Romāna sižeta centrā ir psiholoģiskais jeb iekšējais konflikts. Daudz asociāciju un zemtekstuālu zīmju. Telpiskais fons vienlaikus ir reālistiski konkrēti un simboliski abstrakti uztverams.
Notikumu romānā ir maz, un to loma mazbūtiska. Svarīgas ir rakstnieces pārdomas, kas parādās Edītes, Solvītas un dažu citu personu sarunās. Nodaļas, kur dominē Edītes viedoklis, sākas ar burtu E, bet Solvitas nodaļas – ar S. Abas stāsta pirmajā personā – tā savdabīgā, neuzkrītošā veidā pateikts, ka runa ir par vienu personu. Edīte un Solvīta pirmo reizi satiekas nejauši pēc kāda koncerta. Ja var runāt par kādu darbības norisi romānā, tad tā notiek pie Melvijiem.
Romāna sižeta līnija galvenokārt virknējas un veidojas no dažādiem atmiņu, pārdomu mirkļiem, sajūtām. Romāna virsrakstā minētajam skaitlim 7 ir simboliska nozīme, tas vairākkārt atkārtojas, arī brauciens pāri tiltiem. Romāna darbībā saaužas simboliskais ar realitāti. Sižeta virzībā būtiska nozīme ir atsevišķām detaļām, to atkārtošanai. Sižetisko dinamiku uztur nepārtrauktie Edītes un Solvītas pasaules uztveres pretmeti. Rakstniece sižeta virzībai izmantojusi kontrastus – savs–svešais, dzīve–pašizolēšanās, dzīvot tagadnē–dzīvot atmiņās u. tml.
Literatūrzinātniece Olga Senkāne, pētot I. Šķipsnas daiļradi, atzinusi, ka romāns ir savdabīga fantastiska spēle, ne tikai tēlu, īpaši mitēmu, bet arī skaņu, morfēmu, vārdu, teikumu asociatīvā spēle. Fabulas kontūras ir mīklainas un nosacītas, bet romāna sižetisko struktūru katrreiz organizē interpreta apziņa, ko autore panāk, sadrumstalojot tekstu, manipulējot ar vārdu nozīmēm.
I. Šķipsna teikusi, ka darba uzrakstīšana ir tikai process saredzēšanai, un iznākums bieži sagādājot pārsteigumu pat viņai pašai. Viņai patikusi “iešana pa vārdu un teikumu tiltiņiem”. Interesanti vērot, ka dažus vārdus pārmainot, mainās teikuma jēga.