atsūtīja atpakaļ uz Rīgu, norīkojot tulka darbā policijā.

1943. gadā E. Rozenštrauhs sacerēja dziesmu “Zilais lakatiņš” ar Valdas Moras vārdiem, ar kuriem pirms tam dziesmu bija komponējis komponists, muzikologs, ansambļu vadītājs Viktors Sams Latviešu leģiona Frontes teātra vīru vokālā kvarteta repertuāram. Dziesmu autors veltīja meitenei Elvīrai, kas drīz vien kļuva par Eduarda sievu, viņiem piedzima divi bērni – meita Skārleta (pēc laulībām Cenkus) un dēls Eduards, kas mūzikas vēsturē figurē kā vairāku dziesmu autors – dokumentāla pamatojuma tam nav. Dziesmas “Zilais lakatiņš”  demokrātiskā, nepretenciozā melodija valša ritmā kļuva populāra latviešu karavīru vidē, V. Moras dzeju papildinot ar pašu sacerētu pantu.

Strādājot vācu policijā, E. Rozenštrauhs slepus sagādāja caurlaides robežas šķērsošanai personām, kas centās izvairīties no iesaukšanas leģionā. Viņu apcietināja, ieslodzīja Centrālcietumā, vēlāk pārsūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni, tad norīkoja soda bataljonā – rakt ierakumus pie Kokneses. Atkāpjoties vācu karaspēkam, E. Rozenštrauhs ar soda bataljonu nonāca Kurzemes aplenkumā. Karam beidzoties, viņš atgriezās Rīgā, kur viņu kāds ziņotājs padomju iestādēm uzrādīja kā vācu policijas darbinieku. E. Rozenštrauhs nonāca filtrācijas nometnē Komsomoļskā pie Amūras. Ar sievas Elvīras neatlaidīgu palīdzību tika savākti pierādījumi, pēc divarpus gadiem viņu atbrīvoja. Turpmāk vairākus gadus dziesminieks bēguļoja no varas iestādēm, turējās savrup, baidījās no represijām, jo viņam nebija padomju pases.

1947. gadā E. Rozenštrauhs atgriezās Rīgā, desmit gadus strādāja par mūziķi Valsts Leļļu teātrī, kur koncertmeistare bija viņa māsa, Latvijas Valsts Konservatoriju (LVK) absolvējusī pianiste Valija (pēc laulībām Dreimane). E. Rozenštrauhs sacerēja mūziku izrādēm “Jautrie lācēni”, “Ugunsvīri”, arī pa kādai dziesmai. Līdztekus darba pienākumiem E. Rozenštrauhs turpināja radīt dziesmas, muzicēja sarīkojumos, savu darba kolektīvu u. c. saviesīgos pasākumos, kuros dziedāja, kā arī spēlēja akordeonu.

20. gs. 50. gadu sākumā mūziķis izveidoja pastāvīgu trio “Zelta vārpa”, ar kuru uzstājās vairākus gadus, viņa sadarbības partneri bija Pauls (trombons) un Jānis (saksofons) Vanagi. J. Vanags bija vairāku E. Rozenštrauha dziesmu (“Vecās dzirnas”, “Latgales ezeri zilie”, “Vecais kilometru stabs”, “Omamma”) vārdu autors. 50. gadu vidū “Zelta vārpa” uzstājās Ogres restorānā. Līdz ar obligātās pašdarbības mūziķu tarifikācijas ieviešanu trio izjuka. E. Rozenštrauhs muzikālo darbību turpināja individuāli. Viņa dziesmas tapušas ar dažādu dzejnieku vārdiem – Rūtas Skujiņas (“Jasmīn baltais”, “Jāņu nakts”, “Kolumbīne”, “Pie aizbērtās akas”), Imanta Lasmaņa (“Pa kuru laiku nosirmoja jūra”, “Drauga vārdi” ), Jāņa Grota (“Zelta cauna”, “Vecā zirga svētvakars”), Andreja Baloža (“Kādai meičai Cesvainē”) u. c.

20. gs. 70. gados dziesminieka darbību jaunā rakursā pavērsa mākslinieciskās pašdarbības pasākumu vadītājs Valfrīds Puķe. Turpmāk E. Rozenštrauha priekšnesumi kļuva par mērķtiecīgi organizētu koncertprogrammu daļu ar plašu darbības mērogu. Viņš uzstājās Latvijas kolhozu un padomju saimniecību svētkos, skolu un tehnikumu ballēs, kā akordeonists piedalījās Jaungada eglītēs u. c. Oficiāli dziesminieks iztiku pelnīja, vadot akordeona pulciņu klubā “Lāpa”, kur bija arī saimniecības pārzinis u. c., kopš 1975. gada strādāja par sargu rūpnīcā VEF (Valsts elektrotehniskā fabrika). 

80. gados E. Rozenštrauhs regulāri uzstājās deju vakaros Rīgā, Skolotāju namā, kura mākslinieciskā vadītāja Dzintara Tilaka sacerētu aprakstu par mūziķa daiļradi 1987. gada beigās publicēja laikraksts “Literatūra un Māksla”. Tā bija pirmā publikācija padomju otrreizējas okupācijas gados, kas veltīta E. Rozenštrauha daiļradei, turklāt līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanas procesu aktivizējās dziesminieka koncertdarbība ārpus Rīgas.

1988. gadā ar Raimonda Paula atbalstu, iesaistot Latvijas Radio estrādes orķestri un solistus (Žoržu Siksnu, Aiju Kukuli, Viktoru Lapčenoku u. c.), notika E. Rozenštrauha dziesmu atskaņojums Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Filharmonijas Lielajā zālē (mūsdienās Lielā ģilde). Koncerta 1. daļā skanēja R. Paula dziesmas, otrajā – iepriekš padomju okupācijas gados par “aizliegtu” dēvētais “Zilais lakatiņš” un citas E. Rozenštrauha dziesmas. Uzstājās arī pats komponists, savu dziedājumu pavadot ar akordeonu. Ar tikpat grandioziem panākumiem kā šis notika arī turpmākie E. Rozenštrauha autorkoncerti ne tikai Latvijas kultūras namos un klubos, bet arī masu saieti tādās vietās kā Rundāles pils pagalmā, Dzintaru koncertzālē, Liepājas brīvdabas estrādē “Pūt, vējiņi”, Sporta manēžā u. c., pulcējot klausītāju tūkstošus. Viņa priekšnesumus un publiskas uzstāšanās pavadīja milzīga publikas atsaucība, uzmanības apliecinājumi ar ziedu klēpjiem, dāvanām utt.

Dziesminiekam lielā pieprasījuma dēļ izveidojās tik blīvs koncertu grafiks, ka uz dažiem viņš neieradās, piemēram, 25.09.1988. Rīgā, Mežaparka Lielajā estrādē. 1988. gada “Mikrofona” aptaujā piedalījās sešas E. Rozenštrauha dziesmas. 

E. Rozenštrauhu sniegt koncertus aicināja trimdas latvieši, un viņš apciemoja Vāciju (1988), Amerikas Savienotās Valstis, Kanādu (1989), Austrāliju (1990). Sākās sadarbība ar ansambli “Mantojums”, kurā E. Rozenštrauha dziesmas izpildīja Indra Jenča (arī Lintiņa, Lučka); savā programmā “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” tās iekļāva dziedoņi Andris Daņiļenko un Andis Pētersons, tās koncertos dziedāja V. Lapčenoks, A. Kukule u. c. Dažādu solistu sniegumā E. Rozenštrauha dziesmu ieskaņojumi tika izdoti skaņuplatē (1988), neoficiāli tika pārdoti viņa koncertu ieraksti.

Arī 90. gados E. Rozenštrauhs aktīvi uzstājās dažādos sastāvos, bieži kopā ar I. Jenču. Komponists – jo īpaši pēc dzīvesbiedres Elvīras nāves (1988) – dzīvoja noslēgti, daudz par sevi nestāstīja. Dziesminieka dzīves ceļš noslēdzas 08.06.1992. Vairākkārt rīkoti E. Rozenštrauha dziesmu, dziesminieka jubileju atceres koncerti. Par dziesminieka piemiņu gādāja I. Lintiņa, kurai dziesminieka meita Skārleta nodeva viņa nošu pierakstus.

2018. notika dziesminieka 100. jubilejai veltīts koncerts “Bij’ vasara toreiz tik zaiga”, kurā viņa sacerējumus orķestra “Vintāža” pavadījumā izpildīja V. Lapčenoks, Ž. Siksna, A. Daņiļenko, Dainis Porgants, Samanta Tīna, Ginta Krievkalna u. c.; uzņemta dziesminiekam veltīta dokumentālā filma “Zilais lakatiņš” (režisore Ilze Strenga, Guntis Lēmanis).

Dziesminieks E. Rozenštrauhs, apvienojot skaņraža un izpildītāja talantus, ir unikāla personība – fenomens Latvijas pēckara mūzikas vēsturē kā oficiāli neatzīts, bet tautā mīlēts mūziķis, kura daiļrade guva plašu izplatību bez ieskaņojumu, radio, televīzijas, nošu starpniecības, viņa dziesmām ceļojot no mutes mutē. Viņa dziesmas tika izpildītas, nezinot to autora vārdu, daļa folklorizējās.

E. Rozenštrauhs sacerējis apmēram 60 dziesmu, kurās jūtama līdzība ar Alfrēda Vintera demokrātisko daiļradi, tajās bieži ieskanas valša, kā arī fokstrota u. c. deju ritmi, dziesmām raksturīgs intonatīvs “lipīgums”. Pretēji A. Vinteram E. Rozenštrauhs pats nesacerēja dziesmu vārdus, bet izmantoja dzeju, ko radījuši Latvijā atzīti dzejnieki – R. Skujiņa, J. Grots, I. Lasmanis u. c.

Pateicoties sarežģītajai biogrāfijai, kurā atspoguļojos latviešu tautas lūzuma momenti, E. Rozenštrauhs 20. gs. 80. gadu beigās ieguva milzīgu popularitāti kā dzimtenē, tā trimdas latviešu sabiedrībā, kalpodams par Latvijas neatkarības atgūšanas un valstiskās neatkarības alku simbolu. Skanot “Zilajam lakatiņam”, klausītāji cēlās kājās, tādējādi godinot arī brīvības cīņās kritušo piemiņu. Viņa dziesmas veicināja nacionālu, patriotisku jūtu mošanos publikā, atgādināja tautas saknes, vēsturisko situāciju, okupāciju utt. Plašā koncertdarbība, kas turpinājās līdz 1992. gadam, tika bāzēta E. Rozenštrauha popularitātē, kas nereti kontrastēja ar priekšnesuma kvalitāti, toties nodrošināja daudzgalvainā pūļa sadziedāšanos, un tā padomju okupācijas varas pēdējos gados līdzinājās Dziesmotās revolūcijas mītiņam. E. Rozenštrauha dziesmas savā repertuārā iekļāva daudz populāru latviešu solistu (Margarita Vilcāne, A. Kukule, V. Lapčenoks, A. Daņiļenko, Ž. Siksna), kas nodrošināja ikviena koncerta panākumus. Arī pēc dziesminieka aiziešanas mūžībā viņa sacerējumi turpina skanēt uz koncertestrādēm, kā arī latviešu svinībās.

Pirms oficiālās atzīšanas padomju gados E. Rozenštrauha dziesmu fragmenti skanēja Dailes teātra izrādē “Kā sadalīt zelta dievieti”, arī filmā “Es visu atceros, Ričard” (“Akmens un šķembas”), viņš, lielākoties ar akordeonu mūziķa tēlā, piedalījies epizodēs kinofilmās “Uzbērums”, “Liktenim spītējot”, “Vasara bija tikai vienu dienu”, “Šauj manā vietā”, “Svešās kaislības”, “Valsis mūža garumā”, seriālā “Ilgais ceļš kāpās”.

Vairāku dziesmu autorības sakarā raisījusies diskusija, piemēram, par krievu romanci “Virši zili” ar Elīnas Zālītes vārdiem, kuru E. Rozenštrauhs uzrādījis kā savu, kā arī dziesmu “Vecpiebalgas ūdensrozes”, kuru par savu skaņdarbu līdz ar ierakstu skaņuplatē “Sanfrancisko-Rīga” (1970) ar nosaukumu “Vecpiebalga” pieteica “Čikāgas piecīšu” dibinātājs Alberts Legzdiņš. Autorību E. Rozenštrauhs pieteica uz Viļa Bormaņa dziesmu “Vaidava” un to atsauca pēc sižeta Latvijas Televīzijā 1991. gadā pārraidē “Pie vecā ratiņa”, kurā par labu V. Bormanim liecināja orķestra “RIO” mūziķi un ģimenes locekļi. Savukārt Eduarda Rozenštrauha jaunākā (beidzis dzīvi pašnāvībā 30 gadu vecumā) pierakstītās dziesmas “Lakstīgalu naktī” īstais autors ir Ēvalds Stērstiņš, ko pierāda Jāņa Ivara Padedža grāmata “Mana dziesma, mana spēle” (2017). Dzejniece Broņislava Martuževa ir publiski paudusi, ka E. Rozenštrauhs patvaļīgi “aizņēmies” viņas pašsacerētās dziesmas “Jaunība” melodiju, pievienojot savus vārdus par “sārto vīna trauku”.

Dziesmas “Zilais lakatiņš”, “Vecās dzirnas”, “Zelta cauna”, “Pa kuru laiku nosirmoja jūra”, “Ai, māte Latgale”, “Drauga vārdi”, “Meitenei no manas klases”, “Kolumbīne”, “Kādai meičai Cesvainē”, “Atmiņas”

LP*, “Eduards Rozenštrauhs (dažādi izpildītāji)”, Melodija, 1988.

CD**, “Eduarda Rozenštrauha dziesmas (dažādi izpildītāji)”, MicRec, 1996, 2018.

CD, “Vecmeistara dziedātās dziesmas. Rumbas kvartets”, KS Records, 2017.

**vinila skaņuplate

*** kompaktdisks