Zinaīda Lazda dēvēta par vienu no latviskākajām dzejniecēm, īpaši izcelta viņas valoda, valodas izjūta, tuvība latviešu tautasdziesmu ētiskajai pasaulei, tieksme pēc harmonijas un cilvēka saskaņas ar apkārtējo pasauli. Bēgļu laiks un trimda mainīja dzejas paradigmu, ienesot sāpes, vientulību, postu, traģismu un laikmeta skarbuma noskaņas.

Dzimusi zemnieka Jāņa Šreibera ģimenē. Pēc dzimtmāju nopirkšanas ģimene dzīvoja Ērgļu pagasta Spēliņos. Tēva mājas bija Z. Lazdai nozīmīga vieta, viņa periodiski tur dzīvoja. Tuva bija apkārtne, daba un harmoniskā vide, kas ietekmēja dzejnieces poētisko pasauli, meklējot saskaņu dabā un cilvēka iekšējā pasaulē.

Mācījās Ērgļu pareizticīgo draudzes skolā (1916–1917), Ērgļu luterāņu draudzes skolā (1918–1919), Rīgas pilsētas 8. pamatskolā (1919–1923, mūsdienās Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskola). Studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā (1923–1939). Studiju laikā pievienojās studenšu biedrībai (no 1935. gada vienībai) “Ziemeļniece”, vēlāk bija tās vecbiedre.

Strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju Rīgas pilsētas 8. pamatskolā (1927–1944).

1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Strādāja par skolotāju Kārļa Skalbes latviešu ģimnāzijā bēgļu nometnē Fišbahā; skolēnu vidū bija arī jaunā rakstniece Ilze Šķipsna. Lasīja dažus lekciju kursus Fišbahas nometnes tautas augstskolā. Neilgu laiku bija nometnes laikraksta “Fišbahas Latviešu Vēstis” literārās nodaļas redaktore. Piedalījās Bavārijas baltu filologu kopas sanāksmēs.

1949. gada ziemā atstāja Eiropu, izceļoja uz ASV. Dzīvoja valsts rietumkrastā Portlendā (Oregonā), pēc tam Bērkli (Kalifornijā). Strādāja par slimnieku kopēju slimnīcā, brīvajos brīžos rakstīja, uzstājās ar dzejas lasījumiem. Vēlējās studēt bibliotekāru skolā Kalifornijas Universitātē Bērkli (University of California, Berkeley), lai varētu mainīt savu ikdienas nodarbi, tomēr iecere neīstenojās. Dzīvojot trimdā, viņai pietrūka darba skolā un saskarsmes ar jauniešiem.

Trimdas laikā bija Latviešu Preses biedrības biedre. 

Pirmā publikācija dzejolis “Bērza lapa”, kas parakstīts ar pseidonīmu Z. Rakstvede, 1924. gada 10. oktobrī publicēts laikrakstā “Students”. Pēc tam dzejas publikācijas lasāmas arī citos periodiskajos izdevumos. Z. Lazda atzinusi, ka rakstījusi jau skolas laikā; bijušas pierakstītas vairākas klades, tomēr vēlākos gados tās sadedzinātas.

Latvijā izdoti dzejas krājumi – “Zaļie vārti” (1936) un “Staru viesulis” (1941). Trimdā “Zaļos vārtus” 1957. gadā izdeva izdevniecība “Grāmatu Draugs”, savukārt “Staru viesuli” 1958. gadā pirmo reizi izdeva Zinaīdas Lazdas piemiņas fonds un Čikāgas baltu filologu kopa.

Kritikas labvēlība un lasītāju atsaucība liecināja ne vien par talantu un poētiskās intonācijas patiesīgumu, bet arī par iekļaušanos jau zināmā tradīcijā dzimtenes dabas attēlojumā un cilvēka garīgās piesaistes meklējumos. Literārās daiļrades sākumā dzejā vērojamas arī ekspresionisma iezīmes, no kurām gan dzejniece samērā drīz atteicās, dzejā saglabājot pasaules ainas filozofisko skatījumu, kas saglabājās līdz radošā mūža beigām. Ekspresionistiskā cilvēka un pasaules uztvere Z. Lazdas personībā un dzejā organiski saliedējās ar folkloristisko pasaules un cilvēka vienotības apziņu.

Harmonisko un saskanīgo ētisko pasauli poētiskajā noskaņā, vēstījumā un tēlu sistēmā krasi mainīja došanās bēgļu gaitās, māju un piederības zaudēšana, radot disharmoniju, posta un iznīcības sajūtu. Vācijas bēgļu gados izdoti dzejas krājumi “Tālais dārzs” (1946) un “Bēgle” (1949). Krājumā “Tālais dārzs” dzejniece turpina Latvijas laika dzejas noskaņu un poētiku, taču krājumā “Bēgle” jau izteikti atklājas pārmaiņas dzejas noskaņās, bet saglabājas ilgas pēc miera un saskaņas. Krājumā “Bēgle” reālistiski atklājas pēckara Eiropas garīgais posts un trimdinieku pārdzīvojumi. “Tālais dārzs” faktiski tika izdots divās dzejas grāmatās ar šādu nosaukumu – 1946. gadā krājumu ar Harija Griceviča vāka zīmējumu izdeva apgāds “Gaismas pils” Hanavā, bet 1947. gadā krājumu mašīnrakstā ar Gastona Ērgļa vāka zīmējumu izdeva Fišbahas latviešu komitejas literatūras apgāds.

Vēlākā posma dzeja apkopota krājumā “Saules koks” (1956); tā atklāj garīgās enerģijas nemitīgi caurstrāvotu pasauli, kurā uzvar gaišie dabas un harmonijas spēki.

Sagaidot dzejnieces 70. dzimšanas dienu, Mičiganā jaunatnes apgādā “Ceļinieks” tika izdota dzejoļu izlase jaunatnei “Dzīvības lauki” (1972). Latvijā izdotas dzejas izlases “Es zvaigznēs ieeju pār jūru” (1992) un “Zinaīda Lazda: lirika” (2003).

Laikabiedri un kritiķi Z. Lazdu dēvēja par ļoti latvisku dzejnieci, uzsvēra viņas skanīgo valodu un brīnumaino valodas izjūtu. Kritikā atzīmēts, ka dzejā debitējusi kā nobriedusi liriķe. Pēc pirmā dzejas krājuma “Zaļie vārti” iznākšanas tika saskatīts jauns Kārļa Skalbes poētikas turpinājums; arī redzamas ekspresionisma iezīmes. Nereti ētisko vērtību kontekstā saskatīta līdzība ar Annas Brigaderes literāro rokrakstu. Dzejniece meklēja folklorā sakņotu saskaņu starp dabu un cilvēku. Dziļā dabas mīlestība un alkas pēc harmonijas ir viņas dzejas pamatvērtības, kuras ietekmēja spēcīgais kara, posta, svešuma, vientulības un trimdas pārdzīvojums.

Kritiķis Jānis Rudzītis izcēlis Z. Lazdas dzejā reti sastopamo latviešu valodas vārdu poētiskās vērtības pareizo uztveri, to, ka viņa ir izveidojusi īpašu savas dzejas ritmisku plūdumu, ko grūti atdarināt, bet kas organiski iegulst valodas dabiskajā plūdumā arī tad, ja izmantotas citu tautu dzejā sastopamas formas.

1936. gadā Z. Lazda saņēma Latviešu rakstnieku un žurnālistu apvienības balvu par krājumu “Zaļie vārti”; 1943. gadā – Annas Brigaderes prēmiju par dzejas krājumu “Staru viesulis”; 1946. gadā – Kultūras fonda godalgu par dzejas krājumu “Tālais dārzs”; 1956. gadā – Kultūras fonda godalgu par dzejas krājumu “Saules koks”. 

1958. gadā Oregonā (ASV) nodibināts Zinaīdas Lazdas piemiņas fonds. Kopš 1960. gada trimdā tiek piešķirta Zinaīdas Lazdas balva latviešu dzejniekiem par mākslinieciski spilgtiem dzejoļu krājumiem. 

1960. gadā Zariņu Jāņa apkopojumā izdota grāmata “Ogle” ar Zinaīdas Lazdas arhīva materiāliem: rakstiem par kultūras un sabiedriskiem jautājumiem, apcerēm un recenzijām par literatūru. 1963. gadā Kārļa Rabāca un Valdemāra Kārkliņa sakārtojumā izdots piemiņas krājums “Zinaīda Lazda”. 

1982. gadā, sagaidot dzejnieces 80. dzimšanas dienu, ASV tika izdota Zinaīdas Lazdas piemiņas marka.

Anglijā 1986. gadā izdevniecībā Woodcutter Press angļu valodā izdots Z. Lazdas dzejas krājums “Zaļā lapa” (A green leaf), kuru atdzejoja Velta Sniķere un Roberts Fērnlijs (Robert Fearnley).

Z. Lazdas dzeju ir komponējuši vairāki latviešu komponistu, piemēram, Jāzeps Mediņš, Jānis Mediņš, Tālivaldis Ķeniņš, Pēteris Plakidis, Imants Kalniņš, Pēteris Vasks un citi.

Vairāki dzejnieki veltījuši dzejoļus Z. Lazdai, piemēram, Pēteris Ērmanis, Gunars Saliņš, Karola Dāle, Pēteris Aigars, Kārlis Dziļleja, Aīda Niedra un citi.