Dzimusi ierēdņa Ēvalda Šķipsnas un apgāda “Grāmatu Draugs” daiļliteratūras tulkotājas Elizabetes Kauliņas ģimenē. 1941. gadā beidza Rīgas pilsētas 1. pamatskolu. Izglītību turpināja Rīgas 3. ģimnāzijā (1941–1944). Vasaras pavadījusi vectēva mājās Jaungulbenes pagasta Dreiņos, kur veidojusies darba un dabas mīlestība, saasināts redzīgums pret cilvēkiem un lietām. 1947. gadā pilnu ģimnāzijas kursu beidza Vācijā, Kārļa Skalbes latviešu ģimnāzijā Fišbahā, kur par latviešu valodas un literatūras skolotāju strādāja dzejniece Zinaīda Lazda. 1948. gadā uzsāka ģermāņu filoloģijas studijas Erlangenas Universitātē (Universität Erlangen) Vācijā. Interesējusi jaunlaiku filozofija, īpaši filozofu Anrī Bergsona (Henri Louis Bergson) un Martina Heidegera (Martin Heidegger) uzskati. Šim aspektam būtiska nozīme turpmākajā literārajā daiļradē. 1949. gadā ar stipendiju izceļoja uz ASV, mācības turpināja Kliftona koledžā (Clifton Junior College; mācības beidza 1950. gadā) Teksasā. 1951. gadā beidza studijas Ziemeļteksasas Universitātē (The North Texas University) Dentonā. 1953. gadā ieguva maģistra grādu bibliotēku zinātnēs Teksasas Universitātē Ostinā (University of Texas at Austin), 1968. gadā – maģistra grādu antropoloģijā par darbu “Latviešu tautas mīklas un buramvārdi”. Teksasas Kristīgajā universitātē (Texas Christian University) Fortvērtā mācījusies Džona Greivsa (John Graves) radošās rakstniecības nodarbībās. Viena no spilgtākajām savas paaudzes latviešu prozaiķēm, apveltīta ar neparastu literāru talantu. Draugi un laikabiedri atzinuši, ka viņai īpaši tuva bijusi latviešu tauta, literatūra un valoda. Ilzes Šķipsnas darbi ir kā atbilžu meklēšana uz lieliem un mūžīgiem jautājumiem, piemēram, personības, nacionālās identitātes, pasaules kopsakara un jēgas problēmām.

Pirmās publikācijas parādījās bēgļu gados Vācijā. 1946. gadā Kārļa Skalbes latviešu ģimnāzijas literārā žurnāla “Lāpa” 1. numurā publicēti dzejoļi “Lēni, lēni”, “Pie Augšezera”, “Baznīcā” un stāsts “Aploksne”, tiesa, pirmie literārie mēģinājumi tapuši jau ģimnāzijas gados Latvijā.

1949. gada maijā izceļoja uz ASV, kur ar nelieliem pārtraukumiem līdz mūža nogalei nodzīvoja Fortvērtas pilsētā Teksasā. Kopš 20. gs. 60. gadu otrās puses līdz mūža beigām vadīja tolaik jaunizveidotā Kimbela mākslas muzeja (Kimbell Art Museum) bibliotēku Fortvērtā. Darbojās latviešu akadēmiskajā organizācijā “Ramave” un bibliotekāru biedrībā.

Rokrakstā palikuši apmēram 90 dzejoļi, daļu no tiem I. Šķipsna apkopojusi manuskriptā, kura nosaukums ir “Vājuma brīži” (Šķipsnas rokraksti, dokumenti, korespondence glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā Ilzes Šķipsnas kolekcijā).

Teksasas Kristīgās universitātes literārajā žurnālā “Descant” ar Ilze S. Rothrock vārdu 1957.–1961. gadā publicēti stāsti angļu valodā; 20. gs. 60. gados stāsti angļu valodā publicēti latviešu jauniešu izdevumā “Zintis”.

Ar pirmo īsprozas krājumu “Vēja stabule” (1961) kļuva par pirmo jaunizveidotās Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas ieguvēju, apliecinot sevi kā spilgtu rakstnieci ar jaunas izteiksmes un problemātikas risinājumu. Romānā “Aiz septītā tilta” (1965) atklājas autores jaunās, modernās prozas izteiksmes līdzekļu meklējumi. Romāns “Neapsolītās zemes” (1970) ietver daudzpakāpju simboliku, centrā – dzīvības koks kā dzīvs augs un reliģijas un kulta simbols uz divu pasauļu – iedomātās un redzamās – robežas. Īsprozas krājumā “Vidējā īstenība” (1974) par galveno kļūst nesaredzamās, starp ārpasauli un iztēli eksistējošās īstenības meklējumi. Literārais devums – divi stāstu krājumi un divi romāni, bija iecerēts trešais romāns “Kaupo”. Nepublicēts palicis pašas autores sastādītais dzejas krājums “Vājuma brīži”.

Literārajiem darbiem raksturīgas eksistenciālas, indivīda iekšējās pasaules un personības sašķeltības problēmas. Pasaules skatījums tverts caur subjektīvo, iekšējo pārdzīvojumu prizmu. Rakstniece izmantojusi blīvu asociatīvu apziņas plūsmu, būtiska nozīme nevis objektīvajam tagadnes laikam, bet atmiņu laikam: pagātnei, notikumiem, pārdzīvojumiem, iespaidiem. Ietekmi uz rakstīšanas tematiku un iekšējo spriegumu atstājusi arī dzīvošana Teksasā, šķirti no latviešu sabiedrības. Daiļradei raksturīga reālisma un sirreālisma elementu saplūsme.

Rakstniecei būtiska nozīme latviešu trimdas prozas paradigmas un vēstījuma maiņā 20. gs. 60. gadu sākumā. Izkopusi jaunu romāna un stāsta formu, kas nav vairs vēstījums par pagātnes notikumiem, meklējot cilvēku identitātes un pasaules kopsakarības. Būtisku ietekmi šī vēstījumu citādībai atstājušas antropoloģijas un filozofijas studijas. Atšķirībā no ierastā trimdas latviešu prozas vēstījuma, I. Šķipsnu mazāk interesēja apkārtējā vide un ārējā pasaule; par izziņas un vēstījuma pamatu kļuva cilvēka iekšējā pasaule, identitātes problēmas, dzīves jēgas meklēšana. Būtisku nozīmi iegūst mājas (zaudētās Latvijas) un svešuma (trimdas) aspekts tieši personības traumas kontekstā. Kā laikmeta zīme izgaismojas vientulība, cilvēka nespēja sarast ar svešumu. I. Šķipsnas darbos nav notikumu risinājuma, nav fabulas (atskaitot dažus agrīnus stāstus). Prozas tekstiem raksturīga daudzslāņainība, būtiska nozīme simboliem.

Latviešu rakstniecības attīstībā būtisks I. Šķipsnas pienesums ir viņas romāni un stāsti. Tie risina problēmas, kādas līdz tam nebija skartas, veidoti jaunās episkās formās. Būtiska ir rakstnieces valodas un izteiksmes bagātība. Viņa nestāsta, bet pēta un atklāj, un viņu neinteresē ārpasaule, bet cilvēka iekšējā pasaule, kas viņai kļūst par vienīgo nozīmīgo īstenību.

Kritikā atzīmēts, ka ar viņas ienākšanu latviešu trimdas rakstniecībā atvērta jauna lappuse ar interesantiem, grūtiem, nepārredzamiem, bet ļoti nepieciešamiem meklējumiem; uzsvērts, ka I. Šķipsna latviešu epikā ievedusi garīgu latviešu cilvēku. Pasaule ārpus cilvēka rādīta vien tik daudz, cik tā izkausēta pārdzīvojumos. Vairumā gadījumu ārpasaules motīvi izvēršas par cilvēka izjūtu simboliem.

Literāros darbus caurvij rakstnieces interese par filozofiju (īpaši par eksistenciālismu, intuitīvismu), par reliģiju cilvēka dzīves jēgas aspektā, par psihoanalīzi un analītisko psiholoģiju, arī par sapņu teorijām, civilizācijas attīstību, par cilvēka eksistenci un robežsituācijām. To apliecina arī viņas dienasgrāmatu pieraksti, kādu izteicienu un filozofisku domu pieraksti. Šajā rakstnieces pieredzes un izziņas aspektā meklējams literāro darbu "lasījums" un izpratne.