Latviešu romāna žanra vēsture, vērtējot pasaules kultūras kontekstā, aizsākas 19. gs. pēdējā ceturtdaļā. Tomēr latviešu prozas vēsturē romāna žanrs ienāk tās attīstības agrīnā periodā. Līdz ar jaunlatviešu kustību 19. gs. vidū pamazām veidojas priekšnoteikumi arī rakstniecības dažādo veidu un žanru attīstībai. Pirmo romānu rašanās saistīta ar autoru vēlmi plašākā izvērsumā stāstīt par indivīda likteni un sabiedrības dzīves procesiem. Sākotnēji romāns uztverts kā panorāmiska skatījuma un paplašināta satura un apjoma stāsts, par ko liecina arī Matīsa Kaudzīša un Reiņa Kaudzīša šaubas par sava lielformāta darba – “Mērnieku laiki” (1879) – žanru.

Latviešu romāna salīdzinoši neilgā vēsture ir viens no faktoriem, kas ņemams vērā šī žanra izvērtējumos, tomēr tas neliedz latviešu romāna attīstību uzskatīt par veiksmīgu, visos etapos uzrādot arī plašākā mērogā konkurētspējīgus darbus. Līdz ar lasītāju pieprasījuma pieaugumu pēc romāna formāta literatūras aktivizējas romānu rakstītāji, un pakāpeniski šis žanrs kļūst par vienu no visplašāk pārstāvētajām un visvairāk patērētajām prozas formām. 

Latviešu romāna specifikās īpatnības ietekmē vairāki faktori – latviešu likteņi vēstures ceļos, etnonacionālās iezīmes (mentalitāte un temperaments), Baltijas ģeogrāfiskās telpas raksturlielumi un baltu valodu grupas valodas specifika un attīstības gaita. Iespējams konstatēt pastiprināta lirisma klātbūtni un biežu lauku dzīves atspoguļojuma saturu, līdz ar to arī dabas tēlojumu nozīmīgu īpatsvaru latviešu romānos, vismaz žanra evolūcijas ceļa pirmajā pusē. Ar to saistāms arī izvērstais ainavisms romānu struktūrā. Sarežģīto vēstures peripetiju iespaidā romānu saturā ir proporcionāli liels nacionālpolitiskās un sociālpolitiskās problemātikas saturs, ne mazums ideoloģisku sadursmju, bieži sastopamas darmatiskās un traģiskās intonācijas. Nozīmīgu vietu ieņem pagātnes atmiņu retrospektīvs tēlojums, tai skaitā autobiogrāfiskos kontekstos. Izplatītais viedoklis par reālisma dominanci liekas apšaubāms, jo žanra attīstības ceļā netrūkst citas stilistikas, ar citiem literatūras virzieniem un daiļrades tipiem saistītu darbu. Latviešu romānisti ņēmuši vērā cittautu rakstnieku pieredzi. Pētnieki norādījuši uz inspirāciju, ietekmju potenciālajām saiknēm ar franču rakstnieku Emīlu Zolā (Émile François Zola; Andrejs Upīts), poļu rakstnieku Staņislavu Pšibiševski (Stanisław Feliks Przybyszewski; Haralds Eldgasts), norvēģu rakstnieku Knutu Hamsunu (Knut Hamsun; Jānis Jaunsudrabiņš, Gunars Janovskis), amerikāņu rakstnieku Edgaru Alanu Po (Edgar Allan Poe; Kārlis Zariņš). Jāņa Veseļa romāns “Dienas krusts” (1931) tapis īru rakstnieka Džeimsa Džoisa (James Augustine Aloysius Joyce) stilistikas ietekmē, Viļa Lāča romānos saskatītas līdzības ar amerikāņu rakstnieka Džeka Londona (Jack London) darbu piedzīvojumu un dēku atmosfēru. Vairāki romānu rakstnieki bijuši saistīti arī ar citām mākslām, piemēram, J. Jaunsudrabiņš, Anšlavs Eglītis, Tālivaldis Ķiķauka bija arī gleznotāji, bet Marģeris Zariņš, pirmkārt, bija komponists.

Latviešu romāna priekšvēsture saistāma ar mācīšanos no vācu literatūras paraugiem – stāstiem un romāniem –, tos tulkojot un daļēji adaptējot. Tādi darbi ir Anša Leitāna tulkotie vācu literāta Kristofa fon Šmida (Christoph von Schmid) stāsti “Grāfa lielmāte Genoveva” (Genovefa, 1845), “Kara lielskungs Eistāķius” (Eustachius. Eine Geschichte der christlichen Vorzeit, neu erzählt für die Christen unserer Zeit, 1846) un “Priežukalna Roze” (Rosa von Tannenburg, 1847), kas kļuva populāri un rosināja lasīt ne tikai reliģiska satura tekstus. 19. gs. nogalē, sākot ar 1879. gadu, kad publicēti pirmie divi latviešu romāni – brāļu R. un M. Kaudzīšu “Mērnieku laiki” un Māteru Jura “Sadzīves viļņi” –, žanra attīstība vairāku faktoru dēļ bija lēna un apgrūtināta. Latviešiem nebija sava senā eposa, kas uzlūkojams kā romāna priekštecis, bija maz tulkotu cittautu romānu paraugu, iespējams, nebija vēl arī konsekventas pārliecības par žanra darbu radītspēju latviešu literatūrā. Žanra attīstības pirmajā desmitgadē sarakstīti un publicēti tikai deviņi romāni. Tomēr jau pirmie latviešu romāni signalizēja par žanra potenciālu un dzīvotspēju latviešu kultūrā, kā arī un jo īpaši par lasītāju pieprasījumu.

Viens no diviem pirmajiem romāniem latviešu literatūrā ir brāļu R. un M. Kaudzīšu sarakstītais romāns “Mērnieku laiki”. Tēlojot divu pagastu ļaužu dzīvi zemes pārmērīšanas laikā, atklātas varoņu kaislības, cenšoties panākt izdevīgākas zemes robežas. Romānam ir plaši izvērsta tēlu sistēma, kolorīti ne tikai centrālie varoņi, bet arī otrā plāna tēli. Tēlu individualizāciju papildina to sociālais vai psiholoģiskais tipiskums. Starp raksturīgākajiem tēlu tipiem minami sirdsšķīstie varoņi ar hernhūtiskajām saknēm, jaunbagātnieki un mantrausīgie egoisti, jaunie opozicionāri, latvieši, kas tiecas pārvācoties, tā saucamie kārkluvācieši, arī tautiskie jūsmotāji un citi. Tēlu raksturošanai veiksmīgi izmantots individualizētais runasveids, ieskaitot aforistisku izteiksmi. Atsevišķi raksturi, piemēram, Švauksta tēls, izdevušies tik spilgti un zīmīgi, ka viņu personvārds sugasvārda statusā izmantots, lai apzīmētu noteikta raksturtipa indivīdus; tā par švaukstu tiek dēvēts īpaši uz ārišķībām tendēts ākstīgs cilvēks. Romāna vēstījumā izmantoti komikas elementi, īpaši satīra. “Mērnieku laiku” kvalitāti pozitīvi ietekmējis privāto attiecību (Ilzes un dēla Kaspara sarunas, Prātnieka intrigas, Lienas un Kaspara mīlestība u. c.) un publisko ainu (notikumi krogū, tirgū, pagastmājā, baznīcā, dzirnavās u. c.) samērīgs apvienojums. Sižeta risinājumā iekļaujas samainīto bērnu noslēpums, precību intriga, kaimiņpagastu sāncensība, koruptīvās un krāpnieciskās darbības un pat kriminālās epizodes. Romāns “Mērnieku laiki” arī mūsdienās uztverams kā spilgta laikmeta liecība un kā cilvēku gan skaistāko, gan zemiskāko kaislību pārliecinošs atklājējs. Līdzīgu divautorības precedentu latviešu romāna tālākajā gaitā nav daudz – rakstnieku kopdarbībā tapis V. J. Gregri (Valdis Grēviņš, Jānis Grīns) romāns “Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā” (1928), vairāki Anatola Imermaņa un Gunāra Cīruļa koprades piedzīvojumu un kriminālromāni 50., 60. gados, Andreja Miglas un Valda Rūmnieka seši vēsturiskie un biogrāfiskie romāni periodā no 1998. līdz 2016. gadam un daži citi.

Māteru Jura romānā “Sadzīves viļņi” (25.04.1879.–29.08.1979. periodikā, 1879. gada rudenī grāmatā) atbilstoši virsrakstam priekšplānā izvirzītas sadzīviskas norises un attiecības. Romāns sentimentālismam raksturīgā stilistikā ataino kādas muižas ļaužu dzīvi un muižas jaunā pārziņa latvieša Eduarda Felzenberga centienus reformēt paviršo saimniekošanu un garīgi attīrīt liekulīgās un krāpnieciskās kalpotāju attiecības, atbrīvojoties no negodīgiem darbiniekiem. Atainoti latviešu zemnieku pārvācošanās procesi, mainot latviskos uzvārdus uz vāciskiem, kā arī cenšoties runāt vācu valodā. Vācu muižīpašnieki lielākoties rādīti pozitīvā gaismā kā gādīgi pagasta ļaužu vadītāji, tomēr muižā notikušas krāpšanas un zādzības, valda intrigu gaisotne. Romānā liela vieta atvēlēta mīlestības attiecību dramatiskām peripetijām. Romāns darināts pēc vācu melodramatiskās literatūras paraugiem. Darba veiksmīgumu mazina vienkāršotā konfliktu risinājumu gaita, tikumisko pārmaiņu idealizācija, deklaratīvas moralizēšanas regulāri ievijumi. Romāns veltīts autora draugam sabiedriskajam darbiniekam un komponistam Baumaņu Kārlim.

Starp labākajiem 19. gs. sarakstītajiem romāniem jāmin Andrieva Niedras romāns “Līduma dūmos” (periodikā 1899. gadā, grāmatā 1901. gadā) – vēstījums par latviešu zemnieku dzimtas pārstāvju sarežģītajām attiecībām ar vācbaltiešu muižīpašniekiem un citiem vācu aprindu ļaudīm. Tomēr, sižetā modelējot sliktā (Zandens) un labā (Vestfālens) barona shēmu, autors vedina domāt par kompromisa vēlamību latviešu un vācbaltiešu attiecībās. Romāns iezīmīgs ar pirmo inženiera tēlu latviešu literatūrā - Vilis Strautmalis ir romāna centrālais varonis. Nozīmīgus darbus šajā žanrā Andrievs Niedra rakstīja arī turpmākajā periodā (“Kad mēness dilst”, periodikā 1902. gadā, grāmatā 1903. gadā; “Sikspārnis”, 1905).

19. gs. romānistikas valdošā stilistika lielākoties saistāma ar sentimentālismu un 19. gs. morālkritisko reālismu. Papildus tam vērojamas naturālisma estētikas ietekmes, piemēram, Augusta Deglava romānā “Zeltenīte” (periodikā 1896. gadā, grāmatā 1909. gadā) – ar strādnieciskās Rīgas tēlojumiem. Pārstāvēts kā melodramatiskais mīlestības romāns, tā arī piedzīvojumu un satīriskais romāns. Lai aizrādītu uz darba autentiskumu, patstāvīgo autorību un tuvību realitātei, vairāku romānu apakšvirsrakstos dota norāde – “oriģinālromāns”, kā arī piezīme “iz dzīves”. Visi romānu autori līdz pat 20. gs. padsmitajiem gadiem bija vīriešu kārtas.

20. gs. sākumā latviešu romāns evolucionēja gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Turpinājās reālisma tendenču nostiprināšanās un pārveidošanās, iegūstot psiholoģisku padziļinājumu un aktīvāk sadarbojoties ar citiem virzieniem (naturālismu, impresionismu). Idejiski programmatisks bija 1904. gadā publicētais, starp garstāstu un īsromānu balansējošais Jāņa Purapuķes darbs “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”, apliecinot latviešu nerimstošo tiekšanos pēc savas zemes, pēc saimnieka tiesībām savā zemē. Ar ceļojumu sižetiem paplašinājās romānu tematika, tipoloģisko spektru būtiski papildināja pirmie modernistiskie romāni. Par pirmo modernistisko romānu daudzi vērtētāji atzina Haralda Eldgasta romānu “Zvaigžņotās naktis” (1905). Vienas dvēseles stāsts, kā norādīts apakšvirsrakstā, tapa spēcīgā simbolisma ietekmē. Simbolisma estētika pozitīvi raksturota un izcelta arī romāna priekšvārdā “Pa mūžības ceļiem...”. Modelēti indivīda un sabiedrības, kultūras un dabas/dabiskuma, miesas un gara konflikti. Romāna novatorisms saistās ar varoņa iekšējo pārdzīvojumu izvirzīšanu priekšplānā, minimalizējot arējo darbību, kā arī ar elitārā varoņa (Jovans Mermans) pretenziju pieteikumu un individuālisma apjūsmi iepretim kolektīvisma un vispārības kritikai. Vēstījumam raksturīga metaforu izmantošana, simbolu izmantojums, arī interpunkcijas īpatnības, aktivizējot daudzpunktes un domuzīmes funkcijas un praktizējot pieturzīmju blīvējumus teikumu beigās (“?...”; “!...”; “?!...”; “?– –“). Daudz izsaucienu, čukstu, domu aprāvumu un noklusējumu. Elitārisma aspekti aktualizēti arī vēlākajā H. Eldgasta romānā “Sudrabotā saulē” (1924). Par modernistiskā romāna pirmajiem paraugiem vai vismaz tā meklējumiem liecina arī Kārļa Jēkabsona romāns “Uguns” (periodikā 1906. gadā, nepabeigts) un “Dēmona slāpes” (periodikā 1907. gadā), Valda Lesiņa romāns “Slimā dvēsele” (periodikā 1907. gadā, grāmatā 1911. gadā), Viktora Eglīša romāns “Rīta blāzmā” (periodikā 1901. gadā, grāmatā 1907. gadā). Tapa arī populārā/triviālā gultnē ievirzīti romāni (Kārlis Cilinskis un citi). Žanra attīstība, sākot ar 20. gs. otro desmitgadi, saistīta ar A. Upīša ienākšanu latviešu romānistikā (“Jauni avoti”, 1909; “Sieviete”, 1910; “Zelts”, 1914), kas turpinājās vairākus gadu desmitus. Viņa darbība iezīmēja sociālkritiskā reālisma nostiprināšanās līniju, kas apvienojumā ar tipizācijas prasmi un vēstījuma kvalitātēm kļuva par nozīmīgu pienesumu žanra vēsturē. Autors veidoja detalizētus varoņu portretus un psiholoģiski pārliecinošus raksturportretus, spēja panākt uzskatāmības iespaidu vides tēlojumos. Ideoloģiski autors savus varoņus orientēja uz nesamierināmu šķiru konfrontāciju, ieņemt acīmredzami proletāriskas pozīcijas. A. Upīts labi pārzināja pasaules romānu vēsturi, mācījās un ietekmējās no cittautu klasiķiem, īpaši no naturālisma ieviesējiem – E. Zolā, franču rakstnieka Gistava Flobēra (Gustave Flaubert) un krievu klasiķa Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский). Naturālisma pieskaņas faktiski saglabājās visas radošās darbības laikā. Viena no A. Upīša rakstniecības virsotnēm ir ideoloģiski pretrunīgi vērtējamais romāns “Zaļā zeme” (1945), kas 1946. gadā ieguva Staļina prēmiju. Šķirisko pretrunu pamatā, pēc A. Upīša domām, ir īpašumtiesību monopols, materiālo labumu netaisnīga sadale un līdz ar to pārāk krasa atšķirība starp turīgajiem un nabadzīgajiem ļaudīm. Romānā ieaužas arī personiskas izjūtas, autobiogrāfiski iespaidi un prototipiski ainojumi.

Starp plašāk izvērstiem epopeiskiem romāniem jāizceļ Augusta Deglava monumentālais romāns “Rīga” (1. daļa 1912. gadā, 2. daļa 1921. gādā), kurā, aptverot vairākas desmitgades 19. gs. otrajā pusē, tēlota latviešu sabiedriskās dzīves aktivizēšanās, nacionālās pašapziņas nostiprināšanās (jaunlatviešu kustība u. c.) urbanizācija un latviešu iekļaušanās ekonomiskajos procesos konkurencē ar vācbaltiešu aprindām. Laikmeta norišu ticamību vairo daudzo vēsturisko personu tēlojums un protovides aspekti. Epopeiski romāni latviešu literatūrā tapuši gandrīz visos žanra attīstības posmos, izņemot pirmās desmitgades. Uz šo statusu pamatoti var pretendēt vairāki A. Upīša, Aleksandra Grīna, V. Lāča, Vladimira Kaijaka romāni. 21. gs. romānistikā epopeiskās tendences tikpat kā izsīkušas, ko iespaido rakstnieku atsacīšanās no lielajiem vēstures vēstījumiem. 

Starp pirmajām sievietēm, romānu autorēm, jāmin Tirzmaliete (“Zem dzimtenes debesīm”, 1911), Ivande Kaija (“Iedzimtais grēks”, 1913. gadā; “Jūgā“, 1919. gadā), Emīlija Jurevica (“Elita (“Kad sieviete mostas”, 1924)”, 1923). Ar emancipāciju, izaicinošu brīvdomību un erotisku vaļsirdību izceļas minētie I. Kaijas romāni un arī Lūcijas Zamaičas garās prozas darbi – “Čigāns un trīs dāmas: Grimstošo pēdējie prieki” (1924) un satīriskais romāns “Direktors Kazrags” (1927).  

20. gs. 20., 30. gadi ir romāna žanra vētraina uzplaukuma laiks, un to apliecina gan kvantitatīvie rādītāji – vairāk nekā 550 romānu–, gan plaši izvērstais tipoloģiskais spektrs, kvalitatīvie sasniegumi. Romānu klāstā – vēsturiskais un kultūrvēsturiskais romāns, dēku un piedzīvojumu, un ceļojumu romāns, biogrāfiskais un autobiogrāfiskais romāns, satīriskais/blēžu un avantūras romāns, sociālais un psiholoģiskais romāns, melodramatiskais mīlestības romāns, pozitīvisma ievirzes latviešu lauku romāns un citi. Vērojama plaša lasītāju loka romānu pavairošanās, izņemot fantāzijas, zinātniskās fantastikas un kriminālromānu satura darbus. Strauji pieauga sieviešu – romānu autoru – skaits (vairāk nekā trīs desmiti). Populāras kļuva avīžromānu publikācijas presē. Nostiprinājās tendence, ka romānus raksta ne tikai prozas žanru pārstāvji, bet arī dzejnieki un dramaturgi (Aspazija “Rudens lakstīgala”, 1933; Rūta Skujiņa “Zvaigžņu bērni”, 1937) un citi. Romāna uzrakstīšanas ieceres bija arī Rainim, tomēr tās nerealizējas. Arī vēlākos laika posmos dzejnieki un dramaturgi rakstīja romānus – 20. gs. beigās un 21. gs. tāds, piemēram, ir dzejnieks Leons Briedis (“Vilcene un atraitnis”, 2019; “Skuķe”, 2021) un dramaturgs Lauris Gundars (“Pēdas stikla kalnā”, 1994; “Cukura nams”, 1997; “Apglabāt uz valsts rēķina”, 2019). 20. gs. 20.–30. gados romānistu lokam piepulcējās arī dažādu profesiju pārstāvji – lielinieku darbinieks Padomju Savienībā Dāvids Beika (“Mežabrāļu gads”, 1937), būvinženieris Rihards Ērglis, lidotājs Herberts Cukurs (“Starp zemi un sauli”, 1937) un citi. Desmit vēsturiskos piedzīvojumu romānus sarakstīja aktieris un režisors Arveds Mihelsons. Tajos, par paraugiem ņemot franču rakstnieka Aleksandra Dimā (tēva) (Alexandre Dumas) un poļu neoromantiķa Henrika Senkeviča (Henryk Sienkiewicz) darbu stilistiku, populārā ievirzē lielākoties atspoguļoti Rīgas un Kurzemes un Zemgales hercogistes vēstures notikumi un varoņi (“Dumpīgā Rīga, 1930; “Trīs vella kalpi, 1935; “Gambija”, 1935; “Aklais Valentīns”, 1938; un citi).

Ražīgs apjomīgu un etnogrāfiskas detalizācijas piesātinātu vēsturisko un kultūrvēsturisko romānu autors 20. gs. 20. gados bija Jēkabs Janševskis, kurš lielākoties rakstīja par Kurzemes ļaužu dzīvi laukos un pilsētā gan nesenākā (“Dzimtene”, 1921 1925; “Bandavā”, 1928; “Līgava”, 1931–1932), gan senākā pagātnē (“Mežvidus ļaudis”, 1929). Rakstnieka romāni ir tā saucamās dzimtenes literatūras darbi ar paaugstinātu lokālās identitātes līmeni un spēcīgiem piederības apliecinājumiem dzimtajai dzīvestelpai. J. Janševska romāni slavina vienkāršo lauku dzīvi un latviskās tradīcijas un apliecina tautas vitalitāti pat visnelabvēlīgākajos apstākļos. Vairākdaļīgais lielromāns “Dzimtene” attēlo dienvidkurzemnieku sadzīvi, savstarpējās attiecības un vācbaltiešu un latviešu izteikti hierarhiskās attiecības 19. gs. otrajā pusē, un uztverams kā sava veida tautas dzīves hronika. Romāna vērtību mazina struktūras sadrumstalotība, liekvārdība un pārsātinātība ar sadzīviskiem sīkumiem, kā arī sentimentāli mīlestības attiecību ievijumi.

20. un 30. gadu sākumā latviešu literatūrā bagātīgi pārstāvēts satīriskais romāns. Šis žanra tips piedzīvoja samērā lielu variatīvo daudzveidību gan tēmu, gan aktuālo komikas veidu ziņā. Asa satīra caurvij Pāvila Rozīša romānu “Ceplis” (1928), vēršoties pret negodīgiem uzņēmējiem un korupcijas darījumiem. Asākās komikas formas raksturo arī Ernesta Arņa romānu “Tauriņu kauja” (1933). Viss komikas spektrs no kritiskas intensitātes satīras un groteskas līdz ironijai un solidāram humoram iekrāso blēžu un avantūras romāna ievirzē  tapušo V. J. Gregri romānu “Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā”. Šajā romānā autoru duets V. Grēviņš un J. Grīns asprātīgā vēstījumā izsmej provinciālisma baciļus Latvijas sabiedrībā un nožēlojami komiskos amerikanizācijas centienus. Satīrisko romānu klāstā A. Upīša romāns “Pa varavīksnes tiltu” (1925), L. Zamaičas “Direktors Kazrags”, K. Zariņa “Spīganas purvā” (1929) un citi, arī Kārļa Ieviņa “Putras Dauķis” (1929) ar izvirtības un alkoholisma sērgas/žūpības sarkastiskiem izgaismojumiem Latvijas laukos.

Produktīvs žanra tips 20. gs. 20., 30. gados ir vēsturiskais un kultūrvēsturiskais romāns. Par baltu cilšu senvēsturi (lielākoties 13. gs.) stāsta Jāņa Sārta tetraloģija “Senatne” (1929–1939), I. Kaijas “Dzintarzeme” (1921), Aīdas Niedras “Vindedze” (1937). Kārļa Fimbera romāns “Saules kauja” (1936) vēstī par zemgaļu un lietuviešu uzvaru pār krustnešiem 1236. gada kaujā. Ņemot vērā ierobežotos tik tālās pagātnes artefaktus, senvēstures tēmas rakstniekiem nākas ļaut vaļu iztēlei un fantāzijas lidojumam, kā to, piemēram, dara J. Veselis teiksmas romānā “Trīs laimes” (1929). Krietni vairāk autori pievērsās 16–19. gs. Baltijas vēsturei. Par 1802. gada zemnieku nemieriem Valmieras draudzē vēstīts K. Zariņa romānā “Kaugurieši” (1937, 1938). Satuvinot realitātes un irealitātes robežas, ievijot mistikas elementus, teiksmainā reālisma stilistikā romānus par vēstures tēmām raksta lielākais 20., 30. gadu batālists un spēka atzinējs A. Grīns. Viņa romānos “Nameja gredzens” (1932), “Zemes atjaunotāji” (1939), triloģijā “Saderinātie” (1938–1940) apliecināta brīvības un pašnoteikšanās ideja, cildināta karotāju drosme. A. Grīns sarakstīja arī epopejisko lielromānu par latviešu strēlnieku cīņām un likteni Pirmā pasaules karā, Krievijas pilsoņu karā un Latvijas Neatkarības karā “Dvēseļu putenis “ (1933–1934). A. Grīns par strēlnieku cīņām rakstīja kā aculiecinieks un cīņu līdzdalībnieks. Centrā izvirzot vienas dzimtas – Vanagu – likteni, balstoties dokumentālā faktoloģijā, kopsavijot heroiskās un traģiskās intonācijas, autors radīja mākslinieciski iespaidīgu un emocionāli katarsisku vēstījumu par latviešu dramatisko likteni 20. gs. militārajās un ideoloģiskajās kataklizmās, tomēr pārliecinoši iezīmējot tautas pastāvēšanas valstiskās perspektīvas. Tematiski un idejiski ar A. Grīna romānu sabalsojas agrāk sarakstītais Jāņa Akuratera strēlnieku cīņu romāns “Ugunīgi ziedi”(1925), kas izskan apcerīgāk un rezignētākās noskaņās.

Romānus par 1905. gada revolūcijas tematiku sarakstīja K. Zariņš (“Dzīvība un trīs nāves”, 1921), A. Upīts (“Ziemeļa vējš”, 1921) un Linards Laicens (“Kliedzošie korpusi”, 1930). Ar šī perioda nemiernieciskajām noskaņām caurvīts P. Rozīša romāns “Valmieras puikas” (1936).

20.–30. gados latviešu literatūrā daudzskaitlīgi pārstāvēts biogrāfiskais romāns un biogrāfiskā literatūra vispār. No 1933. gada Helmara Rudzīša izdevniecība “Grāmatu Draugs” sāka izdot grāmatu sēriju “Ievērojamu personu dzīves romāni”, tajā romānus par Jāni Poruku, Garlību Merķeli (Garlieb Helwig Merkel), Jani Rozentālu, Jāni Ziemeļnieku, arī par Viktoru Igo (Victor Hugo), Giju de Mopasānu (Henri René Albert Guy de Maupassant) un citiem publicēja Jānis Lapiņš, Kārlis Dziļleja, Jūlijs Vecozols, Jānis Plaudis, Valdemārs Kārkliņš un citi. Romānu par savu tēvu Stērstu Andreju (“Andreja Zīles dzīve”, 1937) sarakstīja Elza Stērste, bet biogrāfisko romānu par ievērojamo Latvijas Republikas politiķi Zigfrīdu Annu Meierovicu (“Zigfrīds”, 1929) – Ansis Gulbis.

Viens no 20., 30. gadu īpatnējākajiem prozistiem bija J. Veselis. Gan senvēstures romānā fantāzijā “Trīs laimes” (1929), gan romānā “Tīrumu ļaudis” (1927), kas stāsta par Latvijas 20. gadu ļaužu dzīvi, viņš aprakstīja latvisko identitāti un atklāja varoņu vētrainās kaislības un erotisko dziņu spēku. Romāna “Tīrumu ļaudis” centrā ir diplomētais inženieris Andrejs Vīksna, kurš sapņo par vēja ģeneratoru uzstādīšanu visā Latvijā. Nesaņēmis politisku atbalstu, viņš darbojas sava tēva saimniecībā. A. Vīksna stāv dabas un kultūras krustcelēs, nevēloties upurēt nevienu no tām. Romānā savdabīgi kopsavijas ekspresionismam raksturīgais kritiskais skatījums uz dzīvi un nacionālā pozitīvisma patoss.

Vairākus vērtīgus romānus sarakstīja tēlojuma žanra meistars J. Jaunsudrabiņš. Mīlestības dramatiskās peripetijas ir psiholoģiskās ievirzes triloģijas “Aija” (1911, 1920, 1925) centrā. Intīmo attiecību līnija caurvij arī romānu “Jaunsaimnieks un velns” (1933), kurā tomēr nozīmīga vieta arī laikmeta skatiem un norisēm (Latvijas valsts dzīves ainojums, jaunsaimniecības iekārtošana bijušajam strēlnieku kapteinim Krastam piešķirtajā zemē u. c.). Izmantojot purva velna tēlu, interpretētas cilvēka un dabas neviennozīmīgās attiecības.

Pozitīvā ievirzē savus romānus rakstīja J. Sārts, viņš ir arī viens no raksturīgākajiem latviešu lauku romāna pārstāvjiem (“Druvas san”, 1937; “Kur strauti runā”, 1940; “Daumanti”, 1944; u. c.) Latviešu lauku romānu klāstā minami arī Aīdas Niedras romāni (“Pie Azandas upes”, 1933; “Ciema spīgana”, 1935; “Rūžu Kristīne”, 1939; u. c.), Alfreda Dziļuma romāni (“Viršu druvas”, 1939; “Saplēstā krūze”, 1942), Ilzes Kalnāres īsromāns “Aktrise Ragārēs” (1938) un citi.

Daudzveidīgāki kļūst plaša lasītāju loka romāni – bez jau iepriekš minētā vēsturiskā piedzīvojumu romāna (A. Mihelsons) arī mīlestības dēku romāns (V. Lācis “Cilvēki maskās”, 1935), censonības un sporta romāni (V. Lācis “Pūļa elks”, 1935, I. Kalnāre “Sniega Roze”, 1942) un citi. 40. gadu pirmajā pusē mākslinieciski augstvērtīgus populāras ievirzes romānus – mīlestības dēku romānu “Līgavu mednieki” (1940) un romānu par mākslinieku dzīvi, attiecībām un radošo procesu un bohēmu 30. gadu Rīgā “Homo novus” (laikrakstā 1943–1944) – publicēja A. Eglītis. Gan šos, gan arī trimdā sarakstītos A. Eglīša romānus raksturo krietna humora un ironijas deva, kolorīts pilsētvides tēlojums, spilgti raksturportreti, asprātīgi dialogi un modernizēta leksika, izmantojot visus valodas slāņus, ieskaitot vienkāršrunu  un žargonu.

Pēc Otrā pasaules kara latviešu literatūras, tai skaitā romāna, attīstība turpinājās divās gultnēs principiāli atšķirīgos apstākļos– – padomju okupētajā Latvijā, Latvijas padomju sociālistiskās republikas (LPSR) realitātē un latviešu trimdā.

Trimdā devās un romāna žanru turpināja kultivēt jau pieredzējušie J. Veselis, Aīda Niedra, A. Eglītis, Ilona Leimane. Viena daļa trimdas rakstnieku turpināja rakstīt 30. gadu tradīcijās un pārsvarā ar retrospektīvu saturu, piemēram, Ainas Zemdegas autobiogrāfiskais romāns “Toreiz Lubes dzirnavās” (1979). Tradicionālā reālistiskā vēstījumā un liriski sirsnīgā tonalitātē daudzos (16) romānus sarakstīja Irma Grebzde, piemēram, “Māsas” (1965), Meitene un puķe” (1971) un citus. Turpinot J. Purapuķes un J. Jaunsudrabiņa tradīcijas latviešu zemnieku dzīvi triloģijā “Celmenieki” (1948–1953) attēloja A. Dziļums. Ar humoru un spilgtu pusaudža tēlu izceļas Jāņa Klīdzēja latgaliskā kolorīta piesātinātais romāns “Cilvēka bērns” (1956).

Otra daļa trimdas rakstnieku, Rietumu kultūras modernisma dažādo novirzienu iespaidoti, arī paši eksperimentēja līdzīgā stilistikā. Tapa Gunta Zariņa eksistenciālisma ietekmētie romāni “Dvēseļu bojāeja” (1963), “Mieles” (1964), “Cilvēku medības” (1966), Ilzes Šķipsnas ar sirreālismu satuvinātie un eksistenciālās problemātikas caurvītie lielprozas teksti (“Aiz septītā tilta”, 1965; “Neapsolītās zemes”, 1970). Sirreālisma konsekvences atklāti paustas T. Ķiķaukas romānos “Leonards” (1967) un “Putni” (1969), realizējot realitātes aizstāšanu ar fantasmagorām ainām un izmantojot zinātniskās fikcijas elementus. Latviešu trimdas romānistus ietekmēja ne tikai dažādās estētiskās koncepcijas, bet – ne mazāk – arī pašu kā rūgtā, tā arī cerību pilnā dzīves pieredze svešumā. Gan komisms, gan smeldze caurauž Teodora Zeltiņa triloģiju “Antiņš Amerikā meklē līgavu” (1963), “Antiņš Amerikā cīnās ar sievu un trimdu” (1966), “Antiņš debesīs meklē latviešus” (1970) – ar naivi vientiesīgo Antiņu Jēru centrā, ar folkloristiskām reminiscencēm, arī ar Ņujorkas Elles ķēķa vides un radošo aktivitāšu tēlojumiem. Starp ievērojamākajiem un ražīgākajiem (ap 20 romānu) latviešu trimdas romānistiem minams G. Janovskis. Romāni rakstīti psiholoģiski padziļināta reālisma manierē un atspoguļo Otrā pasaules kara ietekmi uz cilvēku likteņiem (“Sola”, 1963; “Pār Trentu kāpj migla”, 1966), dzīvi trimdā Anglijā (“Kur gaiļi dzied”, 1974), kā arī atskatās uz 20.–30. gadu dzīvi Latvijā (“Kaijas kliedz vētru”, 1977). Neparastu romānu “Zelta motocikls” (1976) par identitātes meklējumiem un dzīvi trimdā Zviedrijā, piedāvājot divus nobeiguma variantus – pozitīvo un pesimistisko – publicēja Rihards Rīdzinieks.

Vācu okupācijas un padomju okupācijas periodā (1940–1991) Latvijā notika romāna tipoloģiskā spektra sašaurināšanās un satura pastiprināta ideoloģizācija, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) apstākļos – atbilstoši uzspiestajiem sociālistiskā reālisma principiem. Tomēr, laikam ritot, iezīmējas tendence šos procesus vismaz daļēji pārvarēt, īpaši 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā. 50., 60. gadu romānos raksturīgs šķiru cīņas sauklis, tēlu melnbaltā diference, kur idejiski pareizajam komunistiskās dzīves cēlājam pretstatīts strādnieku šķiras ienaidnieks, padomju okupācijas iekārtas kaitnieks buržuāziskais nacionālists. Varoņu rīcība lielā mērā pakļauta valdošās ideoloģijas vadlīnijām. Īpaši kritiski vērtējama iepriekš sarakstīto romānu ideoloģiska “uzlabošana”, pielāgojoties okupācijas režīma idejiskajām nostādnēm. Šai ziņā sevišķi centīgs bija V. Lācis, mainot idejiskos akcentus vairākiem saviem 30. gados sarakstītajiem romāniem.

60. gadu beigās un 70. gadu sākumā latviešu romānu gan saturiski, gan formāli būtiski attīstīja Alberts Bels. Saturiski padziļinātie vēstījumi ietver kritisku sabiedrības dzīves vērtējumu un ieslēpj arī signālus par sprosta situāciju okupētajā Latvijā. Padomju Latvijas ļaužu dzīves kritisks atspoguļojums bija par iemeslu 1967. gadā sarakstītā A. Bela romāna “Bezmiegs” ilgstošai nepublicēšanai. Romāns tika publicēts tikai 1986. gadā ar publikāciju presē un 1987. gadā grāmatas formātā. Romānā nepievilcīgā gaismā rādīta komunālās dzīvošanas absurditāte, pārkrievošanas procesi, varas manipulēšana ar sabiedrību. Piesaukta pat okupācija un tautas paverdzināšana, šīs apsūdzības gan pārnesot uz citiem vēstures laika slāņiem. A. Bela romāni 60., 70. gados ienesa svaigas vēsmas arī romānu kompozicionālajā kārtojumā un vēstījuma valodas leksiskās un sintaktiskās īpatnībās, piemēram, attālās līdzībās ar 20. gs. sākuma dekadentiskā simbolisma autoru darbiem, izmantojot interpunkcijas zīmju blīvējumus (“???, ???, ??, ?.”) un īpatnu skaņu rakstu – “Čš, pš, čš, pš, hrū, hrā, hrū, hrā, čš, pš, čš, pš”. Romānā “Būris (1972) ar kriminālsižeta palīdzību rakstnieks faktiski risina jautājumus par procesiem sabiedrībā, par indivīda un sabiedrības attiecībām un cilvēciskās esamības jēgu. Viena no A. Bela rakstniecības virsotnēm ir viņa romāns “Cilvēki laivās” (1987). Tēlojot kuršu dzīvi piekrastes kāpās, rakstnieks risina eksistenciālus jautājumus par tautas apdraudētību, par dzīvotspējas cerībām un perspektīvām. Ieskanas kritiskas notis par individuālo interešu prevalēšanu visai sabiedrībai svarīgos procesos. 70. gados latviešu romānu modernizēja Regīna Ezera un Marģeris Zariņš. R. Ezeras rakstības stilam raksturīgas nereti garas teikumu konstrukcijas, dažādu valodu frāžu mistrojums, autores klātbūtnes efekts (autores tēls u. c.), arī teksta strukturālās īpatnības. R. Ezera savos romānos pievērsās padziļinātai raksturu izpētei un sarežģīto attiecību peripetiju atklāsmēm. Liriski smeldzīgās intonācijās izskan zemtekstiem bagātais romāns “Aka” (1971). Savukārt fantasmagorais romāns “Zemdegas” (1977) satura brīvdomības un formas novitāšu dēļ nereti kvalificēts kā viens no pirmajiem postmodernās tendences romāniem, kaut gan vēl diskutējams, vai autores stils un novitātes ir postmodernismam vai modernismam vairāk atbilstoši. Rakstnieks un komponists M. Zariņš savos romānos bija sava ceļa gājējs. Viņš izceļas ar neaprobētu domāšanas veidu un nekonvenciālu rakstības stilu, kur ievērojama vieta groteskai tēlainībai, hiperbolizētai izteiksmei, leksiski bagātai valodai, ieskaitot arhaismu aktīvu izmantojumu. Īpaši tas attiecas uz romānu “Viltotais Fausts jeb Pārstrādāta un papildināta pavārgrāmata” (1973). Romānā plaši pārtstāvētas postmodernisma estētikai raksturīgās reminiscences un alūzijas, variācijas par populārajiem Fausta sižetu motīviem (Kristofers Mārlovs (Christopher Marlowe), Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe), Tomass Manns (Thomas Mann) u. c.). Romānā aktualizēti gan filozofiskie, gan gastropoētiskie aspekti.

Latviešu romāna novatorizētājiem, aktivizējot spēles elementus un dēku literatūras aspektus, 70.–80. gados pieskaitāms Zigmunds Skujiņš. Populārās rakstības tendences jūtamāk izpaudušās Vējagalu dzimtas sāgā “Gulta ar zelta kāju” (1984). Pastiprinātu rezonansi izraisīja Z. Skujiņa pēdējie romāni – “Miesas krāsas domino” (1999) un “Siržu zagļa uznāciens” (2001), kas radīja interesi arī ārpus Latvijas.

Latviešu zemnieku dzīves tradicionālās vērtības romānā “Zemesvēzi dzirdēt” (1984) centās apliecināt liriski romantiskā stila pozitīviskās ievirzes pārstāve Ilze Indrāne. Negaidīti modernistiski kā apziņas plūsmai atbilstošs vēstījums izskan I. Indrānes romāns “Putnu stunda” (1996).

LPSR periodā minamas vairākas grāmatu sērijas, kurās publicēti arī latviešu autoru romāni. Tāda ir biogrāfisku romānu sērija “Ievērojamu cilvēku dzīve”, kurā rodams arī cenzūras spēcīgi ietekmētais Jāņa Kalniņa romāns “Rainis” (1977), kā arī romāni “Andrejs Pumpurs” (1964) un “Auseklis” (1981), Ingrīdas Sokolovas padomju okupācijas ideoloģijas caurstrāvotais romāns “No tautas tautai” (1977) par V. Lāci, Antona Stankeviča romāni par Rūdolfu Blaumani (“No Braku kalna”, 1973), par Emīlu Dārziņu (“Dvēseles atbalss”, 1978) un par J. Jaunsudrabiņu (“Zem Neretas debesīm”, 1988). Cita, pārsvarā romānu, sērija ir plaša lasītāju loka darbu klāsts “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” ar Anatola Imermaņa, Gunāra Cīruļa, Artura Lielā, Miermīļa Steigas un dažu citu latviešu autoru lielākoties kriminālromāniem, piedzīvojumu un ceļojumu romāniem, kā arī ar M. Zariņa retro stilā sarakstīto romānu “Didriķa Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi” (1978). Vērtīga romānu sērija, kas aizsākas padomju okupētajā Latvijā un turpinājās vēl dažus gadus pēc neatkarības atjaunošanas, ir sērija “Romāns – pagātnes liecinieks” ar literatūrzinātnieku un vēsturnieku plašiem komentāriem. Šajā sērijā atkārtoti publicēti Māteru Jura, Andrieva Niedras, A. Grīna, A. Eglīša, K. Zariņa, J. Janševska, Zeiboltu Jēkaba, Ādolfa Ersa, J. Plauža, V. J. Gregri un vairāku citu autoru romāni. 

20. gs. pēdējā desmitgadē tapušos romānus būtiski ietekmēja jaunā – valstiskuma atgūšanas un okupācijas seku – situācija, kas izraisīja politisku un ideoloģisku jucekli un rosināja jaunu ceļu meklējumus. Plašam lasītāju lokam kļuva pieejami iepriekš noklusētie autori un viņu darbi, lavīnveidīgi tika publicēti trimdas autoru dažādas kvalitātes romāni. Iezīmējās dokumentālas noslieces, tapa memuārtipa romānu virknes, raksturīgas vēsturiskā un biogrāfiskā romāna integrētas izpausmes un citas tipoloģiskās hibrīdformas. Vērojama romānu apjoma samazināšanās, parādījās īsromānu formāts. Tomēr saglabājās arī plaša izvērsuma lieldarbi, piemēram, V. Rūmnieka un A. Miglas biogrāfiskais romāns “Čaks” (2010. gads, 789 lpp.), Jāņa Kalniņa “Kalna Kaibēni” (19911. gads, 735 lpp.), Roalda Dobrovenska romāns “Rainis un viņa brāļi” (1999. gads, 655 lpp.), Paula Bankovska “Pasaules vēsture” (2020. gads, 599 lpp.). Popkultūras serializācijas un lasītāju pieprasījuma  ietekmē arvien biežāk rakstnieki radīja romānu ciklus un virknes (A. Bels, V. Kaijaks, Aivars Kļavis, Arturs Heniņš, Jānis Lejiņš u. c.). Augstu vērtējamas Gundegas Repšes rosinātā grāmatu sērijas – par Latvijas 20. gs. dažādajiem periodiem “MĒS. Latvija, XX gadsimts” (13 romāni) un latviešu rakstniekiem veltītā “Es esmu...” – ar rakstnieku personības un dzīves interpretācijām romānu (12) un monogrāfisku pētījumu versijās. Arī pēc neatkarības atgūšanas romānus raksta dažādu profesiju un amatu personības: ārsti, žurnālisti, skolotāji, politiķi, vēsturnieki, aktieri un citi. Romānos plaši pārstāvēts postmodernais rakstības stils ar “mazās vēstures” sižetiem, teksta fragmentāciju, eklektismu, intertekstualitāti, demitoloģizāciju, vērtīborientācijas relatīvismu, aktīvi izmantoti groteskas, farsa un parodijas paņēmieni un leksikas zemāko slāņu vārdi, sevišķi žargons (Jānis Vēveris “Spoguļu vīns”, 1995; Jānis Einfelds “Cūku grāmata”, 1995; Guntis Berelis “Ugunīgi vērši ar zelta ragiem”, 2007). Absurditātes aspekti un postmodernais rakstības stils organiski piederīgs Andra Zeibota prozai, arī lielprozas tekstiem – garstāstam/romānam “Līķu dejas” (2002), romānam “Okeāniskais Es” (2013) un romānam par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku “Krauklis” (2020, sērijā “Es esmu...”). Raksturīgs antivaroņa romāna piemērs ir G. Bereļa darbs “Vārdiem nebija vietas” (2015) sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts”. Postmodernisma, maģiskā reālisma un jaunā modernisma/metamodernisma robežzonā tapuši Ingas Žoludes romāni “Silta zeme” (2008) un “Sarkanie bērni” (2012). Mūsdienās romānos aktivizēta femīnā un netradicionālās seksuālās orientācijas problemātika. Paaugstinājusies vēstījuma asociatīvā sarežģītība. Apgūti jauni satura lauki (fantāzijas un zinātniskās fantastikas saturs, šausmu žanra darbi un citi).

Abas – padomju un nacionālsociālistu režīma – okupācijas sāpīgā detalizācijā ar avīžziņu iestarpinājumiem atspoguļotas Māra Bērziņa romānā “Svina garša” (2015, sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts“), romāna nobeigumā vairākas lappuses piepildot ar holokausta upuru dvēseļu zvaigznītēm. Padomju okupācijas laika komunālās dzīves daļēji autobiogrāfiskas retrospekcijas spilgti pārstāvētas Laimas Kotas romānā “Istaba” (2016, sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts”) un Zanes Daudziņas romānā “Bērnudienas Komunālijā” (2024). Padomju militārpersonu vide Liepājas Karostā izgaismojas Andras Manfeldes romānā “Virsnieku sievas” (2017, sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts”), bet daļēji autobiogrāfiskās atmiņas par padomju okupācijas režīma dzīves pelēcību un nejēdzību mazpilsētas vidē – viņas romānā “Kosmonautu iela” (2025). Būtisku satura šķautni atjaunotā valstiskuma apstākļos veido romāni par 1941. gada un 1949. gada deportāciju skarbo realitāti un atgriešanās pieredzi Latvijā. Šī tautas traģiskā likteņtēma tverta Melānijas Vanagas romānā (“Veļupes krastā”, 1993), Sandras Kalnietes romānā “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” (2001), kā arī Māras Zālītes romānos “Pieci pirksti” (2013) un “Paradīzes putni” (2018), G. Repšes romānā “Bogene” (2016, sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts”). Romānā “Bogene” vienas ģimenes liktenī atklāta tautas traģēdija, gan tiešā naturālistiskā skaudrumā, gan metaforizētā izteiksmē atainojot 1940. gada Latvijas okupāciju, deportācijas un apcietinājuma necilvēcīgo pieredzi. Mākslinieciskās prozas robežu paplašināšana nereti notiek uz dokumentalitātes bāzes. Veidojas dokumentālā proza romāna formātā, tāda savā ziņā ir M. Vanagas romānu virkne “Dvēseļu pulcēšana” (1993–1999), jurista un rakstnieka Andra Grūtupa darbi “Ešafots: Par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā” (2007) un “Maniaks: Par Staņislava Rogaļova apsūdzību seksuālos noziegumos un slepkavībās” (2010), Jāņa Joņeva romāns “Decembris” (2022).

Principiāli kritiskā gaismā, bez nostalģijas padomju okupācijas laika dzīvi attēlojusi G. Repše, īpaši tas attiecas uz romānu sēriju “Smagais metāls” (”Alvas kliedziens”, 2002; “Vara rati”, 2006; “Dzelzs apvārdošana”, 2011) un romānu “Bogene”. 21. gs. sieviešu rakstības būtiskākajiem tekstiem pieskaitāmi Ingas Ābeles romāni “Klūgu mūks” (2014) – par latgaliešu sabiedriskā darbinieka Franča Trasuna likteni – un “Duna” (2017, sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts”). Romānā “Klūgu mūks” piesaista arī pastiprinātā izteiksmes poetizācija un produktīvi izmantotā latgaliešu valodas leksika, grāmatas beigās dodot pat skaidrojošo vārdnīciņu. Vairākos rakstnieču romānos akcentēti ķermeniskuma un seksualitātes aspekti (Ilze Jansone “Insomnia”, 2010; Inga Gaile “Stikli”, 2016; Anna Auziņa “Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata”, 2021). Erotiskās prozas atdzimšana saistāma ar Daces Rukšānes publicētajiem romāniem “Romāniņš” (2002) un “Beatrises gultas stāsti” (2002). Šo tematiku jau akcentētās konsekvencēs turpina Karīna Gleitnere (Račko) – “Saplēstās mežģīnes” (2017), “Samaitātā” (2018) un citas. Jaunlaiku emigrācijai un peļņas darbam ārzemēs veltīts L. Kotas (Muktupāvelas) romāns “Šampinjonu derība” (2002), Viļa Lācīša romāns “Stroika ar skatu uz Londonu” (2010) un A. Manfeldes darbs “Dzimtenīte” (2012).

Episks vēriens realizējies V. Kaijaka “Lata romāna” sērijā publicētajā tetraloģijā, kas vēlāk ieguva kopnosaukumu “Likteņa līdumnieki”– “Enijas bize“ (1999), “Zem Marsa debesīm” (1999), “Nārbuļu dēli” (2000), “Mantinieki” (2002). V. Kaijaka darbs ir viens no nedaudzajiem dzimtas romāniem latviešu literatūras vēsturē, turpinot A. Upīša (“Robežnieku” cikla romāni) un V. Lāča (“Vecā jūrnieku ligzda”, 1937) tradīcijas. Romānistikā ražīgi (apmēram 15 romāni) darbojās Visvaldis Lāms. Pauzdams totalitārajam režīmam neglaimojošus un kritiskus uzskatus, autors nokļuva cenzūras žņaugos. No cenzūras spiediena brīvi rakstnieka pēdējie romāni – “Kāvu blāzmā” (1989), “Ķēves dēls Kurbads” (1992) un “Abadona miers” (1993).

Pozitīvus vērtējumus un aktīvu starptautisku rezonansi izpelnījās Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” (2015, sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts”), kura centrā, tāpat kā romānā “Dzīves svinēšana” (1998), izvirzītas mātes un meitas attiecības, tomēr iekļaujot tās dramatisko vēsturisko apstākļu (20. gs. 60.– 80. gadu) kontekstā.

21. gs. gan lasītāju pieprasījuma, gan piedāvājuma klāsta ziņā izceļams biogrāfiskā romāna žanra tips. Lasītāju un rakstnieku kāpinātā interese par ievērojamām tuvākas un tālākas pagātnes personībām rezultējas daudzskaitlīgos dažādas modifikācijas un kvalitātes biogrāfiskajos romānos. Divus biogrāfiskos romānus sarakstīja V. Rūmnieks un A. Miglas – “Čaks” (2010) un romāns par izcilo tēlnieku Kārli Zāli “Trīs zvaigznes” (2013). Romāns “Čaks” izceļas ar dzejnieka radošā procesa atspoguļojuma epizodēm un bagātu kultūrvēsturisko kontekstu. Romānā atspoguļoto norišu ticamību vairo V. Rūmnieka pētnieciskā kompetence Aleksandra Čaka dzīves un dzejrades jautājumos. Romāna formālā ekstravagance saistīta ar sīkos fragmentos strukturētā teksta fragmentu sākuma un beigu frāzēs izmantotajiem A. Čaka populārā dzejoļa “Atzīšanās” (“Miglā asaro logs”) vārdiem autentiskā secībā, kas vedina romānu dēvēt par akroromānu – pēc analoģijas ar akrostiha formas dzejoli.

Vairākus mākslinieciski intriģējošus romānus 21. gs. pirmajās desmitgadēs sarakstīja P. Bankovskis. Viņa romānistikai iezīmīgas nesenās vēstures un sabiedrības attīstības procesu interpretācijas (“Padomju Latvijas sieviete”, 2000; “Misters Latvija”, 2002; “Eiroremonts”, 2005), kā arī centieni ieskatīties civilizācijas nākotnes scenārijos, nereti distopiskos (“Pasaules vēsture”, 1920). P. Bankovska romāniem raksturīga pastiprināta intertekstualitāte – citātisms un kultūrzīmju reminiscences –, skepse par modernās sabiedrības vērtību orientāciju, kriticisms un pat apokaliptiskas intonācijas futuroloģiskajos paredzējumos.

Tāpat kā 20. gs. 20., 30. gados, arī atgūtā valstiskuma apstākļos lasītāju iecienītas ir Latvijas dažādo vēstures posmu literārās interpretācijas. Nozīmīga vieta te ierādāma J. Lejiņa senvēstures romānu ciklam “Zīmogs sarkanā vaskā” (“Brāļi”, 2001; “Ķēniņš”, 2004; “Rūnas”, 2009). J. Lejiņa romānu cikls vēsta par 12. gs. otrās puses un 13. gs. sākuma latviešu eventuāli valstiskajiem veidojumiem, centrējoties uz Tālavas un Trikātas telpu un Tālivalža gaitām. Autoram izdevies pārliecinoši parādīt Baltijas zemju pakļaušanas stratēģiju un taktiku – gan ar tiešu asinsizliešanu, gan ar provokācijām un intrigām. Vispirms nāk tirgotāji, bet viņiem pa pēdām seko Dieva kalpi un bruņinieki. Vēsturiskos romānus rakstīja arī A. Heniņš, viņa dienasgrāmatas formā sarakstītā tetraloģija – “Es, smilšu kalna jātnieks” (2002), “Smilšu kalnu virpuļos” (2003), “Pastardiena smilšu kalnos” (2005), “Smilšu pulkstenī birst cits laiks” (2012) – vēsta par 19. gs. beigu un 20. gs. Rīgu, romāniem piemīt gan kultūrvēsturiskā romāna, gan politiskās vēstures tekstu iezīmes. Vēsturiskā romāna laukā aktīvi darbojies A. Kļavis – cikls “Viņpus vārtiem” (2005–2012) ieguvis Baltijas asamblejas balvu. Vēsturiskā piedzīvojumu romāna spilgts piemērs ir A. Miglas un V. Rūmnieka sarakstītais romāns “Kuršu vikingi” (1998) – ar kolorītiem raksturu un vides tēlojumiem un krāšņu arhaizētu valodu. J. Lejiņš, A. Migla, V. Rūmnieks un citi vēstures interpreti centušies lauzt stereotipus par trūcīgām, mazattīstītām baltu ciltīm, ko aplaimo gaismas nesēji no dažādām debespusēm.

Līdz ar vēstures izziņas aktualizēšanos gan lasītājos, gan rakstniekos atdzimusi pastiprināta interese par spilgtām personībām – vēstures virzītājām un realizētājām. Sakuplojis, pieprasīts un plaši patērēts ir biogrāfiskais romāns. Daži autori pat specializējušies biogrāfiskās literatūras rakstīšanā, piemēram, Inguna Bauere – romāni par Kārļa Skalbes un Ata Kronvalda dzīvesbiedrēm u. c. –, Maija Krekle – romāni par E. Dārziņu, Austru Skujiņu u. c.–, Jānis Ūdris – romāni par Kārli Ulmani, Z. A. Meierovicu u. c. Starp redzamākajiem šī perioda biogrāfiskajiem romāniem minams Saulcerītes Vieses stāstījums par Aspazijas dzīvi “Mūžīgie spārni” (2004), L. Muktupāvelas “Mīla. Benjamiņa” (2005), G. Repšes “Brālis. Ojārs Vācietis” (2005), N. Ikstenas romāns par Dzintaru Sodumu “Vīrs zilajā lietusmētelī”(2011), Kristīnes Želves “Grosvaldi” (2021) u. c. Romānu sērijas “Es esmu...” literārās versijas lielākoties ir faktuālās biogrāfijas romāni, to autoriem respektējot interpretējamās personības biogrāfiskās vadlīnijas.

Plašu lasītāju atzinību guvis modernā naivisma stilā sarakstītais Andra Kalnozola debijas romāns “Kalendārs mani sauc” (2020). Kā talantīgs un perspektīvs romānists sevi jau apliecinājis Svens Kuzmins, publicējot romānu par K. Skalbes personību “Skaistums un nemiers” (sērijā “Es esmu ...”, 2023) un “Brīvībene” (2024).

Intensīvāk aizpildās fantāzijas un zinātniskās fantastikas literatūras niša ar Ievas Melgalves, Lauras Dreižes, Lindas Nemieras un citu, pārsvarā jaunās paaudzes autoru, romāniem. Starp kvalitatīvākajiem te minams I. Melgalves distopiskais romāns “Mēness teātris” (2015), L. Dreižes “Laimes monitorings” (2011), Toma Deimonda Barvida “Zaļā dzīle” (2022), Sandras Krūmiņas “Zvaigžņu dārzi” (2023). S. Krūmiņas romānā intriģējoši izmantoti latviešu folkloras un mitoloģijas motīvi par svētajiem un nolādētajiem kokiem, par Veļu māti un tās pavadoņiem.

Latviešu romānistikas procesam pieskaitāmi arī daži citvalodu autoru darbi. Pozitīvākais piemērs tam ir krieviski rakstošā R. Dobrovenska oriģinālais lielromāns “Rainis un viņa brāļi” (latviski 1999. gadā).

Latviešu romāna konkurētspēju 20. gs. beigās un 21. gs. apliecina tā biežāki tulkojumi un izdevumi ārpus Latvijas robežām, vairākiem darbiem izpelnoties arī plašāku starptautisku ievērību un popularitāti (S. Kalniete “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”; J. Joņevs “Jelgava 94” (2013); N. Ikstena “Mātes piens” un citi).

Romāns latviešu literatūrā turpina būt produktīvs un plaši pieprasīts žanrs.

Viens no diskusiju jautājumiem arī latviešu romānu kontekstā ir jautājums par žanra robežām, par satuvinājumiem ar citām literatūras formām. Visbiežāk par diskusiju cēloni kalpo romāna un garā stāsta nošķīrums. Kā strīdīgus gadījumus iespējams minēt Jāņa Poruka garstāstu “Pērļu zvejnieks” (1895), kas “Latviešu romāna rādītājā” (1997, papildināts 2014) kvalificēts kā romāns. Līdzīgs piemērs ir J. Akuratera stāsts “Degoša sala” (1911), kas šajā rādītājā arī interpretēts kā romāns. Visai sarežģītas diskusijas par žanrisko piederību var izraisīt viena no latviešu literatūras pamattekstiem – Edvarta Virzas “Straumēnu” (1933) – iekļaušana romāna kategorijā. Tajā mazāk stāstošo, vairāk tēlojošo elementu, vērojami mākslinieciskās telpas ierobežojumi un plašāk neizvērsta tēlu sistēma un mazizvērsta ārējā darbība. Par iespējamo satuvinātību ar romānu var signalizēt autora dotais žanriskais apakšvirsraksts – poēma. Jo poēma nestāv tālu no eposa un var būt tā ekvivalentais apzīmējums. Savukārt eposs uzskatāms par romāna priekšteci vai citiem vārdiem – romāns dēvējams par moderno/sadzīvisko epu.

Romāns kā sevišķi integrēta literatūras forma nereti nonāk daiļliteratūras perifērijā, satuvinoties, robežojoties vai saplūstot ar dokumentāliem, vēsturiskiem, publicistiskiem tekstiem, ar eseju, dienasgrāmatu, epistolāro literatūru un tā tālāk. Izvērstā un bagātā satura, laikmetisko un biogrāfisko kontekstu dēļ romāna tapšana prasa no rakstnieka arī pētniecisku darbu. Sevišķi vēsturiskie un biogrāfiskie romāni dažkārt pamatoti dēvējami par pētījumromāniem. Ņemot vērā romāna universālo un sintētisko raksturu un spēju integrēt visdažādākos teksta elementus, sarežģīts var izrādīties uzdevums nošķirt romānu no memuārliteratūras un dokumentālās literatūras.

Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem, domājot par romāna attīstību 21. gs., ir rakstības stilu definēšana un aktuālo estētisko tendenču iezīmēšana. Rakstnieku, arī romānistu mākslinieciskās pozīcijas kļuvušas arvien aptuvenākas, nekonsekventākas, vērojama konceptualitātes krīze.

Romāns ir mūsdienās visvairāk lasītais literatūras žanrs, tas attiecas arī uz latviešu romāniem. Romāns, savā ziņā būdams tautas dzīves hronika, atspoguļo sabiedrības attīstības procesus, bet, ņemot vērā literatūras funkcionalitātes aspektus un daudzējādās inspirācijas iespējas, atgriezeniski tos arī ietekmē. Aktualizējas gan izziņas un izglītošanas funkcija, gan potenciālie iespaidi vērtību orientācijas skalā, gan emocionāli ekspresīvā noskaņojuma ietekmes. Secināms, ka romāns, tai skaitā latviešu romāns, joprojām var būt nozīmīgs indivīda un sabiedrības ietekmējošs faktors.