Trimdas literatūras jēdziens saistīts ar latīņu valodas vārdu exilium 'izraidīšana, trimda un patvērums'. Trimdas literatūra kā nacionālas literatūras daļa sastopama arī citu tautu literatūrās, kad politisku, reliģisku vai ideoloģisku iemeslu, represiju dēļ rakstnieki bija spiesti pamest savu tēvzemi, doties trimdā uz citu zemi, kur brīvos apstākļos varēja turpināt savu literāro jaunradi. Trimdas literatūra ietver ārpus savas etniskās zemes tapušos literāros tekstus. Kaut rakstnieks zaudējis savu valodas un kultūras vidi, darbi, galvenokārt sarakstīti dzimtajā valodā, saglabā piederību savas zemes literatūrai un kultūrai.

Latviešu trimdas literatūra sarakstīta latviešu valodā, turpinot gan latviešu literatūras tradīcijas, gan ienesot literārajā vēstījumā bēgļu un trimdinieku pieredzi, kara pārdzīvojumus, svešuma sajūtas un jaunās vides iespaidus. Latviešu trimdas literatūra hronoloģiski noslēdzas 1990. gadā, kad atjaunota Latvijas valstiskā neatkarība. Arī pēc tam ārpus Latvijas tapa literāri darbi, taču tie vairs tieši nav uzskatāmi par trimdas literatūru. 

Otrā pasaules kara beigu posms iezīmē šķirtni latviešu literatūras attīstībā, kad, sākot ar 1944. gada rudeni, bēgļu gaitās devās apmēram 10 % latviešu. Tas, ka bēgļu gaitās devās ievērojams skaits latviešu rakstnieku un rakstniecībai pievērsās jauni autori, kļuva par priekšnosacījumu, lai literārais process turpinātos arī svešumā.

Lielā latviešu izkliede, atšķirīgie dzīves apstākļi, apkārtējā vide dažādās pasaules malās rada problēmas periodizēt latviešu trimdas literatūru. Viena no iespējām ir latviešu trimdas literatūru dalīt divos posmos, domājot par aizbraucēju statusu.

1. Bēgļu laiks, kas lielā mērā saistīts ar t. s. DP (displaced persons 'pārvietotās personas') nometņu laiku Vācijā un pastāvēja apmēram līdz 20. gs. 50. gadu sākumam; posmam piekļaujas arī Zviedrijā, Dānijā, Austrijā un citviet Eiropā nonākušie bēgļi no Latvijas, arī šajās valstīs tika turpināts literārais process. Posms noslēdzas ar izceļošanu, kaut daļa tomēr palika Eiropā. Šim posmam, kas Vācijā dēvēts par mazo Latviju, bija būtiska nozīme un pamats, lai saglabātu un turpināto literāro procesu, jaunradi. Literāro darbu galvenā tematika ir zaudējuma sāpes, tēvzemes atstāšana, kara pieredzes dramatisms. Šis laiks uztverts kā starpstāvoklis, dēvēts par laiku uzgaidāmajā telpā, laiku stacijā, cerot, ka varbūt būs iespējams atgriezties Latvijā.
2. Trimdas posms jeb "lielā izklīšana", kad literārā jaunrade turpinājās jaunos apstākļos starp ikdienas rūpēm, maizes darbu un literāro jaunradi brīvos brīžos. Aizsākto tradīciju uzturēšana turpinājās jaunajās mītnes zemēs: Anglijā, Austrālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādā un citviet. Šis posms daudzveidoja latviešu literāro darbu ģeogrāfisko aspektu, ienesa jaunus motīvus, vides un ainavas.

Literatūrzinātnieks Valters Nollendorfs latviešu trimdas literatūru iedala trīs posmos.

1. Kopīgās bēgļu gaitas 1944.–1950. gadā, ko vieno kopīgi pārdzīvojumi, atstājot Latviju, bēgļu ceļš, dzīve nometnēs; šajā posmā izteikti dominē rakstnieki, kuri bija dzimuši līdz 1920. gadam; tiek turpinātas Latvijā aizsāktās literārās tradīcijas; dominēja dzeja un īsproza.
2. Izklīšana un iedzīvošanās pasaulē 1950.–1965. gadā, ko raksturo ģeogrāfiska izkliede un ap 1955. gadu paaudžu maiņa, kas maina literāro paradigmu, vēstījumu, stilistiku, niansē tematiku; pirmo grāmatu iznākšanu pieredz ap 1925. gadu dzimusī paaudze.
3. Trimdas piepildījums un gals 1965.–1990. gadā; aizvien izteiktāk nostiprinās 20. gs. 20. un 30. gados dzimusī paaudze un trimdā dzimušie jaunie autori.

Bēgļu un trimdas posmā izdoti latviešu laikraksti un žurnāli, darbojās grāmatu apgādi, kas bija būtisks priekšnosacījums literatūras attīstībai svešumā.

Latviešu trimdas literatūrā attīstījās visi literārie žanri – dzeja, īsproza (stāsti, noveles, miniatūras, humoreskas, feļetoni, skices, literārās pasakas un citi), romāni (vēsturiski, laikmetīgi), drāma (viencēliens, komēdija, drāma, kamerluga un citi). Trimdā tapušajos literārajos tekstos, atmiņās un vēstījumos pastarpināti ienāca autoru autobiogrāfiskā pieredze, taču vienlaikus tie kļuva par sava veida trimdinieku līdzīgas pieredzes vai dzīves stāstījumu.

Pēc literatūrzinātnieces Valijas Ruņģes domām, latviešu rakstnieki svešumā grupējami nevis pēc literāriem virzieniem vai skolām, bet paaudzēm. 

• Nometņu laikā dominēja vecākā paaudze (dzimuši 19. gs. 70.–90. gados) – Jānis Jaunsudrabiņš, Pēteris Ērmanis, Pāvils Gruzna, Aīda Niedra, Jānis Veselis, Kārlis Skalbe un citi; literārajā procesā iesaistījās līdz 20. gs. 20. gadam dzimušie – Zinaīda Lazda, Velta Toma, Alfreds Dziļums, Anšlavs Eglītis, Valdemārs Kārkliņš, Irma Grebzde un citi, Zviedrijā – Andrejs Eglītis un Veronika Strēlerte un citi.
• Ap 20. gs. 50. gadu vidu, 60. gadu sākumu aizvien nopietnāku balsi ieguva Latvijas neatkarības laikā dzimušie, to vidū Velta Sniķere, Linards Tauns, Dzintars Sodums, Gunars Saliņš, Jānis Krēsliņš, Rita Gāle, Ivars Lindbergs, Baiba Bičole, Aina Zemdega, Aina Kraujiete, Valdis Krāslavietis, Olafs Stumbrs, Ilze Šķipsna, Guntis Zariņš, Tālivaldis Ķiķauka, Aivars Ruņģis, Andrejs Irbe, Indra Gubiņa un citi. Rakstniecībā pārādījās arī vēlīnie debitanti, to vidū rakstnieks Gunars Janovskis.
• Trešo grupu veido autori, kas Latviju atstāja kā bērni, piemēram, Lalita Muižniece, Valters Nollendorfs, vai tie, kas dzimuši svešumā, piemēram, Sniedze Ruņģe, Zinta Aistara, Sarma Muižniece, Baiba Kaugara, Margita Gūtmane, Pāvils Johansons, Juris Kronbergs un citi.

Latviešu trimdas literatūrā kopumā izteiktas divas tematiskās līnijas – atmiņas, atminēšanās, proti, aizgājušais laiks, "Latvijas laiks", galvenokārt kavējoties 20. gs. 20. un 30. gados – Latvijas lauku un pilsētas dzīvē, kas sasaucas ar pašu autoru jaunības, iespēju, brīvības un lielo cerību laiku. Otru līniju veido vēstījumi par latvieti jaunos apstākļos, bēgļu gaitās un jaunajā zemē. Darbos pastarpināti ienākusi rakstnieku autobiogrāfiskā pieredze, Vācijas, ASV, Kanādas, Zviedrijas, Austrālijas un Anglijas zemju iespaidi. Trimdas prozas tekstus raksturo divas paralēlas laiktelpas – sava/Latvijas un svešā/trimdas. Darbības vide prozas tekstos ir gan senāki laiki Latvijā, gan Latvijas lauki, ikdiena un pilsētas, tostarp Rīgas, tēlojums, savukārt tematikā skaudri iezīmējas pārmaiņu dramatiskais laiks – padomju okupācijas gads, deportācijas noskaņas, karš, iesaukums leģionā, ikdienas dzīve bēgļu nometnēs, dzīve dažādās svešās pasaules malās. 20. gs. 50. gadu izskaņā parādījās romāni, kas pievērsās toreizējās padomju Latvijas tēlojumam. Bažas pazaudēt sevi, savu identitāti, latviskumu netieši stiprināja arī latviešu rakstniekos apziņu rakstīt tradicionāli – reālisma stilā, nostalģiski, romantizēti, patriotiski vai pat dramatiski. Tas pamatos ir vēstījums par pagātni. Latviešu trimdas prozas dominante ir romāns, kas kvantitatīvi attīstījās tieši pēc 1950. gada, kad tēmas un vēstījumi sazarojās, radās aizvien jauni rakstītāji.

Kara, trimdas un okupācijas nestās pārmaiņas salīdzināmas ar katastrofu, tās atspoguļojas darbu saturā. Savukārt pārmaiņas stilā, literārajā paradigmā, vēstījuma struktūrā un problemātikā iezīmējas, mainoties paaudzēm. Ap 20. gs. 60. gadu sākumu rakstniecībā ienāca jauna paaudze, kas izglītību ieguva citu zemju augstskolās, ietekmējusies no jauniem vides un kultūras procesiem. Līdzās ierasti reālistiskam, vietumis sentimentāli nostalģiskam vēstījumam, kurā saduras pagātnes romantizētais skatījums ar tagadnes (trimdas) realitāti, ienāk eksistenciāls, pat grotesks vēstījums. Laikmeta notikumi un pieredzētais atbalsojas literāro varoņu iekšējās pretrunās. Jauno autoru prozas iezīme – asredzība un tiešs skatījums uz trimdas sabiedrību un attiecībām, atsvešinātība, daudz lielāka vientulība, saasināti dzīvības un nāves jautājumi, vairāk eksistenciālu izjūtu, pesimisma, bezcerības, rezignācijas, arī karavīra (leģionāra) skaudrā pieredze. Cilvēks šajā prozā tieks parādīts kā atsevišķs indivīds, izolēts vai izolējies no citiem, arī apkārtējās sabiedrības tēlojums kļūst sarkastiskāks. Jaunus apvāršņus prozā pavēra I. Šķipsna, T. Ķiķauka, A. Irbe, G. Zariņš, Benita Veisberga, Dz. Sodums un citi.

Latviešu lirika Vācijā un Zviedrijā cieši saistīta ar tautas likteņgaitām, spēcīgi reaģējot uz laikmeta notikumiem un pārdzīvojumiem. Vērojama izolēšanās no jauniem dabas un vides iespaidiem, svešajā mēģināts saskatīt līdzīgo, izteikts atmiņu pārdzīvojums, raksturīgie motīvi: kara posts, Kurzemes cīņu glorificējums, zaudētā dzimtene, bēgļu gaitas un svešums, intīmu un filozofisku pārdomu rindas un reliģiskas atziņas (A. Eglītis, V. Strēlerte, P. Ērmanis, Anna Dagda, Arveds Švābe, Elza Ķezbere, Rūta Skujiņa, Jānis Veselis un citi). Par dzejas attīstībai nozīmīgu faktoru kļuva dominējošās paaudzes nomaiņa. Latviešu trimdas dzejā pirmo pagrieziena punktu iezīmēja triju jauno dzejnieku – V. Sniķeres, Dz. Soduma un Ojāra Jēgena – kopkrājums “Trīs autori” (1950); paies vairāki gadi, līdz tiks atsevišķi publicētas  jauno dzejnieku pirmās dzejas grāmatās. Savukārt ap 20. gs. 50. gadu vidu lirikā (agrāk nekā prozā) mainījās vai spēcīgi nostiprinājās jaunākā paaudze, 60. gadu beigās trimdas lirikā ienāca t. s. “Elles ķēķis” – Ņujorkā dzīvojošie dzejnieki vai to gara radinieki, kas turpināja Aleksandra Čaka dzejas līniju, saturā iekļaujot lielpilsētas tēlu – G. Saliņš, L. Tauns, A. Kraujiete, Astrīde Ivaska, B. Bičole, R. Gāle, I. Lindbergs, Maija Meirāne un daudzi citi. Dzejas tematikā un noskaņās vērojama plaša amplitūda – no rezignētas raudzīšanās pagātnē līdz tagadnei svešumā ar laikmetīgām noskaņām, ietverot plašu izjūtu gammu – no svešās un citādās vides nolieguma, gremdēšanās bijušajā, glorificejot pagātni, spēcīgi izjustas patriotiskās lirikas līdz jaunās vides un pasaules iezīmēšanai, jaunu izjūtu tvērumam, atvērtībai pasaulei, formas brīvību un citzemju literārajiem impulsiem. Tika saglabāta tautasdziesmām tuvā pasaules izjūta un apzinātas modernās lirikas iespējas. Dzejā ienāca vēl jaunāka paaudze, to vidū M. Gūtmane, J. Kronbergs, P. Johansons, Ausma Jaunzeme un citi.

Lirikā kopš 20. gs. 70. gadiem (pēc Latvijas apciemojumiem) atgriezās Rīgas tēls, laikmetīgas reminiscences, nostalģiskas noskaņas. Dzejas noskaņa – patriotiska, romantizēta, reālistiska, pat sarkastiska; no stingros pantmēros ieturētiem dzejoļiem līdz verlibram.

Literatūrzinātniece un valodniece L. Muižniece uzskata, ka bēgļu laikā dominēja vecākā paaudze, turpinot konvenciālo un Latvijā iedibināto dzejas tradīciju, kam raksturīga stingra forma, maz izteiksmes meklējumu. Trimdas gados nākamās paaudzes ierosmes smēlās ne vien latviešu, bet arī pasaules dzejā, dzīvē un kultūrā; paplašinājās tematika, un attieksme pret Latviju kļuva indivduālāka. Jautājums par tradicionālo un moderno latviešu trimdas pirmā posma prozā vairāk vai mazāk ir jautājums par literārajām paaudzēm, pieredzi, pasaules redzējumu un tvērumu. Pavērsiens uz jauniem meklējumiem savā ziņā bija likumsakarīgs, kaut tolaik ne vienmēr saprasts un novērtēts.

Trimdā ciešā sasaistē ar teātri attīstījās arī drāma, tās spilgtākie pārstāvji ir A. Eglītis, V. Kārkliņš un Mārtiņš Zīverts, ietverot arī dramatisko pārdzīvojumu. Viņš ir vienīgais, kurš darbojās tikai šajā žanrā. A. Eglītis un V. Kārkliņš pamatos tomēr bija prozas rakstnieki. Trimdā attīstījās kamerlugas un viencēlienu žanrs, jo lugu rakstniecībā bija jādomā par latviešu teātru iespējām svešumā. Dominē vēsturiski un laikmetīgi sižeti.

Latviešu trimdas literatūrā pārsvarā bija reālististiski darbi, taču, mainoties desmitgadēm, parādījās spēcīgas eksistenciālas iezīmes (G. Zariņš), sirreālas noskaņas (V. Sniķere, T, Ķiķauka), folklorisms vai mitoloģisms (Jānis Turbads, V. Nollendorfs, A. Ruņģis, Juris Rozītis un citi). Svešumā bija pārstāvēti visi literatūras veidi: dzeja, īsproza, romāni, lugas, esejas (Zenta Mauriņa, A. Johansons), literatūras kritika (Jānis Bičolis, Jānis Rudzītis, Jānis Andrups, Vītauts Kalve, Jānis Grīns, Jānis Kadilis, Juris Silenieks, V. Ruņģe, Rolfs Ekmanis un citi). Būtiska nozīme bija reliģiskajai literatūrai. Domājot par jauno lasītāju paaudzi trimdā, tapa literārās pasakas, stāsti bērniem un jauniešiem (Jānis Širmanis, Mirdza Timma un citi). Ņemot vērā izteikto autobiogrāfisko aspektu un atmiņu vai atminēšanās dominanti, attīstījās atmiņu literatūra, īpašu nozīmi ieguva autobiogrāfiski darbi un memuāri. Latviešu trimdas periodikas lappuses pildīja humoristiski un satīriski darbi, ceļojumu iespaidi un apraksti.

Kaut katras zemes latviešu rakstnieku kopa dzīvoja it kā savrupu dzīvi, tomēr daiļdarbi pārsniedza robežas – grāmatas ceļoja no zemes uz zemi, literārie teksti un recenzijas tika publicētas citu mītnes zemju izdevumos. Nostabilizējoties ikdienas dzīvei, radās iespēja arī ceļot un satikties. Dalījums pa mītnes zemēm vairāk ir formāls, ar literatūru tam mazāk saistības. 20. gs. 70. gadu sākumā aktualizējās jautājums – cik ilgi dzīvot starp divām pasaulēm? Latviešu rakstnieki svešumā mēģināja nodibināt kontaktus ar latviešu autoriem padomju Latvijā – brauca, tikās, sūtīja grāmatas, jo bija jābūt piederības sajūtai. Latviešu trimdas literatūra grāmatu formātā Latvijā galvenokārt nonāca pēc neatkarības atjaunošanas. 

Latviešu trimdas literatūras tapšana nav saistīta ar kādām grupām vai novirzieniem, vairāk gan iespējams runāt par gara radiniekiem – t. s. “jaungaitniekiem” (grupējās ap 1955. gadā izveidoto žurnālu “Jaunā Gaita”) un t. s. “Elles ķēķi”. 

Literatūrvēsturnieks J. Bičolis uzskatīja, ka trimdā literatūra savā ziņā aizstāja zaudēto dzimtenes pārdzīvojumu. Tai trimdas sabiedrībā bija būtiska nozīme, lai ar latviešu valodas palīdzību uzturētu saiti ar zudušo Latviju, tajā tika uzturēta un saglabāta arī latviešu valoda.

Pagātnes mantojums, tradīcijas, latviskā dzīvesziņa un literārās rakstības vēsture no vienas puses un jaunās vides kultūras impulsi, atvērtība pasaules intelektuālajiem strāvojumiem, tagadnes pasaules literatūras elpa un klātbūtne, iespēja lasīt oriģinālā un mācīšanās caur tulkošanu no otras puses – tas viss veidoja pavisam citu literatūras telpu iepretim padomju ideoloģiskajai noslēgtajai telpai. Trimdā nozīmīga loma bija rakstītam vārdam, grāmatai, literatūrai latviešu valodā, jo tā bija kā nacionālā audzināšana. Rakstīšana rakstniekiem un lasīšana lasītājiem simboliski bija kļuvusi par iespēju atgriezties mājās. Literārā jaunrade rakstītājiem trimdā bija tikai brīvā laika nodarbe vai hobijs.

Latviešu trimdas literatūra veido nozīmīgu latviešu rakstniecības vēstures, arī latviešu kultūras, nacionālās identitātes un sociālās atmiņas daļu. Tā izaugusi no pārdzīvojumiem, kas daļai mūsdienu lasītāju sveši un nezināmi. Literāro darbu autobiogrāfiskums un vēsturiskais konteksts, kā arī sava veida dokumentējums (vides, iespaidu, situāciju, attiecību, attieksmes pret svešo, svešādo, identitātes meklējumi u. tml.) ir saistošs lasītājam.

Mūsdienu literatūrvēsturnieki uz trimdas literatūru sliecas raudzīties kā uz kultūrvēsturisku fenomenu, nacionālās identitātes un pašapziņas, pašsaglabāšanās fenomenu, mazāk analizējot literārās kvalitātes, jo grāmatai, literatūrai latviešu valodā trimdas apstākļos ir atšķirīga funkcija un nozīme. Tās pētniecībai ir salīdzinoši neilga vēsture, objektīvu iemeslu dēļ pētīt šo otrpus dzelzs priekškaram tapušo literāro devumu bija apgrūtinoši, grāmatas nonāca bibliotēku specfondos, piekļuve tiem bija ierobežota.

Trimdas rakstniecības pienesums paplašina latviešu literatūras ģeogrāfisko un vēsturisko kontekstu un latviešu pārdzīvojumu un izjūtu spektru. Tā kļūst par sava veida  latviešu dzīvesstāstu vairāk nekā pusgadsimta garumā svešumā, atklājot arī tās vērtības, kas ļāva izdzīvot un saglabāt identitāti. Literārie teksti vienlaikus ir gan literatūra, gan tautas vēstures un likteņstāsti, jo tie atklāj arī latviešu trimdas sabiedrību, tās ikdienu, sabiedrisko un kultūras dzīvi, arī sarežģīto dzīvi divās pasaulēs. Būtiski trimdas atslēgvārdi ir valoda, identitāte, tradīcijas un tas, kā svešumā tika veidotas "etniski latviskas salas" – dažādi literāri un kultūras notikumi, tostarp grāmatizdošana, kas bija nopietns pamats latviešu trimdas literatūras attīstībā.

Latviešu trimdas literārais mantojums ietverts ne vien izdotajās grāmatās, bet spilgtas liecības rodamas dažādās arhīvu un dokumentu krātuvēs, piemēram, Latvijas Valsts arhīvā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā, kā arī novadpētniecības muzeju krājumos. Liels krājums atrodas Latviešu centra Minsterē arhīvā un citviet.

Trimdas literatūras pētniecība veidojusies no diviem skatupunktiem:

1. laikabiedru skatījums uz procesiem apskatos, recenzijās u. tml.;
2. mūsdienu literatūrzinātnieku skatījums, kas balstās avotu, arhīvu, literāro tekstu, artefaktu un laikmeta studijās, jau ar krietnu laika distanci raugoties uz literārajiem procesiem, darbiem, rakstnieku daiļradi plašākā latviešu literatūras vēstures kontekstā.

Latviešu trimdas literatūras pētniecībā paveras plašs pētnieciskais lauks, jo sarakstīts liels apjoms literāru tekstu, kas izdoti grāmatās, publicēti trimdas periodiskajos izdevumos. Tiek pētītas atsevišķas literārās norises, procesi un posmi (Viktors Hausmanis, Inguna Daukste-Silasproģe un citi), rakstnieku daiļrade (V. Hausmanis, Ingrīda Kupšāne, I. Daukste-Silasproģe un citi) un literatūras veidi (dzeja – Viesturs Vecgrāvis, Janīna Kursīte, Anita Rožkalne; proza – Dace Lūse, I. Kupšāne, Benedikts Kalnačs, Olga Senkāne, Eva Eglāja-Kristsone, Ilona Salceviča; drāma – V. Hausmanis, B. Kalnačs un citi), grāmatniecība (Viesturs Zanders).

Latviešu trimdas literatūras pētniecība norit LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā un LNB, interese par procesiem notiek studiju procesā LU, Latvijas Kultūras akadēmijā, Liepājas Universitātē un Daugavpils Universitātē. Nopietns izpētes darbs salīdzinošā latviešu un lietuviešu trimdas literatūras kontekstā norisinās Lietuvas Literatūras un folkloras institūtā (Lietuvių literatūros ir tautosakos institutas), kā arī citviet.